Nu jau ir atlikušas mazāk par divām nedēļām līdz startam Baltijas čempionātā un šodien, nedaudz pārlapojot iepriekšējā gada rezultātus un šī gada nolikumu, atklāju priekš sevis kādu negaidītu lietu. Tā kā pagājušogad BČ neskrēju, bet pagājušogad pirmo reizi BČ startēja arī 14 grupas, tad ir izmaiņas BČ stafešu veidošanās.
Agrākos laikos izlasē bija četri 16 grupas pārstāvji, pieci no 18 grupas, 5 no 20 grupas un 10 no 21 grupas, kas kopā tad veidoja trīs komandas 18 grupas stafetē un 5 komandas, kas startēja 21 grupā. Taču kopš pagājušā gada ir pavisam citādāk un stafetē startē kopā attiecīgi 14 un 16, kā arī 18 un 20 grupas, kur katrā no grupām tad sanāk pa 3 stafetes komandām, savukārt 21 grupā sanāk tikai 3 komandas. Attiecīgi, ja vien līdzi nav rezervisti, kas ir ar mieru startēt stafetē, tad viens no 21 grupas skrējējiem paliek bez komandas.
Tā nu ir sanācis, ka, lai arī īsti atlasīties man nebija nepieciešams, tomēr pēc rezultātiem es būtu kā desmitais sportists, un tad attiecīgi es arī paliktu bez komandas. Par komandu sastāviem jau beigu beigās lems treneri, bet ņemot vērā to, ka stafete ir pirmajā dienā, bet galvenā distance, kas ir arī atlase ir otrajā dienā, tad simboliska atpūta stafetes dienā pat varētu nākt par labu. Bet nu jāgaida pašas sacensības, un tad jau manīs, kas būs ar komandām, sastāviem un atpūtām.
Šodien ar Kristapu bijām aizbraukuši uz Cēsīm - skrējiens Cēsu pavasaris. Laikapstākļi bija lieliski, un lai arī dažs sūdzējās par pat pārāk silto laiku, kā rezultātā skrienot prasījās pēc kā dzerama, tomēr man tas īpašas problēmas nesagādāja. Arī skrējiens izdevās lielisks, izdevās neatkārtot pagājušā gada skrējiena "Jānis, Jānītis" taktiku, pārķerot startu, kā rezultātā jau pēc pāris kilometriem biju izšāvies. Šodien sāku diezgan prātīgi, sākumā pa priekšu skrēja kādi 6-7 cilvēki, tad kādu pārīti apdzinu, taču tad sekoja lielais skrējiens pa kalnu lejup uz Gaujas tiltu, un par cik skriešana no kalna pagaidām nav mana stiprā puse, tad sanāca nedaudz sabremzēties, taču tālāk jau viss gāja gludi, un pamazām tika apdzīti pārējie sportisti, līdz noķēru arī pašā priekšā skrejošo. Kādu laiciņu paskrējām kopā un lai arī viņš bija spēcīgāks skrējienos lejup, taču to ar uzviju kompensēju skrienot pret kalnu. Kad distance greizās jau atpakaļ virzienā nedaudz varbūt uzkāpināju tempu un paliku viens, tā arī noskrienot līdz pašām beigām. Pēdējie 1,5km arī bija visgrūtākie visā distancē, kad bija jāskrien tikai pret kalnu, uzskrienot augšā spēki bija gandrīz galā, taču turpat bija arī finišs un izcīnīta 1.vieta ar laiku 46:55. Prieks arī par Kristapu, kuram tika 3.vieta. Tā izskatās, ka treniņi rit īstajā virzienā. Liels prieks arī par to, ka organizatori bija parūpējušies par labām balvām un balvā, tāpat kā citu grupu uzvarētāji, saņēmu Mizuno botas.
Interesanti arī tas, ka līdzīgi kā "Jānī, Jānītī" arī te nolikumā minētais distances garums īsti neatbilda patiesībai, un 14,5km vietā reāli tika pieveikti 13,5km, kas labi redzams Google Maps kartē:
View Larger Map
Savukārt distances reljefs bija šāds:
Mazāk par 50 dienām ir atlicis līdz lielajam Jukolas startam. Un nu arī beidzot esmu sagaidījis to brīdi, kad pieteikto komandu skaits ir pārsniedzis 1000. Tā kā līdz pieteikumu beigām vēl ir gana daudz laika, tad domāju, ka lai arī ne pārāk ievērojami, tomēr iepriekšējā gada pieteikto komandu skaits tiks pārsniegts un varbūt tiks līdz pat 1400, kā nekā 60. reize, kad notiks Jukolas stafete, kas ir visai iespaidīgs cipars. (Paskaitīju, ka Daugavas kauss šogad būs 10. reizi, tā ka mums vēl tāls ceļš ejams līdz Jukolas vecumam). Gatavošanās Jukolai kluba iekšienē rit pilnā sparā, joprojām domājam par iespējamajām variācijām komandas komplektācijā, un nu jau drīz arī būs jāuzskrien kāds treniņš vakarpusē ar lampu, lai nedaudz acis aprod tumsā karti skatīt.
Līdz Jukolai noteikti fiziskā sagatavotība būs labāka nekā tā ir šobrīd, bet par cik šonedēļ tādu īpaši nopietnu o-maču nav, tad sestdien ir doma aizbraukt uz Cēsīm un noskriet ikgadējo skrējienu "Cēsu pavasaris". Jānotestē, cik ātri šobrīd esmu spējīgs uzskriet ārpus meža, lai gan nekāda īpašā gatavošanās skrējienam nenotiek - tā teikt treniņu procesa sastāvdaļa.
Pagājusi viena no svarīgākajām šī pavasara nedēļas nogalēm, kurā tika noskaidroti pirmie sportisti, kas maija beigās varēs piedalīties Eiropas čempionātā. Taču līdz pilnajai sastāva skaidrībai vēl jāgaida 3 nedēļas, kad būs pieveikta Baltijas čempionāta garā distance, kas arī būs pēdējā atlase.
Vidējā distance bija vienkārši šausmīga, pašai distancei jau nebija ne vainas, bet manas darbības tajā bija izcili stulbas, joprojām esmu ļoti dusmīgs uz sevi par to, ka kājas skrēja daudz ātrāk nekā galva. Kā izskatās, tad viens no iemesliem bija tas, ka kādu laiku nebiju kartē skrējis tādā ātrumā, un ja par savu ātrumu varētu ielikt 9, tad orientēšanās vairāk par 5 nez vai ir pelnījusi. Un lai arī ieņemtā 9.vieta, kopā ar junioriem 14.vieta uz visu pārējo fona nebija ļoti slikta, tomēr zinot, ko es varēju izdarīt, esmu gauži neapmierināts.
Sprintā nekas cits neatlika kā noskriet ātri un bez kļūdām. Varētu teikt, ka tas arī izdevās un maksimāli 10 sekundes tika atstātas sīkās, nedaudz arī paviršās, kļūdiņās. Jāatzīst, ka to arī atviegloja tas, ka distances plānojums bija tāds, ka īpašu ceļu variantu izvēles distancē nebija, pārsvarā viens variants un tad nu tikai skrien cik vari. Kopā 4.vieta par ko esmu apmierināts un šis rezultāts arī saglabāja arī cerības tikt komandā uz EČ.
Šīs dienas garā distance Ziemeļu 2dienās vairs nebija atlase, tomēr pirms starta tika dots uzdevums noskriet to labā tempā, kas kopumā varētu teikt arī izdevās. Kopā gan kādas 2-3 minūtes kļūdās savācās, bet distances beigu daļu praktiski visiem nebija izdevies veikt pilnīgi precīzi, un kopumā vinnēju gan šodienu, gan arī 2dienu kopvērtējumu. Te gan jāatzīst, ka vairāki sportisti, kas vakar bija man priekšā, šodien nestartēja. Tomēr lai vai kā, uzvara bija neliels mierinājums vakardienas neveiksmīgajam startam.
Tagad nu jāturpina iesāktais treniņu ziņā, jo rezultāti ir redzami, un tad nu jācer, ka pēc 3 nedēļām BČ rezultāti neizpaliks, kas tad garantētu vietu Latvijas izlasē uz EČ.
Šodien pieliku savu roku kartes tapšanai. Karte tika zīmēta kādai Rīgas skolai un palīdzēju to sazīmēt datorā. Apakšā gan Google Maps aerobilde, gan līdzās pats kartes zīmētājs dabā, un tad nu kopīgiem spēkiem, nepilnu 4 stundu laikā darbs bija paveikts. Lai arī vēl ir paredzēts, ka vēlreiz viss tiks nostaigāts un man būs datorā jāizdara pēdējās izmaiņas, taču karte jau tagad izskatās gluži labi, katrā ziņā kartei līdzīga noteikti ir. Lai arī sākumā tik raiti kā gribētos negāja, kaut arī ar OCADu darbojies biju, tomēr beigās jau viss padevās gana raiti. Katrā ziņā interesanta nodarbe un tuvākajā laikā plānots arī pašam iziet vienu pavisam nelielu kartīti tādam pavisam nelielam sprintam uzzīmēt, šis tas iesākts jau ir.
Šodien bija īpaša diena. Pēc ilgiem laikiem atkal izdevās uztaisīt garo treniņu, kas galvenokārt slimošanas dēļ īsti nebija pieveikts jau kādus 2 mēnešus. Skrējienu vēl īpašāku darīja tas, ka mūsu grupiņā, ko veidoja 4 skrējēji, piedalījās kārtīgi skriešanas vecmeistari. Galu galā gandrīz 30km tika pieveikti un nu ir tāda patīkama padarīta darba sajūta, jo visa šī nedēļa pagājusi cītīgos treniņos, un vakar tika arī atklāta Latvijas Stafešu kausa sezona ar 3.vietu A2 stafetēs. Nākamnedēļ būs neliela atelpa pirms atlases sacensībām uz EČ, bet tad jau atkal ar pilnu sparu būs jādodas meža takās un jāturpina gatavošanās sezonai, kas tīri teorētiski jau ir sākusies, lai gan svarīgākās sacensības vēl diezgan patālu.
Šodienas treniņš bija īpašs arī ar to, ka manos zvēru novērojumos visu laiku bija dominējušas stirnas un tikai stirnas, taču šodien redzējām gan zaķi pār ceļu skrienam, gan arī pašās beigās vāvere uzskrēja kokā.
Skriet gājām diezgan agri, jo cerēju paspēt uz Royal Micro-O vērošanu internetā, taču no gaidītās un it kā arī solītās webTV un online rezultātiem vismaz pagaidām nav ne vēsts. Tomēr to visu atspēkoja online sekošana Londonas maratonam. Vakarā noteikti būs jāapskatās Eurosportā kā tas viss izskatījās, jo no rezultātiem var noprast, ka skrējiena beigs ir bijušas gana interesantas.
Šodien bija viena no tām reizēm, kad bija vajadzīgs liels gribasspēks, lai izietu uz vakara treniņu. Ārā laiks bija izcili štruntīgs - lietus un vējš, un vispār tāds drūms. Treniņu partneris arī apslimis un tāpēc uz treniņu bija jāiet vienam. Beigu beigās pēc diezgan ilgas laika vilkšanas uz treniņu aizgāju un beigās pat noskrēju vairāk nekā sākumā biju domājis un biju arī ļoti priecīgs par treniņā paveikto.
Tā, ka joprojām paliek spēkā mana senā doma, ka galvenais ir kaut kā dabūt sevi laukā no mājas, pēc tam vairs nekādi jautājumi un domas par neskriešanu nerodas.
