Sezona iesākta jeb Sirakūzu pusmaratons

Šķiet, ka tik ilgi pēc paša skrējiena sacensību apraksts nav kavējies vēl nekad - pagājušas jau veselas divas nedēļas. Taču par personiskā rekorda veikumu būtu grēks neuzrakstīt, tāpēc labāk vēlāk nekā nekad.
Stāsts par braucienu uz Itālijas lielāko salu Sicīliju jāsāk ar nelielu atkāpi pāris mēnešu senā pagātnē, kad, uzzinot, ka māsa uz pāris mēnešiem pārvāksies uz Sicīliju, nolēmu, ka būtu forši viņu kaut kad ziemas aukstumā apciemot, pie reizes noskrienot kādās vietējās sacensībās. Sākotnējā plānā figurēja Katānijas maratons decembra sākumā, taču dažādu iemeslu dēļ brauciens uz Itāliju decembrī izpalika (patiesībā neesmu arī pārliecināts, vai vispār notika arī Katānijas maratons). Taču izlēmu, ka pie māsas ciemos tomēr jāaizbrauc un, atrodot, ka janvāra beigās Sirakūzās notiek maratons, par brauciena datumu izvēli ilgi jādomā nebija.

Režīms

Vesels mēnesis pagājis kopš pēdējās reizes, kad blociņā parādījās jauns ieraksts. Ik pa laikam ir bijusi vēlme kaut ko uzrakstīt, atbildēt uz ienākušajiem jautājumiem, bet te būtu vieta vārdiem no vienas Gustavo dziesmas ".. darbi, darbi, darbi, darbi. Nu un par ģimeni kaut kas tur ar bij..." un blociņam laika kā neatliek, tā neatliek.

Patiesībā jau sportiskā ziņā lielu notikumu pa šo laiku nav bijis. Jau izsenis esmu pārliecinājies, ka vislabākais treniņprocess ir tajos brīžos, kad ir stingrs režīms - treniņš pirmā lieta, ko dari pēc pamošanās pirms došanās uz darbu un treniņš pirmā lieta, ko dari, kad no darba pārrodies. Tā dienu no dienas un tas jau kļūst par ikdienas sastāvdaļu, kas vairs neliekas nekas īpašs. Protams, vispārējs sagurums treniņos uzkrājas un ir dienas, kad uz treniņu iet galīgi negribas, tad parasti iešana laukā no mājas ievelkas garumā, bet svarīgs jau ir tikai pirmais solis, ko sper pāri slieksnim, pēc tam jau aizmirsti, ka vēl pirms neilga laika bija tā sajūta, ka šodien galīgi negribas skriet. Tā, piemēram, pagājušosvētdien pēc ilgas čammāšanās izgāju garajā treniņā (vispār pirms garajiem treniņiem iziešana uz treniņu tiek vilkta garumā regulāri, jo laikam jau ķermenis saprot, ka priekšā nedēļas garākais treniņš) un beigu beigās noskrēju teju 15 minūtes ilgāk kā bija iepriekš plānots, un piedevām treniņš deva maksimālu gandarījumu par kvalitatīvi aizvadītām vairāk kā divām stundām.

Būtisks traucēklis nu jau veselu nedēļu ir arī sniegs. Protams, klusībā cerēju, ka siltā ziema turpināsies vēl ilgi, taču bija skaidrs, ka visticamāk no sniega izvairīties neizdosies tik un tā, un tā nu beidzot tas ir atnācis. Kamēr vēl ceļi bija bez sniega un ārā temperatūra turējās ap nulli vai pat nedaudz plusos, tad treniņu nedēļa gandrīz vai īpaši neatšķīrās no tā, ko varētu arī darīt vasarā - galvenokārt ar to domāju, ka bija iespēja regulāri skriet arī dažādus ātruma treniņus, jo citādi bez ātruma darba ziemas periodā, sākoties pavasarim, ir vajadzīgas vēl vairākas nedēļas, lai kājas saprastu ko nozīmē skriet ātri. Tad nu tagad ar ziemas iestāšanos ar to ātrāku skriešanu ir tā pagrūtāk.

Ja arī atsevišķās dienās un vietās segums pat ļautu skriet visnotaļ ātri, tad vairāk ierobežo gaisa temperatūra, jo, ātrumā skrienot, saelpoties auksto gaisu un atkal saķert kādu plaušu kaiti, nu nepavisam negribētos. Tā nu šonedēļ pat vienreiz biju sastopams Ogres manēžā, kur aukstā gaisa vietā ir pat pārāk silts (laikam vienkārši pārāk jūtams kontrasts starp skriešanu iekšā un ārā), toties kājas atkal var skriet ātri. Protams, uz 150 metru garu apli ir četri asi pagriezieni, kur jūtami nākas nomest uzņemto ātrumu, un 30 sekunžu aplī četri līkumi ir visai daudz, bet tas nu pagaidām ir labākais variants kā tikt pie kvalitatīviem ātruma treniņiem.

Nākamās nedēļas vidū, kad Latvijā sola lielo aukstumu, esmu ieplānojis uz pāris dienām aizbraukt ciemos pie māsas uz silto (cerams) Itāliju. Tad nu ļoti ceru, ka tur būs iespēja atkal nedaudz uzskriet pa bezsniega apstākļiem un izvairīties no Latvijas sala, kā arī pie reizes esmu ieplānojis uzskriet vienā vietējā pusmaratonā - tā teikt laicīgi sākt jauno 2012.gada sacensību sezonu.

Atbildes uz jautājumiem #1

Gandrīz pirms mēneša rakstīju, ka nu katram Renča pierakstu blociņa lasītājam ir iespēja man uzdot sev interesējošos jautājumus, uzdodot tos sadaļā "Jautā Rencim". Pa šo mēnesi kāda čupiņa jautājumu ir saradušies, un zemāk ir atrodamas manas atbildes uz daļu no tiem. Atbildes uz pārējiem neatbildētajiem jautājumiem sniegšu kādā no nākamajām atbilžu reizēm. Tā kā jautātāji ir jautājumus iesūtījuši, citiem neredzot, tad jautātāju vārdi publicēti netiks, savukārt līdzīgos jautājumus mēģināšu atbildēt vienā atbildē.

Par cilvēkātrumiem

Mašīnām ir ātrumi - pārsvarā pieci, citām arī sestais, un vēl arī atpakaļgaita. Arī vairumam velosipēdu ir ātrumi - trīs zobrati priekšā, seši aizmugurē, kopā sanāk astoņpadsmit. Taču kādā no pēdējiem treniņiem aizdomājos, ka arī cilvēkam ir savi ātrumi. Skaidrības labad droši vien gan būtu jāpiemin, ka vārda "ātrumi" vietā iespējams šajā gadījumā būtu labāk lietot vārdu "pārnesumi", taču cerams, ka būs skaidrs arī paliekot pie "ātrumiem".

Uzdod savu jautājumu man

Šis ir pavisam īss paziņojums, ka no šodienas Renča pierakstu blociņā ir radīta iespēja uzdot man savus jautājumus. Laiku pa laikam rakstu komentāros parādās pa kādam jautājumam, uz kuru cenšos atbildēt, taču ar izveidoto sadaļu "Jautā Rencim" katram blociņa lasītājam nu ir iespēja pilnīgi oficiāli uzdot man savu jautājumu. Iesniegtos jautājumus centīšos ik pa laikam apkopot (kad nu tie būs saradušies gana daudz) un periodiski jauna ieraksta veidā sniegt uz tiem atbildes. Kaut arī tematiskā ziņā Renča pierakstu blociņš ir vairāk veltīts manām sportiskajām gaitām, droši vien ir iespējams sagaidīt manas atbildes arī uz citiem ar sportošanu nesaistītiem jautājumiem, ja vien tie šķitīs atbildami.

Jautājumus ir iespējams uzdot, aizpildot jautājumu formu sadaļā "Jautā Rencim", uz kuru var nokļūt nospiežot saiti "Uzdod man jautājumu" blociņa labās malas augšpusē tieši virs "Kalendāra" sadaļas.

Atgriešanās

Ja iepriekšējais raksts bija par to, kā pamazām mans organisms atgāja no Amsterdamas maratona, tad nu jau var teikt, ka maz pamazām cenšos atgriezties normālā treniņu režīmā. Te gan jāliek uzsvars uz vārdu "cenšos", jo it sevišķi no rītiem, kad aiz loga vēl ir visai tumšs, izrāpties no gultas, lai autu kājās botas un dotos ārā, nav nemaz tik viegli. Kaut gan tas no-gultas-izrāpšanās-slinkums tiek pilnībā aizmirsts, kad tiek sperti pirmie soļi, uzsākot rīta skrējienu, tāpēc tik traki ar to slinkošanu nav. Skriešana, protams, vēl nav ne tuvu tiem 200 kilometriem nedēļā, kas bija vērojami manas treniņdienasgrāmatas nedēļas kopsummas ailītēs, tuvojoties maratonam, taču nav arī tā, ka sēžu mājās kājas šūpodams un trenēšanās ir atlikta malā. Patiesībā, ņemot vērā, ka vakar tika nokārtotas formalitātes, un mans vārds nu ir atrodams nākamā gada Roterdamas maratona dalībnieku sarakstā, tad par sēdēšanu mājās un kāju šūpošanu nemaz vairs nevar būt ne runas.

Renārs Roze: „Ar skriešanu es naudu nepelnu”

Vakar, izmantojot iespēju uzskriet vietējās sacensībās, piedalījos Zilo kalnu sezonas noslēguma sacensībās krosā. Trase vijās pa Zilo kalnu distanču slēpošanas trasi, un vīriešiem bija jāskrien četri apļi, katrs nepilnu 2.5km garumā. Dalībnieku īpaši daudz nebija, taču, kas izkustēties gribēja uz mežu bija atnācis. Neskaitot pirmo apli, pārējos skrēju vienatnē, un izdevās skrējienu uzvarēt ar rezultātu 35'41". Kaut arī tas ir divdesmit sekundes lēnāk kā pirms gada, taču pēc rezultāta īpaši nedzinos, jo vienkārši gribēju izbaudīt skrējienu un tikt pie kāda ātrāka treniņa. Tā iemesla dēļ arī pirmo apli centos skriet kopā ar citiem skrējējiem, un tikai tad nedaudz varbūt kāpināt tempu. Pēc finiša arī tiku nointervēts no skriesim.lv veidotāja Denisa Gorbas puses, un zemāk publicēju nerediģētu interviju, kāda tā parādās skriesim.lv: