Lēnais progress pēc Rēzeknes un pusmaratons Biķerniekos

Atgūšanās pēc skrējiena Rēzeknes pusmaratonā nepavisam negāja viegli. Vēl piektajā dienā pēc skrējiena kāju muskuļi juta, ka ir skriets pusmaratons, un līdz ar to tajā nedēļā diez ko patīkama skriešana nebija. Nedēļas nogalē nolēmu piedalīties Stirnu buka taku skriešanas pasākumā Garkalnē. Tā kā tā pa nopietno maču skriet nebiju gatavs tad plāns bija to izmantot kā nedaudz ātrāku garo treniņu, pamainot ainavu Ogres meža takās pret Garkalnes takām, un tieši tāpēc skrējienu sāku relatīvi prātīgi. Taču, lai arī vairumā skriešana bija pa meža takām un ceļiem, pa kuriem gana bieži tiek skriets arī treniņos, tomēr vai nu pie vainas bija vairāki pauguri distances sākumdaļā vai varbūt kas cits, tomēr jau pēc aptuveni skrietiem pieciem kilometriem sajutu, ka parādās sāpes Ahileja rajonā (vairāk gan kājas iekšpusē). Vairāk mani bažīgu darīja tas, ka sāpēs bija nevis manā iepriekš traumētajā labajā kājā, bet šoreiz tās jutu "labajā" kreisajā kājā. Kā par neveiksmi, iepriekš traumēto labo kāju biju noteipojis, taču kreiso kāju, ja reiz tā bija vesela, neredzēju vajadzību teipot.

Grūtais Rēzeknes pusmaratons

Sezonas iesākums šogad sanācis pavisam grūts - aizvadītas pirmās sacensības - Rēzeknes pusmaratons, un, lai arī iegūtā 4.vieta nav pavisam slikti, tomēr finiša rezultāts bija visai pieticīgs, skriešana padevās ļoti grūti un arī tas, ka kājas pēc šī mača sāpēja gandrīz kā pēc maratona, liecina vien par to, ka nepavisam nebija viegli.
Martā līdz ar traumas dziedēšanu uz velo tika pavadītas apmēram divarpus reizes vairāk laika kā skrienot, un tā kā puslīdz sakarīgi skriet biju spējīgs vien pēdējās 10 dienas pirms Rēzeknes skrējiena,tad nekādas īpašās cerības par rezultātu Rēzeknē neloloju. Kaut arī skriet biju sācis, tomēr smaguma sajūta kājās līdz pat pašam mačam tā arī nepazuda - ja sirds strādāja visnotaļ labi (galu galā braukšanai ar velo traumas laikā galvenais mērķis arī bija, lai tieku vismaz pie kāda kardiotreniņa), tad kājas galīgi nebija gatavas skriet - muskuļi par skriešanu jau bija nedaudz piemirsuši.

Pabūt visās Ogres ielās

Neviļus aizdomājos, ka būtu interesanti noskaidrot, cik daudzās no Ogres ielām jelkad esmu pabijis. Treniņu laikā skriets ir pa dažnedažādām Ogres vietām un ielām, bet saprotot, ka ir vēl tomēr arī neapmeklētas vietas, radās jauns mērķis - pabūt visās Ogres ielās.
Laikā, kad treniņus ir iespēja skriet pa gaismu, lielākoties cenšos skriet ārpus pilsētas - pa meža takām, lauku ceļiem vai nomaļākiem asfaltētiem ceļiem. Savukārt tumšajā laikā pārsvarā skriešana sanāk pa Ogres pilsētas apgaismotajām ielām. Ogre nav pavisam maza, tomēr bieži vien sanāk skriet pa vienām un tām pašām ielām. Taču lai treniņus dažādotu, laiku pa laikam tomēr cenšos atrast kādu vietu, kur iepriekš nav sanācis skriet (par to, kā vispār tieku pie jauniem maršrutiem jau rakstīju pagājušajā gadā). Un , lai arī iepriekš jaunu maršrutu izpēte bija tāda nekonkrēta un nereti vienkārši skriešana kaut kur "uz labu laimi", tad šoreiz uzstādījums ir visai konkrēts - spert kāju it visās Ogres ielās, kas nozīmē, ka šim uzdevumam jau ir nepieciešama nopietnāka sagatavošanās.

Divas nedēļas un pēc tam vēl divas dienas Itālijā

Patiesībā šī ieraksta vietā bija jābūt diviem - "Treniņnometne Itālijā" un "Romas maratons", taču tā kā nometne izdevās tikai pa pusei, bet maratonu Romā tā arī neskrēju, tad ir sanācis viens raksts par to kāpēc tā noticis.
Jāsāk jau laikam ar to, ka atgūšanās no traumas, kas pagājušās vasaras sākumā mani uz ilgāku laiku pataisīja par neskrējēju, ilga līdz pat rudens vidum. Līdz ar to maratonu pagājušajā rudenī skriet nebija lemts, bet tā kā uz rudens beigām sportiskā ziņā visnotaļ pēc ilgā neskriešanas perioda vasarā biju atguvies, tad sāku cītīgi plānot, kur maratonu skriet pavasarī. Variantus apsvēru vairākus, taču tā kā jau iepriekšējā pavasarī biju domājis skriet Romas maratonā, bet toreiz tomēr izšķiros par labu Barselonai, tad šoreiz sapratu, ka Roma būtu ļoti laba izvēle, un līdz ar to jau decembra beigās biju vienojies par startēšanu Romas maratonā.

Skriešanu visvairāk ietekmējošie laikapstākļi

Šobrīd savā treniņu ikdienā, cenšoties sadzīvot ar Latvijas ziemas untumaino dabu, kad sniegs mijas ar lietu, sals ar atkusni, un ledus zem kājām ar lielām peļķēm, aizdomājos, kuri tad ir tie laikapstākļi, kas skriešanai traucē visvairāk. Sākotnēji iedomājos, ka varētu pat uztaisīt tādu sliktāko dabas apstākļu topu, bet jāatzīst, ka sarindot tos kaut kādā nebūt secībā nav tik vienkārši, jo ne visus šos apstākļus ir iespējams piedzīvot pilnīgi atsevišķi vienu no otra, tāpēc paliku pie tā, ka sagrupēju tos trīs lielās kategorijās - pirmā ir tā, kas tīri mehāniski traucē skriešanai, otrā ir vairāk nepatīkama psiholoģiski, lai gan ātrumu tāpat ietekmē, trešā grupa atstāj fizioloģisku ietekmi, bet ceturtā ir vienkārši vējš.

Gads bij' labs no abiem galiem un pa vidu...

Aizvadītais 2014.gads sportiskā ziņā ir bijis gan ar kritumiem, gan kāpumiem, un, lai arī 2014.gadā izdevās tikt pie jauna personīgā rekorda maratonā, kas pēdējos gadus man ir galvenā skriešanas distance, tomēr lielākā daļa sacensību sezonas pagāja, tā teikt, traumas zīmē, līdz ar to par pilnībā izdevušos sporta jomā pagājušo gadu saukt nevaru. Un, lai bez tiem nedaudzajiem blociņa ierakstiem (jā, pagājušajā gadā nebiju arī diez ko cītīgs rakstītājs) atskats par 2014.gadu būtu arī tādā konspektīvā formātā, esmu apkopojis īsumā to, kas pērn skriešanas jomā ar mani noticis.

Renča trešdaļu likums

Kad tālajā 2010.gadā gatavojos braukšanai uz savu pirmo maratonu Florencē, viens no padomiem, kuru, tā teikt, ceļamaizei saņēmu bija, ka pirmajiem desmit kilometriem maratonā jāpaiet tik viegli, it kā nemaz nebūtu skriets. Cik nu toreiz nopietni to ņēmu vērā, grūti teikt, taču Florencē maratonu sāku patiešām prātīgi un, tā kā par šo padomu neesmu aizmirsis joprojām, tad laikam jau kaut kāda patiesība tajā ir bijusi.