Vasaras sportiskais pagrimums

Pēdējos pāris gados pavasara-vasaras periods sportiskajā ziņā ir bijis diezgan līdzīgs. Līdz maijam gatavojos Rīgas maratonam, vairāk vai mazāk labi noskrienu maratonu, un pēc tam skriešanas vēlme un arī reālā skriešana strauji iet mazumā.

Jūnijā bija paredzēti vairāki orientēšanās starti, tāpēc pēc vienas pilnīgi brīvas pēcmaratona nedēļas centos atsākt kaut ko darīt. Taču skriešana lielākoties bija ar lielu piespiešanos. Skaidrs, ka maratons paņem diezgan daudz no organisma, bet arī pēc ziemas ļoti daudzajiem kilometriem ķermenis laikam prasīja kaut kādu lielāku atelpu. Arī tas, ka diezgan strauji uzēdu 4 kilogramus, ar kuriem vairāk vai mazāk dzīvoju visu vasaru, liecināja, ka iztērētās rezerves ķermenis ļoti ātri bija gatavs uzņemt sevī.

Rīgas maratons 2026

Vienmēr esmu domājis, ka, cepot kūkas, gatavošanas process ir nesamērīgi ilgs, salīdzinot ar to, cik prasa kūku notiesāt. Bet vienlaicīgi process bieži vien ir aizraujošāks par pašu ēšanu.

Tā arī šogad bija ar maratonu - process, lai tiktu līdz maratona starta līnijai bija daudz "krāsaināks" par pašu maratonu. 

Pēc pagājušā gada pavasara abiem maratoniem (Briselē un Rīgā), bija palikusi tāda nepadarīta darba sajūta, jo bija sajūta, ka biju gatavs labākam rezultātam nekā Briselē izdevās noskriet.

Vienlaicīgi, domājot par šī gada Rīgas maratonu, biju izdomājis, ka Rīgas maratons būtu ļoti laba vieta, kur izskriet veterānu rekordu. Maijā pāris dienas pirms maratonu man ir dzimšanas diena, un tā kā šogad līdz ar dzimšanas dienu iesoļoju (ieskrienu?) jaunā gadu desmitā, tad izskriet  Latvijas veterānu rekordu M40+ grupā šķita tīri labs mērķis. 

Finita la sezona

Vēl septembra sākumā biju domājis, ka vienīgie atlikušie mači šajā rudenī būs Valmieras Stirnubuks un Izskrien Ogri skrējiens Ogrē.

Tā vietā, lai patiešām nekur daudz nestartētu, piedalījos gan šajos abos, gan orientēšanās sacensībās Siguldas rudens, gan Stirnubuka noslēdzošajā posmā, un pat Latvijas orientēšanās nakts 3h rogainingā.

Orientēšanās nakts pasākumu (šoreiz startēju Ķegumā) droši vien vairāk var uzskatīt par tādu garu treniņskrējienu ar orientēšanās elementiem. Mērķis bija nosprausts 3 stundās savākt pilnīgi visus kontrolpunktus. Un, iespējams, ja ne pārinieka trauma un nedaudz mazāk kļūdainu variantu, tad mērķi būtu arī izdevies izpildīt. Taču pieveiktie 33.4 kilometri nedaudz ātrāk nekā 2 stundās un 50 minūtēs tik un tā bija ļoti pieklājīgs veikums.

Stirnubuks Valmierā

Pēc pagājušā gada kopvērtējuma uzvaras šogad nevienā Stirnubukā līdz šim nebiju skrējis. Pavasarī bija maratoni, vasarā trauma. Un, lai arī būtu gluži mierā, ka arī atlikušajos Stirnubukos neskrietu, tomēr kaut kāds vilinājums braukt uz Valmieras Stirnubuku bija.

2023.gadā Stirnubuks Valmierā jau bija, un toreiz arī trase bija skrienama, kalnu bija relatīvi maz. Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija līkumotās makšķernieku takas Gaujas un Abula krastos, kur īsti nevarēja ieskrieties. Un tā kā arī šogad distance pārsvarā vijās gar Gaujas abiem krastiem, tad bija skaidrs, ka lielu džungļu vai lielu kalnu tikpat kā nebūs.

Latvijas čempionāts šosejā 5km

Jūlija beigās mans ieplēstais muskulis šķietami jau jutās daudz labāk, un biju sācis skriet katru dienu. Nebija tā, ka nejutu galīgi neko, bet pārsvarā jutu mierā stāvoklī, nevis skrienot. Pēc nepilnām trim nedēļām gan tās miera stāvokļa sajūtas sāka palikt nepatīkamākas un atkal paņēmu trīs dienas brīvas. Kaut biju skrējis katru dienu, tā bija vairāk vai mazāk mierīga skriešana, izņemot, šķiet, vienu treniņu ar tempa daļu viducī. Man joprojām nebija drošas sajūtas, ka varu mēģināt skriet kaut ko jūtami ātrāku.

Augusta beigās, otrdienu vakaros Ogrē atsākoties skrējienam "Apkārt Zilajiem Kalniem", tas kļuva par manu iknedēļas ātro treniņu. Tā kā tur jāskrien ir ne tikai "apkārt", bet arī "augšup", "lejup" un "pāri" Zilajiem Kalniem, tad intensitāte ir ļoti labā līmenī (pat, ja kopējais temps nav tik ļoti augsts kā gludajā skrējienā). Un, to 4km apli noskrienot ap 14 minūtēm, pulss paspēj uzkāpt diezgan pamatīgi. Tā ka šis bija veids, kā atcerēties to, kā ir skriet tuvu sacensību intensitātei.

Mierā jau nesēdēs

Brīdī, kad apstiprinājās tas, ka LČ o-sprintā biju ieplēsis cīpslu, kas pievienojas augšstilba muskulim, tad pirmā lieta, ko centos atrast bija tas, cik ilgi būs jāgaida līdz atkal varēšu skriet. Konkrētā trauma, vadoties pēc internetā atrodamās informācijas, nav ļoti izplatīta, un vienā vietā prognozētais laiks līdz atgriešanās pie pilnas slodzes bija 6-8 nedēļas, citā vietā pat 2-3 mēneši. Katrā ziņā skaidrs bija tas, ka tas visticamāk nebūs vien dažu nedēļu jautājums.

Taču, cik ilgi tad sēdēs un neko nedarīs!?

Plīsums

Pēc Rīgas maratona pieteicos Latvijas čempionātam orientēšanās sportā garajā distancē, kas reizē bija arī Baltijas veterānu čempionāts orientēšanās sportā. Vismaz manā vecuma grupā (M35) apzīmējums "Baltijas" gan bija visai formāls, jo vienīgais sportists, kas nebija no Latvijas, bija kāds čehs, piedevām ne pārāk ātrs.

Muskuļi pēc maratona atjaunojās ne tik ātri, kā biju cerējis, un vēl ceturtdienā (divas dienas pirms došanās mežā) jau sāka šķist, ka tā nebija gluži laba doma pieteikties čempionātam, tomēr galu galā nebija tik traki. Pats lielākais svaigums kājās nebija, bet paskriet mežā varēju tīri labi, cik nu labi tas var būt, pārejot uz diezgan mazpierastu segumu.

Lielāka problēma pirmajā sacensību dienā bija mana negatavība laikapstākļiem. Ārā bija ap +7..+8 grādiem, visu laiku lija lietus, bet nez kāpēc nebiju pirms starta iedomājies, ka tāpēc varētu mežā būt auksti un varbūt ir jāuzvelk divas kārtas.

Rīgas maratons 2025

Vai vajag skriet maratonu, ja pirms pāris nedēļām viens jau noskriets? Vai vajag skriet maratonu, ja maratona nedēļas sākumā pamosties ar temperatūru? Kad maratons jau ir garām, tad atbilde droši vien ir - "jā, kāpēc gan ne", kaut arī pirms maratona pārliecības īsti nebija.

Pirmajā nedēļā pēc Eiropas čempionāta Briselē kopā noskrēju vien 25 kilometrus - patiešām centos ļaut muskuļiem atpūsties un būt prātīgs ar skriešanu. Jo ir diezgan skaidrs, ka līdzīgi kā pēdējā nedēļā pirms maratona ar pārlieku lielu skriešanu var sabojāt maratonu, tad pirmajā nedēļā pēc maratona pārcenšoties var sabojāt un paildzināt atgūšanās periodu.

Maratons Eiropas čempionātā šosejas skriešanā

Stāsts par šo maratonu noteikti jāsāk ar tālo 2014.gadu, kad pirmo reizi man parādījās iespēja startēt Eiropas čempionātā (EČ) vieglatlētikā. Toreiz martā Barselonas maratonā biju izskrējis savu ātrāko (joprojām tas ir 2:19:02) maratonu, ar ko nopelnīju arī iespēju startēt EČ, kas togad augustā notika Cīrihē (Šveicē). Sagatavošanās procesā toreiz iedzīvojos traumā, un tas čempionāts man gāja secen.

Pagājušajā novembrī saņēmu zvanu no Latvijas Vieglatlētikas savienības ar piedāvājumu startēt Eiropas čempionātā šosejā Briselē, jo sezonu biju noslēdzis ar otru ātrāko maratona rezultātu Latvijā. Pirmo reizi čempionāts notika šādā formātā ar trīs distancēm programmā - 10km, pusmaratons un maratons, kur sākotnēji bija plānots, ka startēs pa vienam vīrietim un sievietei no Latvijas katrā distancē.

Pēc aptuvenu nedēļu ilgām pārdomām sapratu, ka vēlreiz šāda izdevība var arī nebūt, un piedāvājumam piekritu. Skaidrs, ka manas spējas maratonā uz Eiropas atlētu fona ir visai pieticīgas, un arī kopš mana ātrākā maratona pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, tomēr tik un tā gribējās aizbraukt maksimāli gatavam. Tāpēc bija pašsaprotami, ka nākamos četrus mēnešus nāksies pavadīt cītīgos treniņos, lai patiešām varētu būt apmierināts par savu startu.

"Kad vieglāk pāriet soļos" jeb sezonas pēdējais Stirnubuks

Pagājusi jau nedēļa kopš šī gada pēdējā Stirnubuka posma Madonā, un arī pēdējām šīs sezonas sacensībām (ja vien neskaita 18.novembra skrējienu Rembatē, kur, kā ierasts, droši vien arī skriešu). Nākamajās divās dienās pēc Stirnbuka bija sajūta, ka varētu vispār kādu laiku neskriet. Taču zinu, ka "ievelkot" neskriešanu, katru nākamo dienu arī neiziet paskriet kļūst arvien vieglāk. Un pēc tam atsākt ir daudz grūtāk.

Diezgan līdzīgi ir ar citām lietām un kārdinājumiem dzīvē, ja ļaujies kaut kam vienreiz, otrreiz tad trešo reizi to izdarīt jau kļūst pavisam viegli. Un arī sportā jau nav diži citādāk. Ir, kas izlaiž vienu treniņu, otru treniņu, un tad attopas, ka nedēļu jau nav skriets. Ir sportisti, kas, vienreiz izstājoties no sacensībām, sāk to darīt arvien biežāk. Un nevis tāpēc, ka to liek darīt trauma, bet tāpēc, ka nebija īstā diena. Kaut patiesībā tieši grūtajās dienās var iemācīties pavisam jaunas lietas - nu kaut vai to, kā pārvarēt to, kad ir grūti.

Arī pēdējā Stirnubukā nebija tā vieglākā diena. Jā, iespējams, nebiju pavisam vesels, jo šajā nedēļā vairāk esmu pavadījis ar aizliktu degunu nekā brīvi elpojošu skatu uz dzīvi. Jā, iespējams, ka pirms starta pašam šķita, ka pēc iepriekšējās slimošanas (pēc iepriekšējā Stirnubuka), esmu jau nedaudz labākā fiziskajā kondīcijā, kas maldīgi nelika startā nedaudz vairāk piebremzēt. Bet tās jau vairāk tādas atrunas.

Izskrien Ogri jeb Latvijas čempionāts 5km šosejā

Startā biju nostājies trešajā vai ceturtajā rindā, un, atskanot starta signālam, man garām paskrēja vēl virkne skrējēju. Nedēļas vidū sava bronhīta/plaušu karsoņa dēļ biju atmetis domu startēt, taču tā kā pieteikts biju, tad beigās izlēmu, ka skriešu, bet prātīgi, jo līdz pilnai veselībai vēl ir patālu.

No paša rīta biju izdomājis, ka varētu mēģināt noskriet šos piecus kilometrus ap 18-19 minūtēm, kas būtu kādu pusminūti lēnāk kilometrā, nekā skrienot veselam un ar pilnu jaudu.

Aptuveni 200 metrus no starta bija 180 grādu apgrieziens, kur  ar ļoti lielu rādiusu, šoreiz baigi neuztraucoties par metru taupīšanu, bet gan vairāk par to, lai lielajā burzmā nepakristu. Taisnē, skrienot atpakaļ gar starta/finiša zonu, jau pamazām sāku citus skrējējus apdzīt, taču skriešana bija pārsteidzoši brīva. Ik pa laikam ieklepojos, taču droši vien arī uz adrenalīna rēķina skriet vispār nebija grūti.

Stirnubuks Tukumā jeb nevajag skriet slimam

Pirmdienā pirms Stirnubuka pamodos ar aizliktu kaklu un klepu. Nepavisam nejutos labi un sāku jau domāt, vai tik tas nav Covid vīruss, kas atkal diezgan bieži ir dzirdams klejojam apkārt. Temperatūras gan nebija, un trešdienā jau šķietami likās, ka paliek labāk. Tāpēc joprojām neatmetu cerības līdz sestdienai, kad it kā būtu jāstartē Stirnubukā, varētu izveseļoties.

Trešdiena gan laikam bija tikai mirkļa uzlabojums, jo jau ceturtdien deguns bija pilns ar iesnām un galva bija galīgi dulla. Arī klepus nekur nebija pazudis un pašsajūta bija tālu no izcilas. Tajā brīdī jau sāku apsvērt, ka Stirnubuks varētu būt jāizlaiž. Visvairāk bēdājos par to, ka iepriekšējo divas nedēļu treniņi bija rādījuši ļoti labus rezultātus un zināju, ka fiziski visticamāk biju pat labākā formā kā iepriekšējā Stirnubukā Irbenē.

Piejūras Stirnu buks Irbenē

Pēc ilgiem laikiem bija Stirnubuks, uz kuru jau savlaicīgi zināju, ka gribēšu braukt. Lai arī sākumā bija solīts, ka tas būs Ventspilī, bet pēcāk pārcēlās uz Irbeni, tas tik un tā likās skriešanas vērts. Un tā arī bija!

Galvenais iemesls šādai vēlmei bija tas, ka jūras tuvumā tikpat kā nav augstu un stāvu kalnu, līkumainas taciņas, kur visu laiku mainās skriešanas temps. Pie jūras ir skrienamākas vietas un mazāk skrienamas, bet pārsvarā ir iespējams turēt vienmērīgu tempu, kas, kā esmu sapratis, man ir ļoti svarīgi labam rezultātam. Pavasarī līdzīgi bija iespēja skriet pa piejūras mežu Saulkrastu Stirnu bukā, kur diemžēl skrējiens īsti neizdevās, jo kaut kas īsti nebija labi ar pašsajūtu, tāpēc šoreiz bija uzdevums kompensēt pavasarī neiespēto.

Trieciennedēļasnogale

Ko darīt, ja nedēļas nogalē ir divas sacensības, un abās gribas startēt? Jāskrien abās!

Nav gluži tā, ka startēšana divas vai pat vairāk dienas pēc kārtas būtu kaut kas pavisam nepieredzēts. Nupat jūnijā gan o-sprinta čempionāts, gan Kāpa kā reiz bija ar startēšanu secīgās dienās. Orientēšanās skriet vairākas dienas pēc kārtas gan ir nedaudz vieglāk, droši vien tāpēc, ka ātrums ir mazāks un, lai arī vispārējo nogurumu tāpat tas iedod, muskuļi tomēr ir nodarbināti nedaudz mazāk intensīvi, vai sprinta gadījumā tā laika izteiksmē ir relatīvi īsa (kaut neapšaubāmi intensīva) slodze.

Savulaik arī gludajā skriešanā, piemēram, Latvijas olimpiādē ir nācies skriet divas dienas pēc kārtas 10000 metrus vienā dienā un 5000 metrus otrā. Savukārt vislielākais daudzdienu skriešanas pārbaudījums līdz šim noteikti man ir bijis startēšana Sāremā 3-dienās, kur triju dienu laikā jāpievar maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 km otrajā, un 16 km pēdējā (te var atrast atskatus no gadiem, kad esmu tur līdz šim skrējis: 2010, 2013 un 2018).

Jūnijs ar karti

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju. 

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.

Rīgas maratons 2024

Daudziem jaunas apņemšanās rodas Jaunajā gadā, mana tapa Ziemassvētkos, kad nolēmu, ka gribu beidzot uzvarēt Latvijas čempionātā maratonā, proti, būt labākajam no Latvijas šī gada Rīgas maratonā. Pēc sportiskās slinkošanas un neskriešanas pusi no novembra un visu decembri šāda apņemšanās bija vienīgais puslīdz labais motivators, lai saņemtos un sāktu atkal regulāri skriet. 

Mērķis šādā definējumā - 'uzvara', protams, nebija pārāk labs. Skaidrs, ka, pirmkārt, tā sasniegšana ir atkarīga ne tikai no manis, bet arī no tā, cik ātri skries konkurenti, un, otrkārt, es arī ļoti labi apzinos, ka šobrīd Latvijā ir kādi divi trīs skrējēji, kuri pilnīgi noteikti maratonā būtu ātrāki par mani, ja vien viņi izietu uz starta līnijas un noskrietu maratonu līdz galam. Līdz ar to galvā, tas vairāk transformējās par to, ka sagatavoties tā, lai spētu noskriet ātrāk par iepriekšējā Rīgas maratona uzvarētāju, proti, 2h25'-2h24' robežās.

Ventspils maratons 2023

Pavasarī pēc otrās vietas Rīgas maratonā rakstīju - "man joprojām nav atbildes, vai maratonu es vēl gribu kaut kad skriet". Taču, šķiet, ka līdz skaidrībai par maratona skriešanu nonācu diezgan ātri, jo pirms divām nedēļām Ventspilī atkal noskrēju visnotaļ veiksmīgu maratonu.

Rīgas maratons 2023 jeb kā sagatavoties maratonam desmit nedēļās

Kad septiņus gadus sacensību režīmā maratons nav skriets, tad nedaudz ir piemirsies, kā tas ir - trenēties maratonam, skriet maratonu un justies pēc maratona (un jā arī to, ka aprakstu pēc maratona var uzrakstīt nedēļas nevis mēneša laikā). Pēdējais oficiālais maratons bija 2016.gada rudenī Valmierā, un kopš 2018.gada, kad parādījās problēmas ar kreisās kājas nervu, domas par nopietna maratona skriešanu biju atmetis.

Ciemos pie vecīša jeb Jukola Lapzemē

Piecas stundas ar auto, divas stundas ar prāmi, vienpadsmit stundas ar vilcienu, trīsdesmit viena stunda Lapzemē, divdesmit viena stunda vilcienā, divas stundas ar prāmi, četras stundas ar auto. Tāda ir īsā versija braucienam uz Jukolu. Kāds noteikti padomās, kāpēc jāpavada ceļā vairāk kā četrdesmit stundas, lai tikai pusotru stundu paskrietu pa Somijas mežu plus septiņos grādos un vēl naktī. Taču jāsaka, ka bija tā vērts.

Veterāns

Peldēšanā tas sākas no 25 gadiem, airēšanā no 27 gadiem, snūkerā no 40 gadiem, taču vairumā sporta veidu veterānu vecums sākas no 35 gadiem. Tā tas ir arī orientēšanās sportā un vieglatlētikā, kur pārmaiņus esmu aizvadījis visus savus sportiskos gadus. Un tā nu ir sanācis, ka šogad arī man ir pienākuši tie gadi, kad varu sevi ieskaitīt veterānu statusā.

Skaidrs, ka veterānu (angliski tos parasti dēvē par masters athletes) nodalīšana no kopējās konkurences ir tā iemesla dēļ, ka ar gadiem fiziskās spējas iet mazumā. Katrā sporta veidā tas vecums, kad parasti tiek sasniegti labākie rezultāti, nedaudz atšķiras, tomēr vairumā gadījumos "spēka gadi" ar retiem izņēmumiem, ir kaut kur starp 20 un 30 gadiem.

Taču, lai arī varbūt patiesi sāk tuvoties tas brīdis, kad jāsamierinās, ka ātrākie gadi jau ir aiz muguras, tomēr veterānu vecumu es redzu arī kā iespēju, kad parādās vairāk izvēles.