Piejūras Stirnu buks Irbenē

Pēc ilgiem laikiem bija Stirnubuks, uz kuru jau savlaicīgi zināju, ka gribēšu braukt. Lai arī sākumā bija solīts, ka tas būs Ventspilī, bet pēcāk pārcēlās uz Irbeni, tas tik un tā likās skriešanas vērts. Un tā arī bija!

Galvenais iemesls šādai vēlmei bija tas, ka jūras tuvumā tikpat kā nav augstu un stāvu kalnu, līkumainas taciņas, kur visu laiku mainās skriešanas temps. Pie jūras ir skrienamākas vietas un mazāk skrienamas, bet pārsvarā ir iespējams turēt vienmērīgu tempu, kas, kā esmu sapratis, man ir ļoti svarīgi labam rezultātam. Pavasarī līdzīgi bija iespēja skriet pa piejūras mežu Saulkrastu Stirnu bukā, kur diemžēl skrējiens īsti neizdevās, jo kaut kas īsti nebija labi ar pašsajūtu, tāpēc šoreiz bija uzdevums kompensēt pavasarī neiespēto.

Ja vasaras pirmajā puse vairāk pagāja atkopjoties no Rīgas maratona, tad jūlija vidū jau beidzot sāku just, ka treniņos atkal varu skriet jaudīgāk un prieks no skriešanas ir lielāks. Pēdējā mēneša laikā pirms šī Stirnubuka pat pamanījos trīs vai četras svētdienas noskriet arī treniņus virs 20 kilometriem gana raitā tempā, kas nebija darīts kopš maratona. Biju atradis labu treniņu ritmu un pēc treniņu rezultātiem varēja nojaust, ka fiziskā forma uzlabojas. Kaut arī karstajās dienās siltums reizēm radīja mānīgas sajūtas, ka ir sliktāk nekā patiesībā.

Irbenes mežos līdz šim biju bijis vairākas reizes - pirmo reizi palīdzot Eiropas čempionāta orientēšanas sportā organizēšanā tālajā 2008.gadā, pēc tam Latvijas čempionātā orientēšanās divus gadus vēlāk, pirms diviem gadiem te orientējos Kāpas 3-dienās, un, šķiet, 2020.gadā, dodoties pārgājienā gar Irbes upi un ekskursijā uz radioteleskopiem.

Zināju, ka vienīgie kalni ir tiešā sacensību centra tuvumā, un no pārgājiena atmiņā bija palicis milzīgs smilšu lauks starp Irbes upi un šoseju (līdzīgs smilšu tuksnesis, starp citu, ir arī otrpus Irbei), kas kādreiz laikam bijis kāds tanku poligons, kādus trīs četrus kilometrus no sacensību centra. Taču kartē norādītais maršruts liecināja, ka trase šai pus šosejai atgriezīsies vietā, kur smiltis tikpat kā jau būs beigušās. Par to biju priecīgs, jo stampāšanās pa smiltīm noteikti nav ātrākais veids kā tikt uz priekšu.

Irbenē

Iesildoties aizskrēju līdz Kalnu karaļa sprinta posmam, kas šoreiz bija vien pārsimts metrus no starta. Sprinta posms šoreiz bija gana īss, pārsvarā no kalna, bet toties segums vienas vienīgas smiltis. Tur arī no trases tiesnešiem padzirdēju, ka garās distances laikam esot kādus divus kilometrus garākas kā solīts, jo purvi sākotnēji plānotajā maršrutā dabā izrādījušies nešķērsojami. Vai tik daudz klāt patiesi būs, pilnībā, protams, nevarēju būt pārliecināts, bet galvā šo informāciju paturēju, un, ja tā izrādīsies taisnība, tad 22.5 kilometru vietā nāksies skriet vairāk kā 24 km, kas nebija gluži plānots.

Starta koridorā pārmiju pāris vārdus ar lietuvieti Andrius Šipkinas, kurš pagaidām ir sezonas kopvērtējuma līderis, kaut arī iepriekšējā posmā man izdevās būt viņam priekšā. Andrius gan izstāstīja, ka šoreiz pretstatā iepriekšējam posmam ir kārtīgi izgulējies un centīsies ar mani pacīnīties.

Pārrunas ar Andrius

Startā, kā Stirnu bukā ierasts, centos būt ātrs. Zināju, ka pēc apmēram 600 metriem ir pirmais kalns, kur noteikti temps kritīsies, tāpēc līdz tam būtu labi iegūt nelielu handikapu. Pēc aptuveni veikta kilometra, kur jau skrējām pa kalna augšu man garām paskrēja Kristaps Bērziņš. Un nākamajā lejupskrējienā garām paskrēja arī Andrius. Līdz nākamajiem jau bijām iekrājuši nelielu pārsvaru.

Drīz vien jau izskrējām uz meža ceļa un pēc brīža Kristaps nogriezās Lūša distances cilpā, kas šoreiz bija jau pašā distances sākumā, bet mēs ar Andrius, skrienot blakus, turpinājām Stirnu buka maršrutā. Trešais kilometrs veda pa platu smilšainu stigu, kur katrs izvēlējāmies skriet pa savu pusi. Vai nu mana puse bija ar mazāk smiltīm, vai arī vienkārši skrēju nedaudz ātrāk, bet brīdī, kad smiltis beidzās biju kādus metrus desmit priekšā lietuvietim.

Tālāk jau atkal neliels posms pa meža ceļu un pavisam drīz trase ieveda radiocentra teritorijā, kur zem kājām parādījās betona plāksnes un vietām asfalts. Pa gabalu varēja arī nopētīt lielo radioteleskopu, kas pēcāk bija redzama arī no Kalnu karaļa posma. Ar cieto pamatu zem kājām temps pietuvojās 3'20"/km un Andrius šajā posmā man piezaudēja vēl nedaudz un nu jau droši skrēju viens pats. Vienu brīdī gan prātā pazibēja doma, vai neskrienu pārāk jaudīgi, jo tomēr vēl 20 kilometri priekšā, bet no otras puses bija skaidrs, ka, tiekot atkal mežā, temps kritīsies un paliks nedaudz vieglāk.

Viens no lielākajiem radioteleskopiem Eiropā

Pāris līkloči gar pamesto armijas pilsētiņu un mežu, pirmā dzirdināšana un trase tālāk devās pāri šosejai virzienā uz jūru. No Kāpas 3-dienām, kur ceļš uz pirmās dienas startu veda pa šo pašu meža stigu atminējos, ka stiga vietām bija diezgan slapja ar zariem zem kājām. Tā bija arī šoreiz, kaut slapjuma tikpat kā šoreiz nebija, un visus dubļus arī veiksmīgi pārlecu.

Tālāk pārsimts metru posms pa mazu taciņu cauri krūmājiem, kur cītīgāk bija jāskatās zem kājām, un atkal jau izskrēju skaistā priežu mežā. Ik pa laikam garām paskrēju pārgājiena dalībniekiem, kas šoreiz bija sastopami diezgan daudz līdz pat finišam. Pēc nakts lietavām bija saradušās arī sēnes, kas vietām bija saaugušas pat tieši takas vidū.

Centos turēt pietiekami augstu tempu un, neskaitot kilometru, kur bija jāskrien pa krūmāju taciņu, pārējie pārsvarā bija robežās 3'40"-3'50"/km tempā. Turot šādu tempu, jutu, ka tiešā tuvumā vairs īsti neviena konkurenta nav, lai gan atpakaļ arī neskatījos.

Prātā nākamais mērķis bija desmitais kilometrs, kur bija paredzēts izskriet uz jūru. Lai arī pēc kartes atmiņā bija palicis, ka desmitā kilometra atzīme ir nedaudz pirms jūras, tomēr realitātē tā bija jau pēc izskriešanas liedagā. Pirmie desmit kilometri bija veikti piecpadsmit sekundes ātrāk par 39 minūtēm, kas pie šāda apvidus šķita visnotaļ pieklājīgs temps.

Īsi pirms desmit kilometru atzīmes bija arī kārtējais dzirdināšanas punkts, kur dabūju arī ogļhidrātu (cukura) devu kolas formā. Pašam līdzi nekādas enerģijas želejas man nebija, līdz ar to nācās iztikt ar to, ko trasē piedāvāja, un kola šoreiz bija tieši laikā.

Nākamais pusotrs kilometrs veda pa liedagu. Centos skriet maksimāli tuvu ūdenim, kur cietākas smiltis. Paveicās, ka vējš pūta no muguras, līdz ar to skriet bija vieglāk. Taču jutu, ka kopumā skriet kļūst grūtāk, diezgan pamatīgi biju nosvīdis un vairākas reizes pat apsvēru domu pasmelt ūdeni no jūras, lai noskalotu galvu un seju un dabūtu nelielu veldzējumu. Sapratu gan, ka tad būs jāstājas un vēl tikšu pie slapjām kājām, līdz ar to doma palika neīstenota.

Neizskatās, ka būtu baigi viegli

Tiekot nost no jūras, veiksmīgi pārlecu Lūžņas upei, joprojām turpinot sausām kājām. Trīspadsmitais kilometrs izmeta loku pa vēl vienu seno militāro objektu - mežā ieaugušo Lūžņas militāro pilsētiņu. Ap šo brīdi sajutu arī kaut kādu asu sāpi pēdas virspusē. Vai nu biju neveiksmīgi sasējis botu par ciešu, vai arī ātrais temps bija pie vainas (tas bija manā vārīgajā kreisajā pēdā, kas varbūt arī bija, kaut kā kompensējot, strādājusi nedaudz citādāk), un šo skrējiena laikā jutu vēl pāris brīžos un diezgan stipri pēc finiša.

Pavisam drīz sekoja aptuveni kilometru garš posms pa grants ceļu, kur atkal varēja nedaudz pielikt tempu. Nogriežoties no lielā ceļa bija veikti jau gandrīz 15 kilometri un priekšā jau bija kārtējais dzerampunkts. Ap to bija sastājušās vairākas pārgājiena nūjotājas un skaļi priecājās, ka esmu pirmais. Kad savu glāzīti biju atkal uzpildījis ar kolu, viena no viņām piedāvāja, vai nevajag man palīdzēt ieliet, bet bija jau par vēlu. Kola bija glāzē un skrēju atkal tālāk.

Ja pagaidām trase bija vedusi aptuveni tā kā to atcerējos pēc kartes, tad skrējiens pa taisno taku no dzerampunkta ilga krietni vairāk nekā tas bija kartē, un sapratu, ka šeit laikam ir tā vieta, kur būs tie papildus kilometri. 16-ais kilometrs bija pēdējais, kuru noskrēju ātrāk par četrām minūtēm, jo drīz vien pēc tā, nogriezāmies no meža takas uz zariem sakritušu stigu, tālāk šķērsojot izcirtumu un kaut kādu grāvi, līdz beidzot atkal trase veda pāri šosejai.

Prātā biju iztēlojies, ka papildus cilpa būs vien šosejas jūras pusē un šosejai skriesim pāri turpat, kur sākotnēji bija plānots. Taču tā nebija un tas nozīmēja vien to, ka "tanku tuksnesi", no kura pirms sacensībām vēl cerēju izvairīties, nāksies tomēr šķērsot.

Tā nu aptuveni no 18. kilometra atzīmes sākās diezgan mokoša cīņa ar smiltīm. Ar ļoti daudz smiltīm. Vietām centos meklēt nedaudz cietāku segumu pa sūnām gar smilšu takas malām, taču pārsvarā visur bija saaugušas mazās priedītes, kas liedza nokāpt no takas. Trīs kilometros, kas nepārtraukti veda pa smiltīm vidējais temps bija ap 4'30"/km. Vienīgā psiholoģiskā atpūta no smiltīm bija brīži, kad smilšu ceļš pieveda atkal tuvāk Irbes upei, kur varēja apskatīt smukos stāvkrastus un pavērot laivotājus, kas upē bija diezgan daudz.

Joprojām kustējos uz priekšu ne pavisam lēni, tomēr temps sāka kristies, smilšu dēļ arī spēki gāja mazumā un sāku jau prātot, cik daudz esmu priekšā konkurentiem un cik daudz varu atļauties tempu samazināt. Pēdējo reizi skatu atpakaļ biju pametis, griežoties nost no jūras (tas sanāk pirms gandrīz 10 kilometriem), un tobrīd nevienu īsti pa gabalu neredzēju - tātad atstarpe jau bija gana liela. Taču pat, ja tā bija minūte vai divas, tad, redzot, cik ļoti lēnāks temps ir smiltīs, tad, ja ir daudz spēka, šīs divas minūtes šajos pēdējos kilometros noteikti var arī atspēlēt. Tāpēc sapratu, ka, lai ir grūti, tomēr atlaist tempu nedrīkst.

Trīs kilometri pa kaut ko ļoti līdzīgu šim

No smiltīm beidzot trase bija nost, bet nu tā, pārceļoties pāri nelielam pauguram, noveda pie pašas Irbes upes. Vēl skrienot pāri kalnam skatījos zem kājām, cik daudz apkārt ir brūklenes, un apsvēru domu kādu sauju iemest mutē. Taču rokas stiepiena attālumā nevienu nemanīju un atkal būtu jāstājas un tomēr paliku bez papildus skābuma devas.

Gar upi sekoja kilometrs pa līkloču takām, ik pa laikam kāpumiem atpakaļ kalnu grēdas augšā un atkal lejā pie upes, temps visu laiku bija saraustīts, un reizē arī nekāds. Šajā brīdī vietām jutu, ka kājas no pārpūles jau sāk trīcēt un stāvajās nogāzēs koordinācija sāk pieklibot. Šķiet vienā kāpumā uz brīdi pat pārgāju soļos. 22-ais kilometrs bija absolūti lēnākais - 5'47"/km, un nu jau sāka šķist, ka konkurenti noteikti tūlīt mīs uz papēžiem.

Skriešana gar upi bija galā un sāku rēķināt, ka pamazām būtu jātuvojas arī finišam. Arī ar papildus diviem kilometriem finišam jābūt tuvu, jo vēl jau pa vidu ir Kalnu karaļa posms. Tajā brīdī ieraudzīju zīmi - "Līdz finišam vēl V4 kilometri". Sākumā nesapratu, kas tas par "V" pirms četrinieka, bet pie sevis nopūtos, ka vēl tik daudz. Kaut kur pa lielu gabalu dzirdēju finiša troksni, un redzēju, ka apkārt jau atkal ir militāro māju paliekas, kas nozīmēja, ka tomēr sacensību centrs ir netālu. Un tajā brīdī sapratu, ka tas, ko uztvēru par "V" visticamāk bija kvadrātsaknes zīme "√" un jāskrien vairs tikai divi kilometri. Kaut neliels, bet tomēr mierinājums pēc pirmā pārsteiguma.

Vēl viena cilpa pa mežu un jau klāt bija Kalnu karaļa posms, kuram tuvojoties brīvprātīgie sāka man aplaudēt, kas bija ļoti patīkami. Saņēmu spēkus Kalnu karalim, līdzjutēju saucienu vadīts, kārtīgi nocīnījos pa smiltīm (beigās sanāca 39. vieta sprinta posmā, kas šogad ir labākais veikums vietas izteiksmē) un tālāk jau zināju, ka līdz finišam vairs aptuveni 600 metri. Tobrīd arī beidzot biju pilnīgi drošs, ka uzvara ir rokā. Pulkstenī skatoties, vēl saņēmos, lai rezultāts finišā būtu zem 1h40'.

Beidzot finišs

Ieskrienot finišā (1h39'33", 24.2km, vidējais temps 4'07"/km) tiku pie nelielas intervijas, un, tikai to beidzot, finišā ieskrēja mani konkurenti. Pēdējos kilometros Andrius bija piekāpies Artjomam Rekuņenko, kurš finišēja otrajā vietā četras ar pusi minūtes pēc manis, pavisam nedaudz aiz viņa arī Andrius.

Finišā biju kārtīgi piekusis un jau pēdējos kilometros zināju, ka noteikti došos Irbē nopeldēties, ko arī izdarīju. Kājas bija piedzītas pamatīgi, un nākamajās dienās savilktos augšstilbus varēja just diezgan pamatīgi.

Skrējiens Irbenē bija sanācis ļoti veiksmīgs. Man ļoti patika trase, bija gan acij baudāma, gan arī kājām patīkama. Pēdējie smilšu kilometri bija grūti, brīžiem pat ļoti grūti, bet izdevās ar tiem tikt galā. Prieks arī par uzvaru, jo pēdējo reizi Stirnu bukā bija izdevies uzvarēt aizpagājušās sezonas pēdējā posmā - gandrīz pirms diviem gadiem. Bet vēl vairāk biju pārsteigts par to, ka bija izdevies tik pārliecinoši apsteigt konkurentus. Vairāk kā četras minūtes tomēr ir diezgan ievērojams pārsvars.

Pustonna CO₂

Tālāk priekšā izšķiršanās par to, kur būs nākamais starts. Nākamajā Stirnu buka posmā Tukumā vai tomēr Latvijas čempionātā maratonā orientēšanās sportā. Abi šogad sakrīt vienā dienā, un katram no tiem ir savi iemesli, kāpēc gribētu tur aizbraukt. Laiks pārdomām un, protams, arī treniņiem!