Līdzības

Orientēšanās tehnikas viens no kalngaliem ir spēja paredzēt situāciju un vizuāli iztēloties apkārtni, kurā nonāksi tikai pēc brīža , teiksim pēc 100-200 metriem, tādējādi karti jau būsi lasījis uz priekšu un, nonākot tajā vietā, vairs nebūs jāmeklē, kur tad īsti atrodies.

Vakar aizdomājos, vai eksistē arī citi sporta veidi, kur kas līdzīgs ("paredzēšana uz priekšu") ir nepieciešams. Piemēram, šahā vai dambretē ir nepieciešams domāt vairākus gājienus uz priekšu, tāpat arī komandu sporta veidos ir nepieciešams paredzēt, kur pēc brīža atradīsies tavs komandas biedrs, lai saņemtu piespēli. Taču, manuprāt, vislielākā līdzība ir rallijā, kur vizuāli prātā jau nepieciešams redzēt nākamo vai pat aiznākamo līkumu, parasti ar stūrmaņa palīdzību, lai arī fiziski šis līkums redzams vēl nav. Lai gan varbūt ir vēl kāds sporta veids, kur šī nepieciešamība "redzēt uz priekšu" pastāv vēl lielāka...

Dzinējs uz slēpēm

Svētdienas rīts, pulkstenis nedaudz pāri pusdesmitiem, Ogres Zilo kalnu slēpošanas trasē Rencis dzen špūri.

Lai arī rīts jau vairs ne tik agrs, un arī gaisa temperatūra pēc lielajiem mīnusiem nu vairs tikai -1, kā rāda termometrs pie loga, tomēr trasē patiesi biju vienīgais, ja neskaita kādu rūdītu slēpotāju klasikā, kurš gar malu dzina klasikas špūri. Slidsolī šorīt braucis vēl neviens nebija, un pa nakti sniegs bija saputināts visai biezā kārtā uz trases. Pēc aptuveni 45-50 minūtēm jau sāka parādīties vēl pa kādam slēpotājam, gar trases malu klasikas špūrē, taču sajūta tāda neparasti patīkama, slēpojot vienatnē pa nesen uzsnigušu sniegu, kaut arī slēpošana tik raiti nevedās dēļ pabiezās sniega kārtas.

Zem kājām

Vakara vakarā riņķojot pa Ogres trotuāriem, sāku domāt par to, kādu pamatu zem kājām ziemas laikā izvēlas citi orientieristi un skrējēji. Esmu pieradis, ka man zem kājām ir ciets pamats, tāpēc, ja ir iespēja un tīri ceļi, tad skrienu pa šoseju (dienas gaišajā laikā). Tā kā vairāk sanāk skriet vakaros, kad ārā jau ir tumšs, tad vai nu skrienu pa ielām (to gan var darīt vienīgi tā pavēlāk, kad mašīnu ir krietni mazāk), savukārt, ja ir snidzis, tad vienīgais puslīdz cietais pamats ir ietves, kuras Ogres sētnieki patiešām tīri gluži labi. Protams, kājas tāpat brīžiem met atpakaļ un ātrums nav tas pats, kas bezsniega apstākļos, taču skriet var.

Ja būtu notīrīts stadions, droši vien skrietu arī ik pa laikam pa to, taču šobrīd tur neviens netīra, un tā nu nākas bez tādas ekstras iztikt. Teorētiski vēl pastāv iespēja skriet pa manēžu, taču mums tā manēža ir tāda, ka līkumi ir ļoti asi, un nākas pamatīgi sabremzēties, un arī aplis nav pārāk garš, līdz ar to kaut vai tikai stundas riņķošana diez ko patīkama nebūtu. Kā jau minēju, skrienot man vajadzīgs stingrs pamats, tāpēc no skriešanas pa mežu, pa sniegu izvairos, lai gan kā spēka treniņš tas būtu visai labs, vienīgi tad, protams, vakaros būtu jāskrien ar lampu.

Bet kādu pamatu zem kājām, skrienot treniņus ziemā, izvēlies Tu, mans dārgais lasītāj? :)

Kurpnieks

Šogad jau trīs reizes esmu ķēries pie adatas un diega un lāpījis savas treniņu botas, kuras purngalos sāk pamazām plīst vaļā. Apavi vēl tādi, ka varētu vēl kādu laiku skriet, bet ar saplīsušu priekšpusi pirksti un nagi tiek vairāk "traumēti", jo pēda vairs tik stingri neturās vietā.

Pirmais šuvums vienām botām noturējās visai ilgi - šķiet kopš novembra un patiesībā vecie diegi vēl turās vien plīsums parādījies vēl citā vietā. Savukārt otrām botām gan šūšana sanāca mazāk veiksmīga - sašuvu, taču jau pēc nākamā treniņa atkal viss bija vaļā - šūtā vieta turējās kā vajag, bet viss atplīsa kādu puscentimetru virs šuvuma.

Lai vai kā, tas, protams, ir mājiens, ka vajadzētu jaunas botas, taču ievalkātās kāja jūtas pavisam ērti un pāriet uz jaunām īpaši negribas.

Par izlasēm un atlasēm

Gada beigās saskāros ar faktu, ka, nezinot laicīgi atlases sacensību datumus, nevaru plānot savu sezonu, nevaru zināt, vai konkrētajā nedēļas nogalē man būs jāstartē o-sacensībās vai varu, piemēram, startēt kādā skrējienā. Jaunās atlases 2010.gada sezonai tiks publicētas tuvākajās dienās, jo jau vakar valdes sēdē ar tām iepazināmies, taču būtībā lielu izmaiņu kopš pērnā gada kopējā sistēmā nav. Pagājušā gada ziemā, ka LOF valdē bija spriešana par izlasēm, uzrakstīju savu skatījumu par izlašu komisijas darbu un atlašu veidošanu, kas zina, varbūt kādreiz arī tas notiks tieši šādi:

Izlases komisijas mērķis – Nodrošināt spēcīgāko izlasi* (skat zemāk) dalībai nozīmīgākajās starptautiskajās sacensībās, t.i., Baltijas, Eiropas un Pasaules čempionāts, Pasaules spēles. Lai šo mērķi īstenotu nepieciešams:

• Prasmīgi izveidoti un sportistiem skaidri izprotami atlases kritēriji – pirms tiek izlemts par kandidēšanu uz izlasi un mērķtiecīgi tam gatavojoties, sportistam ir jābūt skaidrībai uz ko viņš pretendē, iekļūstot izlasē. Galvenie principi šādas atlases sistēmas izveidē:
• Divu sportistu spēki konkrētā laika momentā ir salīdzināmi, tiem startējot vienās sacensībās, vienādos apstākļos. Dažādas tabulas – rangi, kausi un kopvērtējumi, ne vienmēr atspoguļo patieso spēku samēru, it sevišķi, ja dalībnieku rezultāti šajās tabulās ir līdzīgi (piemēram, IOF Pasaules ranga 130. un 160.vietā esošo sportistu reālie spēki varētu būt ļoti līdzīgi, lai arī nomināli tos šķir 30 vietas);
• Izlasē iekļūst pēc atlašu rezultātiem vai citiem iepriekš noteiktiem kritērijiem;
• Ja tiek iekļauts punkts par iespējamu dalībnieku iekļaušanu izlasē ar izlases komisijas lēmumu (kas nav vēlams) tad jābūt konkrēti pateiktiem gadījumiem, kad šo var izmantot** (Piemēram, kritērijs lēmuma brīdī, ka sportists ir labāk startējis citās sacensībās, nav objektīvs, jo iepriekš nav bijis noteikts, ka citu sacensību rezultāti tiks ņemti vērā izlases veidošanā. Tāpat, piemēram, iepriekšējo sezonu rezultāti nav objektīvi kritēriji lēmuma pieņemšanas brīdī);
• Tiek noteikta kārtība, kas nosaka, kurās distancēs sportists čempionātā startē. Vēlams atlasās uz konkrētām distancēm;
• Tiek noteikta starta grupu piešķiršanas kārtība (piemēram, sportisti izvēlas secībā pēc ieņemtās vietas atlasēs, izlases vadītāja lēmums);
• Tiek noteikta stafešu veidošanas kārtība (piemēram, pirmās dienas rezultāti, rezultāti atlasēs, izlases vadītāja lēmums, vēsturiski sasniegumi);
• Bez atlasēm komandā iekļauto sportistu rezultāti netiek ņemti vērā, kalkulējot koeficientus – sportistiem/izlases kandidātiem jāsacenšas savā starpā nevis ar tiem, kas jau iekļauti komandā;
• Savlaicīgi publicēti kritēriji, kas nosaka kārtību tikt iekļautam komandā bez dalības atlases sacensībās.

• Izlases dalībnieku un kandidātu periodiski koptreniņi/nometnes:
• Iespēja sportistiem savstarpēji apmainīties ar idejām, jaunām treniņu metodēm
• Uzlabot izlases kopējo mikroklimatu, savstarpējās attiecības
• Sportistiem ir plašas iespējas individuāli trenēt fizisko sagatavotību, orientēšanās tehnikas pilnveidošana galvenais uzdevums šādiem koptreniņiem
• Izlases komisijas uzdevums – koordinēt šādu koptreniņu norisi

* Prioritātei jābūt, ka minētajās sacensībās startē esošajā brīdī stiprākā izlase. Mums nav izlases treneru, kas nepārtraukti strādātu ar izlasi, kas garantētu spožas izlases sportistu nākotnes perspektīvas. Izlasē neiekļuvušajiem sportistiem ir iespējams pilnveidot savu meistarību un uzkrāt pieredzi citās augsta līmeņa starptautiskās sacensībās – startējot sacensībās ārzemēs (O-Ringen, Jukola, 10-MILA), ko bieži vien sedz šo sportistu ārvalstu klubi, tāpat par saviem līdzekļiem iespējams startēt Pasaules kausa posmos.

** Pielietojot izlases komisijas lēmumu, it sevišķi ar tā rezultātu iekļaujot izlasē kādu komisijasprāt „perspektīvu” sportistu, pastāv risks, ka sportists, kurš, vērtējot pēc atlasēm, ir starp labākajiem, tomēr viņa vieta tiek atdota kādam citam, var zaudēt motivāciju turpmākiem treniņiem. Savukārt tāpat pastāv risks, ka sportists, kurš pēc komisijas lēmuma ir iekļauts izlasē, turpmākos gadus var neattaisnot uz viņu liktās cerības. Rezultātā var izveidoties situācija, kad gan pirmais, gan otrais sportists no sporta aiziet, un izlases rezultāti pasliktinās.

Renārs Roze, 03.02.2009

Par daudz sala

Šoziem esmu atklājis, ka āda mēdz lobīties ne tikai vasarā pēc kārtīgas pārsauļošanās, bet arī ziemā, kad sals kādu ķermeņa daļu ir ķēris pārlieku daudz. Laikam tā arī ir pirmā pazīme, kas nošķir vienkāršu nosalšanu no nosaldēšanas. Jebkurā gadījumā visnenosedzamāko vietu - degunu esmu laikam patiesi nedaudz apsaldējis. Un, ja rokas var ietērpt cimdos, tad kā nosegt degunu, nenosedzot muti, man vēl nav izdevies noskaidrot.

Vēl par to treniņu filozofiju

Pārlasot pēdējā ieraksta komentārus, sapratu, ka esmu iepriekš aizmirsis pierakstīt gandrīz pašu galveno - pieejai treniņiem katram būtu jābūt pilnīgi individuālai. Būtībā nav jau tik svarīgi kā trenējos es, Sirmais, Hubmans vai Novikovs. Tas, kas varbūt gluži labi der vienam, visticamāk nesīs krietni vien citus rezultātus kādam citam. Un atrast to labāko pieeju ir katra paša uzdevums. Ja fiziskā kondīcija uzlabojas slēpojot daudz ātrāk nekā skrienot, tad ir jāslēpo, ja futbols dod būtisku uzlabojumu, tad ir jāspēlē futbols. Orientēšanās sports ir individuāls sporta veids un arī treniņi, lai tie nestu maksimālo efektu, manuprāt, būtu jāveic neatkarīgi no citiem. Protams, garlaicības mazināšanai vai treniņu dažādošanai paskriet kopā ar kādu ir gluži patīkami, taču bieži vien var sanākt, ka kādam tad treniņš sanāk pārāk lēnā tempā, citam pārāk ātri, un galu galā ieguvējs fiziskā ziņā no tā nav neviens.

Pats jau es patiesībā esmu gana stūrgalvīgs - arī treniņu ziņā. Tāpēc man bieži ir sanācis vispirms uzkāpt uz grābekļa un tikai tad skatīties vai tas trāpīs pa pieri, vai arī tieši otrādi dos papildu impulsu skriet ātrāk. Arī tagad esmu atradis kaut kādu savu pieeju treniņiem, kas, manuprāt, jau kaut kādus rezultātus ir atnesusi, taču tāpat gluži labi zinu, ka varētu arī lietas darīt citādāk, kur vismaz teorētiski ieguvums būtu vēl lielāks. Tas gan visbiežāk apstājas pret dažādām ārējām barjerām - laika, naudas, reizēm arī slinkuma.