Garā distance aizvadīta

Pirmā sacensību diena te, Igaunijā, ir garām un jāsaka, ka garā distance ir aizvadīta godam. Protams, ka bez kļūdām neiztika, it sevišķi neapmierināts esmu par aptuveni minūtes kļūdu uz pirmo punktu, bet patiesībā tā arī bija vienīgā nopietnā kļūda un kopumā ar savu veikumu esmu ļoti apmierināts. Kā nekā pēc pagājušā gada 45.vietas un 65.vietas vēl gadu iepriekš, 25.vieta šodien ir visai ievērojams kāpums, un Ieva jau smējās, ka, tā turpinot, nākamgad jābūt gandrizi vai medaļai.

Par šodienas distanci varu teikt, ka mežs bija visai pateicīgs manām prasmēm, jo mežs bija labi skrienams, distance gan bija diezgan kalnaina (kopā savācu 500m kāpumu), taču plānojums gan bija salīdzinoši vienkāršs, par ko liecina arī mans mazais kļūdu laiks, jo kopā ar pirmā punkta kļūdu, salasot visādus sīkumus, kļūdās atstājuv ien kādas trīs ar pusi minūtes. Vienīgā problēma distancē bija atdauzītās kājas - labo atsitu jau uz otro vai trešo punktu un tad tā ik pa brīdim vilka, it sevišķi kalnos skrienot, bet kreisās kājas ikru muskuli savilka kaut kur vēlāk, iespējams, arī to kaut kur atsitu. Jātzīst, ka pa ceļiem, kas distancē bija gana daudz, kājām attistīt gana lielu ātrumu gan īpašu problēmu nebija. Jāsaka gan paldies arī lietuvietim Donatas Mickus, kuru noķēru par minūti uzreiz aiz "puķītes" un tā visu atlikušo noskrejām kopā. Lielo vairumu gan noskrēju viņam pa priekšu, bet vismaz divatā ātrums bija lielāks.

Tad nu tagad jādakterē kājas, jātpūšas kā nākas, un piektdien vidējā distancē jāmauc atkal. Žēl tikai, ka mežs tur būs krietni zaļāks un īpaši ieskrieties nevarēs.

Uz Igauniju

čau, draugi!
rīt dodos uz igauniju. jā, jā, jūs jau pareizi uzminējāt; tās būs manas kārtējās sacensības, un par ko gan citu, lai es rakstītu šajā blociņā, ja ne par skriešanu, sportu, kartēm un treniņu plāniem. jūtos nedaudz apslimis, bet tas tikai nozīmē, ka esmu cītīgi gatavojies, lai sasniegtu labus rezultātus.
novēlu lācītim(savai māsai) tikt 3dien uz reljefu un noskriet vismaz par minūti ātrāk, tas tā, virzienā uz progresu!:)

P.S. Rīt patiesi braucu prom. Uz Igauniju, uz Pasaules militāro čempionātu orientēšanās sportā. Trešdien garā distance, piektdien vidējā, bet sestdien stafete. Čempionāta lapa - http://www.mil.ee/orienteering/

Orientieristu skaita kuplināšana ģimenē

Lai arī reizēm daļai cilvēku to uzzinot ir pārsteigums, taču pirms 14 gadiem, kad sāku ar orientēšanās sportu nodarboties, nevienam manā ģimenē ar to nekāda saistība iepriekš nebija bijusi. Un arī šo 14 gadu laikā, neskaitot cītīgo manu sportisko gaitu atbalstu, neviens no maniem ģimenes locekļiem mežā ar karti nav bijis. Taču šodien šajā ziņā bija īpaša diena, jo māsa piedzīvoja savas pirmās orientēšanās sacensības.

Debija notika tepat Ogrē Reljefā, un 50 minūšu laikā tika pievārēta S21C grupas distance 3,1 kilometra garumā. Visu šo laiku arī es aktīvi piedalījos lielajā notikumā, sekojot māsai pa pēdām un vajadzības gadījumā piepalīdzot, lai neaizietu pavisam aplam.

Jāsaka, ka biju patīkami pārsteigts, ka ātrums viņai pa mežu bija vairāk kā pieklājīgs, un viņas ikdienas 15-20 minūšu skrējieni laikam ir nesuši rezultātus. Pie kartes lasīšanas un orientēšanās prasmēm gan vēl jāpiestrādā, bet tas jau tāpat kā man - ar skriešanu īpašu problēmu nav, nebūtu tik tā karte līdzi jānes :) Un tas brīdis, kad pa gabalu tiek pamanīts kontrolpunkts un ātrums pieaug visai ievērojami, no malas skatoties ir vienkārši neaprakstāms.

Jācer, ka arī pēc nedēļas viņai pietiks apņemšanās, lai dotos mežā, jo tad to nāksies darīt vienai, jo būšu Igaunijā.

P.S. Izrādās, ka, arī ne pārāk ātri līdzi skrienot, var tikt pie traumām. Kritiens, ko izcirtumā piedzīvoju, no malas esot izskatījies visai iespaidīgs, par ko liecina arī nobrāztā roka un saskrāpētā krūts.

Nav vairs tas gaišums

Pulksten pusdeviņos vakarā mežā jau ir tik tumšs, ka bez lampas īsti droši, lai neiekāptu kādā bedrē, nav. Tas nozīmē, ka vakarā vairs īpaši iešanu-uz-treniņu vilkt garumā nevarēs. Lai arī šodien atskrēju mājās uzreiz pēc 9iem, tomēr skriet nav tik forši, ja visu laiku jāuzmanās par to, lai lieku kāju uz stingra pamata un neiekāpju kādā bedrē, kuras vairs tumsā īsti redzēt nevar.

Netipiski igauņiem

Pēc ilgas rakņāšanās interneta līkločos beidzot uzgāju nedaudz plašāku info par Militāro čempionātu. Un visai pārsteigts biju par to, ka garās distances karte izskatās gana balta, bez zaļajiem un purviem, kas citkārt Igaunijai ir ļoti raksturīgs:

Vidējās distances un stafetes karte gan ir gluži igauniska:

Pamazām iesoļojam rudenī

Vakar Gulbenes kausā mežs bija pilns ar sēnēm. Tik daudz, ka tās varēja manīt pat skrienot. Tas nozīmē, ka rudens ir pavisam tuvu, un, lai arī ārā vēl ir pietiekami silts, tomēr no rudens neizbēgsi. Un arī sportiskajā griezumā ir iesācies rudens cēliens.

Pēc Pasaules čempionāta Ungārijā ir jūtams tās vispārējs sagurums, tomēr pa nedēļu centos tomēr uzskriet, lai kājas turpinātu kustēties. Vakar Gulbenē biju patīkami pārsteigts, ka pa mežu varēju paskriet gana ātri, un kā laba piedeva tam bija arī iegūta 1.vieta.

Šodien Klubu stafetēs gan vairs īsti labi neripoja. Vienīgi Latvijas paugurus pēc Ungārijas kalniem gan joprojām īsti nejūtu. Tos īpaši nejutu vakar Gulbenes diezgan kalnainajā distancē un pat Baldones Riekstu kalna pusnogāze šodien padevās bez kādas īpašas piepūles. Tas viennozīmīgi priecē. Un arī šodien bija prieciņš rezultātu formā, jo esam pakāpušies pāris pakāpienus tuvāk tam, lai Klubu stafetēs atkal izcīnītu 1.vietu. Šogad 4. vieta pēc pagājušā gada 7. vietas bija gana labs sasniegums. Paldies arī Ogres līdzjutējiem.

Tālākais rudens plāns sacensību formā vēl nav 100% skaidrs, tomēr, ja nekas kardināli nemainīsies, tad no 14.-20.septembrim startēšu Igaunijā Pasaules militārajā čempionātā, pēc tam 27.septembrī ir plānots startēt Valmieras maratonā pusmaratona distancē un pēc tam oktobra sākumā Latvijas čempionāts orientēšanās maratonā. Iespējams, ka ar to arī sacensību sezonai šogad tiks pielikts punkts, bet laiks rādīs.

Vismaz viens prieciņš Ungārijā bija

Tā tam somam vajadzēja. Ne par velti trešais laiks finišā. Žēl tikai, ka ar to bija par maz, lai tiktu finālā.