Sezonas rezumē #2 - Rencis pasaules vērtējumā

2009.gads no orientēšanās viedokļa ir sanācis ļoti labs, kaut vai tāpēc, ka Pasaules rangā kopš gada sākuma, kad biju 154.vietā sezonas vidū biju pakāpies pat līdz 88.vietai. Un marta sākumā manis paša veidotajā apkopojumā par Latvijas sportistu visu laiku augstākajām vietām Pasaules rangā esmu pacēlies no 17. uz 8.vietu, kā redzams atjaunotajā tabulā zemāk (ar zaļajām bultiņām esmu atzīmējis tos sportistus, kas savu augstāko vietu karjerā ir šogad uzlabojuši):

Un lai arī šobrīd esmu no TOP100 atkal izkritis un esmu 107.vietā, tomēr šīs sezonas sniegums būs papildus motivācija jauniem kāpumiem nākamajā gadā.

Sezonas rezumē #1 - sezona skaitļos

Ir pienācis novembris un, kā jau solīju, ir laiks atskatīties uz paveikto aizvadītajā sezonā. Apkopojot visu sezonu ciparos parādās dažas interesantas lietas, kas gan patiesībā ir gluži likumsakarīgas. Tā, piemēram, 2009.gadā kopā esmu piedalījies vien 23 sacensībās (daudzdienu mačiem katra diena skaitīta atsevišķi), savukārt 2008.gadā šis cipars bija krietni lielāks - 48. Arī skriešanas sacensības ir bijušas nedaudz mazāk - 7 pret 9. Toties treniņos un sacensībās pavadītais laiks un pievārētā distance gan ir jūtami auguši. Ņemot par atskaiti laika periodu no 1.novembri līdz 31.oktobrim, 2008.gadā sportiskajās aktivitātēs tika pavadītas 394 stundas, kuru laikā tika pieveikti 4838 kilometri. Toties 2009.gadā sportoju 524 stundas 6395 kilometru garumā.

Izmaiņas ciparos pa daļai ir saistītas arī ar dažām neparedzētām lietām, jo, šogad atsevišķas sacensības (~5) nācās izlaist studiju dēļ, savukārt kilometru cipari noteikti būtu lielāki, ja februārī būtu vairāk skrējis nevis traumas dēļ slēpojis (noslēpotie kilometri nav iekļauti kopējā statistikā). Taču kopējā tendence ir gluži labi redzama un tā arī tas bija pirms sezonas plānots - trenēties vairāk un uzsvaru likt uz atsevišķām sacensībām, nevis startēt visur pēc kārtas.

Noteikti, ka to ir ietekmējuši arī citi faktori ne tikai treniņu apjoma pieaugums un sacensību skaita samazināšana, taču patiešām fiziskā forma uz svarīgākajām sacensībām lielākoties bija pietiekami labā līmenī, lai rezultāti un ieņemtā vieta šajos mačos sniegtu man gandarījumu par paveikto. Taču vairāk par sezonas sacensībām nākamajā reizē.

2008./2009.sezonas beigas

Pagājušogad oktobri uzskatīju par sezonas beigām un arī par atskaites punktu treniņos un sacensībās paveiktajam vesela gada garumā. Tad nu arī tuvākajās dienās pacentīšos vismaz iesākt 2009.gada sezonas kopsavilkumu - par priekiem, sasniegumiem, virsotnēm, arī kritieniem un zaudējumiem. Taču jau tagad zinu, ka aizvadītā sezona ir bijusi labāka par visām iepriekšējām!

Sprinta padomi jātestē dzīvē

Mans aizvakardienas ieraksts par sprinta padomiem radīja negaidīti daudz komentāru un viedokļu par to, vai patiesi biežāka līkumošana sprintā ir tas labākais. Noteikti nākas piekrist, ka tieši pagrieziena brīdī saskrieties ar kādu ir daudz reālāk, katrā ziņā tāda sastapšanās, kad abi uzskrien viens otram virsū, ir daudz sāpīgāka. Taču kurš tad galu galā ir labākais variants, tā arī nav skaidrs. Tieši tāpēc visprātīgākais būtu šo notestēt dzīvē, un, ja vien kāds ir gatavs šādu eksperimentu veikt, tad par rezultātiem noteikti dodiet ziņu. Katrā ziņā līdz tam jautājums par to, vai sprintā ir vērts biežāk taisīt līkumus, paliek atklāts.

Sprinta padomi

Šorīt, ejot uz autobusu, aizdomājos par orientēšanās sprintu un skriešanas taktiku kvartālveida apvidū.

Kādreiz, kad sprintus biju skrējis vēl pavisam maz, mana pārliecība bija, ka ātrākais variants no A uz B ir skriet bez liekas līkumošanas, kā bildē blakus. Pozitīvais faktors no šādas izvēles ir tas, ka pēc pirmā pagrieziena punkts jau spīd pa gabalu un kartē vispār nav jāskatās. Tik skrien!

Taču patiesībā tieši biežāka līkumošana ir tas, kā iespējams ietaupīt dažus metrus, nogriežot stūrus, un iegūt sprintā tik dārgās sekundes. Bildes gan nav izdevušās tās labākās, taču gan baltais ceļš, gan pelēkais ir īsāki par iepriekšējo "apkārt" variantu.

Ja to visu pārvērš ciparos, tad aptuvenie aprēķini liecina, ka ietaupījums skrienot pa balto (otro) variantu salīdzinājumā ar pirmo apkārtvariantu ir ~2% īsāks, bet pelēkais variants ar 3 līkumiem ir vēl par ~2% īsāks. Kas uz 200m (pa taisno) etapu nozīmē, ka ieguvums, izvēloties variantu apkārt ar 1 pagriezienu vai līkumojot ar 3 pagriezieniem, varētu būt aptuveni 2 sekundes.

Protams, var jau likties, kas tad ir 2 sekundes, taču, ja distancē ir vairāki līdzīgi etapi un, skrienot visu laiku izvēlās "neizdevīgo" apkārtvariantu tad zaudētās sekundes sāk krāties, pavisam nemanot.

Un par spīti visai primitīvajam piemēram, līkumošanai ir vēl viens bonuss - konkurenti, kas skrien aiz muguras, daudz biežāk pazaudē skatam priekšā skrienošo, kas pazūd katrā pagriezienā.

RAID Siguldas kalnu maratons

Skrējiens Siguldā izrādījās krietni grūtāks, kā biju cerējis. Lai arī skrēju vien vienu apli 11km garumā un salīdzinot uz to fona, kas skrēja 2, 3, 4 vai pat 5 apļus, tāds nieks tas vien ir, tomēr esmu gauži priecīgs, ka nebiju pieteicies skriet vairāk. Pietika arī ar vienu.

Pagājušogad ātrākais skrējējs vienu apli pieveica nepilnās 49 minūtēs un pēc maniem aprēķiniem būtu pērn droši vien skrējis ātrāk. Šogad finišēju kā pirmais, taču apļa laiks man bija 57 minūtes un 12 sekundes. Krietni ilgāk kāpērn, bet aplis gan, protams, cits. Visi seši kāpumi (tai skaitā starta skrējiens Siguldas trases slalomkalnā, kas daudzapļu skrējējiem bija jāveic tikai 1x) kopā saveidoja kāpumu 490 metrus (arī Gūtmaņalas trepes bija viens no šiem kāpumiem), lai gan nolikumā bija minēts kaut kas par 350 metriem. Un patiesībā sanāk, ka trases dati ir gluži līdzīgi šī gada Pasaules čempionāta o-sportā garās distances kvalifikācijai. Tur bija 10,8km ar 480m kāpumu (skrēju gan tad 10 minūtes ilgāk kā šeit Siguldā).

Kāpšana pa trepēm arī patiesībā bija visgrūtākais. Tieši tā - kāpšana, jo uzskriet nebiju spējīgs, vien centos raitā solī, pa diviem pakāpieniem uzreiz, tikt augšā. Vienmērīgos, ne pārāk stāvos pacēlumos jutu, ka tādos skriet varu, taču tikko kā stāvums tapa būtiski lielāks, tā uzreiz jutu, ka augšā tikt ir grūti, un pat jutu, kā galvā spiediens kļūst manāmi lielāks no piepūles.

Taču visvairāk biju pārsteigts par konkurenci, jo braucu diezgan lielā pārliecībā, ka uzvarēt šo skrējienu nebūs nekādu problēmu. Kā izrādījās, tad tik viegli tas nenāca, un, lai arī līdzenajos posmos varbūt nedaudz sevi pietaupīju un uz maksimumu neskrēju, tomēr augšup pa trepēm darīju ko varēju, taču finišā 2.vieta bija vien 15 sekundes man aiz muguras. Un tā pa īstam no 3-4 cilvēku grupiņas atrāvos vien pirmspēdējā kāpumā (~10 minūtes pirms finiša).

Tagad uz brīdi atkal būs pārtraukums no sacensībām, galu galā arī treniņi aizvadītās nedēļas nav sanākuši kā vēlētos, galvenokārt līdz galam nesaārstēto savainojumu dēļ (noteiki jāsaka paldies masierei Dzintrai, kas pēdējās nedēļas laikā krietni uzlaboja manas fiziskās spējas). Taču nākamais starts visticamāk būs 18.novembrī Rembatē.

Vēl šis tas par limitācijām

Turpinot iepriekšējo ierakstu par limitācijām tiem, kas vēlas sākt nodarboties ar orientēšanos, interesanti ir tas, ka cilvēkiem no malas ir jāapgūst arī orientieristu leksika. Lai cik dīvaini tas neliktos man pašam, taču lielai daļai ar kartēm nesaistītiem cilvēkiem nav ne mazākās jausmas, ko nozīmē, piemēram, ieloks, deguns vai pat stiga. Papildus tam, ka nākas iegaumēt dauzdkrāsaino apzīmējumu nozīmi, nākas vēl iegaumēt savādus nosaukumus, kas parastam cilvēkam pat īsti neko nenozīmē.

Es atceros, ka, sākot trenēties, karšu zīmju trenēšanai pildījām dažādus vingrinājumus visai bieži, un arī tad man bieži juka un nevarēju atcerēties atšķirību starp, piemēram, apzīmējumu skriet aizliegts (sarkans svītrojums) un skriet bīstami (sarkans rūtojums).

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka jaunizceptie orientieristi turās pie redzamākām un labi izprotamām lietām - ceļiem, un dabūt viņu uz nopietnākām sacensībām, grūtākos apvidos, kur redzamība un ceļu ir krietni mazāk kā pieRīgas mežos, ir visai pagrūti.