Maratons Eiropas čempionātā šosejas skriešanā

Stāsts par šo maratonu noteikti jāsāk ar tālo 2014.gadu, kad pirmo reizi man parādījās iespēja startēt Eiropas čempionātā (EČ) vieglatlētikā. Toreiz martā Barselonas maratonā biju izskrējis savu ātrāko (joprojām tas ir 2:19:02) maratonu, ar ko nopelnīju arī iespēju startēt EČ, kas togad augustā notika Cīrihē (Šveicē). Sagatavošanās procesā toreiz iedzīvojos traumā, un tas čempionāts man gāja secen.

Pagājušajā novembrī saņēmu zvanu no Latvijas Vieglatlētikas savienības ar piedāvājumu startēt Eiropas čempionātā šosejā Briselē, jo sezonu biju noslēdzis ar otru ātrāko maratona rezultātu Latvijā. Pirmo reizi čempionāts notika šādā formātā ar trīs distancēm programmā - 10km, pusmaratons un maratons, kur sākotnēji bija plānots, ka startēs pa vienam vīrietim un sievietei no Latvijas katrā distancē.

Pēc aptuvenu nedēļu ilgām pārdomām sapratu, ka vēlreiz šāda izdevība var arī nebūt, un piedāvājumam piekritu. Skaidrs, ka manas spējas maratonā uz Eiropas atlētu fona ir visai pieticīgas, un arī kopš mana ātrākā maratona pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, tomēr tik un tā gribējās aizbraukt maksimāli gatavam. Tāpēc bija pašsaprotami, ka nākamos četrus mēnešus nāksies pavadīt cītīgos treniņos, lai patiešām varētu būt apmierināts par savu startu.

Sezonas beigas oktobrī un novembrī biju aizvadījis ar neregulāru skriešanu, cīnoties ar slimošanu un vēsā laika iestāšanos. Tāpēc pirmais uzdevums sagatavošanās procesā bija atgriezties pie regulāras skriešanas, un pamazām atkal radināt ķermeni pie normālas maratona kilometrāžas, decembra beigās jau mēģinot arvien biežāk skriet divas reizes dienā.

Ziema skriešanas treniņiem šogad bija praktiski ideāla - sniegs vismaz līdz februārim bija tikai epizodiski, gaisa temperatūra biežāk bija virs nevis zem nulles. Par to, ka aukstumā būs jāaizvada ātrie treniņi, sākumā biju nobažījies visvairāk, jo pēdējos gados ziemā regulāri plaušas komplektā ar auksto gaisu bija pamanījušās tikt pie kāda bronhīta vai plauškarsoņa. Taču patiesībā šoziem plaušas ļāva skriet visai ātrā tempā arī tad, kad temperatūra bija ap nulli. Tomēr vismaz reizi nedēļā centos apmeklēt arī jauno Ogres manēžu, kur siltumā ātros treniņus aizvadīt bija daudz patīkamāk. 

Piektdienas manēžas treniņi arī bija praktiski vienīgās reizes, kad tiku pie kompānijas skrienot. Vairums no pārējiem kilometriem šajā gatavošanās posmā (~3000 km tika noskrieti šajā laikā) pagāja vienatnē. Vienu reizi gan uz manēžu arī devos svētdienā - garā treniņa dienā. Todien uznāca putenis, un sapratu, ka kvalitatīvāk plānoto treniņu būs aizvadīt zem jumta - tā tika pieveikts manā skriešanas vēsturē līdz šim garākais treniņš iekštelpās - 177 apļi 200 metru aplī jeb 35.4 kilometri.

Februārī, kad uz īsu brīdi uznāca lielais aukstums un arī parādījās sniegs, tad pāris treniņus noskrēju arī  vecajā Ogres manēžā ar 150 metru apli un teju 90 grādu līkumiem. Ātros treniņus vajadzēja skriet un tobrīd citas izvēles nebija, bet asie līkumi vien pēc pāris treniņiem bija pamanījušies krietni sapūlēt pēdas saites, ko jutu pēc tam vēl vairākas nedēļas.

Kopumā treniņprocesā kilometri vācās labi un arī kvalitatīvie treniņi pildījās pēc plāna. Februārī izmantoju izdevību Ogres arēnā nostartēt Ogres telpu čempionātā 2000 metru skrējienā. Distance visnotaļ nestandarta un arī diezgan īsa priekš maratonista, taču vienlaicīgi tā bija iespēja uz brīdi izjust atkal sacensību sajūtu. Mērķis bija noskriet 6'00"-6'10" robežās, ideālā gadījumā izskriet zem sešām minūtēm. Nedaudz varbūt kļūdījos taktiski un savā skrējienā paliku otrais, bet ar rezultātu 6'01"81 biju apmierināts.

Skats no augšas manā 2000 metru skrējienā (tobrīd trešajā pozīcijā)

Sākot ar februāra otro pusi, ātrie treniņi jau sāka kļūt maratonam specifiskāki - ātruma darbi daudz vairāk tika skrieti tuvu maratona tempam, tie kļuva garāki un treniņi kopumā bija apjomīgāki. Arī nedēļas kilometrāža sasniedza 200 kilometrus, un sāku atcerēties laikus pirms desmit gadiem, kad tā nopietni vēl trenējos maratonam.

Domas par iespējamo rezultātu Beļģijā treniņu cikla laikā mainījās brīžiem uz augšu, brīžiem uz leju. Kaut kad sākumā biju izdomājis, ka būtu forši izskriet rezultātu, kas iekļūtu manu maratona rezultātu TOP6. No līdz šim skrietajiem 15 maratoniem sestais ātrākais ir bijis Kopenhāgenā 2h'24'55", savukārt piektais Amsterdamā - 2h22'29" - un šķita, ka iespraukties starp tiem būtu gluži ok. Maratonam nākot tuvāk, bija daži treniņi, kur jau likās, ka esmu gatavs skriet vismaz 2h22', un tad atkal bija tādi, kur likās, ka tāds temps noteikti pa spēkam nebūtu.

Jo sevišķi pēdējās nedēļās treniņus diezgan daudz nācās piekārtot vējam - un atkarībā no tā, cik veiksmīgi izdevās tikt pie aizvēja, arī temps un sajūtas pie konkrētā tempa bieži vien mēdza svārstīties visai daudz atkarībā no tā, vai vējš bija sejā vai mugurā. Īsākos intervālos (1-2km) vēl gluži labi varēja atrast vietas, kur vējš skriešanu ietekmēja minimāli, bet garāki tempa posmi gribi vai negribi pārsvarā bija ar lielāku vēja ietekmi.

Pēdējās nedēļas pirms maratona

Ja visus ziemas mēnešus biju izticis (pārsteidzošā kārtā) bez nopietnas slimošanas un traumām, tad pēdējās trīs nedēļas pirms maratona nedaudz visu sagrieza kājām gaisā. Var jau būt, ka kopumā treniņu periods bija tieši šīs 2-3 nedēļas par garu, jo ap to laiku sāka parādīties arī domas, ka arvien vairāk gaidu brīdi, kad maratons jau būs garām.

Pirmais krīzes brīdis bija intervālu treniņš, kuru nācās noīsināt, jo jau pašā sākumā sapratu, ka cerēto tempu nevaru turēt un ir sajūtas, ka jāskrien gandrīz uz maksimumu. Tas gan nāca dienā, kad ārā bija lietus un visnotaļ stiprs vējš, šķiet biju arī saķēris kaut kādu nelielu saaukstēšanos. Taču pieņēmu lēmumu treniņu pārtraukt un tajā dienā nemocīties (kas noteikti bija prātīga doma). Pēc divām dienām gan izskrēju atkal ļoti labu ātruma treniņu un atkal likās, ka viss ir labi. Taču nākamajā dienā sākās citas problēmas...

Ceturtdienas mierīgajā treniņā uz beigām sāku just, ka aizmugurējais augšstilba muskulis (hamstring) vienā konkrētā vietā savelkas un neļauj vairs īsti brīvi skriet. Iespējams, pie vainas bija vēsais laiks (kājās gan bija garās bikses) komplektā ar ne pilnīgi svaigiem muskuļiem no iepriekšējās dienas treniņa. Vakarā to kārtīgi centos izmasēt (varbūt pat pārāk daudz), nedaudz arī noteipot. Nākamajā dienā bija paredzēts viena no apjomīgākajām treniņu dienām šajā ciklā. Kaut arī par 98% izskrēju visu, kas bija ieplānots, tomēr tās dienas vakarā kāja bija ļoti sāpīga. Hamstrings sāpēja diezgan pamatīgi, bet papildus tam biju arī kaut kā sapūlējis ikru, laikam neapzināti mēģinot taupīt kāju, un varen sāpīga nu bija ikru muskuļa augšpuse tieši zem ceļa locītavas (treniņā 2x diezgan asi tajā rajonā kaut kas tā kā iedūrās).

Labā ziņa bija, ka jau iepriekš biju ieplānojis, ka pēc šī treniņa trīs dienas būs mierīgākā režīmā, taču nu tā kļuva vēl mierīgāka. Skriet skrēju mazāk (patiesībā skriet pat bija vieglāk kā iet), ļoti daudz sēdēju uz ledus, daudz smērēju kāju, diezgan labi izdevās pašam arī noteipot un ar katru dienu kļuva labāk. Nebija izcili, bet skriet varēja. Vieta zem ceļa, gan joprojām bija sāpīga, un brīžiem bija tāda sajūta, ka kāja celī tā kā uz mikrosekundi katrā solī ieklemmējas.

Tiku vēl pie fizioterapeites, kas hamstringu būtībā dabūja atpakaļ gandrīz ideālā stāvoklī, taču ikrs diži labāk pēc vizītes nekļuva, bet skriet varēju. Tā nu līdz maratonam bija atlikušas aptuveni desmit dienas, un kaut arī vēl dažas dienas iepriekš pat likās, ka varbūt nekāds maratons vairs nespīd, tomēr nu jau skatījos uz to daudz pozitīvāk. Skrienot sāpes bija mazākas nekā ejot, kaut par tām aizmirst pavisam nevarēja, tajā pašā laikā tempu šķietami tas neietekmēja. Kā un vai kāja izturēs 42 kilometrus gan, protams, pārliecības nebija.

Taču pēdējās dienās slodze, protams, gāja krietni mazumā, kas nozīmēja, ka līdz maratonam muskuļi tomēr atpūsties dabūs, tāpēc vismaz sev centos iegalvot, ka līdz startam viss būs kā nākas. Fiziskā ziņā treniņu saturu problēmas ar kāju ietekmēja maz, taču psiholoģiskā ziņā noteikti bija grūtāk, jo pēdējās apmēram divās nedēļās, kad treniņu slodze parasti iet mazumā un beidzot pēc ilgu nedēļu treniņiem uz noguruma fona būtu jāsāk just svaigumu kājās, nācās visu laiku domāt par to, ka skrienot kāja nejūtas ideāli.

Pirmsmaratona nedēļa, kā ierasts, sākās ar ogļhidrātu badošanos un pēc tam uzlādēšanos. Joprojām uzskatu, ka pēdējās nedēļas uzlādēšanās režīms var būtiski uzlabot sajūtas pēdējos maratona kilometros, un arī šoreiz šis ierastais pirmsmaratona rituāls tika godam aizvadīts - gan ar pakāpenisku enerģijas iešanu mazumā pirmajās trīs dienās, gan ar zefīriem pilnu muti nākamajās.

Ikrs joprojām nešķita ideāli, un pa šo laiku arī biju sapratis, ka tas visticamāk nav pat īsti ikru muskulis, bet dziļumā kāds no mazajiem muskuļiem, kas rada šīs sāpes. Pēdējās dienās atkal biju nedaudz sācis just hamstringu - skaidrs, ka kājā visi tie muskuļi savā starpā kaut kā mijiedarbojas un viens otru kompensē, ja kaut kur blakus kādā muskulī ir problēmas. Jebkurā gadījumā centos joprojām saglabāt pozitīvu skatu uz maratonu, kurš bija jau tepat gandrīz ar roku aizsniedzams.

Pirms maratona, bet jau Briselē

Galu galā klāt bija arī piektdiena, kad kopā ar pārējo Latvijas komandu beidzot varējām lidot uz Briseli. Briselē programmā bija trīs distances 10 km, pusmaratons un maratons. Sākotnēji katrā no šīm Latvijai bija pa vienam pārstāvim sieviešu un vīriešu konkurencē, beigās 10 km distancē nāca klāt vēl divi vīri, un tā nu kopā bijām 8 skrējēji, kā arī 2 komandas pārstāvji, kas rūpējās par to, lai uz vietas nebūtu jāsatraucas par saimnieciskām un organizatoriskām lietām.

Sensenos laikos, kad vēl kārtīgi trenējos orientēšanās sportā uz izlases sacensībām biju bijis ne vienu reizi (pēdējo reizi, šķiet 2010.gada Eiropas čempionātā Bulgārijā), taču vieglatlētikas Latvijas izlasē šī man bija pirmā pieredze. Arī maratonu ārpus Latvijas pēdējo reizi biju skrējis 2015.gada novembrī Valensijā - gandrīz pirms desmit gadiem.

Par čempionāta organizatorisko pusi varu teikt tikai labas lietas - dzīvojām Briseles centrā, ēšana bija izcila, informācija visur saprotama (piemēram, jau lidostā sagaidīja organizatoru pārstāvji, kas visiem izdalīja vilciena biļetes nokļūšanai Briseles centrā). Protams, arī dzīvošana līdztekus pārējo valstu sportistiem padarīja visu pasākumu krietni pacilājošāku.

Šādu milzīgu ekrānu bija uzlikuši viesnīcas foajē

10 km un pusmaratonam gan starts, gan finišs bija Lēvenā apmēram 25 km no Briseles, savukārt maratonam starts bija Briseles centrā un finišs Lēvenā - līdz ar to vienīgās šķietamās neērtības bija, ka nokļūšana uz/no sacensību centru prasīja gandrīz stundu garu braucienu autobusā.

Pēdējās dienas atkal nedaudz biju sācis just tādu kā velkošu sajūtu hamstringā, bet vieta zem ceļa joprojām sāpēja visu laiku. Vēl mājās esot, centos to dažādi noteipot, taču, lai arī ar teipu bija nedaudz labāk, tomēr atrast īsto veidu, kā vislabāk noteipot, nebija izdevies.

Viesnīcā bija atsevišķa telpa, kas bija atvēlēta komandu fizioterapijas procedūrām, kuru vairums lielo izlašu bija aizņēmušas ar saviem masāžas galdiem, taču noskaidroju, ka tur ir iespēja atrast arī organizatoru piedāvātos fizioterapeitus. Tad nu devos pie viņiem, lai ar profesionālu aci vēlreiz kāds apskata to kāju un varbūt pie viena arī noteipo kaut kā veiksmīgāk.

Šis izrādījās ļoti prātīgs lēmums. Fizioterapeits Neel (tāds bija viņa vārds - un guļot uz masāžas galda arī uzzināju, ka viņš šajā ziemā Beļģijas telpu čempionātā bijis TOP5 1500 metru distancē) diezgan ātri saprata, ka problēma ar ikru, īsti nav ikra problēma, bet pie vainas ir kāds neliels dziļais muskulis vārdā popliteus. Atrodas tas kaut kur dziļumā zem ikru muskuļa augšpuses, un tikt klāt viņam grūti, līdz ar to noteipot nav vienkārši. Masējot tas bija sāpīgs ne pa jokam, jo savilkts esot pamatīgi, bet citādi atbrīvot to nemaz nevar. Neel teica, ka šodien kāja noteikti būs diezgan jutīga, bet nākamajā dienā jau vajadzētu būt kaut kādiem uzlabojumiem. Sarunājām, ka nākamajā dienā (t.i. sestdienā jeb dienu pirms starta) atnākšu vēlreiz, lai saprastu, vai var vēl ko darīt lietas labā.

Šie ir popliteus muskuļi (latviski vienā avotā atradu, ka to sauc vienkārši par paceles muskuli). Tiem gan pa virsu ir vēl citi muskuļi un cīpslas, līdz ar to tik vienkārši pie tā tikt klāt nemaz nevar. 

Sestdienas rītā devāmies uz Leuven pilsētu atbalstīt mūsu pusmaratonistus Edgaru un Agatu. Pusmaratonam starts bija sestdienā, savukārt 10k un maratonam svētdienā, līdz ar to tiem, kam starts bija nākamajā dienā, bija iespēja apskatīt trases pēdējos kilometrus, nedaudz jau izjust sacensību atmosfēru un pie viena arī iejusties līdzjutēju lomā.

Atbraucot no sacensību centra devos vēl īsā 20 minūšu skrējienā, lai vēl pēdējo reizi pirms maratona izkustinātu kājas un pie viena arī saprastu, kā jūtas izmasētā vieta (paskriet varēja arī ātri, bet sāpēt sāpēja tik un tā), un praktiski pēc tam uzreiz devos uz norunāto otro vizīti pie fizioterapeita.

Viņš jau bija izdomājis skaidru plānu, ko ar manu kāju darīt - vēlreiz izmasēja gan popliteus muskuli, gan arī hamstringu un ikru (viss tur esot ļoti saistīts - ne par velti man atkal bija sācis kļūt jutīgs hamstrings). Un galu galā sarunājām, ka maratona rītā viņa kolēģis man arī kāju noteipos, lai būtu papildu atbalsts muskuļiem distances laikā.

Pirmsmaratona dienā maratonistiem bija iespēja arī nodot origanizatoriem personīgās dzirdināšanas pudeles. Sākumā biju domājis, ka vienkārši ņemšu distancē līdzi divas želejas un pārējā laikā izmantošu dzirdināšanas punktos pieejamo ūdeni un enerģijas dzērienu. Tomēr tad man radās doma, ka divos punktos varētu atstāt pa Coca-Cola pudelei. Viesnīcas restorānā visiem sportistiem bija ledusskapjos pieejams dzeramais ūdens 0.5l pudelēs un kola mazās 250 ml pudelītēs, kuras bija varen parocīgas turēšanai, un sapratu, ka arī tās būtu ērti turamas rokā skrienot - ērtas pudeles ar ogļhidrātiem un kofeīnu pilnu šķidrumu patiesībā ir tieši tas, kas maratona otrajā pusē ļoti prasās, tik vien kā nācās izdomāt, kā maksimāli dabūt ārā ogļskābo gāzi, jo gāzētu dzērienu dzert skrienot gan nav pārāk patīkami. Uz abām uzlīmēju dotās uzlīmes ar savu starta numuru (39.), un aiznesu tās uz nodošanas telpu, kurā bija jāatrod savam numuram un vēlamajam kilometram atbilstošā kaste (ieliku savas pudeles 30. un 35.km kastēs). Atlika vien cerēt, ka nākamajā dienā savu pudeli pēc tam īstajā trases kilometrā arī atradīšu starp visām pārējām.

Dzeršanas punktam gatavs

Vakariņu laikā pēkšņi man nāca apgaismība, ka es taču varētu nenest līdz arī tās divas želejas (beigās gan vienu tik un tā paņēmu drošībai līdzi), bet gan pielīmēt tās pie ūdens pudelēm un, lai tās mani gaida vajadzīgajos punktos. Tā nu pēc vakariņām devos vēlreiz uz pudeļu nodošanas punktu, vienu kolas pudeli pārcēlu no 30. uz 25. kilometru, savukārt 20-tā un 30-tā km kastē nu bija katrā pa vienai ūdens pudelei ar klāt pietītu želeju).

Vakarā atlika vien sagatavot startam Latvijas formu, piespraust numurus (vien priekšā, otrs uz muguras, trešais uz somas), pārliecināties, ka somā ir mantas, ko pārvilkt pēc finiša, un tad arī varēja doties pie miera.

Maratona rīts

Maratona rītā pēc brokastīm uzreiz devos uz sarunāto teipošanu - tiku pie lillā krāsas teipa, kas stiepās no ikra līdz pat dibenam. Un reizē arī pie cerības, ka šādi skriešana būs mazāk sāpīga. Kopumā gan, šķiet, arī abas iepriekšējo divu dienu masāžas reizes kaut kādu labumu bija devušas un šķita, ka kāja vairāk ir jutīga nevis vairs no tā, ka tur kaut kas ir savilkts, bet no tā, ka tā ir pamatīgi izmasēta.

Laika prognoze maratona dienai pēdējās dienās bija mainījusies vairākas reizes. Ja sestdienā pusmaratona laikā ārā bija pavisam saulains ap +20 grādiem, kas ir forša temperatūra līdzi jušanai, bet par karstu, lai skrietu maratonu, tad svētdienā laikapstākļi tika solīti pavisam citādi. Apmēram +13 grādi, apmācies (tiktāl viss ideāli), lietus, lai gan, iespējams, ne visu maratonu laiku (jau mazāk labi) un stiprs vējš (nepavisam nav labi). Vējš gan tika solīts no ZR, kas tādā gadījumā nozīmētu, ka apmēram 20 kilometrus iesāņus vējš pūstu mugurā, jo trase ar nelieliem līkumiem pirmos aptuveni 30 kilometrus veda diezgan taisnā līnijā veda no Briseles un Lēvenu, un tad beigu daļā nepilni 12 kilometri bija loks jau pa Lēvenas vecpilsētu un tai tuvākajām ielām.

Uz startu (~1.5km no viesnīcas) biju izvēlējies iet kājām nevis braukt ar organizatoru autobusu, kas ļāva no viesnīcas iziet apmēram 15-20 minūtes vēlāk, vienlaicīgi arī mazāk laika būtu jāpavada iesildīšanās zonā - ņemot vērā, ka iesildīties pirms maratona pietiktu ar minūtēm desmit, bet pēdējais autobuss galā jau bija vairāk kā stundu pirms starta).

Izejot no viesnīcas, satikos ar lietu un vēju, un sapratu, ka laikapstākļi ir tālu no ideālā. Papildus bažas lietus dēļ man bija arī par apavu izvēli maratonam. Pēdējos trīs maratonus esmu skrējis ar HOKA Rocket x2 karbona apaviem. Botas maratonam lieliskas, ar vienu piebildi - uz slapja seguma saķere nav izcila, ko abos pēdējos Rīgas maratonos izjutu dzirdināšanas punktu tuvumā, kur pie galdiem viss asfalts bija noliets slapjš - tur, ja ne gluži slīdēja, tad varēja just, ka saķere kļūst sliktāka. Savukārt te, ja asfalts būs slapjš ne tikai pie dzeršanas punktiem, bet lietus dēļ visa maratona garumā, tad nebiju drošs, cik ļoti tas skrējienu varētu ietekmēt. Teorētiski alternatīva bija no mājām paņemtās Adidas Adios botas, taču tās vēl bija no pirmskarbona apavu laikmeta. Līdz ar to izvēle bija potenciāli sliktāka saķere, bet krietni saudzīgāk kājām (un arī lidojošāka sajūta), vai arī labāka saķere, bet krietni piedzītākas kājas maratona beigu kilometros. Izlēmu tomēr par labu pirmajam variantam.

Ceļā uz startu varēju aplūkot neparastos Briseles pieminekļus, un arī peļķes zem kājām

Veiksmīgi biju nokļuvis līdz starta zonai Briseles jeb Karaliskajā parkā, pa ceļam, meklējot gar māju sienām aizsegu no lietus un vēja. Tuvojoties parkam, jau varēja sākt sajust maratona atmosfēru - paralēli Eiropas čempionātam, kur startēja daži desmiti izlašu sportisti kā vīriešiem, tā sievietēm, organizatori piedāvāja iespēju startēt maratonā (patiesībā jau arī pusmaratonā un 10 km distancē) arī tautas skrējējiem, un maratonā tādu bija vairāk kā 12 tūkstoši.

Parkā atradu norobežoto teritoriju, kuras iekšpusē bija izlašu sportistiem atvēlētās teltis, kur pārģērbties un atstāt mantas. Tiku pie laika ņemšanas čipa, kas bija jāpiestiprina pie botas. Aprunājos ar Annu, kas Latviju maratonā pārstāvēja sieviešu vērtējumā un bija ieradusies startā nedaudz ātrāk par mani. Uzvilku starta formu, pielīmēju ar teipu pie gurna savu rezerves želeju. Izskrēju nepilnu kilometru pa parku, lai nedaudz iesildītos (cits sildījās aktīvāk, cits mazāk aktīvi, bet Izraēlas izlases sportisti izskatījās gluži kā armijā - visi vienā solī ar skaļiem saucieniem izpildīja kaut kādus iesildīšanās vingrinājumus, kas no malas izskatījās visai amizanti). Paspēju arī telefonā apskatīties, kā pirmajos 5 kilometros bija veicies mūsu desmit kilometru skrējējiem - viņiem starts un finišs bija Lēvenā nedaudz agrāk par mūsu startu.

Piecpadsmit minūtes pirms starta bija atzīmēšanās Call room, kur visiem pārbaudīja ekipējumu (vai ir numurs, vai formas un apavi atbilst noteikumiem, vai čips strādā), un tad jau tālāk bija pirmsstarta zona, kur bija iespēja vēl nedaudz izkustēties, uztaisīt pēdējos kāpinājumus, lai pavisam drīz jau stātos uz starta - mēs neliela čupiņa izlases sportistu stāvējām pirmajās rindās un tālāk jau bija visi pārējie pieminētie 12 tūkstoši skrējēju, kuriem starts tika dots 20 sekundes pēc mums.

Dažas sekundes pirms starta. Ja labi ieskatās, tad bildes labajā malā aiz otrās rindas sportista ar brillēm var redzēt arī pusi no manas galvas.

Maratons

Kopumā vīriešiem maratonā Eiropas čempionāta vērtējumā bija pieteikti 43 dalībnieki (startēja gan laikam 42), un, ja sarindotu sportistus pēc labākā maratona rezultāta, tad aiz manis būtu kādi 3-4 sportisti. Tāpēc gluži loģiski jau pirmajos metros vien varēju noskatīties, kā vairums vīru strauji attālinās.

Pirmais kilometrs maratonā vienmēr ir tāda neliela "taustīšanās". Pirmkārt, nāk saprašana tā pa īstam, cik svaigs jūties un cik brīvi padodas temps, jo tomēr pēdējā nedēļā treniņos ātrā skriešana ir diezgan simboliska, piedevām pēdējais ātrais treniņš bijis vēl bez ogļhidrātiem kājās, kad kilometri uz priekšu nāk ļoti grūti. Otrkārt, pirmajā kilometrā arī mēģini notrāpīt īsto tempu. Tā kā esi tomēr pēdējās dienās vairāk atpūties un krājis enerģiju, tad skrienas, protams, ļoti viegli, un ir ļoti vienkārši sākt ātrāk kā vajadzīgs - šis ir arī viens no iemesliem, kāpēc treniņos ir tik svarīgi pieradināt muskuļus skriet tieši maratona tempā. Un, treškārt, pirmajā kilometrā jau diezgan labi var saprast, vai ir vēl kāds, kas varētu skriet maratonu līdzīgā tempā un vismaz kādu laiku būt sabiedrotais distancē.

Tā nu pirmajā kilometrā paspēju ar pārmīt pa vārdam ar vienu no sportistiem, kas mēģināja noskaidrot manu plānoto tempu. Teicu, ka ap 2h22' būtu labi, ko sākumā viņš noteica par atbilstošu arī viņam, taču pēc brīža no igauņu sportista padzirdēja, ka tas skriešot uz 2h20" un tā nu viņš pievienojās igaunim. Lietus kādu laiku jau bija mitējies (kaut arī ik pa laikam nedaudz distances pirmajā pusē tomēr lija), taču peļķes uz asfalta bija padaudz, un vietām bija jāskatās, kur likt kāju, lai jau pirmajā kilometrā nepaliktu ar slapjām kājām.

Pie pirmā kilometra atzīmes pulkstenis ziņoja, ka kilometrs veikts 3'19". No blakus skrienošā skrējēja noelšanās sapratu, ka viņam tas ir par ātru, taču tā, kā joprojām biju apņēmības pilns vismaz pirmo pusi noskriet ap 1h11'-1h11"30, kas būtu 3'22"-3'23"/km temps, tad, lai arī šis pirmais kilometrs bija varbūt dažas sekundes ātrāk, tomēr pirmajam kilometram diezgan pieņemami.

No trases priekšizpētes zināju, ka, lai arī trase kopumā visa maratona garumā nedaudz iet uz leju, tomēr kopumā kāpums ir diezgan liels (apmēram 2.5x lielāks nekā Rīgas maratonā), ar diviem jaudīgiem kāpumiem vispirms īsi pirms 10.kilometra un tad īsi pirms pusmaratona atzīmes. Realitāte bija krietni skarbāka un lielāki vai mazāki kāpumi bija ik pa brīdim, un tas viss sākās jau otrajā kilometrā.

Trases reljefa profils. Visi mazie izcilnīši bija reāli kalniņi trasē.

Kā izrādās, tad taisnā iela, pa kuru devāmies ārā no Briseles centra, veda caur vairākiem tuneļiem. Otrā un trešā kilometra laikā izskrējām cauri trijiem tādiem, kur vispirms bija stāvs lejupskrējiens, tad kāds brīdis pa tuneli un tad atkal diezgan stāvs skrējiens augšup. Lieki teikt, ka temps līdz ar to visu laiku tika raustīts un nākamie divi kilometri tika pieveikti attiecīgi 3'28" un 3'35". Skaidrs, ka uz augšu skrienot, temps ir lēnāks, taču, skrienot lejup, jutu, ka lai arī līdzenumā un pret kalnu mans popliteus īsti jūtams nebija, tomēr, lejup skrienot, to jutu diezgan izteikti, bet papildus jutu, ka, kā jau pirms starta biju bažījies, uz slapjā asfalta saķere tomēr nebija izcila, un abu šo faktoru ietekmē, arī uz leju skrienot varbūt nedaudz piebremzēju.

Arī ceturtais kilometrs atkal bija 3'30", un ap šo brīdi jau garām bija paskrējuši šķiet daži no tautas skrējiena dalībniekiem, kam pa šo laiku jau bija atspēlējuši starta 20 sekunžu deficītu. Lai arī tobrīd jau biju iedzinējos pret savu sākotnējo plānu, tomēr sapratu, ka vēl ir tikai pirmie kilometri, un pēc maratona, analizējot distancē paveikto, varēja redzēt, ka šo pirmo četru kilometru laikā jau bija pieveikti nepilni 50 kāpuma metri uz augšu un nepilni 30 uz leju (salīdzinājumam Rīgas maratonā kopējais kāpums uz augšu pēdējos 2 gados bijis ap 100-110 metriem).

Piektais kilometrs jau vairāk gāja uz leju, un atkal temps bija izaudzis un kilometrs pieveikts 3'18". Pirmie pieci kilometri 17'10", pirms starta biju plānojis, ka ap 16'50" būtu labi, tad gan vēl par šiem sākuma augšup/lejup metriem nezināju. Divdesmit sekundes nav maz, bet pēc otrā un trešā kilometra laikiem likās, ka būs sliktāk.

Pirmsmaratona dienā gāju uzmeklēt slaveno Briseles čurājošo puisēnu jeb Manneken Pis (pēc maratona atradu arī nedaudz mazāk slaveno čurājošo meitenīti jeb Jeanneke Pis). Biju gan vīlies, ka puisēns ir tik mazs - droši vien jutos līdzīgi kā tie, kas braucot skatīties Monu Lizu uz Luvru ierauga, ka tā ir izmērā aptuveni tik pat maza kā šis puisēns.

Pēc piektā kilometra bija pirmais dzirdināšanas punkts. Manas pudeles līdz 20. kilometram vēl neredzēšu, bet vismaz cerēju, ka varēšu līdz tam kārtīgi izpētīt, cik viss ir skaidrs, kur tad ir mans galds, kā citiem izdodas paņemt pudeles. Dīvainā kārtā kaut arī pirmsstarta materiālos bija paredzēts, ka nepāra numura galdi (man bija devītais) būs labajā pusē, bet pāra numuri labajā pusē, tomēr šeit viss bija otrādi, kas video pārraidē gluži labi redzamu apjukumu radīja arī līderu grupā. Acīmredzot, kāds bija kaut ko sajaucis, jo jau nākamajos dzeršanas punktos galdi bija pareizās pusēs, bet tajā brīdī nopriecājos, ka man nav sava pudele jāmeklē, un padzēros vien no brīvprātīgo dotajā ūdens un enerģijas dzēriena.

Par galdiem abās pusēs bija interesanta lieta no pirmsstarta materiāliem, kur viena izlase bija lūgumu pārskatīt galdu izvietojumu, jo viņu izlasē vairumam sportistu galdi ir labajā pusē un tikai dažiem kreisajā, bet tā, kā viņuprāt, vairums esot pieraduši ņemt dzērienus ar labo roku, tad šāds izkārtojums neesot korekts. To lasot, man radās pārdomas, ka vajadzēja, iespējams, piešķirt galdus atkarībā no tā, vai raksti ar labo vai kreiso roku :)

Sestais kilometrs arī vēl gāja lejā no kalna un atkal bija ātrāks par 3'20". Lai arī pirmajos kilometros skrējēji apkārt ik pa laikam mainījās, brīžiem kāds lejupskrējienos strauji paātrinājās un tad atkal viņu noķēru, skrienot augšup, kāds vienkārši bija sācis par ātru vai lēnu, tad ap šo brīdi pirmo reizi parādījās sajūta, ka sāk veidoties neliela grupiņa, kur bijām, šķiet četri vai pieci skrējēji. Viens no viņiem bija bulgārs, kuru pirmsstarta sarakstā biju manījis, ka viņam ātrākais maratons ir 2h20', kas nozīmēja, ka potenciāli distancē varētu kādu brīdi satikties, kas arī piepildījās, bet pārējie bija tautas skrējiena maratonisti.

Septītajā kilometrā sākās pirmais lielais kāpums, par kuru pirms starta zināju. Biju izpētījis, ka turpmākos nedaudz vairāk kā divus kilometrus distance vedīs nepārtraukti kalnā, paceļot apmēram 60 metrus šajā posmā. Salīdzinājumam Siguldā Gaujas senlejas nogāzes vairumā vietu ir ap 70-75 metrus augstas.

Kāpums patiešām bija garš un grūts, par ko liecināja arī tempa kritums - lai arī piepūle nekļuva mazāka, tomēr divi kilometri augšup tika veikti 3'44" un 3'40', un kāpumā šķiet pat kādu sportistu pamanījāmies noķert un apdzīt - tas visiem nenāca viegli.

Kāpuma beigu daļā uzņēmos grupiņas vadību, un kad kāpums beidzās, centos atkal atgriezties līdzenuma tempā. Nu jau bijām tikuši ārpus Briseles un ceļš veda cauri mežam, bet neskatoties uz to joprojām ik pa brīdim varēja trases malā redzēt līdzjutējus, kas cītīgi atbalstīja skrējējus. Nākamajos divos līdzenuma kilometros temps pakāpās līdz 3'25" un 3'22", kas jau atkal bija aptuveni sākotnēji cerētajā tempā.

Desmitais kilometrs tika sasniegts 34'44", tātad kārtējais piecītis 17'34", bet skaidrs, ka tas ietvēra šos divus lēnos kilometrus lielajā kāpumā. Šķiet, īsi pirms desmitā kilometra atzīmes ceļš sāka vest lejup no kalna, no malas pievienojās vēl viens ceļš un skrējām pa tādu diezgan platu divvirzienu šoseju ar divām joslām katrā virzienā un platu atdalošo joslu pa vidu. Nākamos divus kilometrus galvenokārt skrējām lejup līdz atkal kādu brīdi bijām uz līdzena ceļa, un lai arī pilnībā augšup skrietos metrus neatguvām, tomēr lielāko daļu gan. Lejup centos skriet atbrīvoti, tomēr ar prātu, savukārt viens no mūsu grupas lejup diezgan jūtami palielināja tempu, taču līdzenajā daļā, kuras beigās atkal bija kāpums, oranžā tērpto konkurentu atkal panācām. Abi lejup kilometri bija 3'17" un 3'19", pa vidu vēl bija arī kārtējais dzeršanas punkts, kurš bija nevis pie 10-tā, bet kaut kur ap 11-to kilometru.

Garā divjoslu ceļa galā bija atkal diezgan stāvs kāpums augšup (tāds nedaudz īsāks, bet stāvāks ar vairāk augstuma metriem skrējiens augšup kā Vanšu tiltā no centra puses), kura augšā bija kārtējais skaļais līdzjutēju pūlis. Tad pagrieziens, atkal straujš skrējiens lejup, kur atkal vairāk sajutu popliteus muskuli, un nākamie divi kilometri veda pa kaut kādu parku atkal pa līdzenu ceļu. Lai arī reljefa šeit nebija, tomēr vietām bija jāskatās zem kājām, jo asfalts bija diezgan slikts un ik pa laikam bija kāda bedre. Labā ziņa bija, ka tā kā asfalts bija jau padrupis, tad reizē tas bija ar labāku saķeri, jo, kā jau sākumā minēju, slapjā laika dēļ saķeri būtu gribējies labāku.

Parks kā izrādās piederēja šai pilij. Tiltu atceros, bet galvu pa kreisi nepagriezu un pili dzīvajā neredzēju.

Kad no parka bijām tikuši ārā, trase tālāk sāka vest cauri daudz maziem ciematiņiem (vai arī tas bija viens ļoti garš). Katrā ziņā visu laiku gar malu bija privātmājas, ceļš ik pa laikam bija ar nelieliem kāpumiņiem augšup un lejup. Vienā brīdī trase veda gar zirgu aploku, kura viens no iemītniekiem īsu brīdi skrēja aplokā mums līdzi. Arī šeit līdzjutēji bija praktiski visu laiku, vietām vairāk, vietām mazāk, bet par atbalstu trasē patiešām nevarēja sūdzēties. Ja pēdējos gados Rīgā esmu izbaudījis to, ka atbalsts trasē, ar atsevišķiem izņēmumiem, ir tikai pilsētas centrālajā daļā, tad šeit, neskatoties uz to, ka kādi padsmit kilometri būtībā bija ārpus lielajām pilsētām, līdzjutēji bija ik katrā kilometrā.

Posmā starp 14. un 19. kilometru biju uzņēmies grupas vadību un tempa uzturēšanu, un kilometri atkal padevās diezgan raiti - vidējais temps šajos kilometros bija 3'22".

Zināju, ka 20.kilometrā atkal būs jaudīgs kāpums, kur apmēram 500 metru posmā būs jāpaceļ gandrīz 25-30 metri. Šis kāpums nāca komplektā ar diezgan slapju un asfaltu, kur bija jāmeklē gar ceļa malu sausāks asfalts ar labāku segumu, jo ļoti labi varēju just, ka pārējiem netieku tik labi līdzi šajā kāpumā, jo asfalts ir slidens. Bet kāpums bija tik spējš, ka bija pilnīgi jāieliecas kalnā, lai tiktu augšā, un ar visu to, ka tikai puse no šī kilometra bija pret kalnu, 20.kilometra laiks bija 3'39". Otrie 10 kilometri bija veikti 34'01", kas bija 43" ātrāk kā pirmais desmitnieks.

Klāt beidzot bija arī pirmais dzeršanas punkts, kur gaidīja mana želeja. Ātri ar acīm ieraudzīju savu galdu, paķēru pudeli, no kuras noplēsu ar teipu pielīmēto želeju, un pamazām tās saturu ar vairākiem piegājieniem iespiedu mutē.

21.kilometrs tikpat strauji atkal nolaidās apmēram 20 metrus, un kilometrs atkal bija ātrāk par 3'20". Pusmaratons bija sasniegts pēc 1h12'21". Skaidrs, ka sākotnējais plāns par 2h22'-2h23" vairs nebija reāls, bet vienlaicīgi likās, ka otrajā pusē kalnu būs mazāk (patiesībā no kopējā kāpuma apmēram 2/3 bija pirmajā pusē un 1/3 otrajā pusē no maratona), un tāpēc, ja otra puse būtu apmēram līdzīgā tempā tad 2h25' varētu būt pa spēkam.

Otrā puse no maratona

Trase joprojām veda pa mazajiem ciematiem. Ap šo laiku mūsu grupiņa sāka pajukt, šķiet dažu kilometrus iepriekš bija atkritis viens sportists, bet kaut kur īsti pēc pusmaratona arī bulgārs vairs nebija mūsu grupā. Atminos, ka kaut kur pie pusmaratona atzīmes mūsu trešais grupas dalībnieks beļģis Robs, kā viņu no trases malas sauca, bija dabūjis no saviem līdzjutējiem ūdeni, un piedāvāja to arī mums. Tobrīd vēl bulgārs bija mūsu grupā, bet jau pēc pāris kilometriem bija palikuši divatā.

Divdesmit piektajā kilometrā dzeršanas punktā tiku pie savas pirmās nodotās kolas pudeles. Mazā pudele bija patiešām ērta dzeršanai, ja neskaita, ka starp padzeršanās brīžiem bija jāskrūvē ciet korķis, jo citādi pudeles saturs šļakstījās ārā. Šķiet, kaut kur ap šo brīdi mūs noķēra un uzreiz arī aizskrēja prom vēl kāds beļģu skrējējs. Šajā posmā arī trasē bija vairāki līkumi, te pa labi, te pa kreisi, un nācās vairāk piedomāt pie ideālās trajektorijas, vienlaicīgi atkal brīžiem nācās meklēt mazāk mitru segumu - piemēram, vienā brīdī konstatēju, ka gar ielas malu uzkrāsotais sarkanais veloceliņš ir ar lielisku saķeri pretstatā blakus esošajam asfaltam.

Atceros, ka ap 26-to kilometru savu kolu piedāvāju arī beļģim, no kuras gan viņš atteicās, un noteicu, ka sāk palikt grūtāk. Galvā sāku rēķināt, ka līdz finišam nu jau jāskrien mazāk par stundu. Kilometri laiki gan joprjām turējās ap 3'24"-3'26". Pamazām sāku just, ka augšstilbu aizmugurējās daļas - hamstringi un arī dibena muskuļi sāk kļūt arvien jūtamāki (normālā stāvoklī muskuļus jau īsti nejūti). Jutu, ka, lai arī super komfortabli nejūtas abas kājas, tomēr problemātiskāk ir labajā kājā, kas nozīmēja, ka acīmredzot, savu kreiso noteipoto kāju ar ik pa laikam par sevi atgādinošo popliteus muskuli nedaudz tomēr esmu neapzināti ar otru kāju kompensējis. Bet tāpat bija skaidrs, ka kopējais hamstringu un reizē arī dibena muskuļu nogurums bija galvenokārt kāpumu, bet jo sevišķi lejupskrējienu sekas, kas ir daudz prasīgāki pret muskuļiem intensīvā slodzē.

28-ajā kilometrā trase izgriezās uz lielās šosejas, un šajā brīdī jutu, ka ar katru metru pamazām sāku no beļģa iepalikt. Viņu priekšā redzēju visu laiku, bet tikt atpakaļ viņam aiz muguras vairs nejaudāju. Šis un nākamais kilometrs vēl abi bija 3'25"-3'26" tempā, taču jau 30.kilometrs, kurš veda arī nedaudz augšup tika veikts 3'35" un kārtējie 10 kilometri 34'22" - tieši pa vidu starp pirmā un otrā desmitnieka tempu. Atkal sāku rēķināt, cik tad ilgi vēl būs jāskrien, lai arī ap to brīdi jau galva nestrādāja vairs tik raiti un aprēķini sāka klibot.

Īsi pirms 31.kilometra atzīmes bija dzeršanas punkts ar manu otro želeju, un uzreiz aiz tā bija milzum daudz līdzjutēju, kas radīja milzīgu troksni. Želeja ar ogu garšu un kofeīnu šoreiz izrādījās varen garšīga un nogāja tik viegli lejā, kā līdz šim neatceros pieredzējis.

Šāds izskatījos finiša metros

Līdz šim distances laikā man veltītos uzmundrinājumus biju dzirdējis dažādi locītu manu uzvārdu, kas bija rakstīts uz numura, taču šajā līdzjutēju punktā pirmo reizi izdzirdēju "Go, Renars!", ko sauca Craig Rose - britu skrējējs, kurš jau labu laiku dzīvo Latvijā, un šajā rītā jau bija piedalījies 10 kilometru tautas skrējienā. Šis līdzjutēju atbalsts uz brīdi atkal iedeva nelielu impulsu ātrākam tempam un 31.kilometrs bija atkal 3'25" (kopumā arī ātrākais pusmaratona posms maratona ietvaros bija bijis kaut kur starp 10. un 31. kilometru - 1h11'35").

Taču tempa atgūšanās bija pavisam īsa parādība. 32. kilometrs atkal veda augšup (kārtējie padsmit metri kāpuma), un lai arī nedaudz motivēja līdzjutēji un komentētājs, jo tobrīd trase veda gar finiša zonu, tomēr temps līdz ar skrējienu augšup atkal noslīdēja lēnāk par 3'30". Šķiet, šajā kilometrā mani apdzina vēl viens tautas maratona skrējējs, lai gan neesmu drošs, vai tik viņu vēlāk atkal nenoķēru.

33. un 34. kilometrs veda cauri Lēvenas vecpilsētai un atkal nedaudz uz leju. Pirmais no tiem, gan pārsimts metrus metrus veda pa bruģi un ar vairākiem pagriezieniem gar Lēvenas galveno baznīcu, kas celta iespaidīgā gotiskā stilā. Bet 34-ajā kilometrā jau atkal bruģa vietā bija asfalts zem kājām, un šis kilometrs , kā pulkstenis ziņoja tika pieveikts 3'20". Šis gan bija pēdējais kilometrs, kur kilometra temps bija ātrāks par 3'30".

Arvien vairāk sāku just to, ka sagurušie hamstringi ierobežo skrējienu, un bija sajūta, ka liekot plašāku soli diezgan droši tos sarautu krampī, līdz ar to arvien vairāk bija jādomā par to, kā lieku kājas, lai izturētu līdz finišam bez krampjiem.

Tuvojoties 35.kilometra atzīmei, jau pa gabalu varēja dzirdēt mežonīgu troksni, ko radīja līdzjutēji. Trase tajā vietā veda zem viadukta, un līdzjutēju radītais troksnis, esot zem pārvada, skanēja daudz skaļāk, bet šajā vietā arī sākās un beidzās turp-atpakaļ posms, kas nozīmēja, ka viņi tobrīd jau atbalstīja arī ātrākos vīru skrējējus, kas jau bija paskrējuši viņiem garām otro reizi.

Turp-atpakaļ posms bija apmēram pusotrs kilometrs turp un tikpat atpakaļ. Tā sākumā bija dzeršanas punkts, kur jau kādu brīdi gaidīju, ka dabūšu savu otro kolas pudeli. Taču liels bija mans sarūgtinājums, ka uz sava devītā galda nevienu kolas pudeli neredzēju - vai nu to bija paņēmis kāds cits, vai varbūt tā bija nokļuvusi uz kāda cita galda, bet man atlika vien noplātīt rokas un izmantot standarta dzirdināšanas piedāvājumu, iztiekot bez pēdējās kofeīna devas distancē.

Turp-atpakaļ posms veda gar kaut kādu kanālu pa šķietami industriālo zonu, šeit līdzjutēju bija mazāk, bet vismaz varēja vērot pretī skrienošos sportistus, kas bija pāris minūtes man priekšā. Taču varēja redzēt, ka nevienam nav viegli - visi skrēja pa vienam, redzēju vairākus skrējējus, tostarp gan lietuvieti, gan vienu no igauņu skrējējiem, un sapratu, ka arī viņu rezultāts būs lēnāks par sākotnēji cerēto. Diezgan tuvu apgriešanās punktam pamanīju arī beļģi Robu, kurš bija no manis aizmucis 28.kilometrā. Mēģināju arī viņam uzsaukt uzmundrinošus vārdus, pa šo laiku viņš bija šķiet kādas trīsdesmit sekundes jau man priekšā.

Pēc apgriešanās pirmais, ko sajutu bija vējš. Ja sākoties turp-atpakaļ posmam likās, ka nedaudz vējš pūš pretī, tad sapratu, ka vējš pretī pūš tagad. Nākamais ko redzēju, ka pretēja virzienā vēl tikai tuvojoties apgriešanās punktam, bet tomēr ne pārāk tālu skrien pirmās sievietes. Par viņām skrienot pavisam biju piemirsis. Kaut kur ap 10.kilometru, kad skatītāju atbalsts kļuva vienā punktā īpaši skaļš, aizdomājos, ka kaut kur aiz muguras noteikti ir sievietes un atbalsts tiek veltīts viņām, taču pēc tam vairs par to domājis netiku. Realitātē gan viņas visu laiku bija bijušas salīdzinoši netālu. Pēc desmit kilometriem biju priekšā viņām apmēram 25 sekundes, pie 30.kilometra, kas, iespējams, bija lielākais atstatums, tā bija minūte un 3 sekundes. Taču šobrīd šķita, ka atstarpe ir, iespējams, jau nedaudz zem minūtes, un bija skaidrs, ka būs jāpacenšas, lai līdz finišam netiktu noķerts.

Nākamo kilometru šķietami atkal saņēmos, ja vēl divus kilometrus iepriekš 36.kilometrs jau bija 3'41", tad 38.kilometru atkal biju veicis 3'33". Šajā kilometrā arī uz brīdi parādījās trasē pārinieks - kāds skrējējs zilā kreklā, kurš sākumā mani it kā noķēra, bet pēc tam no viņa atkal aizmuku (vismaz uz brīdi). Labā ziņa bija, ka palikuši vairs tikai četri kilometri, un atkal bijām Lēvenas vecpilsētā, kur bija cerība, ka līdzjutēju atbalsts ļaus saņemties līdz galam. Kaut arī patiešām kopuma kļuva grūtāk un varēja just, ka enerģija sāk straujāk iet mazumā, tomēr joprojām šķita, ka vairāk tempu bremzē sagurušie kāju muskuļi nevis kopējais enerģijas izsīkums.

Desmit sekunžu slavas mirklis maratona tiešraidē

39.kilometra beigās bija kāpums, kurā iepriekšējā dienā bijām atbalstījuši pusmaratonistus. Ja tobrīd, malā stāvot, likās, ka kāpums ir diezgan jūtams, tad pašam skrienot, laikam uz līdz šim distancē piedzīvoto kāpumu fona šis kāpums vairs nešķita nekas īpašs. Protams, nebija jau viegli, pēdējos kilometros neviens pacēlums vairs nav viegli, bet tas bija pietiekami īss, lai ātri būtu galā.

Līdz finišam nu vairs bija palikušas vien nedaudz virs 10 minūtēm. Īsi pirms 40.kilometra (ceturtā kilometru desmita laiks 35'38") mani apdzina četru vai piecu skrējēju grupiņa (to vidū arī vīrs zilajā kreklā, no kura divus kilometrus iepriekš biju aizmucis), bet tobrīd man vairs nebija, ko viņiem likt pretī. Taču tajā pat brīdī ieraudzīju, ka priekšā ir vēl divi skrējēji, kuri ir šķietami lēnāki par mani, un vienam no viņiem uz muguras ir numurs, kas nozīmēja, ka, apdzenot viņu, čempionāta ieskaitē būšu vienu vietu augstāk.

Lai arī 41.kilometrs bija otrs lēnākais šajā maratonā (3'43"), tomēr līdz šī kilometra beigām bija noķēris, kā izrādās Beļģijas izlases sportistu, un, lai arī uz brīdī viņš it kā ieķērās aiz muguras, tomēr saņēmos un nedaudz pieliku soli, lai tiktu no viņa prom.

Nu jau finišs bija tepat netālu. Skatoties pulkstenī, rēķināju, ka rezultāts droši vien būs nedaudz virs 2h27', taču, iespējams, ka atkal rēķini bija sajukuši. 

Pēdējos sešsimts metros, kas bija kā gara nedaudz uz augšu ejoša finiša taisne ar nenormāli skaļiem līdzjutējiem, centos pielikt soli (pulkstenis rāda, ka biju sasniedzis 3'14"/km tempu, kas bija jūtams paātrinājums pret pēdējo kilometru tempu) un finiša līniju šķērsoju ar rezultātu 2h26'44".

Finiša video

Eiropas čempionāta vērtējumā biju finišējis 31.vietā. Bez izlašu skrējējiem garām man bija tikuši arī 11 skrējēji no tautas starta (un vēl diviem bija labāks laiks, bet viņi finišēja uzreiz aiz manis). Bija izdevies arī neļaut sevi noķert sieviešu uzvarētājai, kas finišēja pusminūti aiz manis. Savukārt beļģis Robs, ar kuru bijām skrējuši kopā līdz 28.kilometram, finišēja 1'24" pirms manis.

Pēc maratona

Uzreiz pēc finiša devos uz komandu teltīm, kur no Briseles veiksmīgi no starta teltīm bija atceļojusi mana soma. Pirms tam bija jāšķērso mix zona, kur pa kādam žurnālistam intervēja sportistus, kas bija jau finišējuši. Pie teltīm satiku mūsu komandas vadītāju Lauri un sociālo mediju vajadzībām arī tiku pie mini intervijas.

Pirms tikšanas pie somas vēl nācās nošņorēt čipu no botas, un, to atdodot, pārsteidzošā kārtā man izsniedza arī finišētāja medaļu (biju diezgan drošs, ka čempionāta dalībniekiem tādu nedos).

Dīvainā kārtā arī čempionāta dalībniekiem finišā iedeva medaļu. Man gan nez kāpēc trāpījās tā, kas bija paredzēta 10 kilometru finišētājiem - varbūt tās bija palikušas pāri visvairāk...

Mūsu komandas telts bija kopīga ar Izraēlas komandu - viņu komanda bija varen kupla un bija arī tikusi pie trim no sešām tās diena maratona medaļām. Visi izskatījās labā garstāvoklī un reizē arī uzjautrinājās par ceturtajā vietā finišējušo komandas biedreni, kurai, sākot ģērbties, abas kājas sarāva krampī un viņa sāpēs gulēja uz grīdas.

Pamazām sāka kļūt vēsi, enerģija distancē tomēr bija atstāta daudz. Tāpēc centos saģērbties un maksimāli ātri doties uz autobusu pieturas vietu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atpakaļ uz viesnīcu. Lai arī iešana bija sāpīga, bet paiet varēju - kā ierasts, pēc pēdējiem maratoniem (un tas gan bija karbona botu efekts) ikru muskuļi jutās vienkārši lieliski - piedzīti bija hamstringi, dibena muskuļi, un pavisam nedaudz arī augšstilbu priekšējie muskuļi.

Pēc apmēram stundu garā brauciena bijām atkal viesnīcā, kur, izkāpjot no autobusa, satiku gruzīnu maratonistu, kurš pērn uzvarēja Rīgas maratonā. Arī viņš sūdzējās, ka esot bijuši pārāk daudz kalnu, savukārt viņa treneris pukojās, ka gruzīnam esot ņemtas dopinga analīzes (asinis) iepriekšējā dienā pirms starta, un ka tas neesot korekti noliet pirms starta asinis trenētam sportistam. Līdzīgi gan bija bijis arī mūsu Agatei Caunei, kas jau ierašanās dienā tika pie dopinga kontroles.

Viesnīcā pa taisno devos uz pusdienām, jo sapratu, ka, ja uzbraukšu līdz istabai, tad iekritīšu gultā un lejā vairs nenobraukšu. Tā nu lēnā garā beidzot varēju nogaršot gandrīz visu restorāna piedāvājumu. Pa to laiku arī bija atbraucis Lauris, kurš bija vēl finišā sagaidījis Annu, kurai bija izdevies uzlabot savu maratona PB.

Pēcmaratona pusdienas - nomēģināju pilnīgi visus saldos, kas bija piedāvājumā

Pēc pusdienām beidzot devos uz istabiņu, un no tās pa taisno uz pirti. Pirts bija viena no labākajām lietām šajā viesnīcā, jo tā bija ierīkota viesnīcas augšējā 29.stāvā ar milzīgu stikla logu ar skatu uz Briseli. Šis bija labs sākums atjaunošanās procesam pēc maratona.

Pēc pagājušā gada pieredzes, kad nākamajā nedēļā pēc tā jau grūtā Rīgas maratona nākamajās nedēļās (sākot jau ar nākamo nedēļas nogali pēc maratona) startēju vairākās sacensībās, nespējot ilgu laiku kārtīgi atjaunoties, šoreiz centos nedaudz vairāk piedomāt pie tā, lai visu nesasteigtu. Pirmdienā, atbraucot no Briseles, varēja just, ka kājas ir diezgan sāpīgas (iespējams, arī sēdēšana lidmašīnā nenāca par labu), taču patiesībā sliktākā diena bija otrdiena, kad visvairāk jutu muskuļu sāpēs kājās. Pirmais skrējiens vien 15 minūšu garumā bija ceturtdien, bet kopš tās dienas gan pamazām jau esmu sācis katru dienu pa mazumiņam likt klāt pie skriešanas laika un kilometriem un nu jau ir bijis arī viens treniņš stadionā.

Pārdomas

Es noteikti esmu gandarīts par sasniegto vietu. Čempionāta vērtējumā dalībnieku nebija ļoti daudz, tomēr izdevās apsteigt vairākus, kas maratonu skrējuši ātrāk par mani. Rezultāts laika izteiksmē gan nebija tāds, kādu pirms starta biju cerējis, taču trase arī noteikti nebija tā pateicīgākā ātriem rezultātiem. Cik sanāca aprunāties ar vairākiem sportistiem pēc finiša, tad kalni bija sagādājuši grūtības daudziem.

Domāju, ka šajā trasē rezultāts 2h24"-2h25' robežās man būtu bijis pa spēkam pie ideāliem apstākļiem un veselības, līdzenākā trasē droši vien vēl kādu minūti divas ātrāk. Lai arī pēdējie desmit kilometri bija diezgan grūti, tomēr galu galā otrā maratona puse bija vien 2 minūtes lēnāka par pirmo, kaut arī ap trīsdesmito kilometru šķita, ka būs krietni sliktāk. Vairumam man priekšā esošo arī otrā puse bija kā minimums minūti lēnāka par pirmo, tā ka, iespējams, uz kopējā fona nebiju nemaz tik ļoti zaudējis tempu. Te gan jāsaka, ka pat ja arī rezultāts būtu šīs 2-3 minūtes ātrāk, tas EČ ieskaitē vietu ziņā būtu devis tikai vienu vai divas vietas augstāk. No otra puses, ja trase būtu līdzenāka, tad droši vien arī pārējie būtu skrējuši krietni ātrāk, un, iespējams, būtu vietas ziņā zemāk. 

Cik ļoti skriešanu ietekmēja popliteus muskuļa problēmas? It kā, šķiet, ka praktiski nemaz, ja pieņem, ka maratonā sapūlētie hamstringu un dibena muskuļi patiesi bija tikai kalnu sekas. Labās kājas muskuļi gan bija sapūlēti vairāk, tā ka to laikam tomēr var norakstīt uz kreisās kājas neapzinātu taupīšanu.

Noteikti nebiju sajūsmā par apavu saķeri - varbūt, ka uz tā rēķina arī pāris sekundes pazuda, tāpat nav izslēgts, ka arī tas nedaudz atstāja ietekmi uz muskuļiem, jo vietām tomēr nācās nedaudz pamainīt soli, lai stabili turētos pie zemes. Šis patiesībā ir tāds neliels vilšanās moments, jo apaviem tomēr būtu jāfunkcionē arī gana labi mitros apstākļos, un nebija jau arī tā, ka te Briselē lietus lija aumaļām. Taču, vai rezultāts būtu labāks līdzpaņemtajās Adidas ne-karbona botās, to jau tagad vairs neviens nevar zināt.

Ja paskatās uz manām kļūdām sagatavošanās procesā un pašā maratonā, tad skaidrs, ka tās pēdējās divas trīs nedēļas pirms maratona nebija tādas, kā biju cerējis. Varbūt papildu brīvdiena pēc pirmā savilktā muskuļa epizodes nebūtu novedusi pie pārējo notikumu virtenes, un pirmsmaratona dienas būtu mazāk stresa pilnas. 

Tāpat, iespējams, ka tādu pat rezultātu būtu sasniedzis arī ar mazāku treniņu apjomu sagatavošanās posmā, bet no otras puses tas reizē bija labs pārbaudījums, cik lielu slodzi joprojām spēju turēt, un kopumā treniņu process man patika. 

Droši vien būtu bijis vērtīgi arī Google Street View iziet cauri visai maratona trasei nevis tikai atsevišķām vietām, tad noteikti būtu morāli gatavs kaut vai tiem tuneļiem pirmajos kilometros. 

Visbeidzot, no lietām ko varbūt varēja darīt citādāk - līdz janvārim, kad Ogrē mežā parādījās pirmais sniegs, reizi nedēļā skrēju arī apzinātu kalnu treniņu, pēc tam tie kļuva retāki, lai gan tāpat bija ik pa laikam. Iespējams, ka regulārāka skriešana pa kalniem būtu arī labāk sagatavojusi muskuļus reljefainajai trasei. Kāpumos gan maratonā jutos salīdzinoši labi, grūtāk bija tieši lejupskrējienos, kam droši vien muskuļi bija mazāk gatavi.

Tomēr bija arī viena ļoti laba lieta. Šis bija pirmais no pēdējiem četriem maratoniem, un arī pēdējiem garākiem sacensību skrējieniem, kas nebija maratoni, kurā nebija problēmu ar sajūtu pazušanu kreisajā augšstilbā un pēdā, kas mani ir vajājusi pēdējos gadus. Var jau būt, ka noteipotā kāja un popliteus problēmas kaut kādā veidā to bija novērsušas, bet šis patiešām bija pozitīvi.

Dalība Eiropas čempionātā noteikti bija ļoti interesanta pieredze, un kaut kāds gandarījums no šī visa ir. Arī 31.vieta Eiropas čempionātā nemaz neizklausās tik slikti. Lai arī tikai par dažām sekundēm ātrāks, bet rezultāts tomēr ir labāks par šīs desmitgades līdz šim trīs maratonos iespēto. Līdz šim sešpadsmit manu noskrieto maratonu sarakstā šis rezultāts ieņem 9.vietu. 

Vienlaicīgi iekšā ir sajūta, ka pie šīs sagatavotības biju gatavs skriet ātrāk par 2h26', līdz ar to tas gandarījums par pieveikto maratonu mijas ar nelielu nepadarīta darba sajūtu. Un daļēji arī tāpēc šobrīd šķiet, ka pēc nepilnām četrām nedēļām Rīgas maratonā būs kļūdu labojums.