Stirnubuks Valmierā

Pēc pagājušā gada kopvērtējuma uzvaras šogad nevienā Stirnubukā līdz šim nebiju skrējis. Pavasarī bija maratoni, vasarā trauma. Un, lai arī būtu gluži mierā, ka arī atlikušajos Stirnubukos neskrietu, tomēr kaut kāds vilinājums braukt uz Valmieras Stirnubuku bija.

2023.gadā Stirnubuks Valmierā jau bija, un toreiz arī trase bija skrienama, kalnu bija relatīvi maz. Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija līkumotās makšķernieku takas Gaujas un Abula krastos, kur īsti nevarēja ieskrieties. Un tā kā arī šogad distance pārsvarā vijās gar Gaujas abiem krastiem, tad bija skaidrs, ka lielu džungļu vai lielu kalnu tikpat kā nebūs.

Tā kā pēc vasaras traumas skrējis biju relatīvi maz, tad sākotnēji nevarēju saprast, kuru distanci, lai izvēlas - bet ja jau tik tālu brauc, tad jāskrien vien kas garāks un izvēlējos par labu Stirnubuka distancei 24km garumā. Pārliecības, ka tik daudz varēšu kvalitatīvi noskriet, gan nebija, jo tam pielīdzināma slodze droši vien bija pēdējo reizi kaut kad pavasarī.

Pirms braukšanas uz Valmieru jau diezgan cītīgi izpētīju, kur būs jāskrien - Google Street view apskatījos, ka pirmie divi kilometri noteikti būs ļoti ātri, vecajās orientēšanās kartēs izpētīju, ka vienīgie vērā ņemamie kalni būs pāris kāpumi ap Baiļu kalnu (un vēl sprinta posms Sīmaņa baznīcas kalnā). Savukārt, ierodoties Valmierā, izskrēju trases pēdējos divus kilometrus, ja nu pēkšņi būs jācīnās par vietu - un tad ir labi zināt, kurā brīdī, ko sagaidīt.

Startā bija Valmieras pašā centrā, un prātā varēja atsaukt senos laikus, kad Valmieras centrā norisinājās Valmieras maratons. Lai arī starts bija pretējā virzienā kā kādreiz maratonā tomēr temps pirmajos pārsimts metros bija gluži kā šosejas skrējienā. Jau no pirmajiem metriem izvirzījos vadībā, un dīvainā kārtā neviens īsti tobrīd nemēģināja turēt līdzi.

Lai arī pirmais kilometrs veda nedaudz lejup no kalna, tomēr pirmajam kilometram pulkstenī nopīkstot pēc 3'16", sapratu, ka nedaudz laikam jāpiebremzē. Arī otrais kilometrs joprojām bija ātrs - 3'32". Tā kā pulss bija uzkāpis jau līdz 180, tad sapratu, ka laikam tomēr jāpiebremzē, jo vēl 22 kilometrus šādā intensitātē diezin vai spētu noskriet. Trešajā kilometrā sākās līkloči pa Gaujas krasta takām, ar vairākiem asākiem pagriezieniem un pāris nelieliem kāpumiem, un tur temps nokrita gluži dabiski, lai gan to nevarētu teikt par intensitāti sajūtu ziņā.

Startā jāsāk droši

Ap to brīdi sāku manīt, ka no muguras mani gandrīz ir pieķēris Kristaps Bērziņš. Nezināju gan, vai viņš skrien manu distanci, vai garāko Lūsi, bet nu vismaz uz brīdi kļuvu par "grupas" vedēju. Īsi pirms Valmieras apvedceļa tilta (un īsi pirms 4.km atzīmes) dzeršanas punktā piestāju padzerties, un Kristaps tajā brīdī paskrēja garām. Pēc 30 metriem Lūša un Stirnubuka distances sadalījās, un Kristaps aizskrēja Lūša takās. Tā nu joprojām skrēju savā distancē pa priekšu.

Sekoja skrējiens pār tiltu pāri Gaujai, un pagrieziens atpakaļ gar Gaujas otru krastu. Pametu skatienu atpakaļ, un redzēju, ka varbūt 20 sekunžu handikaps man bija pār tuvāko sekotāju Jāni Jerofejevu, un vēl kādu gabalu tālāk bija arī Gints Lūsis. Atslābt nevarēs.

Apmēram kilometrs veda pa līkumainajām makšķernieku takām, kur normāli ieskrieties bija grūti, bet no otras puses līkumos mani grūtāk bija redzēt konkurentiem. Un, ja to, kam dzenies pakaļ, neredzi, tad noķert ir grūtāk.

Pulss spītīgi turējās ap 180 sitieniem minūtē, un jutu, ka intensitāte ir augsta un nepierasta. Nebija gluži maksimāla piepūle, bet nekāda pastaiga arī nebija. Kaut kur ap septīto kilometru bija pagarš posms gar Gaujas vecupi, kur taka līkločus meta vēl vairāk kā tas bija gar Gauju, un līkumos varēja skriet gluži kā virāžās.

Astotajā kilometrā kādus 250 metrus trase atkal veda pa asfaltu, pa veloceliņu, kur atkal mēģināju nedaudz pielikt soli, un vienlaicīgi centos pamest skatienu atpakaļ, cik tad tālu ir konkurenti. Kā par brīnumu tiešā tuvumā nevienu neredzēju.

Kaut kur ap to brīdi sāku arvien vairāk just, ka sāk vilkt mana labā augšstilba muskuļa augšpuse. Nedaudz zemāk par manu traumas vietu, bet diezgan droši saistībā ar to. Šī bija nepatīkama ziņa, jo bija noskrieta knapi trešdaļa.

Trase izveda atkal uz Gaujmalu, bet te koku bija mazāk un diezgan patālu varēja redzēt, kur būs jāskrien, un līdz ar to arī mazāk jālīkumo, un paskriet var nedaudz ātrāk. Zināju, ka kaut kad drīz jābūt arī dzeršanas punktam - ārā bija karsts un padzerties gribējās, un pavisam priecīgs būtu, ja šajā punktā varētu dabūt arī kolu, jo arī enerģija tomēr atlikušajai distancei vēl būs vajadzīga.

Pirms starta biju izdomājis, ka paņemšu rezervei līdzi vienu želeju. Lai arī pārsvarā esmu skrējis vien uz to, ko var dabūt distancē - ūdeni un reizēm kolu, tomēr želeja mājās bija un nodomāju, ka šoreiz varbūt varētu noderēt. Pēdējā brīdī pirms došanās uz startu gan izlēmu, ka varētu to apēst uzreiz, lai nav jānes līdzi, jo tāpat jau tie ogļhidrāti būs vajadzīgi, un tā nu želejas saturu iztukšoju vēl pie mašīnas. Atskatoties atpakaļ, diezgan droši, ka tas nebija labākais lēmums, jo distances beigās gan enerģijas, gan kofeīna deva būtu ļoti noderējušas.

Mazās Gaujmalas takas

Dzeršanas punkts īsi pēc 9.kilometra atzīmes bija. Kola gan tur nebija, tikai ūdens, bet jāiztiek ar to, kas ir. Atkal aši uzpildīju savu glāzi, un skrēju tālāk. 

Tikko kā biju paskrējis zem Valmieras auto tilta turpat pārsimt metru no starta tikai Gaujas otrajā pusē, tā sapratu, ka pavisam nesen bija startējuši skolu distances dalībnieki, kuriem startā uzreiz bija jāskrien pāri šim tiltam un nākamo pusotru kilometru distances mums sakrita.

Šo posmu tad nu uztvēru, kā vietu, kur pazust skatienam no konkurentiem, un varbūt arī iespēju nedaudz atvilkt elpu, skrienot zemākā tempā. Lai arī temps par kripatu mazāks varbūt arī bija, tad intensitāte apdzenot skolēnus pa grāvi, pa zāli, apkārt kokiem tāpat bija gana liela. Ja vēl pirmā puse šim kopīgajam posmam gāja pa platāku taku, kur arī bija diezgan plaša vieta gar takas malām, tad vienā brīdī trase uzveda mazā kalniņā, kur tālāk bija jāskrien pa viena cilvēka platuma taku. Tur skrēju arī pa krūmiem, mēģinot pa nogāzi nenošļūkt lejup, un reizē cenšoties arī būt saudzīgs pret tiem, ko apdzenu, lai kādu nejauši nepagrūstu vai nenogāztu gar zemi. Jutos atvieglots, kad priekšā beidzot ieraudzīju gājēju tiltu, pa kuru skolēniem bija jāskrien atpakaļ uz Gaujas otru pusi (man līdz tā tilta šķērsošanai bija vēl nepilnu 10 kilometru loks  pa šo pašu Gaujas pusi).

Nākamie apmēram trīs kilometri veda diezgan tuvu Gaujai pa lielākām un mazākām takām. Šogad biju šeit skrējis ar karti, līdz ar to daļa taku bija pazīstamas. Visu šo laiku brīžiem vairāk, brīžiem mazāk jutu sāpes labajā augšstilbā, un nešķita, ka paliek labāk. Bet reizē arī enerģijas līmenis gāja mazumā. Šie trīs kilometri laikam pulsa ziņā bija vismērenākie šajā posmā, vidējam pulsam nokrītot uz 175-176. Bet tik un tā pieveikta bija knapi puse. Pie 13.kilometra atzīmes noteicu sev, ka vairs jau tikai 11 kilometri jeb apmēram 45 minūtes, mēģinot kaut kā motivēt sevi, jo viegli nebija.

Ap šo laiku jau biežāk sāku apdzīt pārgājiena dalībniekus, kas bija startējuši pāris stundas agrāk. Katrs uz garām skrienošajiem reaģē citādāk - cits smuki palaiž, cits sauc pārējiem, lai palaiž, cits paziņo, ka esmu pirmais, cits vispār nereaģē, bet vienā kompānijā dāmas reaģēja ar ne pārāk pozitīvu "Sākās...", acīmredzot domājot to, ka nu viņām regulāri kāds sāks skriet garām.

Īsi pirms 14.kilometra trase krustojumā nogriezās pa labi pa tādu klajāku meža ceļu. Apdzinu vienu pārgājiena dāmu, bet vēl pēc brīža priekšā redzu krustojumu, bet saprotu, ka tur nav marķējuma. Arī, nonākot krustojumā, marķējumu neredzu ne uz vienu, ne uz otru pusi. Tobrīd ieslēdzas neliela panika, jo saprotu, ka esmu kaut kur laikam aizskrējis nepareizi. Pirms diviem gadiem Valmieras Stirnubukā arī uz pavisam īsu brīdi no trases noskrēju. Toreiz gan sekoju priekšā skrienošajam, bet šeit biju aizskrējis nepareizi tikai savas vainas dēļ. Aši griezos apkārt, jo saprotu, ka tikko to vienu nūjotāju biju apdzinis, tur jau it kā vēl visam vajadzēja būt pareizi. Un tā arī bija, tieši ap to vietu, kur biju viņai paskrējis garām bija straujš pagrieziens pa labi kalnā augšā pa mazu taku. Te arī atkal redzu marķējumu un kļūda novērsta. Pēc GPS skatoties, šajā vietā pazaudēju apmēram 35 sekundes, lai arī tobrīd nelikās, ka tik daudz. Aiz muguras līdz šim nevienu sekotāju gan nebiju redzējis, bet tajā brīdī prātā iezagās doma - ja nu kāds pa šo laiku ir aizskrējis man garām.

Tālāk atkal trase veda pa diezgan līkumainām takām, tāpēc grūti bija saprast, vai tik tiešām kāds nav priekšā, taču drīz vien distance izveda Baiļu kalna pakājē, un tur, kalnā skatoties, nevienu ātri skrienam neredzēju, laikam jau joprojām pirmais.

Par savu vietu gan vairs nebija daudz laika domāt, jo nu bija jādomā, kā ātrāk tikt Baiļu slaloma kalnā. Ja puse no kalna padevās tīri viegli, tad augšdaļa jau lika kārtīgi pacensties un kalna galā pulss bija uzkāpis līdz 185.

Kalna virsotnē bija kārtējais dzeršanas punkts un beidzot arī ilgi gaidītā kola. Glāzi man pielēja pilnu, un sākumā domāju, ka varētu kādu laiku to nest līdzi un dzert pamazām, līdz atskārtu, ka, visu distanci nesot glāzi salocītu rokā, tā bija izmirkusi un tikusi pie diviem caurumiem, pa kuriem kola nu tecēja ārā. Tad nu nācās glābt, kas glābjams, un visu glāzes saturu ātri izdzēru.

Augšup Baiļu kalnā

No trases priekšizpētes zināju, ka tālāk būs vairāki kāpumi viens pēc otra ar lejupskrējieniem pa vidu, bet, tos izturot, vienīgais atlikušais kalns būs pašās distances beigās jau Valmieras centrā.

Pa Baiļu kalnu noskrienot atkal lejup, redzēju, ka no meža izskrien un savu skrējienu augšup Baiļu kalnā uzsāk Gints Lūsis ar vēl kādu skrējēju. Sapratu, ka viņiem esmu vismaz minūtes divas priekšā (patiesībā tās bija pat nedaudz vairāk kā divas ar pusi), bet nezināju, vai starp viņiem un mani ir vēl kāds. Tātad atslābt joprojām nedrīkstēja. Galu galā līdz finišam tik un tā vēl 8 kilometri, tātad nedaudz vairāk par pusstundu. Galvā joprojām atminējos, ka iepriekšējā Valmieras Stirnubukā pēdējos kilometros es biju tas, kurš bija atvinnējis aptuveni 40 sekundes, tā ka arī pēdējos kilometros gana liels pārsvars ir atvinnējams.

Sākoties nākamajam kāpumam, apdzinu vēl vienu pārgājiena grupu, kas arī mani sagaidīja ar spārnoto frāzi "Sākās...". Nodomāju, ka laikam jau katram kaut kas sākas citā vietā.

Arī šis kāpums bija gana stāvs, bet par laimi ne tik garš kā Baiļu kalns. Un tālāk sekoja vēl kādi 2-3 kāpumi, bet par laimi katrs nākamais šķita nedaudz lēzenāks, un diezgan veiksmīgi visos tajos tiku augšā. Pārskrienot beidzot lielo elektrolīniju, zināju, ka nu visi kāpumi ir galā, vēl priekšā viens lejupskrējiens un tad jau kādu brīdi pārsvarā būs līdzens. Kā reiz, noskrienot pa ceļu lejup no šī pēdējā kalna pirmo reizi sajutu, ka pēdu savelk krampī. Tā nepavisam nebija laba zīme, jo skaidrs, ka muskuļi sāk pamazām atteikties normāli funkcionēt. Par laimi krampis ātri pārgāja.

Tālāk atkal pāris pazīstamas takas no kartes skrējiena, un negaidīti ātri bija pienācis gājēju tilts. Negaidīti ātri, jo prātā bija palicis, ka tas būs pie 20.kilometra, taču tikko bija nopīkstējis vien 19-ais. Pirms starta gan biju dzirdējis, ka kaut kāda viena vieta ir nedaudz noīsināta, bet biju sapratis, ka tas tikai nedaudz bija mainījis garumu. Katrā ziņā nospriedu, ka lai kā tur arī būtu, līdz finišam vairs tikai 5 kilometri un kādas 20 minūtes.

Pārskrienot Gauju, un nogriežoties no lielās takas, trase nu veda pa super šaurām līkumotām takām. Pāris apdzenamie, bet krietni labāk kā iepriekš ar skolēniem. Temps bija nokritis apmēram uz 4'20"/km, kas nedaudz darīja bažīgu, jo iepriekš, neskaitot to Baiļu kalna apkārtni, līdzenajā daļā tas pārsvarā bija turējies 3'50"-4'00". Šķiet vismaz divas reizes jutu, ka pēdu atkal sarauj krampī. Centos galvā atcerēties trases konfigurāciju šajā vietā - lai gan sapratu, ka tas diži neko tāpat nemaina - līdz finišam jau būs jāskrien šā vai tā.

Izlīkumojot šos divus kilometrus pa šaurajām takām, nedaudz arī gar Gaujas malu, gar Daliņa stadionu, vēl nedaudz pa šaurajām takām, trase atkal izveda uz Gaujmalu - no šīs vietas jau gluži labi zināju, kas mani sagaida tālāk.

Pavisam drīz klāt bija sprinta posms ar skrējienu augšup līdz Sīmaņa baznīcai. Nekādu lielu kāpinājumu šajā posmā necentos veikt, bet ar visu to kalnā uzskriet nebija viegli. Baznīcas priekšā miskastē izmetu savu visu laiku līdz nesto glāzi, kas, kā zināms, nu jau bija caura, un sapratu, ka atlikušajos divos kilometros vairs nenoderēs (ja vien būtu zinājis, ka finišā vajadzēs glāzi, lai padzertos).

Visbeidzot bija atlicis posms, ko biju izskrējis pirms starta. Sākumā gar mazo upīti pa iemītu taku, pēcāk pa cieto segumu apkārt Dzirnavu dīķim. Ik pa laikam gan metu skatienu atpakaļ, mēģinot saprast, vai tomēr kāds man šajā laikā nav pietuvojies. Pats pēdējais kilometrs pārsvarā bija pa bruģi/asfaltu, kur likās, ka spēks paskriet vēl būs, bet tik un tā super droši nejutos.

Kad beidzot bija klāt pats pēdējais kāpums ~300 metrus pirms finiša, vien tajā brīdī sapratu, ka uzvaru būšu izcīnījis. Atlika vien šis kalns, un tad jau turpat bija finiša koridors. Tas gan šoreiz bija sataisīts ar vairākiem līkumiem un vēl kaut kādiem šķēršļiem pēdējos 30 metros, kuriem gan veiksmīgi varēja apskriet gar malu - nez kā būtu šis viss jāpievar, ja reāli būtu ar kādu kopā jācīnās par vietu finišā.

Tā nu Valmieras Stirnubuks bija pieveikts, finišā atskrienot pirmajam. Līdz nākamajam finišētājām bija kāds brīdis jāpagaida, jo visas manas bažas par to, ka kāds kuru katru brīdi mani noķers bija veltas - nākamais (Gints Lūsis) finišēja pēc trim minūtēm. Un, pētot starplaikus, izrādās, ka citiem laikam beigu daļā nav gājis vieglāk kā man, jo ar katru starpfinišu visas distances laikā atstatumu pār sekotājiem biju tikai palielinājis. Ja vēl ne tā kļūda, noskrienot no marķējuma, tad pārsvars beigās būtu bijis vēl lielāks.

Pustonna un grupas TOP3

Par uzvaru biju ļoti priecīgs. Trasē gan spēkus biju atstājis diezgan daudz, jo pēc finiša kādu brīdi staigāju grīļodamies. Arī vidējais pulss distancē (178 sitieni minūtē) liecināja, ka skrējiens ir bijis patiešām intensīvs. Skaidrs, ka pavisam gatavs tik garai distancei vēl nebiju, lai visus 24 kilometrus noskrietu vienādi jaudīgi. Visticamāk arī ātrais sākums "piepalīdzēja" tam, ka uz beigām enerģija sāka strauji iet mazumā. Arī krampji ir zīme, ka sāļi bija izsvīsti, un ar ūdeni un kolu vien tos neatgūt (tāpēc arī tā želejas nepataupīšana distancei nebija pats labākais lēmums). Taču uzvara paliek uzvara, trase bija interesanta, gana skrienama, man diezgan parocīga, un arī visādi citādi uz Valmieru noteikti bija vērts braukt.