Vienā no pēdējiem treniņiem pirms Rīgas maratona pie sevis nospriedu, ka, ja netikšu uz Rio olimpiādi, tad jūnija vidū varētu skriet maratona distanci Ventspils pirmajā maratonā. Rīgā olimpisko normatīvu patiešām neizskrēju, tomēr kā izrādījās, tad Ventspils maratons nebija vienīgais maratons, ko drīzumā pēc Rīgas biju gatavs skriet.
Lai saglabātu sajūtu par to, ka teorētiski normatīvu tomēr vēl varētu mēģināt izpildīt, šķiet, tajā pašā vai nākamajā dienā pēc starta Rīgā jau paspēju izpētīt, kur vēl līdz 11.jūlijam, kas ir normatīva izpildes termiņš, būtu iespējams normatīva rezultātu izskriet. Tā kā normatīvu var pildīt tikai starptautiskās vieglatlētikas federācijas (IAAF) noteiktos maratonos, tad ne visi maratoni tam der - Latvijā tāds ir tikai viens (Rīgā), lielajā Vācijā - deviņi, Eiropā - ap deviņdesmit, bet pa visu pasauli ap trīs simtiem.
Savu desmito maratonu šoreiz skrēju Rīgā - Lattelecom Rīgas maratonā. Mērķi bija olimpiski - šoreiz vistiešakajā nozīmē, jo tieši Rīgā cerēju izpildīt olimpisko normatīvu, lai tiktu uz šī gada Olimpiskajām spēlēm Riodaženeiro. Līdz mērķim pietrūka 53 sekundes jeb nedaudz vairāk kā sekunde uz katru maratona kilometru. Kā neliels mierinājums neizpildītajam normatīvam bija finišēšana kā pirmajam no Latvijas maratonistiem un otro reizi manā maratonista karjerā paskriešana zem divām stundām un divdesmit minūtēm.
Kā jau maniem maratona aprakstiem ierasts - sanācis par maratonu ir uzrakstīt gana daudz. Tāpēc, lai lasīšana vestos vieglāk un nebūtu viss jāizlasa uzreiz, saliku katrai sadaļai apakšvirakstus - tā katru dienu var izlasīt pa mazumiņam par to kā man gāja Rīgas maratonā, un nākamajā reizē jau sākt atkal lasīt no nākamās apakšsadaļas - jāatceras tikai pie kura apakšvirsraksta iepriekšējā lasīšanas reize beidzās.
Pavasaris šogad atnācis visai strauji - ja iepriekšējos gadus, sākot skriešanas sezonu Rēzeknē, šajā laikā parasti bija vien daži grādi virs nulles un bieži vien pat vēl bija manāms sniegs, tad šogad laikapstākļi skriešanai bija ideāli, un nebija nekādu šaubu, ka Rēzeknes pusmaratonā varēs startēt īsajā skriešanas formā. Un tā nu ar īso Adidas formu mugurā, Rēzeknē tiku pie 2. vietas un pašam negaidīti laba rezultāta.
Ziema šogad treniņiem bija labvēlīga - liels aukstums izpalika. Ātros treniņus, nedaudz baidoties no aukstā gaisa saelpošanās, tomēr centos divreiz nedēļā taisīt manēžā, bet citādi visu laiku skrēju ārā. Kopš marta otrās puses, kad bija skaidrs, ka ziema jau nu ir pavisam atkāpusies, arī ātros treniņus esmu centies taisīt ārā', galvenokārt uz asfalta.
Atgūšanās pēc Valensijas maratona novembra vidū gāja nedaudz lēnāk kā gribētos - pirmajā nedēļā pēcmaratona sagurums, pēc tam vēl kaut kāds vīruss, kurš vēl uz 3-4 dienām skriešanas atsākšanu atlika. Atsākt skriešanu pēc desmit dienu pauzes un tajā laikā vēl nedaudz uzēstajiem kilogramiem man nepavisam nav vienkārši, un tāpēc tādu puslīdz normālu skriešanas sajūtu atguvu vien ap decembra otro pusi, kad beidzot arī treniņu apjoms nedēļā sasniedza divciparu skaitli.
Pēdējo reizi maratonu skrēju pirms divdesmit mēnešiem - pagājušā gada martā Barselonā. Pa šo laiku sajūtas par to, ko nozīmē skriet maratonu, pamazām sāka izplēnēt, tāpēc bija pēdējais laiks šīs sajūtas atjaunot. Tā nu par manu devīto maratonu kļuva Valensijas maratons - un, lai arī sasniegtais rezultāts nebija līdz galam tas, ar ko būtu pilnīgi apmierināts, tomēr, ņemot vērā, kādi šie divdesmit bezmaratona mēneši ir bijuši, neliels gandarījums par maratona pieveikšanu tomēr ir, un vismaz nu zinu, ka maratonu tomēr vēl skriet varu.
Pēdējos gadus manas skriešanas sezonas aprises lielā mērā nosaka "Skrien Latvija" skriešanas seriāla pasākumi, kuriem vairāk vai mazāk tika pakārtota pārējā skriešana. Kad šī gada Skrien Latvija sezona bija galā, sāku galvā pārcilāt domas par to, ko es labprāt pamainītu Skrien Latvija skrējienos, lai pasākumus padarītu labākus.
Man, protams, ir paveicies, ka, startējot Adidas/VSK Noskrien komandas sastāvā, par dalību Skrien Latvija pusmaratonos man nav jāmaksā. Un var gadīties, ka, ja skriešana nebūtu par brīvu, tad varbūt arī startētu retāk, vai varbūt biežāk skrietu nevis pusmaratonu, bet kaut ko īsāku. Taču būšana komandā uzliek zināmus pienākumus, proti, jāskrien ir ne tikai savam, bet arī komandas rezultātam, līdz ar to skrienu visos posmos, kur esmu spējīgs iziet uz starta, un visur arī skrienu pusmaratonu.
Ar skrējienu Siguldas pusmaratonā laikam varu teikt, ka esmu noslēdzis aktīvo sacensību sezonu Latvijā. Var gadīties, ka, uznākot īpašai vēlmei, vēl kādā mazākā skrējienā piedalīšos, bet visādi citādi šķiet, ka visticamāk startējam Latvijā šogad vairs mani nevarēs redzēt.
Taču nav ko daudz spriest par to, kas vēl būs. Tas, kas pēdējās nedēļās ir bijis ir Jūrmalas skriešanas svētku skrējiens un Siguldas pusmaratons. Un jā, kaut kur tur pa vidu arī, bez īpašas atzīmēšanas gan, bija arī "20 gadi sportā" gadadiena.
Sākot ar to senāko - ir pagājuši apaļi divdesmit gadi, kopš nodarbojos ar sportu. Precīzs datums maniem sporta gaitu iesākumiem gan nav laikam īsti piefiksēts, bet ir liela nojausma, ka tas ir bijis 1995.gada septembra beigās vai oktobra sākumā, un kopš tā laika sportošana ir mana galvenā brīvā laika aizpildīšanas aktivitāte. Pirmos piecpadsmit gadus galvenais uzsvars bija uz skriešanu pa mežu ar karti rokās jeb orientēšanās sports, savukārt pēdējos piecus gadus galvenā sportiskā nodarbe ir tieši garo distanču skriešana. Par to kā manas sportiskās gaitas toreiz iesākās un attīstījās reiz jau rakstīju rakstā "Kā tas viss sākās", tāpēc vairs par šo gari neizplūdīšu.
Kā jau sākumā minēju, tad pēdējās nedēļās tika skriets Jūrmalā un Siguldā. Jūrmalā jau otro gadu tiek rīkoti skriešanas svētki ar 10 kilometru distanci un stafeti Jūrmalas pludmalē. Un tā kā organizatori šajos mačos ir diezgan dāsni ar naudas balvām - ne tik daudz to lielumā, cik tajā, ka pie naudas balvām tiek pirmie desmit finišētāji (pagājušajā gadā pat divdesmit labākie tika apbalvoti, tad Jūrmalā skrēju kaut vai tāpēc, ka to varēja izmantot kā labu ātruma treniņu, par kuru vēl kāds samaksā.
