Rīgas maratons 2025

Vai vajag skriet maratonu, ja pirms pāris nedēļām viens jau noskriets? Vai vajag skriet maratonu, ja maratona nedēļas sākumā pamosties ar temperatūru? Kad maratons jau ir garām, tad atbilde droši vien ir - "jā, kāpēc gan ne", kaut arī pirms maratona pārliecības īsti nebija.

Pirmajā nedēļā pēc Eiropas čempionāta Briselē kopā noskrēju vien 25 kilometrus - patiešām centos ļaut muskuļiem atpūsties un būt prātīgs ar skriešanu. Jo ir diezgan skaidrs, ka līdzīgi kā pēdējā nedēļā pirms maratona ar pārlieku lielu skriešanu var sabojāt maratonu, tad pirmajā nedēļā pēc maratona pārcenšoties var sabojāt un paildzināt atgūšanās periodu.

Otrajā nedēļā jau skrēju aktīvāk, taču joprojām jutu, ka, lai arī kājas jau sāka justies diezgan labi, ķermenis kopumā vēl turpināja atjaunošanās procesus, šķietami likās, ka elpošana vēl nav tik brīva - kaut nav izslēgts, ka tam pie vienas bija tas, ka visapkārt bija sācies arī pavasara plaukšanas laiks, un laiks arī kādām alerģijām. Nedēļas izskaņā arī piedalījos Aizkraukles pusmaratona Tautas skrējienā (nedaudz virs 5 kilometriem), kur pavisam labi varēja just, ka ielekt atpakaļ sacensību tempā vēl īsti neesmu gatavs. Vidējais temps 3'20"/km padevās gaužām grūti (nepalīdzēja arī stiprais vējš), un finišā jutos skrējis uz visiem 100%.

Trešā pēcmaratona nedēļa pagāja vairāk orientēšanās zīmē - vispirms kā testa skrējējs devos Zilo Kalnu mežā pārbaudīt, vai pareizi ir salikti kontrolpunkti, ikgadējās OK Ogre rīkotajās Daugavas kausa stafetēs. Savukārt jau tās pašas nedēļas izskaņā devos uz Zviedriju, kur zviedru lielākajā orientēšanās stafetē 10MILA, startēju OK Saldus sastāvā. 

Orientēšanās Zviedrijas mežā pēc sajūtām atkal bija tuvu 100% intensitātei (te gan jau krietni ilgāk - nedaudz virs 50 minūtēm). Bet, protams, skriet pa mežu nav tas pats, kas skriet pa asfaltu, un tāpēc gluži saprotams, ka pēdējos mēnešos maksimāli pie asfalta pieradušam skriet pa apvidu, pa kalniem, ir kaut kas gluži cits un muskuļiem arī diezgan nesaprotams. Neskatoties uz to, ka bija grūti, starts 10MILĀ man ļoti patika, mīnuss gan bija, ka diezgan pamatīgi mežā piedzinu ikrus, un vajadzēja trīs dienas, lai atkal kājas justos gatavas skriet augstākā intensitātē.

Viena diena Saldus formā

Šim visam pa vidu, protams, galvā bija domas par Rīgas maratonu. Kad kaut kad februārī Rīgas maratons bija atkal paziņojis par iespēju Latvijas ātrākajiem skrējējiem pieteikties bezmaksas startam kādā no Rīgas maratona distancēm, tad anketā atzīmēju gan maratonu, gan pusmaratonu, gan 10km - kaut arī tad bija sajūta, ka maratonu labprāt mēģinātu skriet, tomēr zināju, ka pēc Briseles starpā ir tikai piecas nedēļas, un, vai tad maz vēl gribēšu un varēšu skriet maratonu - kas to lai zina. Taču tā kā visu šo laiku no Rīgas organizatoriem arī nekādu tālāko ziņu nebija, tad izvēle par labu vienai no distancēm visu šo laiku jāizdara nebija, lai gan diezgan cieši biju nolēmis, kas mēģināšu maratonu tomēr skriet. Apstiprinājumu dalībai saņēmu un reizē arī pieteikšanos tieši maratona galu galā veicu dienu pirms 10MILAs.

Tālajā 2016.gadā pēc Rīgas maratona noskriešanas, piecas nedēļas vēlāk skrēju Ventspils maratonu, un toreiz tas bija viens no vieglākajiem maratoniem, kāds man ir bijis. Nevar gan noliegt, ka toreiz Rīgā biju ļoti labā formā, un Ventspilī rezultāts bija nepilnas astoņas minūtes lēnāks, kas tomēr ir diezgan liela atšķirība, kas tad patiesi varētu justies relatīvi viegli.

Šogad arī atjaunošanās periods būtu piecas nedēļas bet protams, 2016.gada Rīgas forma un šī gada Briseles forma ir diezgan nesalīdzināmas lietas (nepilnas 7 minūtes uz maratonu nav maz). Bet katrā ziņā zināju, ka, ja reiz to iepriekš esmu mēģinājis, tad gan jau kaut kas sanāktu arī šoreiz. Piedevām, diezgan skaidrs, ka maratons būtu arī vienīgā distance, kur Rīgā varētu censties noskriet kaut kādu rezultātu, par ko pats būtu apmierināts - īsākām distancēm specifiskas gatavošanās nebija ne ziemā, ne kaut ko varēja īsti iespēt arī šajās piecās nedēļās starp maratoniem.

Ceturtā pēcmaratona nedēļa jau pēc sajūtām bija gandrīz atgriešanās normālā treniņu ritmā. Bija gan treniņš stadionā, gan garāks tempa skrējiens pa šoseju, un jau sāku domāt, ka no maratona patiesi varētu sanākt kaut kas. Kaut kas ne gluži izcils, bet vismaz kaut kas tīri labs, un varbūt pat varētu pietuvoties līdzīgam rezultātam kā Briselē (2:26:44).

Un tad klāt bija pēdējā nedēļa pirms maratona, kas atkal visu nedaudz sagrieza kājām gaisā, jo pirmdienas rītā pamodos pilnībā nosvīdis ar temperatūru (jau pēc svīšanas) 37.8°. Lai arī pa dienu temperatūras šķietami vairs nebija, pret vakaru atkal bija ap 38°. Šajā dienā ieplānotais pēdējais ātrais treniņš pirms maratona palika neskriets, jo galīgi nejutos tā, ka vispār būtu gatavs skriet.

Nākamās dienas temperatūras vairs šķietami nebija, lai gan vēl vismaz divas naktis turpināju svīst. Lielākā problēma bija, ka visas dienas man diezgan pamatīgi sāpēja galva - un tā kā galva man sāp ļoti reti, tad tas ir kaut kas, pie kā neesmu pieradis un tāpēc ir jo nepatīkamāk.

Arī no pirmsmaratona diētas īsti nekas prātīgs nesanāca, vai drīzāk pat jāsaka, sanāca tāda modificētā versija. Pirmdienā, lai arī, nedaudz mazāk ogļhidrātus ēdu, tomēr sapratu, ka, ja reiz it kā esmu slims, tad vēl radīt papildu stresu organismam ar speciālu ēšanas režīmu droši vien nebūtu diez ko prātīgi.

Savukārt otrdienā iekrita mana dzimšanas diena, un, ja pagājušogad svētku kūkas vietā man bija kaut kāda keto kūka (nebija slikta, bet reizē ne arī kas tāds, ko varētu likt uz vieniem svaru kausiem ar kārtīgu ogļhidrātiem bagātu kūku), jo arī Rīgā skrēju maratonu, tad šogad dzimšanas dienā gribēju tomēr apēst kārtīgāku kūku. Pie kūkas tiku, bet pašsajūta tomēr vēl bija tālu līdz ideālai.

Otrdienā arī noskrēju pavisam simboliski nedaudz vairāk kā 2 kilometrus, jo dzimšanas dienā sev dāvana skrējiena formā ir jāpasniedz. Bet citādi būtībā var teikt, ka neskrēju ne pirmdien, ne otrdien, ne arī trešdien.

Domas par maratona skriešanu šajās dienās mainījās vairākkārt - sākot no "tas jau tāds sīkums līdz nedēļas beigām atkal būšu atpakaļ zirgā" līdz "visticamāk nekādu maratonu neskriešu" un "varētu tomēr mēģināt uz starta iziet, bet drīzāk neskriet līdz galam".

Mierināju sevi ar domu, ka varbūt tā trīs dienu neskriešana iedos kaut kādu svaigumu maratonam, un varbūt ar to maratona skriešanu tomēr būs viss kārtībā.

Ceturtdien un piektdien, lai arī galva vēl sāpēja, tomēr jutos jau spējīgs skriet un 25-30 minūtes katrā no dienām noskrēju. Savukārt sestdien kā simboliska iesildīšanās maratonam bija dalība jūdzes skrējienā, kas bija vairāk iešana un tipināšana 21 minūtes garumā ar vienu mazu ķiparu pie rokas.

Maratons

Ar visu neveselumu nedēļas vidū nebiju pamanījis izmaiņas laika prognozē, jo, ja vēl nedēļas sākumā maratona dienu solīja bez lietus, tad sestdien bija skaidrs, ka maratona diena būs visnotaļ lietaina. Lai arī sākumā atkal sāku domāt par to, vai HOKA botas, ar kurām skrēju Briselē un lietus laikā uz slapjā asfalta nenodrošināja izcilu saķeri, tomēr šoreiz nebūtu jānomaina pret ko citu, tomēr pēc tam sapratu, ka Rīgā tā visticamāk nebūs īpaši aktuāla problēma. Briselē lielākā problēma bija tajās vietās, kur bija pavisam gluds, jauns asfalts, bet Rīgā tāda laba asfalta praktiski nav, tāpēc biju diezgan drošs, ka ar botām problēmas nebūs. Patiesībā gludākais asfalts Rīgas maratona trasē bija tur, kur mašīnas nemaz nebrauc - Mežaparkā uz gājēju ceļa, pārējais bija galvenokārt ar ūdeni pilnas rises un peļķes arī bez risēm.

Start šogad bija vēl stundu agrāk kā pirms gada, jau 7:05 no rīta. Skriet tik agrā rītā man pēdējā laikā ir neierasta lieta, bet nedomāju, ka rīta agrums kaut ko īpaši mainīja. Jā, bija jāceļas krietni agrāk kā parasti, bet tādas sajūtas, ka starts būtu pārāk agri, tieši maratona rītā man nebija. Un droši vien, ja lietus vietā šī sacensību diena būtu bijusi tikpat karsta kā pirms gada, tad noteikti būtu priecīgs, ka varētu finišēt pirms diena vispār sākusi iekarst.

Starta laika izmaiņa bija viena no izmaiņām pret pagājušo gadu, bet lielākā izmaiņa bija maratona trase, kas nu vairs nebija divos apļos, bet gan vienā. Vairs nebija jāskrien pa Ķīpsalu, toties bija gandrīz septiņu kilometru "goda aplis" pirmajos kilometros izmetot loku Akmens tilts - Mūkusalas iela - Salu tilts - 11.novembra krastmala, lai noskrietu atkal gar startu un pa īstam dotos trasē, kas pēcāk aizveda arī papildus aptuveni 15km garā cilpā pa Miera ielu - Gaujas ielu līdz pat Mežaparkam un pēc tam atkal atpakaļ iepriekšējo gadu trasē.

Uz starta stāvēju bez tāda konkrēta plāna, jo nebija jau skaidrs, kā vispār jutīsies kājas un ķermenis gan pēc pēdējo dienu nebūšanas veselam, gan arī tas, cik ļoti organisms būs gatavs tik garai distancei, gan ņemot vērā pirms piecām nedēļām skrieto maratonu, gan arī to, ka kopš tā laika neko garāku par aptuveni 20 kilometriem nevienā treniņā īsti noskrējis nebiju.

Skaidrs bija arī tas, ka par pirmajām vietām absolūtajā vērtējumā, kā to bija iespēja izdarīt pērn, šogad vairs nevarēs, jo bija atbraukuši (vai pareizāk atvesti) gandrīz desmit Āfrikas skrējēji tieši maratona distancē. Taču svarīgāk par absolūto vērtējumu bija Latvijas čempionāta vērtējums, kur skaidrs, ka pie medaļas tikt gribēju pilnīgi noteikti. 

Biju diezgan drošs, ka Kristapam Bērziņam, kurš pēdējās nedēļās 2x bija labojis PB pusmaratonā, diez vai šodien varēšu izrādīt kādu konkurenci, bet par tālākajām vietām LČ ieskaitē biju izpētījis, ka konkurenti visticamāk būs Pāvels Laputjovs un Deniss Prikulis. Abi gan labu laiku jau dzīvo ārpus Latvijas, pirmais Norvēģijā un otrs Lielbritānijā, taču Latvijas vērtējumā viņi tik un tā iet. Deniss šogad bija diezgan ātri skrējis pusmaratonu, savukārt Pāvels pērn vēl bija kopā ar mani pie 25.km, pēc kura bija radušās problēmas ar vēderu un tāpēc bija izstājies. Un abiem maratona PB ir arī ātrāk par 2h30'.

Pirmo 30 metru līderis

Līdz ar starta šāvienu visa Āfrikas skrējēju grupa diezgan strauji attālinājās, pirmos pārsimts metrus līdz Akmens tilta vidum vēl skrēju Kristapam Bērziņam pa priekšu, taču drīz vien viņš mani noķēra un pamazām attālinājās. Ja Akmens tilts peļķu ziņā bija diezgan labs, tad noskrienot uz Mūkusalas ielu jau nācās ne tikai domāt kā skriet uz priekšu, bet diezgan regulāri bija arī jāskatās, kur liek kāju, lai tā netrāpītu kādā peļķē. Lielākajās ielās visa maratona garumā, kur rises asfaltā bija iebrauktas dziļākas, tās bija pilnas ar ūdeni, un atsevišķos brīžos, kad nācās no vienas ielas puses pārskriet otrā, šķita, ka jāskrien gluži kā Uldim Dumpim pār kartupeļu vagām leģendārajā filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā".

Ja pirmais kilometrs uz starta un pēc tam arī lejupskriešanas no Akmens tilta rēķina bija sanācis visai ātrs (3'16"), tad pa Mūkusalas ielu jau jutu, ka temps ir nokritis. Garām paskrēja kāds ārvalstu maratonists, kurš mēģināja ķert rokā Kristapu, savukārt man blakus pieskrēja tumsnējs skrējējs, kurš aicināja skriet kopā. Drīz vien arī otrais kilometrs nopīkstēja 3'29", un, lai arī grūti nebija, taču nebija arī sajūta, ka gribētos skriet ātrāk.

Uzskrienot uz Salu tilta diezgan labi varēja just, ka pretī pūš vējš, kas kopā ar lietu, kas joprojām nāca no debesīm, neradīja diez ko patīkamu sajūtu. No mana kompanjona noskaidroju, ka viņu sauc Ahmeds, atbraucis no Anglijas (lai gan patiesībā oriģināli viņš laikam nāk no Ēģiptes), maratonu iepriekš skrējis 2h20' vai 2h21', un teicās, ka šodien labprāt tēmētu uz 2h25'. Biju diezgan drošs, ka vismaz man 2h25' šodien pa spēkam nebūs un arī šajā brīdī temps nebija gluži 2h25' atbilstošs (būtu jāskrien kādas 5"/km ātrāk), taču pagaidām jau bija vēl tikai pats sākums.

Uz Salu tilta mūsu duetam pievienojās arī iepriekš pieminētais Pāvels, ar kuru arī pārmiju pāris vārdus. Atceros, ka pērn pēc finiša viņš teica, ka visticamāk tas bija pēdējais maratons, kuram viņš tā nopietni gatavosies, un turpmāk nopietnai maratona skriešanai metīs mieru, bet nu viņš atzina, ka tik viegli nav pateikt maratonam "nē", un arī šim skrējienam pēdējos mēnešos bija gatavojies diezgan nopietni.

Tuvojoties Salu tilta galam jau redzēju, ka Kristaps skrien no tilta lejup un jau ir priekšā aptuveni 30 sekundes. Noskrējienā no tilta bija arī 5 kilometru atzīme - 17'25". Neskaitot pirmo ātro kilometru pārējie bija ap 3'30", Salu tilta pretvējā lēnākais kilometrs pat bija 3'34". 

Kaut kur pie tilta beigām mūs bija noķēris arī otrs pieminētais konkurents cīņā par LČ medaļām - Deniss, kurš šajā lejupskrējienā mums visiem diezgan ātri paskrēja garām. Tas gan, kā izrādījās bija tikai neliels paātrinājums, lai viņš pirmais tiktu pie saviem dzērieniem, jo lejā bija pirmais dzeršanas punkts, tāpēc drīz vien atkal skrējām kopā četratā, ik pa laikam vadību uzņemoties kādam citam.

Drīz jau pirmā cilpa bija galā un atkal tuvojāmies Akmens tiltam. Paskrienot zem tilta, atkal bija jāuzmanās, lai neiekāptu kādā peļķē - zinot kādi plūdi reizēm Akmens tilta pakājē mēdz būt, var teikt, ka paveicās, ka lietus nelija tik stipri, lai nebūtu jāskrien līdz potītēm ūdenī. Sausas kājas uz šo brīdi jebkurā gadījumā jau sen vairs nebija un piemirkušās zeķes, kas droši vien arī citādāk arī sadzīvoja ar apavu iekšpusi droši vien arī bija iemesls tam, ka šis pa ilgiem laikiem bija pirmais maratons, kur nākamajā dienā atvadījos no viena kreisās kājas naga.

Pārskrienot jau otro reizi Akmens tiltam tālākie kilometri Pārdaugavas pusē bija gluži tādi paši kā pagājušo divu maratona laikā pieredzētie. Vienīgā pārmaiņa bija jaunais panorāmas rats Uzvaras parkā, kuru, garām skrienot, varēju kārtīgi aplūkot. 

Mūsu kvartets Dzegužkalnā

Nedaudz pirms Dzegužkalna bija 10 kilometru atzīme - 35'05", kārtējie 5 km - 17'40". Joprojām sajūtas bija tādas, ka it kā kopumā jūtos diezgan labi un skrienu visai atbrīvoti, bet tomēr ātrāk skriet arī negribas. Protams, šajā brīdī arī, skrienot grupā, īsti nebija jēgas mēģināt kāpināt tempu un mukt prom, jo skaidrs, ka grupā skriet ir krietni patīkamāk nekā cīnīties ar maratonu vienatnē. Un nez kāpēc šajā brīdī rezultāts laika izteiksmē man arī bija kļuvis visnotaļ mazsvarīgs.

Pēc brīža jau bijām uz Slokas ielas, lai dotos Vanšu tilta virzienā. Šajā brīdī noplēsu no gurna vienu no pielīmētajām želejām, jo biju izdomājis, ka šoreiz mēģināšu apēst vismaz trīs želejas maratona laikā. Tā nu pirmā nokļuva vēderā kaut kur ap 12.kilometru.

Pagriežoties uz Vanšu tilta, atkal sejā iesitās visai jūtams pretvējš un uz brīdi iekārtojos grupiņas aizvējā. Taču drīz vien atkal bija dzeršanas punkts, kurā laikam biju visveiklākais un uz brīdi atkal es kļuvu par to, ka šķēla vēju. Pāvels gan mudināja, ka lai dodot ziņu, kad vajag pamainīties.

Jau tuvojoties Vanšu tilta beigām, varēja dzirdēt, ka mums strauji tuvojas kāds skrējējs. Kā izrādījās tā bija sieviešu līdere ar savu tempa turētāju, un garām mums viņa paskrēja tā, ka īsti nebija sajūtu, ka varētu ieķerties aiz muguras. Lejupskrējienā no tilta šķita, ka pārējie biedri nedaudz vairāk pieliek soli, lai tomēr mēģinātu viņai sekot, taču pēc brīža viņa ar savu līdzskrējēju jau bija no mums prom.

Noskrienot no tilta bija 15.kilometra atzīme - šie 5 kilometri bija veikti vēl 8 sekundes lēnāk - 17'48". Un, lai arī pēc sajūtām šķita, ka tas jau ir gandrīz 2h35' maratona temps, taču patiesībā tas bija tieši 2h30' temps, un, lai arī nebijām super ātri, tomēr galvā nez kāpēc biju iedomājies, ka šajā brīdī jau skrienam uz krietni sliktāku rezultātu.

Sešpadsmitais kilometrs bija viena no retajām vietām šajā maratonā, kur bija diezgan liels līdzjutēju atbalsts, kas, kā allaž, ir ļoti patīkami. Arī skrējiens gar Brīvības pieminekli un improvizēto dejotāju aleju ir patiešām foršs.

Uzreiz aiz Brīvības pieminekļa mūsu četrotni bija noķērusi jau otrā sieviešu skrējēja. Varēja just, ka viņa skrien patiešām centīgi, un jau šķita, ka sieviešu vērtējumā nokritīsim par vēl vienu pozīciju. Taču, lai arī mēs īsti ātrāk skriet nesākām, Kenijas skrējēja īsti no mūsu grupas nekur prom vairs netika. Iespējams, ka viņas mērķis bija tieši noķert mūs, lai vismaz uz kādu brīdi ir iespēja paskriet aizvējā, jo Brīvības ielā, lai arī mājas daļēji vēju kavēja, tik un tā vēja virziens bija tieši mums pretī.

Nogriežoties no Brīvības ielas Senču ielā, atkal nelielu kāpinājumu veica Deniss, un, lai arī tie viņa brīžiem neizprotamie paātrinājumi bija bijuši jau vairākas reizes, šoreiz tam par iemeslu bija, iespējams, atkal priekšā esošais dzeršanas punkts.

Pirms maratona biju izpētījis, kuros dzeršanas punktos būs pieejamas želejas (kopumā tādi bija trīs), un šis bija pirmais no tiem. Tāpēc no galda centos veiksmīgi notvert želeju, ko biju plānojis pēc pāris kilometriem notiesāt. Man joprojām bija pie gurna pielīmēta vēl viena želeja, bet tā bija rezervei - ja nu vēlāk plānotajā punktā pie želejas netikšu.

Nu jau vairs precīzi neatminos, ap kuru kilometru tas sākās, bet šajā brīdī jau biju piefiksējis, ka ne pārāk patīkamas sajūtas parādās apakšējos ikru muskuļos. Joprojām no kājām uz augšu jutos lieliski - elpošana bija brīva, ik pa laikam varēju pārmīt kādu vārdu ar līdzskrējējiem, taču ikri darīja bažīgu. Jo vairāk pārsteigts par šīm sajūtām biju tāpēc, ka pēdējos maratonos, visticamāk pateicoties karbona apaviem, ikri nebija piedzīti vispār. Bet te maratons vēl pat nav īsti pusē, bet kaut kas jau sāk vilkt. Vienīgais izskaidrojums tam bija slapjais laiks, un tas, ka vēsais ūdens no ceļa visu laiku tika mests tieši uz apakšstilbu aizmugurējo daļu, par ko muskuļi noteikti nebija priecīgi.

Maratons tālāk nogriezās pa Miera ielu uz jauno trases posmu. Te mani aktīvi atbalstīja bijušais kolēģis Jurijs, kurš aptuveni šajā rajonā ir bijis varens atbalstītājs visus pēdējos maratonus Rīgā.

Drīz bijām tikuši jau līdz Brasas tiltam, kur kāpums nebija ļoti garš, bet pietiekami stāvs, ka visa mūsu grupiņa uz brīdi krietni samazināja tempu, lai tiktu tilta kalnā augšup. Skrienot uz leju, atkal Deniss bija viens no tiem, kas lejup sāka skriet daudz lielākā ātrumā, bet pēc tam atkal esot līdzenumā visus noķēru un atkal bijām kopā.

Kaut kur uz Gaujas ielas bija pieveikta jau puse no maratona. Katru gadu ceru, ka trasē pusmaratona vieta būs atzīmēta, bet arī šogad joprojām nebija ne laika ņemšanas paklāja, ne kaut vai atzīme - "Hei, esi jau pieveicis pirmo pusi!". Tāpēc nācās paļauties uz pulksteni, un pirmo pusi bija pieveicis apmēram 1h14'25'-1h14'30". No vienas puses biju nedaudz pārsteigts, ka joprojām teorētiski varētu noskriet ātrāk par 2h30', lai gan, protams, grūtākā maratona puse bija tikai priekšā.

Pamazām tuvojāmies Mežaparkam, un šķiet, kaut kur ap šo laiku arī beidzot bija pārstājis līt. Nevienu brīdi nebija tā, ka lītu ļoti stipri, bet no gaisa visu laiku kaut kas nāca, un peļķes, protams, bija joprojām. Pirmajos aptuveni piecpadsmit kilometros arī jutu, ka komplektā ar lietu laiks nav tik ļoti silts un nedaudz pat uz brīdi sāka salt rokas. Taču arī rokas uz šo brīdi jau bija iesilušas.

Grupiņa nedaudz izstiepusies, bet joprojām piecatā

Nogriežoties no Kokneses prospekta (galvenā iela, kas ved uz Mežaparku) uz Mežaparka mazajām ieliņām, uz brīdi atkal varēja dzirdēt lielāku līdzjutēju atbalstu, šajā vietā bija arī viens no muzikālajiem punktiem, kurā dīdžeji centās uzmundrināt skrējējus. Taču šoreiz šķita, ka varbūt ne pārāk labo laikapstākļu dēļ arī ar to uzmundrināšanu viņiem neveicās tik labi kā citus gadus.

Izlīkumojot pa mazajām ieliņām, varēja nopētīt lepnās Mežaparka mājas, kas bija arī tāda patīkama pārmaiņa no skriešanas pa ierasto pilsētvidi un lielajām ielām. Sākoties Mežaparkam, brīžos, kad Ahmeds skrēja pa priekšu, ik pa laikam ziņoju, uz kuru pusi būs nākamais pagrieziens, jo trases plānu biju izpētījis kārtīgi, bet trasē atsevišķās vietās, jo sevišķi pa gabalu nebija skaidrs, kur tālāk būs jāgriežas.

Pie zoodārza bija 25 kilometru atzīme - 17'55" kārtējie pieci kilometri - nu vairs īsti lēnāki nepalikām. Un, nogriežoties uz plašās Mežaparka Atpūtas alejas virzienā uz lielo estrādi, uz brīdi pat šķietami paātrinājāmies. 

Kad bijām tikuši garām estrādei sekoja pagrieziens pa labi, tad ~150m un 180 grādu apgrieziens, lai tos pašus 150 metrus skrietu atpakaļ. Jāatzīst, ka šī vieta likās absolūti neizprotama. Ja neskaita, ka vēl pirms tikām līdz šai turp atpakaļ cilpai, pa gabalu uz brīdi redzējām no tās atpakaļ skrienam sieviešu līderi ar savu tempa turētāju, kas nozīmē, ka bija iespēja redzēt savus konkurentus, tad citādi šādas 180 grādu apgriešanās vietas ir skrējējiem ļoti neērtas, jo ir strauji jānomet temps un atkal jāuzņem. Nez kāpēc man šķiet, ka daudzajās Mežaparka gan meža daļas, gan vēl pilsētas daļas ielās un celiņos noteikti varēja atrast šos 300 metrus kur izlīkumot, bez vajadzības taisīt apgriešanās punktu (vismaz vienu alternatīvu pāris minūšu laikā kartē man izdevās atrast).

Pēc apgriešanās punkta piefiksēju, ka gan Deniss, gan sieviešu vicelīdere no mūsu grupiņas ir atkrituši un esam palikuši trijatā. Jutos nedaudz atvieglots, jo tas nozīmēja, ka, iespējams, vietu uz LČ pjedestāla esmu nodrošinājis (ja neskaita, ka vēl bija jāskrien trešdaļa distances). Denisa brīžiem neizprotamie paātrinājumi ik pa laikam lika domāt, ka viņš varbūt tikai pārbauda mūs un ir gatavs skriet krietni ātrāk, tomēr izrādījās, ka tomēr šoreiz mūsu temps, kas gan nebija kļuvis lielāks, bija viņam par ātru.

Divdesmit astotais kilometrs bija viens no neparastākajiem šajā maratonā. Normālā svētdienas dienā Mežaparks noteikti ir pilns ar cilvēkiem, taču šoreiz bija lietains un bija arī salīdzinoši agrs (ap pusdeviņiem rītā) un vienīgais cilvēks nemaratonists, ko tur sastapām bija Jānis Tamužs, kurš vairākās vietās trasē bija manāms ar velo. Taču brīdī, kad nogriezāmies uz Janševska prospekta kā to dēvē Mežaparka kartēs, kas dabā ir vienkārši plats veloceļš cauri mežam, tad bija sajūta, ka atrodies mežā kaut kur pavisam nekurienē. Teju kilometru skrienot pa šādu posmu, varēja iezagties doma, vai vispār joprojām esam maratona trasē. Un, lai arī pēc trases shēmas manā galvā, biju drošs, ka esam tur, kur mums ir jābūt, tikai brīdī, kad pa gabalu sāka spīdēt 28.km atzīmes plāksne, parādījās 100% pārliecība.

Mežparka meža posms nu bija galā, atlikusi bija vien trešdaļa no maratona, kas galvā sarēķinājās kā aptuveni 50 minūtes, tā ka pamazām jau varēja sākt domāt par finišu. Joprojām no vidukļa uz augšu jutos visnotaļ labi, ja neskaita, ka kādus divus trīs kilometrus iepriekš bija parādījusies dīvaina sajūta vēderā, taču tā drīz vien pagaisa, taču savilktās ikru muskuļu apakšdaļas kļuva arvien sāpīgākas. Nevar teikt, ka tās pagaidām ļoti traucēja skriešanai, taču sajūtas nebija patīkamas, jo tās sāpes kaut kur fonā visu laiku par sevi atgādināja.

Arī šādu plakātu trasē redzēju

Pa Kokneses prospektu devāmies prom no Mežaparka, tuvojoties pāris kilometru garajam turp-atpakaļ posmam, kur varēja redzēt skrējējus, kas bija noskrējuši aptuveni 10 kilometrus mazāk. Paskrējām atkal garām skaļajam līdzjutēju punktam, un tālāk, redzot pretī skrienošos skrējējus ik pa brīdim dzirdēju arī atbalsta saucienus veltītus man. Uz brīdi trase nogriezās nost no lielās ielas uz veloceliņa, kad pretīmskrienošos varēja redzēt vien pa lielāku gabalu, bet tik un tā, redzēt citus skrējējus atkal bija laba pārmaiņa. Pa šo laiku bijām tikuši garām arī 30.km atzīmei, ar kārtējo 5 km laiku - 17'58" - joprojām temps nemainīgs.

Atkal tuvojoties Brasas tiltam, Ahmeds sāka mudināt, ka jāturpina strādāt, ka varam joprojām izskriet zem 2h30'. Ņemot vērā, pēdējo 15 km tempu, man tas galīgi nešķita reāli (3'33"/km ir temps, kas vajadzīgs 2h30', bet mēs vairāk kustējāmies ar tempu 3'35"-3'36"), un, lai arī dažas sekundes uz katru kilometru nav maz, tomēr nelikās, ka paliksim daudz ātrāki, lai iekavēto atgūtu. Te gan jāsaka, ka biju piemirsis, ka pirmie 5 kilometri, bija apmēram pusminūti ātrāki, kā pēdējie, un uz tā rēķina pavisam minimāla rezerve joprojām bija.

Brasas tilta augšā atkal satikām Jāni Tamužu, kurš ziņoja, ka Kristaps Bērziņš ir priekšā jau 5 minūtes, un sapratu, ka Kristaps patiešām šodien būs noskrējis varen ātri. Lejup no tilta arī mēs uz brīdi skrējām ātrāk, un uzreiz pēc tam bija kārtējais dzeršanas punkts, kur Ahmeds izmisīgi mēģināja atrast, kur dod želejas, uz ko viņam noteicu, ka želejas būs nākamajā punktā.

Trijatā

No Miera ielas nogriežoties uz Zirņu ielas bija kārtējā vieta, kur bija jābūt absolūti uzmanīgam - bija jāšķērso tramvaja sliedes, kas visas bija ūdeni ar vēl dažām peļķēm apkārt. Un, ja nebija vēlmes paslīdēt uz sliedes vai kārtīgi samērcēt kājas, tad atkal nācās lēcienviedīgi šķērsot šo vietu.

Nu jau trase veda pa pēdējos gados tik pierasto maršrutu (kas iepriekšējos gados pat bija jāskrien divreiz katra maratona laikā), tāpēc par to, ko sagaidīt tālāk man pārsteigumu nebija. Nākamajā krustojumā jau atkal puišiem, kas tobrīd skrēja man priekšā ziņoju, ka nākamais pagrieziens būs pa kreisi, lai nav jāskrien lieki metri pa ielas nepareizo pusi.

Pie Olimpiskā centra bija 35.kilometru atzīme, un, iespējams, ka tieši Ahmeda uzmundrinājums bija nācis par labu, jo šie pieci kilometri bija noskrieti par 10 sekundēm ātrāk kā iepriekšējie. Turpat tālāk bija arī dzeršanas punkts, kur bija solītās želejas, taču manā rokā nonāca želeja ar karameļu garšu, kas man tajā brīdī šķita tik negaršīga, ka apēdu tikai pusi no tās.

Ikru muskuļi palika arvien sāpīgāki, un pēc 37.kilometra, kad uzgriezāmies uz Elizabetes ielu gar Kronvalda parku, Pāvels ar Ahmedu laikam nedaudz pielika soli (vai arī es vienkārši nedaudz samazināju tempu), taču starp mums pamazām sāka veidoties atstarpe. Tajā brīdī sajūta bija, ka, ja mēģināšu skriet ātrāk, tad visticamāk var nākties pāriet soļos, jo sāpes ikros (ikru apakšējos dziļajos muskuļos) jau šķita vairs nav tālu no krampjiem. Tagad ar vēsu prātu atskatoties, šķiet, ka varbūt tomēr vajadzēja mēģināt turēt līdzi maksimāli, cik vien var. Vienlaicīgi skaidrs, ka tādā gadījumā kājas pēc finiša būtu absolūti nelietojamas.

Tā nu vien atlika noskatīties, kā abi vīri skrien no manis prom, un reizē ar Pāvelu arī LČ sudraba medaļa. Ja vēl kādus piecus kilometrus atpakaļ biju sācis galvā apsvērt taktiku, kā vajadzētu rīkoties pēdējos kilometros - vai sākt jau laicīgi kāpināt tempu, vai mēģināt visu atstāt uz finišu, tad šajā brīdī jau tam vairs nebija nozīmes. Galvā vien pazibēja doma, lai šis vienīgi nekļūtu par manu lēnāko maratonu (starp oficiālajiem rezultātiem lēnākais ir Diseldorfā ar rezultātu 2h32'32").

Tā nu pēdējie nepilni pieci kilometri pagāja, maratonu līdz galam pieveicot vienatnē. Abus puišu pa gabalu visu laiku redzēju, bet attālums līdz viņiem lēnām pieauga. Piecus kilometrus līdz 40.kilometram noskrēju 18'04" (lēnākie šajā maratonā), kas bija par 16" lēnāk nekā iepriekšējie pieci, savukārt Pāvels ar Ahmedu bija pamanījušies šos pašus piecus noskriet 18" sekundes ātrāk. Ņemot vērā, ka pazaudēju viņus šī piecīša viducī, tad apmēram 5"-6" sekundes uz katru kilometru šajā brīdī biju sācis viņiem zaudēt.

Atlicis bija pavisam nedaudz un, izskrienot uz Eksporta ielas Daugavmalā, jau vajadzēja sajust finiša tuvošanos, taču to tur nevarēja sajust vispār. Kaut arī līdz finišam bija jau mazāk par kilometru, finiša zonu nevarēja dzirdēt itin nemaz, jo visvairāk skaņu no tās droši vien slāpēja Vanšu tilts. Šis pilnīgi noteikti ir kaut kas, ko vajag mainīt - uzlieciet atbalsta punktu, kaut vai tumbu, pa kuru skan mūzika, bet tā, lai vismaz ir sajūta, ka finišs ir tepat blakus.

Tikai, kad bija paskriets zem Vanšu tilta un līdz finišam bija aptuveni 300 metri, tad patiešām varēja sajust, ka beidzot būs finišs. Mikrofonā tik ziņots, ka jau ceturto reizi finišēšu kā otrais Latvijas čempionātā, taču es pats labi zināju, ka šoreiz tā ir bronza. 

Ieskrienu bildē un ieskrienu finišā

Arī rīkotāji bija palaiduši garām, ka Pāvels pārstāv Latviju, un tāpēc pēc finiša man kaklā uzkārto apbalvošanas zīmi, kā otrajam finišētājam LČ ieskaitē uzreiz atdevu Pāvelam. Viņš pēc finiša bija absolūti priecīgs par iegūto sudrabu, taču manā galvā sudrabam vai bronzai šajā reizē bija maza atšķirība - ne viens no tiem nav zelts, lai gan skaidrs, ka šodien pie zelta tikt nebija nekādu variantu.

Un rezultāta ziņā šis ne tikai nebija ne mans absolūti lēnākais maratons, ne arī mans lēnākais maratons Latvijas čempionāta skrējienos (2016.gadā Valmierā skrēju desmit sekundes lēnāk). Absolūtajā vērtējumā biju finišējis 12.vietā ar rezultātu 2:30:23, savukārt Pāvelam ar Ahmedu bija tomēr izdevies noskriet pāris sekundes ātrāk par 2h30'.

Finišētājs

Pēc maratona

Šis noteikti bija krietni citādāks maratons nekā man ir bijis ierasts piedzīvot. Man ļoti patika tas, ka lielāko maratona daļu mums bija grupa, kas skrējām kopā, viens otru atbalstījām, ik pa laikam mainījāmies, kurš skrien pa priekšu. Lielākā daļa maratonu man ir pārsvarā pagājuši, skrienot pilnīgi vienam visu vai katrā ziņā lielāko distances daļu, tāpēc šī bija patīkama pārmaiņa.

Nedaudz žēl, ka savilktie muskuļi liedza noskriet bariņā līdz pat finišam un pacīnīties ar vīriem arī finišā, un varbūt arī distancē mēģināt turēt nedaudz augstāku tempu. Kā pēc finiša noskaidroju, tad mēs visi trīs bijām skrējuši ar lielāku vai mazāku rezervi (kāju dēļ laikam jāsaka, ka baigi liela man tā nebija), un tāpēc potenciāli visi bija gatavi skriet ātrāk, taču izvēlējās par labu skriešanai grupā.

Pēc maratona man ir arī četri ieteikumi maratona rīkotājiem - 1) uzlieciet finiša arku jūdzes skrējienam, lai pa gabalu ir skaidrs, kur tas finišs atrodas; 2) uzlieciet atzīmi un vēlams arī laika fiksēšanu pie pusmaratona atzīmes maratona trasē; 3) ja nākamgad trase būs tā pati, tad izdomājiet, kā izlocīt maratonu pa Mežaparka ielām tā, lai iztiktu bez 180 grādu pagrieziena; 4) pēdējā kilometrā uztaisiet mūzikas punktu, lai maratonistiem (un ne tikai viņiem) ir sajūta, ka tuvojas finišs.

LČ medaļnieki

Protams, nav skaidrs, vai un cik ļoti maratonu ietekmēja iepriekšējais maratons un slimošana maratona nedēļā. Droši vien 100% gatavība līdz ar to nebija, bet par spīti tam šis maratons man patika, likās, ka varētu būt grūtāk, bet nebija tik traki. Trīsdesmit sekundes ātrāk un sudrabs būtu šoreiz bijis pavisam izcili, bet kamēr nav zelts, tikmēr arī sudrabs ir vien tāds atgādinājums, ka jāskrien ir ātrāk.