Lieldienu balva Vecāķos

Apbalvotie

Šogad esot bijušas vienas no pēdējās desmitgades siltākajām Lieldienām. Taču, ņemot vērā, ka šogad Lieldienas iekrita teju vēlākajā iespējamajā Lieldienu datumā, tad siltums aprīļa beigās nav nekāds milzu pārsteigums. Jebkurā gadījumā siltie laikapstākļi padarīja skriešanu Lieldeinu brīvdienās jo īpaši patīkamu, un arī Lieldienu balva - orientēšanās sprints Vecāķos izvērtās par patiesi foršu pasākumu. Pēdējā nopietnā darbošanās ar karti man sanāca pirms divām nedēļām Kurzemes pavasarī un treniņu kilometri turpināja krāties pa šo laiku (tam līdzi arī zināms nogurums), taču dalība Lieldienu balvā jau ir gandrīz vai kā neatņemama Lieldienu sastāvdaļa, tāpēc par to, vai Vecāķos skriešu daudz nebija jādomā.

Skriešana pa Vecāķiem un kāpu zonu bija nedaduz netipiska pierastajai Lieldienu balvai Rīgas ielu ielenkumā, un pieļauju, ka no orientēšanās viedokļa distance varbūt bija nedaudz vienkāršāka kā citus gadus - gan kontrolpunkti mazāk, gan variantu mazāk, taču nebūt tas nenozīmē, ka Lieldienu balva bija sliktāka.

Forši bija tas, ka bija iespēja pabūt Vecāķos, kur, tā vien šķiet, iepriekš nekad īsti nebiju bijis (braukšana ar vilcienu gar Vecāķu staciju neskaitās). Forši bija arī tas, ka, skrienot paspēju nopētīt jūru, un biju pārsteigts, ka jūrā vēl peld daudz vientuļu ledus gabalu, kaut arī ārā teju +20 grādi. Forši bija tas, ka pludmalē bija daudz cilvēku (otro Lieldienu baudītāji pludmalē ne tikai vēroja jūru, sauļojās, bet pat pēc mača manīju vienu pliko, kas, šķiet, brida peldēties), kas redzēja orientieristus darbībā - pieļauju, ka neviens vien kāpās guļošais, sauli uzņemošais kādā brīdī manīja, ka pāri viņu pārlec kāds orientierists (pirms manis viens tieši tā arī izdarīja, un guļošā pat īpaši neizrādīja par to izbrīnu).

Protams, forši bija arī tas, ka tiku pie otrās vietas - lai arī Kalvim zaudēju vien 2 sekundes (uz pēdējo punktu uzvara tika izlaista no rokām), tomēr viņš uzvaru bija pelnījis vairāk, jo sākumā bija skrējis ātrāk par mani, un ja ne kļūda distances beigu daļā, tad pārsvars būtu bijis sekundes 20 lielāks. Toties par spīti pārāk prātīgajam sākumam (uz pirmo punktu vien devītais laiks, atlikušie visi etapu laiki bija TOP4), man izdevās veikt labu, prātīgu skrējienu, bez liekām kļūdām, ar spēcīgi aizvadītu sadaļu pa smiltīm, un galu galā rezultātu pirmajā trijniekā. Vien varbūt nedaudz raitāk kājas vajadzēja kustināt (varbūt vjadzēja tomeŗ skriet ar botām nevis maniem dažu-naglu IceBugiem?), bet to jau pamanīju Kurzemes pavasarī, ka mežā izspiežu no sevis mazāk nekā skriešanas mačos. Pie šī laikam būs jāpiedomā turpmāk vairāk.

Nākamā atrādīšanās mežā, tā vien šķiet, būs Baltijas čempionātā maija otrajā pusē, bet pagaidām turpinām skriet pa gludākiem segumiem.

Kurzemes pavasaris Skrundā

Braucienu uz laukiem Aizputē biju nolēmis apvienot ar paskriešanu mežā ar karti un nostartēt Kurzemes pavasarī. Tāpēc kā jau Aijai teicu, vairāk tā bija nevis kārtīga atgriešanās o-sportā, bet vien tāda "iegriešanās", jo tā vien šķiet, ka līdz maija vidum mežā mani arī vairs redzēt nevarēs (nu ja vienīgi Lieldienu balvā). Katrā ziņā paskriešana pa mežu bija interesanta pārmaiņa treniņos un, lai arī 100% sevi neizliku, tomēr pasvīst sanāca tik un tā.

Ar karti mežā nebiju skrējis kopš pērnā gada o-maratona oktobra sākumā, tāpēc galvenās bažas bija tieši par to, cik veiksmīga būs mana un kartes sadarbība. Taču patiesībā šajā ziņā sanāca krietni labāk kā biju cerējis. Fiziskā ziņā, lai arī pa mežu, protams, ir skriet pilnīgi citādāk kā pa asfaltu un arī kājas ir uzkrājušas visai lielu nogurumu, tomēr īpašu problēmu nebija, kaut arī jutu, ka sajūtas, ātrums un piepūle, skrienot pa apvidu un ceļiem, ir pilnīgi dažādi.

Pirmajā dienā jau, skrienot uz pirmo punktu, treniņu darba ar karti trūkums bija manāms, jo  uz pirmo punktu kļūdījos ~40-45 sekundes. Tālāk gan noteicu sev, ka jāpiebremzē un vairāk jāseko kartei un patiesībā neskaitot dažas "bakstīšanās" īpašu kļūdu arī nebija. Vien uz pēdējo punktu izskrēju ne tā kā visi citi, pa marķējumu, bet pa taisno cauri mazajām priedītēm un aukstajam ūdenim uz pavisam īsu etapu pazaudējot 10 sekundes. Skrienot jutu, ka ar tādu ātrumu varētu arī skriet otrajā dienā, tāpēc zināju, ka ja izdosies iztikt bez kļūdām tad noteikti otrajā dienā rezultātam jābūt labākam par 1.dienas 10.vietu, jo arī vakara treniņā jutu, ka kājas īpaši izskrējušās nav.

Otrajā dienā patiesībā izdevās noskriet vēl tīrāk kā pirmajā, jo tādu vērā ņemamu kļūdu nebija. Varbūt vienīgi variantus šur tur varēja ņemt citus. Skrienot uz 4.KP pa gabalu ieraudzīju Olle Karner, kurš startēja 4 minūtes pirms manis, taču viņš jau gāja no punkta prom. Pēc tam, paņemot 5.KP, pamanīju, ka viņš punktu paņem vēl aiz manis un ceļā uz 6.KP mani pieķēra un līdz "puķītes" beigām (16.KP) skrējām kopā. Jāatzīst, ka ceļā uz sākot ar 10.punktu un "puķītes" punktus paskrēju Ollem astē, un vairāk centos ātrāk tikt uz priekšu pa apvidu, ne tik daudz  orientēties, jo zināju, ka punkti mums sakrīt. Pēc "puķītes" bija garais etaps, kur aizgājām katrs savu variantu - es pilnīgi pa taisno cauri visiem aukstajiem purviem, bet Olle nedaudz vairāk pa ceļiem. Pie punkta biju sekundes 10-15 aiz viņa, taču uz nākamo jau viņu atkal noķēru, un tālāk jau jutu, ka varu skriet un no viņa pamazām attālinājos (pēc finiša gan Olle atzina, ka aukstā ūdens dēļ esot kājās sākušies krampji tāpēc beigās palicis lēnāks). Tā nu arī beigas noskrēju viens pats un finišā zināju, ka esmu noskrējis labi un pat veiksmes gadījumā varētu tikt trijniekā. Devos treniņā un atskrienot manīju, ka manas cerības ir īstenojušās un kopvērtējumā esmu ierindojies 2.vietā, kas pēc pēdējo gadu divām 4.vietām bija patīkams iznākums.

Kopumā Kurzemes pavasaris, kā ierasts, bija foršas sacensības ar interesantām distancēm. Patika tas, ka mežs bija pietiekami skrienams un arī sniega mežā vairs tikpat kā nebija, kā arī lielais vējš mežā bija jūtams minimāli. Būtu gribējies 2.dienā garo distanci nedaudz garāku, lai skrējiens būtu noteikumos paredzēto 90-100 minūšu robežās, un arī vienu kārtīgu garo etapu, bet arī bez tā sanāca izskrieties diezgan labi. Prieks arī par to, ka Kurzemes pavasari bija izvēlējušies gana daudz ārzemju sportistu, kas konkurenci padarīja daudz spraigāku, un spēkus līdz ar to var salīdzināt ne tikai vietējā mērogā.

Mani ceļi - vidējā distance, garā distance.

Varšavas pusmaratons

Citiem sestais, citiem vēl tikai pirmais

Pēc lielās slimošanas brauciens uz Varšavu nelikās diez ko nopietns pasākums, vismaz ne sportiskā ziņā. Taču īsumā varu teikt, ka bija krietni labāk kā biju gaidījis, un viesošanās Varšavā sanāca gluži jauka. Galu galā arī no Varšavas līdz šim tā īsti redzējis neko daudz nebiju (ja neskaita daudzās caurbraukšanas un vienu pēcpusdienu pavadīto Varšavas ZOO, kavējot 8 stundu autobusa stāvēšanas laiku), tāpēc papildus skriešanai iznāca arī laba ekskursija.

Pusmaratona trase un
fonā milzu plakāts ar visu dalībnieku vārdiem

Nedēļas gaitā treniņos galvenais uzdevums bija pieradināt atkal kājas pie kustēšanās, un vienīgā ātrā skriešana bija pāris kāpinājumi piektdienas vakarā, bet citādi kaut cik tuvu mača tempam nebiju skrējis vismaz divas nedēļas, līdz ar to nebija pat īsti skaidrs, cik daudz plaušas ļaus un cik ātri viss organisms būs gatavs skriet. Vēl būdams Latvijā, spriedu, ka 1:14-1:15 būs ļoti labs rezultāts, dažs gan sprieda, ka stunda un 13 minūtes man būšot pa spēkam. Sestdien, staigājot pa Varšavu nospriedu, ka labs mērķis varētu būt nezaudēt vairāk par 3 minūtēm pirmajai sievietei. Viesojoties pusmaratona EXPO, trāpījām tieši uz elites sportistu prezentēšanu. Tā kā Kenijas sportistus organziatori bija saaicinājuši diezgan kuplā skaitā, tai skaitā arī trīs sievietes, tad šāds mērķis šķita gluži labs.

Manu vārdu arī bija ierakstījuši lielajā plakātā

Jau nedēļas vidū tapa skaidrs, ka brīvdienās Varšavā nedēļas vidū esošos +10 grādus nomainīs krietni vēsākas temperatūras, taču, zinot, ka saulē silts ir arī +2 grādos, par to daudz nebēdāju. Pusmaratona rīts patiešām pienāca diezgan dzestrs, taču debesis bija skaidras un saulē bija gluži patīkami, vien vējš pūta diezgan jūtami visa rīta garumā, līdz ar to ēnā gan bija pavēss. Tas gan nemazināja daudz dalībnieku apņēmību pieveikt pusmaratona distanci. Pieteikušies bija ap 5500 dalībnieku, bet finiša protokolā lasāmi 4698 uzvārdi, tā ka pēc Florences maratona, šis bija otrs lielākais skriešanas pasākums, kurā esmu piedalījies.

Mistiskais Ginesa rekords pirms starta -
"2 minūšu lēkāšana zvaigznītes pozā'"
vai kaut kas tamlīdzīgs.

Startā stāvēju kādā 6-7 rindā - elites skrējēji ~20, un tālāk skrējēji ar sarkanajiem numuriem, starp kuriem biju arī es. Starts tika palaists diezgan negaidīti un tad jau skriešana varēja sākties. Kā parasti neliela burzma un pagrūstīšanās pirmajos metros, taču pa malu tiku diezgan brīvā skriešanas zonā, un tad jau varēja skriet brīvāk un dalībnieki jau sāka retoties. Ātrākie skrējēji (sākumā šķita, ka viņi bija aptuveni desmit, bet patiesībā laikam apmēram divdesmit) attālinājās diezgan ātri, bet otrā grupiņa bija ar ātrākajām sievietēm sastāvā un viņu tempa turētājiem, un vēl dažiem līdzskrējējiem, un tās aizmugurē pirmos 2-3 kilometrus turējos arī es. Jutu gan, ka viņi skrien nedaudz ātrāk kā man gribētos, tāpēc centos tomēr skriet savā tempā un grupiņa sāka nedaudz attālināties, taču, lai arī atstarpe starp mums bija tā īpaši strauji nepieauga.

Kaut kas no ekskursijas -
 līdzjutēja un karaļa pils

Pirmajos kilometros arī nebija īsti nojausmas, cik ātri skrienu. Sajust to, ka tādā tempā varu skriet, nebija problēmu, taču, cik ātri tas ir, to gan nezināju. Pie ceturtā kilometra aiz muguras dzirdēju, ka angliski kāds skaļi komentē, ka ideāli skrienam jau ēctri kilometri un visi pa 3'24", tad nu vismaz bija skaidrs temps. Piektā kilometra beigās skrējiena maršruts veda lejup no kalna, lai tālāk vestu skrējējus pāri tiltam uz Vislas otru krastu. Tajā brīdī jau biju palicis viens - aizmugurē vairs īpaši nevienu nejutu esam, bet priekšā 'pirmo sieviešu grupiņa' jau bija attālinājusies apmēram 40-50 metru attālumā. Skrienot pāri tiltam, pamanīju sestā kilometra atzīmi trases malā, nu vismaz bija skaidrs, kur jāskatās, lai turpmāk varētu kontrolēt skriešanas tempu. Vienam skrienot, nepatīkamākais bija tas, ka visu vēju nācās uzņemt tikai un vienīgi uz sevis, tas, iespējams, arī bija iemesls kāpēc priekšā esošā grupiņa attālinājās, jo kopā vējam pretoties tomēr vieglāk, ik pa laikam priekšā pamainoties.

Noskrienot no tilta, gar upes malu pagriezāmies atpakaļ virzienā uz centru, un tur arī vējš bija mazāks, tāpēc skriet kļuva patīkamāk, un drīz vien jau apdzinu vienu no Kenijas sportistēm, kas bija atkritusi no līderu grupiņas. Un pamazām jutu, ka atkal sāku nedaudz tuvoties 'pirmo sieviešu grupai', kurā bez divām atlikušajām kenjietēm un vienas poļu sportistes skrēja vēl kādi septiņi vīriešu kārtas pārstāvji. Pie devītā kilometra atzīmes trase veda augšup uz tiltu, lai atgrieztos atpakaļ Vislas kreisajā krastā. Un jau šajā augšup posmā manīju, ka, augšup skrienot, atstatums līdz priekšā skrienošajiem rūk straujāk nekā līdzenuma posmā.

Latvijas karognesēja
 (visticamāk ne no Latvijas)

Pie 10.km atzīmes biju pēc 33 minūtēm un 40 sekundēm, kas liecināja, ka otrie pieci kilometri veikti 16'40" prestatā 16'58" pirmajos piecos kilometros. Tā ka laikam tomēr sanāk, ka grupiņai biju pietuvojies dēļ tā, ka biju nedaudz ātrāk sācis skriet (un varbūt vējš bija vairāk mugurā, bet jebkurā gadījumā temps bija pieaudzis) un nu vairs no priekšā skrienošajiem šķīra vien 4-5 sekundes, kas pie 5.km atzīmes bija gandrīz 10 sekundes, bet pie 6-7km šķiet vēl vairāk. Tālāk gan maršruts veda vairāk pa apbūvētām pilsētas ielām ar biežākiem pagriezieniem un atstatums līdz priekšā esošajiem ik pa laikam svārstījās, līdz beidzot īsi pirms 13.km atzīmes kontaktu ar viņiem biju atjaunojis un nu jau skrēju grupas aizmugurē.

Starta iežogojumā

Drīz vien atkal maršruts izgriezās uz krastmalas un ātrums šķiet nedaudz pieauga un atkal jutu, ka grupiņa sāk attālināties. Pēc brīža gan no grupiņas arī atdalījās abas Kenijas sportistes, kam arī temps bija kļuvis par ātru un viņu elsošanu varēja dzirdēt vairāk kā labi. Pēc brīža, šķiet pie 15.km (te laiks pēc mana pulksteņa bija 50'35" (lai gan oficiālajos rezultātos parādās 50'22"), apdzinu abas kenijietes un viņu tempa turētāju. Tad sekoja gandrīz kilometru garš skrējiens cauri tunelim, kura laikā atkal pieķēru grupiņu ar vadošo sieviešu sportisti un pārējiem līdzskrējējiem, un, izskrienot no tuneļa, jau biju ar viņiem kopā un jutu, ka iespējams pat varētu skriet nedaudz ātrāk kā skrien viņi. Vēl pēc neilga laika paskrējām garām atbalstītāju pulciņam, kur dzirdēju arī atbalsta vārdus sev un tad jau pamazām jutu, ka grupiņa man aizmugurē sāk nedaudz atpalikt, pa priekšu vien redzamības attālumā skrēja un aizvien attālinājās viens sportists, kurš arī tai grupiņai visu laiku skrēju gabaliņu pa priekšu.

Es grupas galā.
Apmēram trešais kilometrs.

Aptuveni pēc kilometra sekoja diezgan pagarš un salīdzinoši stāvs kāpums kāda puskilomera garumā, un tā kā no vienas puses biju pārliecināts, ka skriešanā pret kalnu esmu stiprāks par pārējiem, tad šķita, ka vismaz kalnā mani nenoķers, taču atlikušos trijos kilometros līdz distances beigām visu laiku skrēju ar domu, ka tik mani aizmugurējie nenoķer. Lai arī tempu centos kāpināt, bet arī nogurums pieauga, tad pilnas pārliecības par to, ka netikšu atkal panākts nebija. Tomēr laikam arī aizmugurējiem spēki bija patērēti ne mazums un godam arī savu atrāvienu noturēju un finišā sekotāji finišēja pēc piecām sešām sekundēm.

Finišā (neko daudz gan redzēt nevar)

Galu galā finišā ieņēmu 18.vietu, vienpadsmito no 'baltajiem' sportistiem ar rezultātu 1:11:14 (neto laiks 1:11:11), ar ko biju vairāk kā apmierināts, jo tas krietni pārspēja pirms starta plānoto un cerēto. Arī vietas ziņā tas bija praktiski dienas spēju maksimums, jo, ja neskaita 17.vietā esošo, kas finišēja 17 sekundes pirms manis, tad augstākai vietai jau vajadzēja skriet zem stundas un deviņām minūtēm. Skrienot, protams, jutu, ka ne kājas īsti ir beidzamajā laikā dabūjušas skriet šādā ātrumā, ne arī plaušas jau spēj strādāt ar pilnu jaudu, taču priekš pēcslimošanas perioda ar rezultātu esmu ļoti apmierināts. Piedevām tas ir kļuvis arī par manu otru ātrāko laiku pusmaratonā pēc skrējiena Valmierā 2009.gadā. Un cerams, ka turpmākās nedēļas veselība nostiprināsies un ar skriešanu ies uz labo pusi, jo pavasara maratons jau ir noskatīts, bet kāds laiciņš līdz tam vēl ir.

Šopēna soliņš vecpilsētā -
vēl kaut kas no ekskursijas

Pēc finiša izmantoju izdevību iemēģināt organizatoru piedāvāto masāžu. Un tad jau steidzāmies atpakaļ uz viesnīcu pēc mantām, lai varētu laikus izrakstīties no viesnīcas un braucām atpakaļ uz sacensību centru, kur tiku pie smukas trofejas par uzvaru bankas darbinieku klasifikācijā (jā, viņiem papildus kopējam un vecuma grupu vērtējumam bija arī šāds vērtējums, kā arī vēl atsevišķs vērtējums studentiem, medicīnas darbiniekiem, militāristiem, mediju cilvēkiem un vēl vairākās kategorijās). Pēc apbalvošanas nobaudījām finišētāju pusdienas un atlikušo laiku līdz lidmašīnai vairāk pavadījām nesteidzīgi izpētot Varšavas iepirkšanās vietas, jo ekskursiju pa Varšavas vecpilsētu un kultūras objektu baudīšanu paspējām jau sestdienā. Katrā ziņā nedēļas nogale Varšavā bija izdevusies, par to liecināja lielais nogurums mājupceļā un arī vēl šodien, jo rīta skrējienā organisms deva signālus, ka vakar tas tomēr ir skrējis.

Pauze procesā

Laikā, kad o-izlases kandidāti dzīvoja pa nometni Ventspilī, bet Valērijs Lisabonā laboja rekordu, Rencis dzīvoja pa istabu. Ne jau tāpēc, ka negribētos neko darīt - skriet gribējās ļoti, ar katru dienu arvien vairāk. Taču vairāk kā mēnesi ilgā skriešana ar brīžiem pārejošu klepu (aukstā vējā savilkt plaušās vēso gaisu nemaz nav grūti, jo vieglāk to izdarīt, ja paskrien nedaudz ātrāk) un ik pa laikam manāmām pazīmēm par temperatūras vai slimības klātbūtni, galu galā rezultējās kārtīgā ārstēšanās kūrē.

No rīta konstatētā temperatūra pie ārsta galu galā tika apzināta, kā izstaigāts (vai varbūt izskriets?) plaušu karsonis, peribronhīts, kaut kāda vīrusa paliekas un vēl auss iekaisums, ko visu pastiprināja pirms divām nedēļām piedzīvotais kritiens uz asfalta, kad ne tikai tiku pie pamatīga roba zodā, bet arī visai stipri atsitu galvu, kas par sevi ik pa laikam atgādina ar zināmām galvassāpēm. Lai no šī visa tiktu vaļā tika nozīmēta vesela čupa zāļu un mājas režīms ar, protams, atturēšanos no skriešanas.

Pagājušajā nedēļā tiku skrējis vien pirmdien, pirms tam piektdiena un sestdiena arī tika pavadīta pusslimā stāvoklī un bez skriešanas, bet nu jau kopš pirmdienas pamazām cenšos kustēties, jo dakteres vārdiem, neliels sportiņš šobrīd esot vajadzīgs, lai organismu iekustinātu. Pirmā treniņskrējiena sajūtas gan bija tādas it kā nebūtu skriets trīs gadus, jo kājas vispār neklausīja (kā nekā iepriekšējās sešas dienas praktiski pa māju vien bija staigāts), bet nu var teikt, ka ar katru dienu sajūtas skrienot kļūst labākas. Un jācer, ka no ziemas neveseluma stāvokļa pamazām būšu ticis vaļā, un pavasari varēšu izbaudīt pilnībā vesels. Varētu jau domāt, ka tā būs mācība turpmākiem gadiem, ka pie pirmajām slimības pazīmēm no skriešanas jāatturās, ātro skriešanu vēsajā laikā jāaizstāj ar skriešanu manēžā un ārsta padoms jāmeklē laicīgāk, taču uz tiem pašiem grābekļiem mēdzam kāpt atkal un atkal, tāpēc būtu labi, ka uz priekšdienām no šī ņemtu vērā kaut mazumiņu.

Visvairāk pārdzīvoju par to, ka izrautās nedēļas no treniņprocesa būs pabojājušas manus pavasara sezonas sportiskos plānus vai, precīzāk sakot, cerētos rezultātus, jo izkritušas ir ne vien pēdējās divas nedēļas, bet arī šī un droši vien nākamā nedēļa būs vairāk tādā saudzējošā režīmā bez nopietna specifiskā treniņdarba. Tāpat krietni pasen biju pieteicies Varšavas pusmaratonam, kas šo svētdien norisināsies Polijas galvaspilsētā, un tā kā biļetes un viesnīca jau sen tika nomaksāta, tad kaut vai ekskursiju pa Varšavu būtu grēks laist garām. Uz starta līnijas jau droši vien arī iziešu, taču cik tā skriešana būs nopietna droši vien sapratīšu vien, stāvot uz starta līnijas. Katrā ziņā tuvāko dienu uzdevums ir iekustināt kājas tiktāl, lai 21 km pievārēšana nebūtu pārāk apgrūtinoša.

Miera sajūta

Ierasts, ka beidzamos gadus ziemas beigās sāku skaitīt dienas līdz pirmajām sacensībām, sāku biežāk pārdomāt par to, ka tuvojas sezona, atlases sacensības visādiem čempionātiem, un vispār gandrīz klāt ir brīdis, kad varēšu uz citu fona ar saviem rezultātiem salīdzināt savu starpsezonā ieguldīto darbu. Taču šogad ir citādāk.

Iepriekšējo gadu iekšējo nemieru ;sogad ir nomainījusi diezgan patīkama miera sajūta. Iemesli gan tam laikam ir vairāki - gan tas, ka orientēšanās sezonas plāni ir miglā tīti, jo nezināmā un jaunā atlases "sistēma" īpaši neko neļauj plānot šajā jautājumā; gan arī tāpēc, ka bez orientēšanās sporta diezgan daudz domu un spēka tiek veltīti skriešanai, un šajā jautājumā gan jau šādi tādi plāni sāk iezīmēties, katrā ziņā marta beigās esmu ieplānojis braucienu uz Varšavas pusmaratonu, kas, lai arī vairāk plānots treniņnolūkos, taču pazīstot sevi, gan jau nekāda skriešana tikai ar "pusspēku"  nesanāks. Pasākums tur gan diezgan grandiozs, jo pusmaratona distancei jau šobrīd pieteikušies teju 5000 skrietgribētāji.

Vēl viena beidzamā laika aktivitāte, kas saistīta ar skriešanu, ir iesaistīšanās VSK Noskrien rīkotajā akcijā "Uzdrošinies noskriet", kuras laikā 15 cilvēkiem tiek dota iespēja pirmo reizi mūžā pievarēt pusmaratona distanci Rīgas maratona ietvaros 22.maijā. Oficiāli mans postenis šajā akcijā ir konsultants, lai palīdzētu topošajiem pusmaratonistiem ceļā uz nosprausto mērķi. Iedvesmai un motivācijai, arī viena mana pērnā gada treniņnedēļa ir tikusi rakstā par to "Kā skrien citi?". Katrā ziņā man vienmēr ir bijis prieks redzēt arvien vairāk cilvēkus skrienam, un ja man ir iespēja šo visu kaut nedaudz kaut kā atbalstīt un sniegt kādu padomu, tad iesaistīšanās šādā akcijā patiesi ir vērta.

Renča skaitlis un motivācija skriešanai

Īsā versija: (tiem, kam slinkums lasīt oriģinālo aprakstu)
Renča skaitlis X konkrētā periodā tiek iegūts vismaz X reizes noskrienot vismaz X kilometrus (noskrien, piemēram, 6 reizes vismaz sešus kilometrus un Tavs Renča skaitlis jau ir 6). Kā komentētājs Edgars skaisti izskaidroja, tad Renča skaitlis pēdējā gadā būtībā parāda lielumu kilometros, ko skrējējs varētu bez pārpūles noskriet jebkurā parastā dienā. Īsi un vienkārši!

Oriģinālais Renča skaitļa izskaidrojums:
Mana pārliecība ir tā, ka, lai spētu skriet pietiekami labā līmenī, viens no priekšnosacījumiem ir tas, ka treniņos nepieciešams skriet un skriet daudz. Zinātniski tas būtu nosaucams kā aerobās bāzes veidošana, bet vienkāršiem vārdiem tas nozīmē arī to, ka organisms, pierodot skriet daudz, ar laiku patērē mazāk enerģijas skrienot identisku attālumu, tātad skriet kļūst vieglāk un, tad jau ir iespējams skriet vēl vairāk, vai arī tik pat daudz, bet ātrāk, kas arī vairumā gadījumu ir vēlamais rezultāts.

Labā un reizē arī sliktā lieta šajā procesā ir tā, ka tas ir ilgtermiņa pasākums. Tiem, kas sāk skriet pilnīgi no nulles vai atsāk skriet pēc ilgāka pārtraukuma, pirmie treniņu rezultāti bieži vien uzrāda ievērojamu lēcienu fiziskās formas uzlabošanā, taču tālāk jau sportiskā forma turpina kāpt pavisam lēnām. Taču ilgākā termiņā šis lēnais kāpums tik un tā veido lielāku vai mazāku, bet tik un tā izaugsmi rezultātos. Ar dažādu treniņu metožu palīdzību rezultātos var gūt īstermiņa lēcienus, taču bieži vien tie ir nepaliekoši un tikai traucē pakāpeniskai organisma attīstībai, kas dod rezultātus ilgtermiņā. Bet pakāpeniskai attīstībai ilgā termiņā vajag pacietību.

Manuprāt, lai novērtētu ieguldīto darbu skriešanas treniņos, gatavojoties garākām distancēm, interesants mērlielums varētu būt kas līdzīgs tam, ko britu astrofiziķis Arturs Stenlijs Eddingtons (Arthur Stanley Eddington) kā Eddingtona skaitli piedāvāja riteņbraukšanas garo distanču sasniegumu mērīšanai. Eddingtona skaitlis ir skatilis, kas norāda dienu skaitu, kad velobraucējs ir pieveicis attālumu, kas ir vismaz vienāds ar pašu Eddingtona skaitli. Tā, piemēram, ja Eddingtona skaitlis ir 100, tad velobraucējs vismaz 100 reizes ir nobraucis vismaz 100 kilometrus. Lai tas pats braucējs tiktu pie Eddingtona skaitļa 105, tad viņam vismaz 105 reizes jābūt pievarējušam 105 kilometrus un ja viņs pie skaitļa 100 ir ticis nobraucot tieši 100 kilometrus, tad lai tiktu pie 105 būs nepieciešams vēl vismaz 105 dienas ar ievērojamu fizisko slodzi.

Tā kā man nav ziņu par šādu mērlielumu esamību skriešanā, tad skrienošu cilvēku vajadzībām tam varētu būt divas vairācijas. Pirmais Renča skaitlis (jeb vienkārši Renča skaitlis) - tas norāda dienu skaitu, kurās ir pievarēti vismaz tik kilometri, cik liels ir pats skaitlis, un Otrais Renča skaitlis - tas norāda skrējienu skaitu, kuros ir pievarēti vismaz tik kilometri, cik liels ir pats skaitlis. Ja dienā tiek aizvadīti vairāki treniņi, tad Pirmais Renča skaitlis noteikti būs lielāks kā Otrais Renča skaitlis. Pieļauju, ka man gan Pirmais, gan Otrais Renča skaitlis varētu būt ap 34-35. Precīzai skaitļa noteikšanai būt jāpārlūko treniņu dienasgrāmatas ieraksti, bet ar lielu pārliecību pieļauju, ka vismaz 34 reizes esmu dienā pievarējis vairāk kā 34 kilometrus visā savā skrienošā mūžā. Lai skaitlis būtu labs rādītājs, tas, manuprāt, būtu pielietojams tikai attiecībā uz treniņiem, jo pieredzējušiem maratonistiem tas pēc 42.maratona kļūst 42 un tālāk, lai to pārsistu, vienīgais variants ir pāriet uz ultramaratoniem. Bet nu arī sacensības var skaitīt iekšā un tas īpaši nemaina skaitļa būtību - pārādīt regulāri noskrieto apjomu ilgākā termiņā.

Treniņiem skriešanā nevajadzētu būt mērķētiem uz rekordu pārsišanu treniņos, taču konkrēta Renča skaitļa sasniegšana varētu būt labs motivators sagatavošanās procesā, kas apiecinātu to, ka treniņu procesā ir ieguldīts pietiekami liels darbs un kājas ir pievārējušas pietiekami daudz kilomerus garajos treniņos. Protams, var nolikt vienkārši mērķi - tuvāko 10 nedēļu laikā kopā noskriet 350 kilometrus, katru dienu noskriet 5 kilometrus un sev pēc 10 nedēļām paklapēt pa plecu, ka esmu noskrējis 350 kilometrus. Savukārt, noliekot mērķi sasniegt Renča skaitli - 14 jau parādās garo treniņu loma, jo nepieciešams vismaz 14 dienas treniņu procesā pieveikt ne mazāk kā 14 kilometrus. Pārlieku nepārpūlot organismu ar šo 14 kilometru pievarēšanu, bet skrienot lēnām un piesardzīgi, kas it sevišķi jāatceras tiem, kas tikai uzsāk savas skriešanas gaitas, organisms gūs daudz labāku treniņu izturības izaugsmes veicināšanā nekā vienkārši noskrienot 5 kilometrus, ja izdalītu 350 kilometrus vienmērīgi uz 10 nedēļām. Pieredzējušāki skrējēji var vienkārši nolikt sev mērķi gatavošanās procesā tikt, piemēram, pie Renča skaitļa 21 - vismaz 21 reizi noskriet vairāk kā 21 kilometru. Un tā ar laiku tas varēu būt labs motivators garo treniņu audzēšanā.

Papildinājums: Lai iegūtu noteiktu Renča skaitli noteikto kilometru daudzumu nav obligāti skriet secīgās dienās (t.i. nav obligāti, piemēram, 5 dienas pēc kārtas skriet 5 kilometrus, lai tktu pie Renča skaitļa - 5, to var pieveikt arī, piemēram, 10 dienās vai citā nenoteiktā laika periodā). Taču iegūstot Renča skaitli secīgu skrējienu rezultātā, to var dēvēt par Renča superskaitli.

Starp citu, mans dārgais lasītāj, vai Tu zini, kāds ir Tavs Renča skaitlis?

Ziemas iespaidi

Apritējis teju mēnesis kopš mana pēdējā ieraksta blociņā. Bet tas jau kā parasti - kamēr notiek treniņprocess, nav jau daudz to piedzīvojumu par kuriem rakstīt.

Kopš gada sākuma arvien vairāk priecājos par to, ka dienas paliek aizvien garākas, un no rītiem treniņu izdodas aizvadīt vairāk gaišajā nevis tumšajā laikā. Tagad arī no rītiem man ir tā iespēja noskatīties uz saullēktu, kas ziemas rītos ir ne mazāk skaists kā saullēkts vasarā.
Beidzamās nedēļas, kad snigšana vairs bija tikai epizodiska, pilsētā ielas diezgan ātri atbrīvojās no sniega kārtas - vietām bija pavisam tīrs asfalts, vietām ne tik ļoti, taču sajust zem kājām asfaltu, kā pamatu, kas neslīd, bija ļoti patīkama sajūta - cits ātrums, cita piepūle, citas sajūtas un iespēja arī uzskriet šo to ātrāku, ko uz slidena pamata būtu pat bīstami darīt.

Pēdējo nedēļu gan organisms sāka izrādīt neveseluma pazīmes - droši vien tāpēc, ka mājās visi slimoja un kārta bija pienākusi arī man. Protams, vēsajā laikā plaušām aukstais gaiss arī nav tas labākais, kas droši vien deva papildus augsni organisma uzņēmībai pret slimošanu. Lai vai kā vakar pēc ilgāka laika ne gluži labprātīgi tiku pie pirmās brīvās dienas no skriešanas - gan pirmdien vakarā, gan vakar no rīta bija temperatūra, taču lielākais traucēklis ir milzīgais klepus, kas pat naktī brīžiem traucē gulēt gan man, gan apkārtējiem.

Kā jau ne reizi vien esmu teicis, ka izlaist treniņus man nepatīk nu nemaz, taču var jau būt, ka kāda atpūtas diena treniņos nodarbinātajam organismam nenāks par ļaunu, drīzāk otrādi. Un galu galā šajā lielo mīnusu aukstumā varbūt pat ir īstais brīdis, kad pie šādas atpūtas tikt. Ilgi gan mierā droši vien nosēdēt nevarēšu, bet nu šajā aukstumā pārāk ātri atsākt arī varētu nebūt tas prātīgākais lēmums, ja veselība nav pilnā kārtībā, lai gan silti saģērbjoties patiešām vienīgā problēma ir aukstais ieelpotais gaiss. Tad nu vienīgi jācer, ka aukstums nepieturēsies ļoti ilgi un drīz jau sniegs tomēr sāks kust - šī cerība jau ir spēkā vismaz kopš gada sākuma.