Atgriešanās

Ja iepriekšējā rakstā rakstīju, ka pēc trīs gadu pārtraukuma atgriezos Vecāķu skrējienā, tad šajā nedēļas nogalē bija vēl senāka atgriešanās - orientējies mežā ar karti un kompasu nebiju kopš 2013.gada rudens, un pēc četru gadu pārtraukuma Līgatnē piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā vidējā distancē un stafetē.

Desmit pa šoseju un desmit pa smiltīm

Pēc starta Kuldīgā arvien vairāk sāku just, ka visas velkošās un sāpošās vietas iegurņa apvidū jau sāk palikt pārāk nepatīkamas un tāpēc tomēr nolēmu aiziet pie fizioterapeita. Pēdējā laikā no dakteru vizītēm esmu vairījies, jo pēdējās pieredzes nav bijušas pārāk veiksmīgas ar muļķīgiem vai pat nekam nederīgiem padomiem, un tāpēc esmu pie dakterim gājis vien galējas nepieciešamības gadījumos. Laikam tāds brīdis atkal bija pienācis, ja jau šoreiz tomēr nolēmu palīdzību meklēt.
Pēc mana stāsta un fizioterapeita testiem, kā galvenā vaina tika konstatētas pērnajā ziemas sastieptais cirksnis, kur muskulis joprojām īsti nestrādā un līdz ar to nelāgi ietekmē visu pārējo iegurni. Tāpat būtiska problēma ir savilktais dziļais sēžas muskulis (piriformis), kas esot tik ciets kā akmens - ar šo gan cīnos jau vairāku gadu garumā. Tiku izmasēts, tā ka pēc tam trīs dienas vēl jutu, ka dibenā muskuļi ir mīcīti no visas sirds, noteipots un noinstruēts par vēlamajām aktivitātēm mājās, un nu varēju vien cerēt, ka skriešana taps mazāk sāpīga.

Vasaras vidū

Kopš pēdējā ieraksta par startu Vaidavas triatlona pusmaratona posmā pagājis jau vairāk kā mēnesis. Pa šo laiku ir gājis kā pa celmiem, un ar cerēto trenēšanos, formas atgūšanu un plāniem par varbūtējo maratona skriešanu rudenī, ar ko nobeidzu iepriekšējo rakstu, nekas dižs nav sanācis. Ja, piemēram, šogad martā bija vien pāris dienas, kurās kāds no treniņiem nebija garāks par stundu, tad šomēnes, kad mēnesi jau iet uz beigām, tikai četri treniņi ir bijuši garāki par stundu. Ir gan bijušas dienas, kad divos treniņos kopā pavadīta vairāk kā stunda, bet bez regulāriem garākiem skrējieniem nekāda prātīga trenēšanās nesanāks.

Triatlonists (gandrīz)

Laikā, kamēr turpinu atgūšanos no kājas traumas, cenšos pamazām atkal palielināt treniņu apjomu. Pēdējās nedēļās ne vien noskrieto kilometru skaits ir atgriezies trīsciparu skaitļos, bet arī noskrietās stundas jau mērāmas ar diviem cipariem. Pavisam drīz jau būs sajūta, ka atkal esmu sācis trenēties pavisam kārtīgi.
Sāpes pēdas kaulā sāka izzust jūnija otrajā nedēļā, kas apmēram bija ap septīto astoto nedēļu kopš tās parādījās, kas arī saskan ar medicīnas literatūrā aprakstīto. Tas gan nenozīmē, ka pēda vairs nesāp. Savādas sajūtas ap traumas vietu jūtu joprojām - brīžiem tās pārvietojas pa visu pēdas virsu, brīžiem vairāk lokalizējās vairāk vienā vietā, bet vismaz viena konkrēta sāpīga vieta kaulā, kā tas bija iepriekš, vairs nav atrodama.

Citādāks maijs

Maijā biju plānojis skriet Rīgā maratonu. Skriet ātri. Katrā ziņā mērķis bija Pasaules čempionāta normatīvs (2:19:00). Sezonas sākuma forma bija pat ļoti laba, par ko liecināja arī sezonas pirmie starti. Taču maratonu es neskrēju, un patiesībā nu jau vairāk kā mēnesi skriet ir sanācis krietni mazāk kā gribētos. Taču par visu pēc kārtas.

Pusmaratona vietā Rēzeknē vien puse no tā

Pēc Liepājas pusmaratona nākamā nedēļa pagāja cītīgā skriešanā, un droši vien tieši tādēļ, ka organismam netika dota pienācīga atpūta, svētdienā sāka parādīties savāds nogurums. Pirmdien ieplānotajā ātrajā treniņā jutos jau tik štruntīgi, ka nebiju spējīgs izpildīt plānoto uzdevumu un treniņu līdz galam nepabeidzu - sapratu, ka treniņš knapi vēl pusē, bet jau pēc sajūtām skrienu uz 100% un vajadzīgo tempu tā arī nevaru dabūt. Otrdien, skrienot vidējā tempā, kaut noskrēju kā plānots, tomēr viegluma joprojām nebija un bet toties vēl bija parādījušās sajūtas it kā būtu temperatūra (kura vismaz termometrā nebija). Sāku pat atminēties ka visai līdzīgas sajūtas bija pērn pirms Valmieras maratona, kurš tieši tāpēc arī neizdevās kā cerēts.

Atgriešanās Liepājas pusmaratonā

Svētdienas vēlā pēcpusdienā uz Rīga-Liepāja šosejas noteikti bija jābūt uzmanīgākiem kā parasti, jo mājup no Liepājas stūrēja saguruši skrējēji pēc pieveiktā Liepājas pusmaratona. Arī es pēc starta Liepājā biju diezgan saguris. Un lai arī saguris, bet tomēr visnotaļ apmierināts ar šis sezonas pirmo startu, kas sanāca pat labāks kā pirms starta biju cerējis
Tā kā šogad Skrien Latvija skriešanas seriālā nu ir astoņi ne vairs septiņi posmi, tad šogad sezona sākas divas nedēļas agrāk kā pērn. Un pirmais posms uzreiz bija vistālākais no Ogres - Liepājā. Līdz 2013.gadam. kad pēdējo reizi skrēju Liepājā, Liepājas pusmaratons arī bija Skrien Latvija sastāvā, bet pēdējos trīs gadus tas bija noticis kā atseviķs pasākums.