Vasaras sportiskais pagrimums

Pēdējos pāris gados pavasara-vasaras periods sportiskajā ziņā ir bijis diezgan līdzīgs. Līdz maijam gatavojos Rīgas maratonam, vairāk vai mazāk labi noskrienu maratonu, un pēc tam skriešanas vēlme un arī reālā skriešana strauji iet mazumā.

Jūnijā bija paredzēti vairāki orientēšanās starti, tāpēc pēc vienas pilnīgi brīvas pēcmaratona nedēļas centos atsākt kaut ko darīt. Taču skriešana lielākoties bija ar lielu piespiešanos. Skaidrs, ka maratons paņem diezgan daudz no organisma, bet arī pēc ziemas ļoti daudzajiem kilometriem ķermenis laikam prasīja kaut kādu lielāku atelpu. Arī tas, ka diezgan strauji uzēdu 4 kilogramus, ar kuriem vairāk vai mazāk dzīvoju visu vasaru, liecināja, ka iztērētās rezerves ķermenis ļoti ātri bija gatavs uzņemt sevī.

Rīgas maratons 2026

Vienmēr esmu domājis, ka, cepot kūkas, gatavošanas process ir nesamērīgi ilgs, salīdzinot ar to, cik prasa kūku notiesāt. Bet vienlaicīgi process bieži vien ir aizraujošāks par pašu ēšanu.

Tā arī šogad bija ar maratonu - process, lai tiktu līdz maratona starta līnijai bija daudz "krāsaināks" par pašu maratonu. 

Pēc pagājušā gada pavasara abiem maratoniem (Briselē un Rīgā), bija palikusi tāda nepadarīta darba sajūta, jo bija sajūta, ka biju gatavs labākam rezultātam nekā Briselē izdevās noskriet.

Vienlaicīgi, domājot par šī gada Rīgas maratonu, biju izdomājis, ka Rīgas maratons būtu ļoti laba vieta, kur izskriet veterānu rekordu. Maijā pāris dienas pirms maratonu man ir dzimšanas diena, un tā kā šogad līdz ar dzimšanas dienu iesoļoju (ieskrienu?) jaunā gadu desmitā, tad izskriet  Latvijas veterānu rekordu M40+ grupā šķita tīri labs mērķis. 

Finita la sezona

Vēl septembra sākumā biju domājis, ka vienīgie atlikušie mači šajā rudenī būs Valmieras Stirnubuks un Izskrien Ogri skrējiens Ogrē.

Tā vietā, lai patiešām nekur daudz nestartētu, piedalījos gan šajos abos, gan orientēšanās sacensībās Siguldas rudens, gan Stirnubuka noslēdzošajā posmā, un pat Latvijas orientēšanās nakts 3h rogainingā.

Orientēšanās nakts pasākumu (šoreiz startēju Ķegumā) droši vien vairāk var uzskatīt par tādu garu treniņskrējienu ar orientēšanās elementiem. Mērķis bija nosprausts 3 stundās savākt pilnīgi visus kontrolpunktus. Un, iespējams, ja ne pārinieka trauma un nedaudz mazāk kļūdainu variantu, tad mērķi būtu arī izdevies izpildīt. Taču pieveiktie 33.4 kilometri nedaudz ātrāk nekā 2 stundās un 50 minūtēs tik un tā bija ļoti pieklājīgs veikums.

Stirnubuks Valmierā

Pēc pagājušā gada kopvērtējuma uzvaras šogad nevienā Stirnubukā līdz šim nebiju skrējis. Pavasarī bija maratoni, vasarā trauma. Un, lai arī būtu gluži mierā, ka arī atlikušajos Stirnubukos neskrietu, tomēr kaut kāds vilinājums braukt uz Valmieras Stirnubuku bija.

2023.gadā Stirnubuks Valmierā jau bija, un toreiz arī trase bija skrienama, kalnu bija relatīvi maz. Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija līkumotās makšķernieku takas Gaujas un Abula krastos, kur īsti nevarēja ieskrieties. Un tā kā arī šogad distance pārsvarā vijās gar Gaujas abiem krastiem, tad bija skaidrs, ka lielu džungļu vai lielu kalnu tikpat kā nebūs.

Latvijas čempionāts šosejā 5km

Jūlija beigās mans ieplēstais muskulis šķietami jau jutās daudz labāk, un biju sācis skriet katru dienu. Nebija tā, ka nejutu galīgi neko, bet pārsvarā jutu mierā stāvoklī, nevis skrienot. Pēc nepilnām trim nedēļām gan tās miera stāvokļa sajūtas sāka palikt nepatīkamākas un atkal paņēmu trīs dienas brīvas. Kaut biju skrējis katru dienu, tā bija vairāk vai mazāk mierīga skriešana, izņemot, šķiet, vienu treniņu ar tempa daļu viducī. Man joprojām nebija drošas sajūtas, ka varu mēģināt skriet kaut ko jūtami ātrāku.

Augusta beigās, otrdienu vakaros Ogrē atsākoties skrējienam "Apkārt Zilajiem Kalniem", tas kļuva par manu iknedēļas ātro treniņu. Tā kā tur jāskrien ir ne tikai "apkārt", bet arī "augšup", "lejup" un "pāri" Zilajiem Kalniem, tad intensitāte ir ļoti labā līmenī (pat, ja kopējais temps nav tik ļoti augsts kā gludajā skrējienā). Un, to 4km apli noskrienot ap 14 minūtēm, pulss paspēj uzkāpt diezgan pamatīgi. Tā ka šis bija veids, kā atcerēties to, kā ir skriet tuvu sacensību intensitātei.

Mierā jau nesēdēs

Brīdī, kad apstiprinājās tas, ka LČ o-sprintā biju ieplēsis cīpslu, kas pievienojas augšstilba muskulim, tad pirmā lieta, ko centos atrast bija tas, cik ilgi būs jāgaida līdz atkal varēšu skriet. Konkrētā trauma, vadoties pēc internetā atrodamās informācijas, nav ļoti izplatīta, un vienā vietā prognozētais laiks līdz atgriešanās pie pilnas slodzes bija 6-8 nedēļas, citā vietā pat 2-3 mēneši. Katrā ziņā skaidrs bija tas, ka tas visticamāk nebūs vien dažu nedēļu jautājums.

Taču, cik ilgi tad sēdēs un neko nedarīs!?

Rīgas maratons 2025

Vai vajag skriet maratonu, ja pirms pāris nedēļām viens jau noskriets? Vai vajag skriet maratonu, ja maratona nedēļas sākumā pamosties ar temperatūru? Kad maratons jau ir garām, tad atbilde droši vien ir - "jā, kāpēc gan ne", kaut arī pirms maratona pārliecības īsti nebija.

Pirmajā nedēļā pēc Eiropas čempionāta Briselē kopā noskrēju vien 25 kilometrus - patiešām centos ļaut muskuļiem atpūsties un būt prātīgs ar skriešanu. Jo ir diezgan skaidrs, ka līdzīgi kā pēdējā nedēļā pirms maratona ar pārlieku lielu skriešanu var sabojāt maratonu, tad pirmajā nedēļā pēc maratona pārcenšoties var sabojāt un paildzināt atgūšanās periodu.

Maratons Eiropas čempionātā šosejas skriešanā

Stāsts par šo maratonu noteikti jāsāk ar tālo 2014.gadu, kad pirmo reizi man parādījās iespēja startēt Eiropas čempionātā (EČ) vieglatlētikā. Toreiz martā Barselonas maratonā biju izskrējis savu ātrāko (joprojām tas ir 2:19:02) maratonu, ar ko nopelnīju arī iespēju startēt EČ, kas togad augustā notika Cīrihē (Šveicē). Sagatavošanās procesā toreiz iedzīvojos traumā, un tas čempionāts man gāja secen.

Pagājušajā novembrī saņēmu zvanu no Latvijas Vieglatlētikas savienības ar piedāvājumu startēt Eiropas čempionātā šosejā Briselē, jo sezonu biju noslēdzis ar otru ātrāko maratona rezultātu Latvijā. Pirmo reizi čempionāts notika šādā formātā ar trīs distancēm programmā - 10km, pusmaratons un maratons, kur sākotnēji bija plānots, ka startēs pa vienam vīrietim un sievietei no Latvijas katrā distancē.

Pēc aptuvenu nedēļu ilgām pārdomām sapratu, ka vēlreiz šāda izdevība var arī nebūt, un piedāvājumam piekritu. Skaidrs, ka manas spējas maratonā uz Eiropas atlētu fona ir visai pieticīgas, un arī kopš mana ātrākā maratona pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, tomēr tik un tā gribējās aizbraukt maksimāli gatavam. Tāpēc bija pašsaprotami, ka nākamos četrus mēnešus nāksies pavadīt cītīgos treniņos, lai patiešām varētu būt apmierināts par savu startu.

"Kad vieglāk pāriet soļos" jeb sezonas pēdējais Stirnubuks

Pagājusi jau nedēļa kopš šī gada pēdējā Stirnubuka posma Madonā, un arī pēdējām šīs sezonas sacensībām (ja vien neskaita 18.novembra skrējienu Rembatē, kur, kā ierasts, droši vien arī skriešu). Nākamajās divās dienās pēc Stirnbuka bija sajūta, ka varētu vispār kādu laiku neskriet. Taču zinu, ka "ievelkot" neskriešanu, katru nākamo dienu arī neiziet paskriet kļūst arvien vieglāk. Un pēc tam atsākt ir daudz grūtāk.

Diezgan līdzīgi ir ar citām lietām un kārdinājumiem dzīvē, ja ļaujies kaut kam vienreiz, otrreiz tad trešo reizi to izdarīt jau kļūst pavisam viegli. Un arī sportā jau nav diži citādāk. Ir, kas izlaiž vienu treniņu, otru treniņu, un tad attopas, ka nedēļu jau nav skriets. Ir sportisti, kas, vienreiz izstājoties no sacensībām, sāk to darīt arvien biežāk. Un nevis tāpēc, ka to liek darīt trauma, bet tāpēc, ka nebija īstā diena. Kaut patiesībā tieši grūtajās dienās var iemācīties pavisam jaunas lietas - nu kaut vai to, kā pārvarēt to, kad ir grūti.

Arī pēdējā Stirnubukā nebija tā vieglākā diena. Jā, iespējams, nebiju pavisam vesels, jo šajā nedēļā vairāk esmu pavadījis ar aizliktu degunu nekā brīvi elpojošu skatu uz dzīvi. Jā, iespējams, ka pirms starta pašam šķita, ka pēc iepriekšējās slimošanas (pēc iepriekšējā Stirnubuka), esmu jau nedaudz labākā fiziskajā kondīcijā, kas maldīgi nelika startā nedaudz vairāk piebremzēt. Bet tās jau vairāk tādas atrunas.

Stirnubuks Tukumā jeb nevajag skriet slimam

Pirmdienā pirms Stirnubuka pamodos ar aizliktu kaklu un klepu. Nepavisam nejutos labi un sāku jau domāt, vai tik tas nav Covid vīruss, kas atkal diezgan bieži ir dzirdams klejojam apkārt. Temperatūras gan nebija, un trešdienā jau šķietami likās, ka paliek labāk. Tāpēc joprojām neatmetu cerības līdz sestdienai, kad it kā būtu jāstartē Stirnubukā, varētu izveseļoties.

Trešdiena gan laikam bija tikai mirkļa uzlabojums, jo jau ceturtdien deguns bija pilns ar iesnām un galva bija galīgi dulla. Arī klepus nekur nebija pazudis un pašsajūta bija tālu no izcilas. Tajā brīdī jau sāku apsvērt, ka Stirnubuks varētu būt jāizlaiž. Visvairāk bēdājos par to, ka iepriekšējo divas nedēļu treniņi bija rādījuši ļoti labus rezultātus un zināju, ka fiziski visticamāk biju pat labākā formā kā iepriekšējā Stirnubukā Irbenē.

Piejūras Stirnu buks Irbenē

Pēc ilgiem laikiem bija Stirnubuks, uz kuru jau savlaicīgi zināju, ka gribēšu braukt. Lai arī sākumā bija solīts, ka tas būs Ventspilī, bet pēcāk pārcēlās uz Irbeni, tas tik un tā likās skriešanas vērts. Un tā arī bija!

Galvenais iemesls šādai vēlmei bija tas, ka jūras tuvumā tikpat kā nav augstu un stāvu kalnu, līkumainas taciņas, kur visu laiku mainās skriešanas temps. Pie jūras ir skrienamākas vietas un mazāk skrienamas, bet pārsvarā ir iespējams turēt vienmērīgu tempu, kas, kā esmu sapratis, man ir ļoti svarīgi labam rezultātam. Pavasarī līdzīgi bija iespēja skriet pa piejūras mežu Saulkrastu Stirnu bukā, kur diemžēl skrējiens īsti neizdevās, jo kaut kas īsti nebija labi ar pašsajūtu, tāpēc šoreiz bija uzdevums kompensēt pavasarī neiespēto.

Trieciennedēļasnogale

Ko darīt, ja nedēļas nogalē ir divas sacensības, un abās gribas startēt? Jāskrien abās!

Nav gluži tā, ka startēšana divas vai pat vairāk dienas pēc kārtas būtu kaut kas pavisam nepieredzēts. Nupat jūnijā gan o-sprinta čempionāts, gan Kāpa kā reiz bija ar startēšanu secīgās dienās. Orientēšanās skriet vairākas dienas pēc kārtas gan ir nedaudz vieglāk, droši vien tāpēc, ka ātrums ir mazāks un, lai arī vispārējo nogurumu tāpat tas iedod, muskuļi tomēr ir nodarbināti nedaudz mazāk intensīvi, vai sprinta gadījumā tā laika izteiksmē ir relatīvi īsa (kaut neapšaubāmi intensīva) slodze.

Savulaik arī gludajā skriešanā, piemēram, Latvijas olimpiādē ir nācies skriet divas dienas pēc kārtas 10000 metrus vienā dienā un 5000 metrus otrā. Savukārt vislielākais daudzdienu skriešanas pārbaudījums līdz šim noteikti man ir bijis startēšana Sāremā 3-dienās, kur triju dienu laikā jāpievar maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 km otrajā, un 16 km pēdējā (te var atrast atskatus no gadiem, kad esmu tur līdz šim skrējis: 2010, 2013 un 2018).

Jūnijs ar karti

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju. 

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.

Divi Stirnubuki

Pagājušā gada pirmie mēneši pagāja kā pa viļņiem - it kā visu ziemu skrēju, tomēr reāli tas bija apmēram tā - pāris nedēļas skrēju, tad nedēļu slimoju, atkal pāris nedēļas skrēju, atkal slimoju - un tā vēl vairākas reizes. Līdz ar to nekāds dižais progress sportiskajā formā īsti nebija, un pavasarī tā arī nekādu īpašu sportisko formu un sportisko pašsajūtu nesagaidīju.

Savukārt šogad pēc praktiski pilnīgi brīva decembra (bet vairāk tāpēc, ka negribējās nevis nevarēju) un arī no skriešanas brīvajanvāra sākuma, janvāra otrajā pusē pamazām sāku kustēties. Bet tā skriešana arī bija pakārtota laikapastākļiem - ja bija pārāk auksts, tad neskrēju, ja pārāk negribējās, tad neskrēju. 

Taču uz februāra beigām skriešana sāka kļūt diezgan regulāra ("regulāra" man nozīmē katru dienu), un arī vēlme skriet kļuva arvien lielāka. Ja pagājušajā gadā diezgan bieži bija jāpiespiežas iziet paskriet, tad šogad patiesi gribas skriet - varbūt par labu nākusi tieši tā garā pauze decembrī un janvārī.

Katrā ziņā pamazām kustējos arvien vairāk, un, ja pērn Stirnubukā piekritu pirmajos posmos skriet tikai tāpēc, ka tie bija salīdzinoši netālu, zinot, ka tāpat nekādi prātīgi rezultāti nebūs, tad šogad Stirnubukā jau visai apzināti izvēlējos pirmajos posmos startēt Stirnubuka distancē (ap divdesmit kilometriem). Līdz labai formai arī šogad vēl kāds ceļš ejams, bet ir sajūta, ka sacensību režīmā varu noskriet vairāk.

Tāpat kā pagājušā gada nogalē arī šogad Stirnubukā esmu "mySport Ogre" komandā. Pērn bija viena komanda - šogad jau esam izauguši līdz divām. Abas komandas spēkos diezgan līdzīgas, tāpēc varam sacensties ne tikai ar citām komandām, bet arī paši ar sevi. 

Komanda

Komandas bonuss ir arī tas, ka šogad esmu ticis pirmo reizi pie īsteniem taku skriešanas apaviem. Iepriekš Stirnubukā skrēju vai nu ar saviem supervecajiem Adidas xtrail apaviem, ar kuriem arī skrienu orientēšanās distances, vai arī ar kādiem no šosejas apaviem, tad šogad startēju ar Hoka Tecton X botām. Un jāsaka, ka ar kārtīgiem taku apaviem patiešām atšķirība ir jūtama. Lielākais bonuss ir saķere tieši meža takās un kāpumos, ko nevar salīdzināt ar šosejas apaviem, kas noteikti ir vairāk tomēr piemēroti gludām virsmām. Tā ka ekipējuma ziņā, noteikti esmu kļuvis labāks, bet jācer, ka šogad to pašu varēšu teikt arī par fizisko formu.

Divi Stirnubuka posmi šogad jau garām, un kā tad man ir veicies?

Stirnubuks 333 trasē Zaķumuižā

Marta beigās ar sacensību rīkošanu var sanāk visādi. Nevar zināt, vai būs vēl ziema, vai jau pavasaris. Vai sniegs jau būs nokusis, vai būs jāskrien pa kupenām. Šogad skrējējiem paveicās, jo Pierīgas priežu mežos pavasara saule sniegu bija nokausējusi un mežā nekas par ziemu īsti vairs neliecināja. Arī laiks sacensību rītā bija vinotaļ pavasarīgi saulains (pēcpusdienā gan lija ne pa jokam, bet pirmspusdiena skriešanai bija izcila, ja neskaita, gan bez cepures skrienot sala galva). Organizatoriem gan paveicās mazāk, jo nācās mainīt sacensību datumu un pavasara plūdu ietekmē pēdējā brīdī mainīt arī distanču trases. Bet nu visiem jau nevar paveikties.

Sezonas pirmajam startam deviņpadsmit kilometri pa priežu mežu bija visnotaļ piemērota distance. Labi pārredzamas takas, relatīvi maz kāpumu, maz līkumošanas pa sīkām taciņām, daudz pagari posmi pa lielākiem meža un grants ceļiem. Bija arī skaisti skati gar Lielās Julas krastiem, kur nekad iepriekš nebiju bijis. Daži sūdzējās, ka bija daudz skriešanas pa apvidu - bet tā kā liela daļa no maniem orientēšanās pirmsākumiem pagājuši tieši Pierīgas priežu mežos, tad šie posmi pa apvidu man pat likās ļoti forši. Vienīgais, ka skrienot nodomāju - žēl, ka nav tādas fiziskās formas, lai kā nākas varētu skriet pa šādu ātru trasi.

Startā izvēlējos taktiku uzreiz skriet ātri - pamanījos pat izskriet no dažām starta bildēm. Pirmā kalna augšu gan vēl sansiedzu kā pirmais - kopā ar tās dienas uzvarētāju Kenny Kivikas no Igaunijas, bet tālāk jau man garām paskrēja virkne sportistu, gan no manas Stirnubuka distances, gan no garākās (~25km) Lūša distances.

Gandrīz izskrēju no bildes

Kaut kur ap trešo kilometru Lūša skrējēji nodalījās savā trasē un uz to brīdi rēķināju, ka esmu ap piekto vietu. Ilgu laiku tā arī viens skrēju, ik pa laikam priekšā pa gabalu redzot Pēteri Grīviņu, kas bija vienu vietu augstāk, taču īsti klāt netiku. Lielākā atstarpe, ko saskaitīju, bija, šķiet, ap 30 sekundēm. Taču kaut kur ap astoto kilometru sāku manīt, ka distance līdz viņam vairs nepieaug un ar katru kilometru sāku pa pāris sekundēm tuvoties. Tā bija laba motivācija turpināt censties, jo citādi vienam mežā tempu noturēt nav tik vienkārši - šeit vismaz bija uz ko tiekties. 

Un aptuveni ap 13.kilometru Pēteri beidzot izdevās noķert. Īsu brīdi paskrējām kopā, bet tad viņu apdzinu. Šķiet, vēl apmēram kilometru Pēteris turējās diezan cieši aiz muguras, bet tad palēnām sāka iepalikt. Ap to brīdi arī sākās pagari posmi pa apvidu, pa sūnām un ķērpjiem, un tajā posmā diezgan īsā brīdī biju jau aizmucis diezgan lielu gabalu. 

Te vēl Pēterim biju aiz muguras

Atlika vien cienīgi noskriet pāris atlikušos kilometrus līdz finišam, kur beigu Kaln karaļa posmu uzkrēju gan augšup, gan lejup ļoti mierīgi, redzot, ka no aizmugures mani vairs noķert neviens nevar. Tā nu pirmais Stirnubuks bija beidzies ar ceturto vietu. Līdz trijniekam pusotra minūte. Bet šoreiz tā pusotra minūte bija nesasniedzama.

Stirnubuks Valmierā

Pa četrām nedēļām kopš iepriekšējā Stirnubuka forma noteikti bija kļuvusi labāka. Bet Valmierā arī jāskrien bija vairāk - 24.5 kilometri, un ne vairs pa skaistu priežu mežu - līkloči gar upi, kur īsti nevar ieskrieties, krietni vairāk šauru taciņu, kur īsti uz priekšu neko neredzi, divreiz jāuzskrien Baiļu slēpošanas kalnā. Jāatzīst, ka bija gan arī tīri daudz visnotaļ labi skrienami posmi. Sākums pat pa asfaltu.

Un sākumā arī šoreiz aizskrēju visiem pa priekšu. Ja pirmajā posmā pēc 400 metriem vairs nebiju viens, tad šoreiz tiku noķerts vien gandrīz pēc diviem kilometriem, un arī tad līdz pat sestajam kilometram Baiļu kalna pakājē noskējām trijatā līderu grupā. 

Vēl skrienu pa priekšu un ķērāji aiz muguras. Bet daži vēl otrā Gaujas krastā

Baiļu kalnā gan nejutu ne mazāko vēlmi cīnīties par Kalnu karaļa punktiem un censties skriet ātri, zinot, ka priekšā vēl astoņpadsmit kilometri. Līdz ar to kalnā augšup-lejup-un-atkal-augšup prom aizskrēja gan mani tā brīža līdzskrējēji, gan mani apdzina vēl vairāki skrējēji, kas iepriekš bija gabalu aiz muguras. Taču Kalnu posma beigās daļu no viņiem atkal apdzinu, kamēr viņi centās atgūt elpu dzirdināšanas punktā - punkti kopvērtējumam no tā Kalnu karaļa, protams, nāk, bet ietekme uz atlikušās distances vaikstpēju nez vai ir pozitīva.

Taču pēc Baiļu posma bija sanācis, ka atkal kopā skrējām ar Pēteri Grīviņu. Sākotnēji gan visai ņipri skrēju pa priekšu, taču ik pa laikam bija līkumaināki posmi, kur ieskrieties īsti nespēju un ap desmito kilometru Pēteris paskrēja man garām, īsi pēc tam arī piedzīvoju savu šī gada pirmo upītes šķērsošanu pa taisno nevis pa baļķi un brīdi bija jāskrien ar slapjām un vēsām kājām. 

Šeit vēl tiku pāri ar sausām kājām

Kādu brīdi vēl turējos viņam aiz muguras, taču uzreiz aiz posma, kur Lūša disance nodalījās no mūsu trases (ap 12.kilometru) un ieskrējām kaut kādā dubļu takā, Pēteris visai ātri nozuda priekšā līkumainajā takā. Īsi pirms tam viņš tieši bija vilcis no kabatas želeju - varbūt tā bija iedevusi tādu enerģijas lādiņu, kas ļāva tik ātri aizmukt.

Īsu brīdi pēc tam sākās skriešana gar Abula krastu, un vienā no pirmajiem līkumiem gar kraujas malu, gandrīz līkumu neizņēmu un būtu nošļūcis pa krastu uz leju. Skati uz pi, protams, skaisti, laiks tomēr arī bija ļoti pavasarīgs un saulains, bet pa līkumiano taku gar upi īsti ieskrieties nesanāca. Pēc dzeršanas punkta pēkšņi sadzirdēju, ka man strauji tuvojas kāds skrējējs, kurš arī tikpat ātri mani apdzina. Tas bija Artūrs Vadzis, kas iepriekšējā posmā bija finišējis trešajā vietā.

Palēnām arī viņš attālinājās no manis, taču visu laiku viņu redzēju un vietām šķita, ka viņš nav pārāk pārliecināts par to, vai ir joprojām uz trases. Galvā jau sāku samierināties ar atkal palikšanu ārpus trijnieka. Te pēkšņi, kad bija noskrieti ap piecpadsmit kilometriem priekšā ieraudzīju, ka Artūrs ir apstājies, un arī es sev priekšā ieraudzīju sarkano krustu uz koka, kas nozīmēja, ka esam nost no trases. Uzreiz griezos riņķī un nogriešanās vietai biju paskrējis garām vien varbūt pārdesmit metrus. Uzsaucu arī Artūram, bet turpmākos divus kilometrus viņu aiz muguras pat neddzirdēju. Līdz, pietuvojoties Baiļu kalnam, atkal tikpat strauji viņš mani noķēra - taču šoreiz viņš man garām vairs neskrēja.

Skats no augšas

Pa vidu galvā rēķināju, cik vēl ilgi jāskrien. Ja pirms starta šķita, ka trase tomēr būs gana ātra un varbūt iekļausimies 1h30'. Tomēr jo vairāk bija skriets, jo vairāk bija skaidrs, ka rezultāts būs tuvāk 1h40'. Kilometru temps gan līdz šim bija svārstījies no 3'40"/km skrienamākajos posmos līdz 4'30"/km līkumainākās un paugurainākās vietās. Taču zināju, ka beigas ir relatīvi līdzenas un tehniskākās vietas jau ir aiz muguras.

Tā nu divatā skrējām un centos turēt visnotaļ augstu tempu, bet Artūrs bija tupat aiz muguras. Bet joprojām bija sajūta, ka visticamāk viņš tikai nogaida īsto brīdi, kad atkal aizmukt. Kaut kur ap divdesmito kilometru vienā no upes līkumiem pa lielu gabalu pēc apmēram astoņu kilometru pārtraukuma priekšā sev ieraudzīju Pēteri, kas iesēja prātā domu, ka varbūt pa abiem viņu varētu noķert. Taču manīju viņu tikai īsu brīdi.

Trase tuvojās atpakaļ Valmieras centram un gājēju tiltam. Uzskrienot uz tilta un sajūot zem kājām asfaltu, nedaudz pieliku tempu un tajā mirklī Atūrs uzreiz atkrita. Trases beigas kartē biju labi izpētījis un zināju, ka vēl ir apmēram trīs kilometri līdz finišam, kur vēl daudz kas var mainīties un tikpat labi arī mani spēki var beigties.

Sekoja atkal posms gar Gauju un te jau Pēteri priekšā varēju redzēt krietni labāk un uz pulksteņa sarēķināju, ka tās ir apmēram 25 sekundes. Uz trim kilometriem tas, protams, ir diezgan daudz. Tač turpināju censties un jutu, ka tieku viņam arvien tuvāk. Vēl viens posms cauri mežam, atkal gar Gauju. Atstarpe vairs kādas desmit sekundes, bet zinu, ka arī finišs ir pavisam tuvu, vēl līkums cauri Daliņa stadionam, un tad vairs kādi 300 metri līdz finišam vispirms lejup pa taciņu unrepītēm un pēc tam augšā īsā kalniņā.

Pirms iegriešanās stadionā līdz Pēterim vairs kādi divdesmit metri. Arī viņš beidzot laikam pa īstam mani ir pamanījis un stadionā jau uzņem krietni lielāku tempu, cenšos arī es. Taču līdz stadiona vārtiņiem viņam jau esmu garām un atliek tikai atstrādāt beigas. Finišā negaidīti otrā vieta, vidējais temps 3'58"/km. Kā izrādās, tad arī pirmajā vietā finišējušais Kristaps Vējš-Āboliņš priekšā beigās bijis vien 49 sekundes. Aiz manis padsmit sekundes finišē Pēteris. Kā izrādās, tad viņš bija pārpratis, ka finišs ir stadionā un tāpēc stadionā sācis kāpināt tempu. Kas zina, kā viss būtu beidzies, ja viņš būtu zinājis, ka līdz finišam ir nedaudz tālāk, bet šoreiz gala rezultāts bija tieši šāds.

Strinubuka TOP3

Tā nu pagāja pirmi divi Stirnubuka posmi. Diezgan droši, ka skriešu arī nākamajā, kas maija beigās būs Ogrē. Bet līdz tam vēl esmu ieplānojis pēc septiņu gadu pārtraukuma atkal oficiāli nostartēt maratonā.

Ciemos pie vecīša jeb Jukola Lapzemē

Piecas stundas ar auto, divas stundas ar prāmi, vienpadsmit stundas ar vilcienu, trīsdesmit viena stunda Lapzemē, divdesmit viena stunda vilcienā, divas stundas ar prāmi, četras stundas ar auto. Tāda ir īsā versija braucienam uz Jukolu. Kāds noteikti padomās, kāpēc jāpavada ceļā vairāk kā četrdesmit stundas, lai tikai pusotru stundu paskrietu pa Somijas mežu plus septiņos grādos un vēl naktī. Taču jāsaka, ka bija tā vērts.

Divi Latvijas čempionāti ar karti

"Nesen apvidus centrālo daļu šķērsojis viesulis, tāpēc ir koku sagāzumi, kas grūti šķērsojami, (..) Zāle un papardes ļoti saaugušas un skrienamība ir pasliktinājusies..". Šādu apvidus raksturojumu man nācās lasīt divas dienas pirms plānotā starta Latvijas čempionātā orientēšanās sportā garajā distancē, kaut iepriekš, vēl piesakoties, apvidus tika raksturots ar vārdiem "Skrienamība no labas līdz vidējai".

Šopavasar vīrusa laikā e-LOF treniņos mežā ar karti bija sanācis skriet vairāk kā pēdējos piecos gados kopā - tie visi gan bija treniņi nevis sacensības, taču tā kā skriešanas starti šogad ir gājuši mazumā, tad šķita interesanti atkal izmēģināt spēkus orientēšanās sacensībās.

Rudens (ne)skriešana

Rudens kā rudens. Paliek tumšāks. Vajadzētu arī būt, ka vēsāks, bet tā gan īsti vēl nav. Bet tik un tā kāre uz skriešanu ir gājusi mazumā.
Vakaros ik pa laikam sev atgādinu, ka neiziet paskriet ir vieglākais ko izdarīt. Bet tomēr vajag. Nevis sportiskajiem mērķiem, bet priekš sevis. Lai ir možums, lai iztīrītu galvu, lai labāks miegs. Cenšos sev arī atgādināt, ka, sagurums, ko vakarā, atbraucot no darba, mēdzu just, ir tikai galvā. Bet skrien jau kājas. Un tāpēc nav iemesla, lai neskrietu.

Sezonas izskaņa Siguldā

Uz Siguldu, šīs sezonas pēdējo Skrien Latvija posmu, braucu ar domu uzvarēt. Nevar teikt, ka bija simtprocentīga pārliecība, ka tas ir iespējams, bet mērķis tāds bija.
Zināju, ka Jānis Razgalis, kurš bija uzvarējis pēdējos piecos posmos, šoreiz nestartēs. Zināju arī to, ka, lai pakāptos uz otro vietu kopvērtējumā, uzvarētājam nedrīkstu šajā posmā zaudēt vairāk par pusminūti (kaut distances laikā nez kāpēc likās, ka tās var būt tikai divdesmit sekundes), un piedevām Arnis Ozoliņš jāapsteidz vismaz par vienpadsmit sekundēm. Pirmais arguments bija labs iemesls mērķim par uzvaru ar domu "kāpēc gan ne!?", savukārt otrais par to "kāpēc tā vajadzētu".

Rudenim sākoties pa pludmali un Valmieras ielām

Pauze kopš sacensībām Kuldīgā bija sanākusi visai gara. Trīs pilnas nedēļas augustā un vēl divas nedēļas septembra sākumā. Nevarētu gan arī teikt, ka augusta otrajā pusē skrējienu, kuros būtu varējis startēt būtu bijuši diži daudz. Taču šogad vairs īsti nav arī tādas lielas vēlmes kaut kur baigi tālu braukt lai skrietu - ja vien neskaita Skrien Latvija posmus.

4442

Pēc šogad nopelnītām jau septiņām ceturtajām vietām (piecas iepriekšējos Skrien Latvija posmos un divas Latvijas čempionātā) un no tā izrietošajiem jokiem, ka, ja ierodos uz startu, tad ceturtā vieta jau automātiski ir aizņemta, bija pienācis laiks lauzt šo tradīciju. Varbūt tieši tāpēc Kuldīgā man bija iedalīts dalībnieka numurs '4442', lai pēc daudziem četriniekiem beidzot būtu kas cits.