piektdiena, 2007. gada 30. novembris

Kāju vara

Šodien treniņa laikā divos krustojumos nogriezos tur, kur iepriekš pat nebiju plānojis to darīt. Kājas automātiski mani pagrieza..ja tā var teikt. Varbūt, ka tas arī ir iemesls kļūdām, kad kājas novirza no tā ceļa, ko prāts ir izdomājis. Savādi katrā gadījumā.

piektdiena, 2007. gada 23. novembris

Baseins

Turpinot neskriešanas periodu, šodien devos uz baseinu. Ja būtu piecēlies nedaudz agrāk, it kā biju plānojis arī nedaudz paskriet, bet nu iztiku vien ar baseinu.
Kopš iepriekšējās baseina sezonas beigām nebiju tur bijis, biju dzirdējis, ka ir kaut kāds remonts bijis, un pirmais iespaids pēc šodienas ir labs. Jauni smuki skapīši priekš mantām, baseinā jauni smuki celiņu atdalošie striķi (nez kā tos vispār sauc), un arī ūdens bija pārsteidzoši silts, ja salīdzina ar pagājušo gadu.
Viens mīnuss gan ir, dušās ielikuši sistēmu, kur jāspiež poga, ja grib ūdeni, un siltumu regulēt arī nevar. Tā strūkla arī nav diez ko stipra, tāpēc, ja ir vēlme plunčāties dušā, tad no tā nekas dižs nesanāks. Citādi rekomendēju.

trešdiena, 2007. gada 21. novembris

Velo maldi

Pēc vakardienas skriešanas treniņa sapratu, ka ar skriešanu kārtīgi vēl nevaru turpināt, tamdēļ šodien atkal kāpu uz riteņa. Biju izdomājis, ka, lai nav jābrauc turpat kur iepriekšējā reizē, braukšu cauri Ikšķilei, gar Selēku ezeru uz Saulkalni un tad mīšos atpakaļ gar Daugavas malu. Taču viss tik gludi nemaz neizgāja...
Kartē var redzēt manu ceļojumu, taču vārdiem aprakstot tas bija apmēram tā:
Līdz Ikšķilei tiku gluži mierīgi bez īpašām problēmām, neilgi pirms pagriešanās uz taisnā ceļa, kas ved gan Selēku ezeru, uz ceļ sastapu suni, kurš kādu brīdi centās skriet līdzi un ne īpaši draudzīgi pacēla balsi pret mani. Lai arī stresa nav, tomēr sirsniņa nedaudz ātrāk sāka pukstēt tajā brīdi, jo sākumā viņš nemaz negribēja atstāties.
Pirms braukšanas bija nojausma, ka gar Selēku ezeru kaut kā nebūs uz Saulkalni var tikt, taču pats nekad tālāk par pašu ezeru bijis nebiju, tad nu braucu tā teikt pēc izjūtas. Pa taisno ceļu, kas bija diezgan labi iebraukta stiga, ripoja gluži labi, tā nu pie punkta Nr.3, kas redzams kartē, izdomāju, ka braukšu tomēr taisni, jo biju pārliecināts, ka gan jau vēlāk varēs vēl nogriezties pa kreisi uz Saulkalnes pusi. Tā turpinādams braukt pa taisno ceļu un priecādamies par interesanto mežu, kur varētu uzzīmēt gluži jauku karti, biju pilnīgi pārliecināts, ka braucu paralēli dzelzceļam un sliktākajā gadījumā izbraukšu uz apvedceļa. Taču kad ceļa galā ieraudzīju, ka esmu ticis uz Ulbrokas šosejas biju visnotaļ pārsteigts. Pirmajā mirklī bija doma, ka jāminas pa šoseju atpakaļ uz Ogri, taču tā kā laiks kopš sākuma bija ne pārāk ilgs nolēmu, ka jāmēģina tikt uz to Saulkalni.
Tā nu nedaudz paminos uz Ogres pusi gar šosejas malu un pirmajā ceļā griezos iekšā. Pārbraucu krustām taisnajam ceļam un pa kaut kādu meža ceļu rullēju tik uz priekšu. Braucot cauri kādam vecam izcirtumam priekšā pāri ceļam pārskrēja 2 stirnas, kas nu jau manā zvēru uzskaitē kopā veido 5 dzīvniekus. Izcirtuma galā pagriezos pa kreisi, jo likās, ka tas varētu vairāk atbilst manam vēlamajam virzienam, taču tur drīz vien stiga palika pavisam dubļaina un kādu gabaliņu dabūju pastumt ričuku. Turpat atkal ieraudzīju tās divas stirnas, kas turpināja savu ceļu.
Tā nu atkal turpināju braukt uz priekšu, ceļš kā par brīnumu palika aizvien lielāks un sapratu, ka uz pareizo pusi laikam jau iet. Kad nonācu punktā Nr.1 (skat. kartē) nevarēju īsti izlemt uz kuri pusi būtu jābrauc, taču tā kā pa labi bija kaut kādas mājas nolēmu, ka jābrauc uz to pusi, kas kā izrādās bija nepareizā izvēle. Taču pabraucot garām mājām sākās asfalts un pēc ilgās mīšanās pa meža ceļiem, tas bija gan patīkams mirklis pamīties pa cietu pamatu, kā rezultātā arī turpināju mīties pa to, ik pa brīdi aizvien vairāk saprotot, ka īsti laikam nav īstais virziens. Pabraucu garām kaut kādai rūpnīcai un tad drīz vien no sākuma izdzirdēju un pēc tam ieraudzīju Rīgas apvedceļu.(punkts Nr.2) Te nu atkal bija pārdomas, vai būtu prātīgi mīties gar ceļa malu vai labāk griezt apkārt. Izlēmu, ka atpakaļ braukt nav īsti jēgas jo līkums būtu krietni liels sāku mīties pa ceļa nomali. Zināju, ka drīzumā jābūt ceļam pa kreisi no apvedceļa, kurš ved uz peintbola parku, ko reiz internetā biju pētījis. Tā arī bija un nogriežoties uz lauku ceļa, sākumā trāpījos palielā vējā, bet drīz vien pabraucu garām gan peintbola parkam, gan arī dzelzceļš bija klāt.
Saulkalnē pārbraucu dzelzceļam un biju izlēmis, ka jātiek uz Daugavmalu un jābrauc pa dambi uz Ogres pusi. Lielai šosejai tiku otrā pusē cauri gājēju tunelim, un tad kādu brītiņu atkal ripoja diezgan labi, taču vējš brīžiem pieņēmās spēkā, un sāka salt rokas. Uz dambi, protams, netiku, joprojām man nav skaidrs kā pie tā var tikt klāt, bet Ikšķilē iebraucu, kad bija jau krietna krēsla. Vienu brīdi bija doma, ka jāminas uz staciju un jābrauc mājās ar vilcienu, jo visvairāk traucēja nosalušās rokas, bet tā kā naudas man nebija un līdz stacijai lai tiktu, būtu jātiek augšā pa kalnu, turpināju tik mīties.
Galu galā mājās tiku. Plānotās pusotras stundas vietā nominos stundu un gandrīz 57 minūtes, taču par lielu prieku no dibena un muguras sāpēm, kas bija jūtamas pēc pirmdienas brauciena šoreiz tik pat kā nebija ne vēsts. Redzēs cik ilgi man vēl būs jāturpina velo piedzīvojumi, jo ar skriešanu joprojām prātīgi.

pirmdiena, 2007. gada 19. novembris

Mīšanās

Kā izrādās tad skriešanas nomainīšana pret nopietnu mīšanos nav nemaz tik vienkārša lieta. It sevišķi ņemot vērā, ka ar riteni nebiju minies jau nez cik sen..šogad noteikti ne. Jau sākumā cenšoties uzturēt puslīdz pieklājīgu ātrumu sajutu, ka muskuļi strādā pavisam citi nekā skrienot. No vienas puses tas bija galvenais iemesls kāpēc nolēmu šodien uzkāpt uz velosipēda, bet nu tas noteikti nepadara mīšanās procesu vienkāršāku, ja tie muskuļi labu laiku nav tikuši pienācīgi nodarbināti.
Tuvojoties stundai kopš mīšanās sākuma, sāku saprast, kāpēc velobraucēju biksēm sēžamvietas rajonā ir polsteri. Ar katru mirkli palika aizvien grūtāk nosēdēt, bet nu līdz galam tiku, un nokāpjot kādu laiciņu staigāju kā pingvīns, lēnām gāzelējoties. Gan nospiestā dibena, gan cītīgi nodarbināto kāju muskuļu dēļ.
Lai vai kā uzkāpšana uz velosipēda pēc ilgiem laikiem bija veltīga, sapratu, ka mīšanās nav nekas baigi vienkāršs. Tomēr īpašas vēlmes to atkārtot nav, vismaz drīzākajā laikā. Tomēr, ja rīt skrienot atkal sajutīšu, ka kāja vēl nav pilnībā atguvusies, kas bija iemesls riteņošanai, tad pilnīgi iespējams, ka pie riteņa būs jāatgriežas.

svētdiena, 2007. gada 18. novembris

Nedēļa beigusies

Šodien biju Rembatē uz ikgadējo 18.novembra skrējienu. Lai arī bija bažas, ka treniņos nedaudz pārpūlētā kāja varētu neļaut īsti nopietni skriet, tomēr kāja šodien nebija traucēklis. Dalībnieku bija mazāk kā pagājušogad, līdz ar to cīņa distancē īpaši nekāda neizvērtās. Vinnēju, uzlabojot pagājušā gada rezultātu par gandrīz 50 sekundēm un 10,8km garo apli pa grants ceļiem un asfalta taisni pievārēju 38 minūtēs un 13 sekundēs. Būtu bijusi varbūt 1-2 sekundes ātrāk, bet pašā finišā nesapratu, ka man kā pirmajam ir jāpārrauj lenta finišā, tā nu metru pirms tās praktiski apstājos, domādams, ka ir jau beigas, bet tomēr nebija viss.
Lai nu kā, sacensības bija gana izdevušās, laiks diezgan labs - ap +5 grādiem, apbalvošanā kā katru gadu tika izlozēts televizors, kuru arī šogad nedabūju :), un nu varu atkal jauniem spēkiem sākt turpmākos treniņu. Jāatzīst gan, ka šim mačam speciāli negatavojos, iepriekšējo dienu slidenais pamats uz ceļiem liedza uzskriet kaut vienu ātrāku treniņu, tomēr pēdējo nedēļu treniņi ir devuši savu artavu kāju sagurumam un rīt ir doma pēc ilgiem laikiem uzkāpt uz riteņa un skriešanu aizstāt ar riteņošanu.

piektdiena, 2007. gada 16. novembris

Atkusnis

Nu varbūt ne gluži atkusnis, tomēr pa dienu bija +4, un tas ir palīdzējis lielu daļu sniega nokausēt. Lai arī vietām ceļi joprojām ir slidīgi, tomēr, ja tā turpināsies, tad svētdien paredzētais Rembates skrējiens varētu būt daudz jaukāks. Citādi vakar treniņā kājas visu laiku met atpakaļ un pat gribēdams ātrāk uz priekšu netieku, lai gan spēka vēl būtu.

otrdiena, 2007. gada 13. novembris

Baigi štruntīgi

Sniegs būtu maza bēda, ja tas arī neietekmētu ceļu slīdamības pakāpi. Vietām ceļi ir kā spogulis un kustēšanās uz priekšu prasa diezgan lielu piepūli, jo papildus tam, ka ir jācenšas saglabāt puslīdz normāla kustība uz priekšu pieklājīgā ātrumā, visu laiku ir arī jāmēģina noturēt līdzsvaru, lai nenoliktos garšļaukus. Tas liek pārdomāt skriešanas maršrutus, un vienu brīdi pat sāku domāt par to, ka manēža varbūt nemaz nav tik slikta.

svētdiena, 2007. gada 11. novembris

Garš un karsts

Vakar bija pēc ilgiem laikiem iepriekš plānots garais treniņš. Nu neko diži garš jau nebija, bet nu nedaudz ilgāk par pusotru stundu noskrēju. Pēc tam vakarā biju pirtiņā, kur izkarsējos tā, kā sen tas nebija darīts un arī aukstā dīķī ar mazu ledus kārtiņu pa virsu pat vienreiz biju atveldzēties. Pēc tā visa organisms šodien ilgi negribēja mosties.

Aizvakar arī iedomājos, ka būtu interesanti paskaitīt, cik daudz meža zvēru ziemas laikā izdosies treniņos sastapt. Pēc nedēļas vidū manītajām acīm mežā un 5dien sastaptās stirnas, nu jau ir trīs.

piektdiena, 2007. gada 9. novembris

Tukšā diena

Vakar pēc ilgiem laikiem, jāatzīst gan, ka piespiedu kārtā, iztiku bez treniņa. Lai kā man arī nepatiktu izlaist plānotos treniņus, tomēr kaut kā ar to ir jāsadzīvo. Viena treniņa izlaišana, protams, arī uzreiz ietekmē nedēļas plānus utt., taču reizēm no tā ir arī savs labums. Tā, piemēram, pirmdienas treniņa laikā pastieptās saites kājai, pateicoties vakardienas atpūtai, gandrīz vairs nesāp, un pa ilgiem laikiem uzkrātais nogurums arī nedaudz mazināts.

trešdiena, 2007. gada 7. novembris

Viņi vēro

Šodien treniņa laikā divreiz pamanīju spožus acu pārus, kas lūkojās manā virzienā. Tātad mežā kāds dzīvo un viņi mūs vēro.

Šodien arī tika piedzīvots pirmais kritiens uz ledus. Peļķes pamazām aizsalst.

otrdiena, 2007. gada 6. novembris

2007tā o-cipari

Cītīgi sezonas laikā pildītā tabula par noskrietajiem mačiem un smuki sakārtotā karšu mapīte laikam šogad vairs papildināta netiks.
Tātad kopumā šogad aizvadītas 45 o-skrējieni, no kuriem 5 bijuši ārpus Latvijas. Pārējie tepat Latvijā, lielais vairums LK sacensību, bet arī daži Magnēti un vēl šis tas.
Kopā esmu skrējis 41 stundu 17 minūtes un 26 sekundes, vidēji 55 minūtes un 3 sekundes mačā. 8 skrējieni vinnēti (viens gan no tiem ir stafete, kur vinnējām kā komanda, bet man bija 2.laiks). Oficiālo distances garumu kopsumma 393.25 kilometri.
Sezonas otrajā pusē sāku arī piefiksēt cik labi esmu orientējies un cik labi ir skrējies, un viennozīmīgi sezonas beigu daļa ir bijusi krietni labāka abos šajos elementos. Vislielākais prieks jau par lielu kļūdu izpalikšanu, lai gan tieši dažas tādas liedza vinnēt vēl kādu maču.
Ak jā, kopā atrasts 981 kontrolpunkts (pavisam nedaudz līdz apaļam skaitlim pietrūcis).
Sezona arī noslēgusies ar 2.vietu gan Latvijas Kausā, gan Latvijas Sprinta kausā, savukārt Latvijas Stafešu kausā palīdzēju izcīnīt uzvaru OK Ogre komandai .
Pirmajai sezonai 21E grupā nav nemaz peļami, bet ir jāstrādā, lai būtu vēl labāk, jo labāk var vienmēr.

svētdiena, 2007. gada 4. novembris

Lieli un mazi skrējieni

Šodien īpaša diena. Jau labu laiku gaidīju 4.novembri un savā kalendārā biju ierakstījis, ka šajā dienā būs Ņujorkas maratons. Tāpat kalendārā mēnesi atpakaļ biju ierakstījis, ka varētu uzskriet "Prizmas kausā" netālu no Ropažiem. Un abi šie skrējieni godam aizvadīti - viens pie TV ekrāna, otrs klātienē, pašam vācot punktus mežā.

Prizmas kauss

Lai arī it kā bija doma, ka o-sezona jau beigusies, tomēr nolēmu, ka ja reiz šāds mačiņš ir tepat netālu, kāpēc gan neuzskriet. Viss notiek gluži vienkārši, atzīmēšanās ar kontrolkartiņām, kartēs punktus katrs savelk pats, un arī dalībnieki, šķiet ap 20. Bet gluži jaukā laikā diezgan patīkami bija atgriezties meža trasēs, pat par spīti tam, ka jau ceļā uz pirmo punktu grāvī tapa slapjas kājas, kur ūdens +2 grādu gaisa temperatūrā neko diži silts nebija.
Bez lielām kļūdām uzvarēju diezgan pārliecinoši, un paldies jāsaka organizatoriem, gan laikam arī Ropažu vadībai, jo apbalvošanā saņēmu gan smuku medaļu, gan kausu, kas o-mačos nemaz nav tik pierasta lieta.
Nu gan laikam o-sezona ir beigusies, un varēšu savilkt kopējos ciparus par 2007.gada sacensībām.

Ņujorka

Pagājušogad iesāku tradīciju Ņujorkas maratonu skatīties, ēdot suši. Tad nu laicīgi sapirkos visu, kas vajadzīgs un šogad suši bija garšīgāks nekā pagājušogad taisītais. Tas priecē. Bet pats maratons izvērtās diezgan interesants, katrā ziņā tas noteikti palielināja vēlmi arī pašam kādreiz noskriet kādu maratonu. Viss nāk ar laiku.
Jeļena šogad nevinnēja, bet arī trešā vieta ir ļoti labi. Arī pusmiljonu viņa nedabūs, bet pēc šodienas tapa skaidrs, ka jāskrien vairāk kā 2 maratoni gadā, lai tādu naudu izceltu.

sestdiena, 2007. gada 3. novembris

Sniegs

Šodien snieg. Protams, ja to var vispār par sniegu nosaukt. Vairāk jau līst. Skrienot diezgan nepatīkama sajūta, it sevišķi, kad tie mazie ledus kristāliņi sitas pret seju. Un uz zemes arī tāda putra veidojas. Lieki jau piebilst, ka, atnākot mājās no skriešanas, biju galīgi slapjš. Bet nu laikam ar to tagad būs jārēķinās.
Toties priecē tas, ka skriešanas ātrumu tas nepavisam neietekmē, vietām gan sākumā nedaudz "meta atpakaļ" un vienā līkumā arī gandrīz neierakstījos, bet citādi skriet var pilnīgi normāli. Un aukstākam laikam iestājoties arī pulss man ir nedaudz zemāks, tāpēc tas vismaz ir pozitīvi.

Kārtīga ziema tik un tā nebūs!

ceturtdiena, 2007. gada 1. novembris

Apļi

Šodien pirms treniņa, atceroties vakar lasītos kāda skrējēja pierakstus kādā interneta lapā, izdomāju, ka arī man vajadzētu kaut kā nebūt identificēt skriešanas apļus. Doma ir iekš tā, ka treniņos parasti tiek skriets pa kādiem 4-5 dažādiem maršrutiem, jo nedēļu no nedēļas īpaši nemainās standarta apļi.
Rakstot dienasgrāmatā kārtējo treniņu, parasti tad īsumā aprakstu, kur esmu skrējis, bet nu tas rakstītais diezgan regulāri atkārtojas. Bet ja nu nosauktu katru no šiem ierastajiem apļiem kādā noteiktā vārdā, un izveidotu definīciju vācelīti ar atšifrējumu, tad treniņa apraksts ietvertu vien apļa nosaukumu.
Tagad tik jāizdomā, kādos vārdos šos apļus nosaukt. Vienam nosaukums jau ir - "kalnu aplītis", tad vēl vienu brīdi bija "janča aplis", bet tas vairs netiek izmantots. Varbūt jāsauc krāsu nosaukumos - sarkanais aplis, zaļais aplis. Lai gan vislabāk tomēr būtu kādu atsevišķi identificējamu vārdu, kas raksturīgs tieši tam aplim.