Latvijas čempionāts šosejā 5km

Jūlija beigās mans ieplēstais muskulis šķietami jau jutās daudz labāk, un biju sācis skriet katru dienu. Nebija tā, ka nejutu galīgi neko, bet pārsvarā jutu mierā stāvoklī, nevis skrienot. Pēc nepilnām trim nedēļām gan tās miera stāvokļa sajūtas sāka palikt nepatīkamākas un atkal paņēmu trīs dienas brīvas. Kaut biju skrējis katru dienu, tā bija vairāk vai mazāk mierīga skriešana, izņemot, šķiet, vienu treniņu ar tempa daļu viducī. Man joprojām nebija drošas sajūtas, ka varu mēģināt skriet kaut ko jūtami ātrāku.

Augusta beigās, otrdienu vakaros Ogrē atsākoties skrējienam "Apkārt Zilajiem Kalniem", tas kļuva par manu iknedēļas ātro treniņu. Tā kā tur jāskrien ir ne tikai "apkārt", bet arī "augšup", "lejup" un "pāri" Zilajiem Kalniem, tad intensitāte ir ļoti labā līmenī (pat, ja kopējais temps nav tik ļoti augsts kā gludajā skrējienā). Un, to 4km apli noskrienot ap 14 minūtēm, pulss paspēj uzkāpt diezgan pamatīgi. Tā ka šis bija veids, kā atcerēties to, kā ir skriet tuvu sacensību intensitātei.

Lai arī lielu sacensību plānu šai rudens sezonai man nebija un nav arī joprojām, tomēr par piedalīšanos Mārupes 5km šosejas skrējienā man nebija ilgi jādomā. Tā kā tas reizē bija arī LČ šosejas skrējienā 5km, tad varēja nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, ne tikai vienkārši uzskriet ātrā trasē, bet arī LČ statusa dēļ visticamāk pacīnīties nopietnākā konkurencē.

Pagājušogad LČ 5km šosejā notika Ogrē, reizē ar "Izskrien Ogri" skrējienu, un tur, startējot pusslims, rezultāts bija patālu no tā, ko iepriekš biju cerējis. Te Mārupē bija pavisam savādāk, jo nebija jau skaidrs, ko vispār šobrīd varu. Nedēļas treniņu apjoms kopš vasaras sākuma 100 km vienīgo reizi sasniedza augusta pēdējā nedēļā (100.2 km), vasaras pirmo pusi vairāk neskrēju nekā skrēju, nekādi prātīgi ātruma treniņi īsti nebija bijuši. Vienīgais, kas vēl nedaudz bija saglabājies - ziemā ieliktā kilometru bāze, kas par laimi gan tik ātri nepazūd, un ļauj arī ātrāk tikt atpakaļ kaut kādā puslīdz labā kondīcijā.

Tā mēs skrienam Zilajos Kalnos (šis ir pēdējais līdzenais kilometrs)

Pēdējais ātrais treniņš pirms starta Mārupē bija 5x1km pa šoseju - kas laikam arī bija vienīgais, ko patiesi varētu apzīmēt, kā konkrētajai distancei specifisku treniņu. Treniņā, pēdējo ātro kilometru noskrienot 3'12"/km, sapratu, ka šādu tempu uz 5km nez vai spētu noturēt, bet tik un tā par rezultātu piecos kilometros kaut tikai sekundi zem 16 minūtēm būtu ļoti apmierināts.

Mārupē laiks bija visnotaļ karsts skriešanai (kādi +23 grādi vismaz, bet vēl klāt arī saule), nedaudz pūta vējš, bet citādi trase ļoti piemērota labiem rezultātiem - absolūti līdzena, pagriezieni maz (ja neskaita pirmos un pēdējos ~500 metrus).

Iesildoties, likās, ka kājās nejūtas super svaigas, taču distancē par tā vispār vairs nelikās. Iespējams, tāpēc, ka iesildīšanās sanāca garāka kā sākumā plānoju, jo biju sajaucis starta laikus, un biju gatavs startēt jau 15 minūtes ātrāk par plānoto startu, un tad nu sanāca uzskriet vēl nedaudz, lai pirms starta neatdzistu.

Laika kontrole pirms starta

Pirmie pārsimts metri pagāja vēl diezgan lielā burzmā - noteikti bija tādi, kas bija sākuši ātrāk par savu vēlamo tempu, un tāpēc citu skrējēju apkārt bija padaudz, un droši vien biju vien kādā divdesmitajā pozīcijā. Pirmais kilometrs pulkstenī nopīkstēja 3'08" (patiesībā 3'08"9), kas pie saraustītā sākuma likās gluži ok, bet reizē biju pārsteigts, ka gana daudzi vēl bija priekšā. Pamazām gan pozīcijas atguvu, mēģinot aizķerties priekšā esošās grupas astes galā. Aste gan ar katru brīdi stiepās garāka, kas nozīmēja, ka ik pa laikam kāds bija jāapdzen, lai noturētos grupā, jo astes, gluži kā ķirzakai, no grupas mēdz arī atdalīties.

Skriešanai grupas aizmugurē bija priekšrocība, ka mazāk varēja just vēju, kas tomēr atklātajās vietās bija jūtams. Otrais kilometrs atkal nopīkstēja 3'08" (patiesībā 3'08"6) - lai arī pēc sajūtām nedaudz grūtāk jau bija kļuvis, tomēr joprojām jutos visnotaļ labi. Tā kā šis bija ātrāk kā pirms starta biju cerējis (tā kā tās desmitdaļas uz pulksteņa neredzēju, tad likās, ka pat temps ir uz 15'40" nevis 15'45" kā tas bija patiesībā), tad, protams, nebija skaidrs, cik ilgi vēl tempu (vai pareizāk sakot - grupu) spēšu noturēt.

Kaut kur otrā kilometra sākumā

Ap šo brīdi paskrēju garām Arnim Ozoliņam, ar kuru savulaik mums ir bijusi liela cīņa šajā distancē (pārsvarā gan man paliekot aiz viņa), un šķita, ka viņš tajā brīdī arī izstājās. Vēl pēc apmēram 500 metriem, redzēju, ka trauma bija piemeklējusi Andreju Bāni, kas arī palika pavisam lēns un paskrējām viņam garām, un vēl pēc brīža arī Aigars Feteris, kas bija mūsu grupā, arī nogāja no trases. Tā ātri biju pakāpies vēl pāris pozīcijas, un, lai arī pirmos īsti neredzēju, bet šķita, ka vēl kādi 10 skrējēji priekšā varētu būt.

Brīdī, kad Aigars nogāja nost, palikām kopā ar Hermani Valtasu. Vēl kādus simts metrus iepriekš viņš bija veicis nelielu kāpinājumu un tajā brīdī, tad izšķīros par labu viņam sekot, kas gan pēc sajūtām nozīmēja - skriet nedaudz ātrāk. Drīz vien bija klāt arī trešā kilometra atzīme - pulkstenī redzēju 3'07" (patiesībā 3'07"1), tātad temps pat bija pavisam minimāli pieaudzis.

Cenšos nelaist Hermani prom

Šajā momentā noķērām priekšā skrienošo Jelgavas skrējēju, un Hermanis it kā gribēja iesēsties viņam aizvējā, taču temps noķertajam bija tomēr lēnāks, un tajā brīdī sapratu, ka jāskrien vien viņam garām. Ja līdz šim brīdim biju pārsvarā turējies aiz kāda, tad nu bija laiks pašam uzņemties turēt tempu.

Hermanis gan uzreiz bija aiz manis, un kaut it kā bijām divi, tik un tā skriet pašam pa priekšu vairs nebija tik viegli. Kājas kustējās nedaudz lēnāk kā iepriekš, un jutu, ka patiešām fiziski paliek grūtāk. Mierināju sevi vien ar domu, ka palikušas vien vairs kādas 6 minūtes līdz finišam.

Ceturtais kilometrs nopīkstēja 3'11" (patiesībā 3'11"2), un tajā brīdī centos galvā sarēķināt, cik ātri tad jāskrien beigas, lai varbūt paskrietu zem 15'40" (desmitdaļas jau netiku redzējis uz pulksteņa, kaut tās kopā bija vēl 2 papildus sekundes savākušas un maldīgi likās, ka 15'40" ir pavisam reāli). Bet arī galva diez ko pie šādas intensitātes (pulss tomēr bija virs 180) diez ko nespēja veikt normālus aprēķinus.

Bet pēdējā kilometrā bija jāsaņemas neatkarīgi no nekā. Centos pielikt soli, bet nu jau varēja just, ka patiešām ir grūti. Kādus 600 metrus pirms finiša arī Hermanis bija saņēmis visus spēkus, un atkal paskrēja man garām, un sapratu, ka viņa tempā finišēt nespēšu (jāatzīst, ka bailes ieslēgt pilnu finiša ātrumu ieplēstā muskuļa dēļ, gan arī nebija pilnībā zudušas).

Izskatās, ka būtu dusmīgs uz kādu

Tuvojoties stadionam, dzirdēju, ka finišē pirmā, pēc tam otrā vieta. Tad vēl dzirdēju arī nosaucam trešo. Kā izrādījās, tad vēl bija viens, un tad jau finišam tuvojāmies mēs ar Hermani. Tā nu pavisam negaidīti finišā ieskrēju kā sestais.

Bet vieta nebija tik svarīga, bet visvairāk priecīgs biju par rezultātu. Pēdējais kilometrs bija sanācis 3'05", un kopējais laiks finišā 15'43", kas reizē ir arī mans visu laiku ātrākais rezultāts 5 km šosejā (stadionā 5000 metrus pāris reizes esmu skrējis ātrāk, bet tur PB ir 15'25").

Apmierināts par trešo vietu vecuma grupā

Šādu rezultātu patiešām nebiju cerējis izskriet - kaut kāda ātra skriešana bija bijusi vien pēdējās 3-4 nedēļas, un arī tā nemaz ne tik specifiska, bet laikam jau ar to bija bijis gana. Un, kas zina, varbūt ar speciālu gatavošanos šim startam beigās būtu sanācis vēl sliktāk.

Katrā ziņā šis nu ir noskriets, un, lai arī īpaši daudz piedalīties sacensībās šogad vairs neplānoju, vismaz  divi starti padomā ir, un viens no tiem jau šajās brīvdienās Valmierā.