Nometne Malagā - 2.daļa

15-03-2010:
No rīta neliela rīta rosmīte 16 minūšu garumā, lai kārtīgi pamostos. Pēc tam brokastis un tad jau pamazām taisāmies uz kartes treniņu. Līdz kartei nepilni 25km, bet pa kalnu ceļiem braukt īpaši ātri nevar un tāpēc ceļā pavadījām gandrīz stundu. Spānijā tā vien šķiet īstu mežu (nu vismaz tādu latvisko) nav, un arī šī karte El Chorro Norte ir patiesībā lielākoties dzeltena - atklāta ar nelieliem krūmājiem, vietām kādiem kokiem. Taču karte ir ļoti kalnaina un stundas laikā savācu ganrīz 400m kāpumu. Karte gan vietām uzzīmēta visai neizprotami un tāpēc orientēšanās ne visur vedās gana raiti, leilākoties jau traucēja tas, ka punktu vietās nekādu lentīšu vai mietiņu nebija, līdz ar to pārliecības, ka esi īstajā vietā arī nebija. Un apvidus arī nedaudz atšķirās no kartē zīmētā, jo lielo plūdu dēļ, kas viņiem te laikam pirms kāda laika bija bijuši, kartes malā esošā ezera līmenis bija cēlies visai pamatīgi - daļa kartes vismaz 3-4 horizontāļu augstumā bija zem ūdens.

El Chorro Norte kartes fragments

Pēc rīta treniņa atgriezāmies mūsu dzīvesvietā. Atceļā cerējām iepirkt veikalā ko ēdamu, bet, protams, "siesta" to patraucēja, jo pēc pulkten 14iem veikals ciematā bija ciet, toties noskaidrojām, cikos varam braukt iepirkties vakarā. Pēcpusdienā ar Andri nolēmām iekarot vakardienas ieraksta bildē redzamo kalnu. Skrējiens un kāpiens augšup 50 minūšu garumā ar kāpumu ap 700 metriem mūs beigu beigās uzveda 1000m augstajā virsotnē. Nedaudz papriecājāmies par lielisko skatu, uz akmeņu krāvuma uzliku arī savu akmeni (tā teikt uz atgriešanos) un tad jau devāmies lejup pa kalna otru pusi, jo somu biedriem bijām teikuši, ka prom būsim vien aptuveni stundu, kas beigu beigās ievilkās stundas un 40 minūšu garumā ar visu lejup skriešanu. Ceļš lejup sākumā veda pa kalna nogāzi, kur pretstatā augšupceļam nekādas takas nebija, kā rezultātā kājas uz asajiem augiem tika saskrāpētas visai pamatīgi. Pēc tam jau lejup skrējām arī pa ceļu, un ceļā uz mājām paspējām arī pārbrist upi. Te gan jāpiebilst, ka tā upes brišana bija vien tāpēc, ka viena no ciemata ielām iet caur upei - tieši tā "caur" upei, jo pat ciemata kartē upe ir zīmēta plūstam pāri ielai (dabā visai spēcīgā straume ielas un upes krustpunktā ir dziļumā nedaudz virs potītēm). Un treniņa beigās, protams, neiztika līdz nokļūšanai līdz mūsu mājai, kas atrodas ~150m virs ciemata, kas nozīmē, ka pašās treniņa beigās nācās atkal izjust kārtīgu kāpumu.

Skats no kalna virsotnes (ar bultiņu atzīmēju mūsu dzīvesvietu ~200m ārpus bildes)

16-03-2010:
Tā kā šodien no Somijas ielidoja vēl divi somi, tad šodienas treniņprogramma bija paredzēta nedaudz citādāk. Tika izlemts, ka brauksim uz 120km attālumā esošo pilsētu Rondu, kur uzskriesim sprinta treniņu pilsētas kartē, savukārt pēc tam skriesim terniņu kartē, kurā pirms pāris nedēļām notika pasaules ranga (WRE) sacensības. Mēs ar Andri devāmies uz Rondu pa taisno no mūsu mājas, savukārt somi devās uz Malagas lidostu pretī pārējiem diviem somiem, un pēc tam arī viņi plānoja doties uz Rondu.

Nokļuvuši Rondā gana ilgi līkumojām pa mazajām ieliņām, lai vispirms atrastu sprinta kartes vietu, pēc tam vizināšanās turpinājās, lai šaurajās un mašīnu pilnajās ielās atrastu parkošanās vietu. Kad ar šo uzdevumu bijām tikuši galā, tad beidzot bija laiks treniņam. Tā kā vienmēr biju sapņojis par iespēju paskriet kādā no Eiropas dienvidu pilsētām ar senajām, šaurajām un līkumotajām ieliņām, tad šis treniņš patiesi bija interesants, ko jo īpašāku padarīja skaistie Rondas skati. Pēc 20 minūšu skrējiena kartē devāmies atpakaļ uz mašīnu, taču kā izrādās tad to atrast nemaz nebija tik viegli, jo starp visām mazajām ielām atrast īsto neizdevās uzreiz, bet tikai pēc nelielas meklēšanas.

Ronda

Pēc papusdienošanas un pārtikas krājumu papildināšanas devāmies uz lielo karti, kur bija paredzēts skriet otru treniņu, kā arī sastapt no Malagas atbraukušos somus. taču karte izrādījās militārās zonas teritorijā (laikam, kas līdzīgs Ādažu poligonam), un, aizbraucot līdz paredzētajai starta vietai, pē pāris minūtēm pie mums piebrauca militārais auto un paziņoja, ka esam aizliegtā zonā un, ka mums jādodas prom. Braucot no turienes laukā, satikām pretī braucošos somus un noziņojām "jaunumus". Tad nu no iecerētā treniņa nekas dižs nesanāca un kopā ar Andri nolēmām atceļā iebraukt vakardienas kartē un uzskriet treniņu tur. Karte gan uz abiem mums bija paņēmusies tikai viena, taču tik un tā ik pa brīdim sanāca paorientēties katram no mums. Pusotras stundas garumā kāpelēšana/skriešana pa kalnaino karti patiesi nogurdināja, taču vēl bija priekšā ceļš mājup. Atceļā piestājām ciematā un, kāpjot laukā no mašīnas, ar durvju stūri trāpīju pa kāju, to pārsitot un līdz ar to tā pagaidām ir lielākā nometnes trauma. Rīt izskatās atkal ir paredzēta liela braukāšana...

Nometne Malagā - 1.daļa

Šo visu būtu labi iesākt ar atgriešanos pāris mēnešu nesenā pagātnē, kad pagājušā gada nogalē somu orientēšanās klubs Lapuan Virkiä pieņēma mani un Andri Jubeli savā paspārnē. Viņu galvenā vēlme, protams, ir, lai mēs startētu kluba komandā lielākajās orientēšanās stafetēs Jukolā un Tiomilā, bet gluži negaidīti aptuveni pirms divām nedēļām nāca piedāvājums kopā ar bariņu somu doties uz treniņnometni Spānijā, Malagas apkārtnē.

Liela daļa Latvijas orientieristu, lielākoties tie, kas skrien kādā no Ziemeļvalstu orientēšanās klubiem, ik gadu dodas uz nometnēm kaut kur Eiropas dienvidos, lai atsvaidzinātu savas orientēšanās prasmes. Man līdz šim tāda izdevība nebija bijusi, tālab ar prieku piekritu šim aicinājumam. Te gan jāatzīst, ka tā kā uzaicinājumu uz nometni saņēmu praktiski pēdējā brīdī, tad nācās nedaudz iespringt, lai visus iekrājušos darbus līdz nometnes sākumam padarītu. Nometnes dēļ arī diemžēl nācās palaist garām LOF kongresu jo tieši 13.martā devos uz Spāniju.

Bet, lai pastāstītu par nometni ko tuvāk, ik pa laikam centīšos sniegt nelielu atskatu no mūsu dienas gaitām Spānijas pavasarī.

13-03-2010:
11:55 izlidojam no Rīgas lidostas uz Glāzgovu. Lidojums 2h30. Glāzgovas lidostā nākas uzkavēties trīs ar pusi stundas. Beidzot iespēja redzēt zaļu zālīti, kas Latvijā nav manīta jau labu laiku. Tālāk lidojums no Glāzgovas uz Malagu 2h50. No lidostas ~15min gājienā mūsu pirmās nakts viesnīca. Šķiet tikai, ka tā nav paredzēta, lai tai piekļūtu kājāmgājēji. Ceļā uz to gabaliņu soļojam gar šosejas malu, pie pašas lidostas nākas šķersot kaut kādu būvlaukumu pilnu ar dubļiem un apjoztu ar sētu. Vakarā pirmais treniņš uz spāņu zemes. 30 minūšu skrējiens gar šosejas malu. Brīžiem nākas skriet gar ceļa malu, atsevišķos posmos ir arī gājēju ietve. Treniņa sākumā pamanāmies nedaudz paložņāt arī pa krūmiem un dubļiem, mēģinot atrast labu vietu skrējienam ne gar šoseju. Neatradām :), tāpēc arī nācās skriet pa šoseju.

14-03-2010:
Otrā diena Spānijā. No rīta cēlāmies laicīgi, lai paspētu paskriet pirms doties uz lidostu sagaidīt mūsu somu biedrus. Rīta skrējiena maršruts līdzīgs kā vakar vakarā, vien bez ložņāšanas pa krūmiem. Kā izrādās tad dienasgaismā viss izskatās daudz citādāk kā vakarā. Tā, vakar vakarā sākotnēji par lielu kalnu noturētais veidojums, ko vakar tuvāk pieksrienot uzskatījām par lielu angāru, šorīt izrādījās esam Malagas stadions. Ja ne pats galvenais tad gana liels un tribīnes tā vein atgādināja savulaik skolas laikos datorā spēlētā Footbal Manager komandu stadionu tribīnes, kuras spēlē varēja sabūvēt dažnedažādas. Stadionā, kuram apkārt bija skrejceļš gan iekšā netiku, taču tam riņķī apskrēju un pēcāk arī pirms griešanās atpakaļ uz viesnīcu redzēju nelielu stūrīti no Vidusjūras, kurai tuvumā biju arī iepriekšējā vakarā, bet tumsā to nemanīju.
Pēc tam jau paēdām kārtīgas brokastis viesnīcā un pēc tam, kad bijām sagaidījuši somus, tikuši galā ar auto nomas problēmām un nedaudz pamaldījušies ceļā uz mūsu tuvākās nedēļas mājām, galu galā ap dienas vidu nonācām ciematā Valle de Abdalajis, kurš atrodams kalnu ielokā ap 50km no Malagas. Pa dienu arī pirmais treniņš šajā vietā, vienīgā problēma, ka ceļi šeit ved vai nu augšup vai lejup, līdzenu posmu šeit praktiski nav, un arī pacēlumi ir visai stāvi, līdz ar to pirmajā reizē skriešana vēl tik raiti nevedās. Jebkurā gadījumā skriet +15 grādos ir laba pārmaiņa pēc ilgajiem treniņiem Latvijas mīnusos. Vakarpusē izgāju vēl pusstundiņu paskriet un līdz ar to pirmā pilnvērtīgā diena Spānijā ir praktiski galā. Rīt būs pirmais treniņš ar karti.

Valle de Abdalajis

Skriešanas normatīvi un orientēšanās atlases

Vakar, papētot čehu atlašu plānus, pamanīju, ka čehiem viens no kritērijiem ir arī normatīvi stadionā. Vīriešiem 5000 m distancē A normatīvs ir 15:55, bet B - 16:25. Sievietēm ir 3000 m distance attiecīgi ar 10:55 un 11:15. Ja nespēj izskriet normatīvu, tad praktiski ir neiespējama iekļūšana izlasē. Savulaik padomju laikos PSRS izlasei arī esot bijuši obligāti stadiona normatīvi un daudzi Latvijas sportisti tos ir izbaudījuši (par konkrētiem normatīviem gan varbūt kāds var pastāstīt ko vairāk, jo precīzus to laiku kritērijus nezinu, vien esmu dzirdējis nostāstus), taču tagad, ja neskaita, ka kā viena no atlasēm pāris reizes ir bijis kross Biķernieku mežā (un tur parasti arī tika rēķināts koeficients pret labāko nevis kaut kāds konkrēts rezultāts), tad mums vairs neviens skriešanas ātrumu netestē.

Patiesībā šķiet, ka arī citas valstis dalās šajās divās grupās - tajās, kurās ir skriešanas normatīvi stadionā un tās, kurās šādi normatīvi nav. Piemēram, Ziemeļvalstīs uzsvars ir uz orientēšanos dēļ viņu sarežģītajiem apvidiem un viņiem normatīvu, šķiet, nav, savukārt Centrāleiropā apvidus ir tehniski vienkāršāks, un varbūt tieši tāpēc šajās valstīs biežāk kā viens no atlases kritērijiem ir uzrādītais rezultāts stadionā.

Katrā ziņā Latvijā, ieviešot šādus kritērijus, pieļauju, ka vīriešiem tas īpaši neko nemainītu un šādus rezultātus gana daudzi varētu arī izskriet. Savukārt, lai piedod man mūsu meitenes, bet nez kāpēc man šķiet, ka meitenēm ar šo normatīvu izskriešanu būtu krietni vien lielākas problēmas. Protams, galu galā paliek jau arī jautājums - vai rezultāts stadionā vispār ir vērā ņemams kā atlases kritērijs uz izlasi orientēšanās sportā...

Savlaicīgie čehu plāni

Šodien uzgāju internetā, ka Čehijas o-federācija bija publicējusi izlašu atlases kritērijus 2010.gada sezonai jau 23.novembrī. Lūk to var nosaukt par savlaicīgu plānošanu, kur jau uzsākot ziemas treniņciklu vari plānot, kur un kā Tev būs jāstartē, lai tiktu izlasē. Kaut gan, ja paskatās, ka norvēģi savus kritērijus publicēja vien vakar, t.i., 8.martā, tad Latvijas atlašu publicēšana janvāra beigās ir pat gluži pieklājīgā atstatumā no sezonas sākuma. Katrā ziņā arī mums ir kur augt ar savlaicīgu plānošanu, par ko rakstīju arī kādā janvāra ierakstā.

Sprints Brīvdabas muzejā

Vakar biju Berģos un aizdomājos, ka OK Mona rīkotā Lieldienu balva kādu gadu varētu tikt rīkota arī Brīvdabas muzejā. Nav jau gan tā, ka Brīvdabas muzejā orientēšanās nebūtu bijusi. Savulaik vēl atceros, kad Magnēta tradīcija bija pirmo kārtu rīkot Brīvdabas muzejā. Tāpat arī Klubu stafetes ir bijušas Brīvdabas muzejā Taču neatminos, ka tur būtu bijis kādas orientēšanās sprinta sacensības ar 1:5000 mēroga karti, ar sprinta apzīmējumiem un sprintam piedienīgiem distanču garumiem. Domāju, ka būtu interesanti.

Treniņdienasgrāmata

Nesen aizdomājos par treniņdienasgrāmatām. Es esmu viens no tiem, kam patīk cītīgi uzskaitīt treniņos pieveiktos kilometrus, noskrietās stundas, un ik pa laikam paskatīties grafikos, kā šī mēneša treniņu apjoms ir atšķīries no iepriekšējiem mēnešiem. Tāpat treniņdienasgrāmatā mēdzu sameklēt vecos kaut kādu skrējienu rezultātus un arī salīdzināt ar to, kā esmu skrējis šogad. Taču nekā citādi to īpaši neizmantoju - būs vien ko mazbērniem stāstīt, ka nedēļā esmu varējis noskriet tik un tik.

Kādam varbūt rastos jautājums - kā tad vēl to varētu izmantot? Taču vienam no treniņdienasgrāmatas mērķiem it kā vajadzētu būt tam, ka tā ir vieta, kur ieskatīties, kas ir pareizi vai nepareizi darīts pirms kaut kādām sacensībām, kurās attiecīgi ir gājis labi vai slikti, un to visu nākošajās reizēs ņemt vērā un darīt pareizi. Arī treneri droši vien ir dažādi un gan jau ir tādi, kas treniņplāna izpildi aprakstītu dienasgrāmatā cītīgi analizē, bet droši vien daļa to nemaz nedara. Tāpat ir sportisti, kas treniņdienasgrāmatu raksta neregulāri, ir tādi, kas vispār neraksta, un ir pat tādi, kas treniņā skrien bez pulksteņa un īsti nemaz nezina, cik stundu vai cik kilometru treniņā ir pieveikts.

Un kā ir ar Tevi mans dārgais lasītāj? Kādu Tu redzi galveno mērķi savai treniņdienasgrāmatai? Un vai vispār Tu tādu raksti?

Skrienošais skatītājs

Vakar vakarā izlēmu tomēr doties uz treniņu manēžā, jo atkal uzsnigušais sniegs un krietni stiprais vējš nozīmēja, ka ārā skriešana diez ko patīkama nebūs. Manēžā parasti riņķoju viens pats, kamēr pa vidu sporta laukumā notiek treniņi futbolam, handbolam vai frisbijam. Reizēm pa skrejceļu pirms treniņiem iesildās arī minēto sporta veidu censoņi, taču visā visumā skriešanai īpaši neviens netraucē.

Bet vakar treniņš iznāca nedaudz citādāks, jo manēžā tieši tajā laikā, kad tur biju arī es, notika Latvijas čempionāta frisbija spēle. Kad sāku skriet, nekas vēl neliecināja par šo pasākumu, jo sākumā uz laukuma vēl bija futbolisti. Taču jo tuvāk nāca spēle, jo vairāk ļaužu saradās - gan spēlētāji, gan arī skatītāji. Tā nu beigu beigās sanāca, ka kamēr uz laukuma norisinājās spēle, tikmēr es turpināju riņķot pa skrejceļu, skrienot arī garām skatītājiem, kas pat bija izvilkuši mazās tribīnes. Spēli filmēja arī kāds cilvēks ar videokameru, kuram, šķiet, sākumā nedaudz traucēju, katrā aplī uz brīdi ieskrienot kadrā starp kameru un laukumu, kā arī uz spēli bija ieradies fotogrāfs. Būs tuvākajās dienās jāpavēro bildes iekš www.ogresvestis.lv www.sportacentrs.com, iespējams, ka arī es kādā būšu ticis.
Atjaunots: Atjaunoju linku. Patiesi vienā bildē ticis esmu.