Jūnijs ar karti

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju. 

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.

Kāpa galā, nu jāsāk beidzot trenēties

Šī gada Kāpu nobeidzu 9.vietā, un jāsaka, ka, lai arī precīzāka orientēšanās visu trīs dienu garumā man pat pie lielas veiksmes būtu atnesusi vietu uzreiz aiz trijnieka, tomēr iegūtais rezultāts ir apmēram tāds, kādu biju gaidījis pirms braucu uz Alūksni.

Ne tik labās lietas šajā Kāpā bija:

• Maksimāls fizisko spēju trūkums - visas trīs dienas spēka pietika vien aptuveni pirmajiem pieciem sešiem kilometriem, un tas šķiet arī bija galvenais kļūdu un paviršību vaininieks
• Pirmās dienas kartes apšaubāmā kvalitāte - salīdzinot ar veco karti, vairākās svarīgās vietās šis tas jaunajā kartē iezīmēts nebija kā nākas
• Nepārdomāta dzirdināšana, vismaz elites grupām - pirmajā dienā dzert pirmo un vienīgo reizi dabūju tikai pēc vairāk kā 50 minūtēm no starta, beidzamajā dienā dzirdināšanas bija jau divas, taču tik un tā kopumā to izvietojums distancē bija patālu no noteikumos minētā - ik pēc 25 minūtēm, ja distance kopā virs 40 minūtēm
• Pārāk lielais karstums
• Joprojām iztrūkstošā iedzīšana pēdējā dienā

Toties bija arī varen daudz labu lietu:

• Necerēti labs veikums otrajā sacensību dienā, kad finišēju ar piekto rezultātu - kā nekā WRE diena
• Laba un lēta ēdināšana - daudzajās Alūksnes ēstuvēs varēja atrast ko vien sirds kāro, vien žēl, ka nokavējām izdevīgo pusdienu piedāvājumu "saules centrā", kurš vakaros pēc sešiem un brīvdienās neesot spēkā
• Lieliska "kultūras programma" - domāju, ka tiem, kas Kāpā bija pirmo reizi visi koncerti, uguņošanas, dejošanas, maršēšanas noteikti paliks atmiņā. Tur gan liels nopelns pašu alūksniešu (laikam jau galvenokārt Viļņa Veļķera) iniciatīva
• Starts sprintā 2.dienas vakarā - finišēju trešais, lai gan, ja ne kļūda, kurā joprojām vainoju aplamu leģendu, un ja ne daļas sportistu ceļa izvēle caur aizliegto vietu, kur uz aizliegto variantu varēja ievinnēt pat pusminūti, tad būtu turpat kur pirmie - pats brīnos, ka distances beigās esmu ticis pie vairākiem pirmajiem laikiem garajos etapos. Tomēr tik un tā daudzie ceļu varianti padarīja patiešām interesantu šo sprintu, un vismaz ieguvu pārliecību, ka sprintā tomēr varu iztikt bez kļūdām. Sprints, gan droši vien atstāja arī savu noguruma devu manās kājās, taču nedomāju, ka pēdējā dienā tāpat būtu varējis diži ātrāk paskriet
• Interesantā distances beigu daļa Alūksnes parkā Kāpas pēdējā dienā - tas bija labs pavērsiens distancē, kur nācās pat pielietot sprinta iemaņas, pēc ļoti "zaļā" meža lielākajā distances daļā.
• Interesantā valdes sēde - ar runām par projektiem, stratēģijām un citām lietām
• Trīs dienu atpūta no ierastā dienas ritma
• Ļoti ceru, ka beigas problemātiskajam treniņu procesam kāds tas ir bijis līdz šim
• Skrējiens distancē šortos pirmajā dienā - ja neskaita divas satikšanās reizes ar nātrēm, kā rezultātā vakarā kādu laiku aizmigt nevarēju, tad citādi pa mežu skriet šortos ir tīri forši

Un jā, šodien biju arī pie traumatologa saistībā ar savu celi, par kuru vairāki Kāpā šausminājās. Tā vairs nav Jukolas trauma, bet ieilgusī trauma no 10MILAs, kad sasitu to pašu celi. Diagnoze ir prepatellārs bursīts, taču par laimi nekādas infekcijas tur nav, un es varot mierīgi trenēties un censties celi vairs netraumēt. Tātad ļoti ceru, ka tas ir sākums jaunam treniņu ciklam.

Īsā nometne Somijā

Aizvadītajā nedēļas nogalē, kamēr liela daļa orientieristu startēja Rīgas čempionātā un Latvijas Universiādē, es devos uz Somiju, lai iepazītos ar šī gada Jukolas apvidu. Tā kā pavisam netālu no Jukolas sacensību centra norisinājās divu dienu sacensības Uudenmaan Rastipäivät 2010, tad patiesībā nometne, ja šo divu dienu izbraucienu tā var nosaukt, izvērtās par piedalīšanos sacensībās.

Sestdien no paša rīta vēl pirms pulksten septiņiem jau atrados lidmašīnā, lai dotos uz Helsinkiem. Tālāk jau izmantojot somu sabiedrisko transportu (autobusu un vilcienu) pulksten deviņos jau biju Hyvinkää pilsētiņā, kas atrodas vien ~5km attālumā no šī gada Jukolas sacensību centra. Hyvinkää sastapu Lapuan Virkiä kluba biedrus un tad jau drīz vien devāmies uz mūsu sacensību centru.

Jāsaka, ka Somija šajā nedēļas nogalē bija pārņemta ar karstumu, jo, tā vien šķiet, ka dienas vidū temperatūra ārā bija tuvu +30 grādiem, un pie debesīm mākoņus pat nemanīja. Nepierastais karstums, protams, skriešanu mežā padarīja jo grūtāku. Taču patiesībā lielākās pārvietošanās grūtības radīja tas, ka lielākajā daļā sacensību apvidus zemi klāja meža tīrīšanas darbos atstātie sausie egļu zari, kā arī bija ļoti daudz mežistrādes laikā radušies traktoru iebrauktie ceļi, (lai arī tie tāpat bija klāti ar zariem, tomēr vietām tie skriešanu nedaudz atviegloja). Taču kartes autors šos ceļus kartē nebija centies īpaši attēlot līdz ar to brīžiem tā sanāca kā laimes spēle - trāpīt uz kāda tāda ceļa, kas aizvedīs tuvu punktam.

Pretēji tam, ka skriešanai pa šādu apvidu vajadzēja gan daudz fiziska spēka, lai izlēkātu pār visiem zariem, no orientēšanās viedokļa distances īpaši sarežģītas nebija. Katrā ziņā apvidū pārsvarā bija salīdzinoši lielas reljefa formas, līdz ar to orientēties mikroreljefā nenācās. Te gan jāsaka, ka lai arī pa lielam orientēšanās īpaši sarežģīta nebija, tomēr it sevišķi pirmajā dienā man problēmas sagādāja 5m horizontāles, kuras Latvijā praktiski nekur netiek izmantotas, taču pielietojot tās apvidus ir krietni vairāk ģeneralizēts. Šī iemesla dēļ pirmajā dienā vismaz trīs vietās punktus uz nogāzēm, pie klintiņām meklēju krietni zemāk nekā tie patiesībā bija atrodami.

Tā kā sacensībām bija pieteikts visai liels dalībnieku skaits, tad H21 grupa bija sadalīta divās daļās H21A1 un H21A2. Tas dalījums gan bija tāds visai dīvains, jo abās no šīm grupām abas dienas startēja tikai apmēram ceturtā daļa grupas dalībniekiem dalībniekiem - daļa startēja tikai pirmajā dienā vidējā distancē (5,7km), bet daļa tikai otrajā dienā (9,8km), tā rezultātā pie kopvērtējuma tika vien ~25 sportisti katrā no grupām.

Pirmajā dienā lielākās kļūdas pieļāvu uz trešo, ceturto, desmito un vienpadsmito punktu, taču jāatzīst, ka uz visiem 100% distancē neskrēju. Gala rezultātā pirmajā dienā finišēju 21.vietā ar rezultātu 40:50 (4:42) aiz uzvarētāja. Jāpiebilst, ka nometne šajā nedēļas nogalē bija arī Turun Metsänkävijat komandai, un no latviešiem šajos mačos startēja arī Kalvis, Mārtiņš un Jānis. Kalvis bija ielozēts manā grupā, pirmajā dienā viņš finišēja ar devīto laiku.

Karte - 1.diena

Pēc dienas skrējiena, kārtīgām pusdienām un vismaz 3 stundu ilga miega (kā nekā cēlos no rīta jau pussešos) vakarā uz iepriekš plānoto nakts treniņu Jukolas treniņkartē tomēr neaizbraucu, jo pēc gulēšanas vairs īpašas vēlmes kaut kur doties nebija. Tā vietā iegājām nedaudz pasildīties saunā un nedaudz paplunčājāmies baseinā.

Otrajā dienā kopumā izdevās noskriet labāk, arī kājas jau bija daudz labāk apradušas ar pamatu zem kājām. Runājot par kļūdām, jau sākumā uz otro punktu pārāk šķībi izgāju uz ceļa, tad kļūda uz sesto punktu, kur pirms punkta pārskrēju kaut kādam purviņam, kas laikam kartē nebija zīmēts un jau sāku lūkoties pēc punkta par ātru, tur par laimi bija vēl divi manas grupas skrējēji, līdz ar to punktu visai ātri atradu. Tad visai muļķīga kļūda uz 7.KP, kur ļoti labi un ātri veicu praktiski visu etapu, taču pašās beigās, domāju, ka no izcirtuma iegriežos biezoknītī no dzeltenā stūra, taču patiesībā iegāju no "zaļā" stūra, kas dabā gan īpaši viens no otra neatšķīrās. Tā rezultātā punkta rajonā biju par zemu un izmetot līkumu gar vairākiem mazajiem grāvīšiem beigās punktu tomēr atradu. Tālāk būtiska kļūda bija uz 10.KP, kur, lai arī sākumā biju domājis iet pa leju pa ceļu, tomēr no punkta izgāju par daudz pa kreisi un beigās nācās iet pa taisno. Lai arī izgāju diezgan taisni, taču tur pamats zem kājām bija visai štruntīgs, kā rezultātā Kalvis, ejot pa ceļu, ievinnēja man tajā etapā ap 40 sekundēm. Atlikušajā distances daļā nelielu vēl līkumu uzmetu pie punkta pirms dzirdināšanas, jo izcirtumā esošo klinti noturēju par melno kvadrātiņu pa labi no sarkanās līnijas un aizgāju par daudz pa kreisi, kā arī uz pirmspēdējo punktu noskrēju par zemu, un biju pārsteigts, ka punkts, kur leģenda bija ieloks, patiesībā atradās starp divām klintiņām. Galu galā vēl aizķeršanās bija pēdējā punktā, kur ~5m pirms punkta, bija pēdējais punkts kaut kādai marķētajai distancei, un pieskrienot pie tā, nedaudz pajuku uzreiz neredzot, kur tad ir mans 100.punkts. Šur un tur pēc splitiem esmu pazaudējis vēl, bet tajās vietās tas vairāk ir bijis ne tik daudz uz kļūdu, cik uz sliktāka pamata rēķina, kas vietām 3 metrus uz vienu vai otru pusi būtiski atšķīrās.

Karte - 2.diena

Savus 9,8km pieveicu 1:08:57, dienā ieņemot 7.vietu, dienas uzvarētājam Kalvim zaudējot 3 minūtes 19 sekundes. Kopvērtējumā ieņēmu 6.vietu, vien 10 sekundes aiz 5.vietas, par kuru jau būtu pienākusies balva - dāvanu karte 40 eiro vērtībā. Bet gan jau pie tās tikšu kādu citu reizi.

Mājup lidoju kopā ar TuMes latviešiem, un lidostā, gaidot aizkavējušos lidmašīnu, vēl paspējām izdiskutēt Latvijas atlašu sistēmu. Pie vienota viedokļa gan nenonācām, taču kopsaucējs gan bija tas, ka ir lietas, kas būtu maināmas, kā to izdarīt, gan pagaidām skaidrs nav.

Nu un tagad jau atlikušas vairs nepilnas divas nedēļas līdz Eiropas čempionātam Bulgārijā, kas visticamāk arī būs nākamās orientēšanās sacensības, jo šonedēļ uz Baltijas čempionātu nebraucu. Vismaz pozitīvā lieta, ka divu dienu skriešana teju +30 grādos būs atsvaidzinājusi sajūtas kādas tās visticamāk arī būs Bulgārijā. maz ticams, ka tur pie Melnās jūras būs daudz vēsāks.

Nedēļas nogale Kurzemē - Latvijas čempionāts

Šī gada pirmās divas Latvijas čempionāta orientēšanās sportā distances - sprints un garā - ir aizvadītas. Ne gluži tā kā būtu gribējis, ne gluži tā kā biju spējīgs, bet nu tur jau neko nepadarīsi.

Sprints
Sprintā (karte zemāk), visai neraksturīgi man, divās vietās iegāza variantu izvēle, kā arī, protams, nepareizā punkta paņemšana. Sāku, kā man likās, diezgan lēni, un, pirmo punktu paņemot, vēl nospriedu, ka jāsāk skriet ātrāk. Uz otro punktu, iespējams, kreisais variants bija ātrāks, jo tur nebūtu jāpievar tik liels kāpums, bet tur neko nezaudēju. Uz trešo punktu, kā izrādās, praktiski visi, tai skaitā arī es, bija šķērsojuši pirms punkta esošo kartē zīmēto melno sienu, kuru pēc noteikumiem šķērsot nedrīkst, bet nu dabā gan īsti nekas par to neliecināja.

Līdz 6.KP biju pamanījies jau būt līderis distancē, taču tad sekoja septītais punkts. Nogriežoties no pļavas mežā, pa gabalu jau pamanīju punktu, un lai arī sākumā šķita, ka nez vai tas ir mans, tomēr nez kāpēc izlēmu, ka tas ir īstais, atzīmējos un tad sāku pētīt, ka nav mans numurs. Ar pirkstu izbraucu cauri visām leģendām, lai pārliecinātos vēlreiz, taču mans punkts tas nebija. Tad vēl nedaudz pagāja, kamēr novērtēju apkārtni un galu galā ieraudzīju savu punktu, bet līdz ar to vairāk kā 20 sekundes bija zaudētas. Uz 9.KP skrienot, iedomājos, ka tā vieta ir ļoti līdzīga tiem apstākļiem, kādi bija pirms diviem gadiem sprintā Raganā. Tad uz 10.KP sekoja varianta kļūda, jo izlēmu, ka ejot taisni būs jākāpj baigā kalnā un labāk iešu pa augšu pa labo pusi. Galu galā arī tur paņēmu dažas liekas horizontāles, bet etapā atkal pazaudēju 20 sekundes tiem, kas bija gājuši pa taisno. Uz 11.KP pa nogāzi kārtīgi paslidinājos, droši vien "piepalīdzēja" tas, ka naglu man bučos ir palikušas pavisam maz, lai gan grūti iedomāties, ko darīja tie, kas skrēja ar botām.

Pēc tam uz 12.KP  vispirms jau problēma bija tā, ka nepamanīju kreiso variantu, kas bija ātrāks, taču, ejot pa savu variantu un šķērsojot upi, iekāpu kaut kādā bedrē kā rezultātā pilnā augumā ieplanēju upē - rezultātā slapja karte, sasista roka un neliels apjukums pieceļoties līdz brīdim, kad kartē atkal atradu vajadzīgo etapu. Uz kritienu gan droši vien zaudēju mazāk par 10 sekundēm, bet vēl ja pieskaita nepareizo variantu, tad atkal padsmit sekundes zaudētas. Atlikušo daļu līdz finišam veicu bez īpašas aizķeršanās, ja neskaita, ka padaudz zaudēju uz 14.KP, skrienot lejup pa nogāzi, kā arī uz 17.KP nevarēju izšķirties par variantu - pēc nelielas minstināšanās izvēlējos iet pa leju, lai gan pa augšu pa pļavu laikam tomēr bijis ātrāk.

Rezultātā 6.vieta, +1:13 aiz pirmās vietas, 36 sekundes aiz sudraba medaļas. Paskriet it kā varēju, tomēr īsti kur ieskrieties jau nebija, kalni gan man nepatika - laikam tāpēc ka tik stāvi, un tur jau tā skriešana tad nosacīta.

Karte - 1.aplis

Garā distance
Pēc sprinta ļoti gaidīju garo distanci. Gan tāpēc, ka garā distance man vairāk piedienas, jo tur lielāka loma izturībai, gan arī tāpēc, ka gribējās revanšēties par sprinta vājo sniegumu. Ierodoties sacensību centrā, gan biju  nedaudz pārsteigts par vēso laiku, taču, skrienot gan tas patiesībā netraucēja.

Pirmos trīs punktus diezgan labi, vien uz otro sanāca ar nelielu līkumu, uz pirmo punktu skrienot arī paspēju ātrumā apskatīt pirmā apļa distanci un pa lielam izlemt variantus garajiem etapiem. Tāpēc arī uz 4.punktu devos pa iepriekš izvēlēto variantu pa stigu, tomēr etapa beigu daļā izlēmu "nogriezt stūri" un lai arī sākumā mežs bija balts, tomēr pēc tam sākās egles un pa vidam nedaudz pazaudēju savu atrašanās vietu, kā rezultātā izskrēju par daudz pa kreisi izcirtuma galā. Skrienot kļūda likās mazāka, tomēr kartē tomēr redzu, ka kļūda ir paliela un Kalvim zaudētā minūte šajā etapā arī gandrīz tika pazaudēta šajā kļūdā etapa beigu daļā.

Nākamā kļūda bija atkal nosacīti garajā etapā uz 7.KP. Sākumā tiku uz mazās taciņas, taču biju izlēmis iet pa zaļajiem kalniņiem, un no taciņas nogriezos, taču tad īsti pat nevaru kartē saprast kā esmu skrējis, jo lai arī nemanīju, ka stigai pārskrēju pāri, tomēr laikam biju skrējis gar kalna malu pa nelielu izcirtumu (vai vējgāzes rezultātā radušos klajāku vietu) un tad pēc kāda laika atkal tiku uz stigas. Galu galā atkal nonācu uz izcirtuma galā pie kura biju, jau skrienot uz 4.KP. Daļu laika biju pazaudējis līdz tam, taču tā kā iepriekš biju izlēmis, ka skriešu pa mazo taciņu cauri purvam, tad no izcirtuma gala arī devos uz to, lai gan patiesībā vajadzēja gar izcirtumu iet pa labi, jo pa turieni līdz punktam bija tuvāk. Etapa beigās vēl nopētīju, kur man būs jāskrien "puķītē" taču pa ceļu centos skriet gana ātri, taču ar visām nebūšanām atkal minūte labākajam laikam etapā zaudēta.

Nelielu līkumu uzmetu uz pirmo punktu puķītē, sākumā ejot nedaudz par daudz pa labi, atrodot nepareizo bedri un punktu pamanot tikai pēc neliela brītiņa. Laikam kādas 20 sekundes uz to pazaudēju. Atlikušie "puķītes" punkti tika paņemti bez problēmām. Kad visu "puķīti" biju izskrējis beidzot arī atļāvos padzerties dzirdināšanas punktā. 14.KP paņēmu pavisam labi, lai arī vienu brīdi likās, ka ar šo punktu varētu būt problēmas. Tālāk atkal bija pagarš etaps uz 15.KP, un kā izrādās, tad šeit esmu zaudējis uz nepareizu variantu. Pa taisno esot bijis ļoti labi skrienams, neskatoties uz to, ka kartē vietām zīmēts "zaļais". Es gan bez domāšanas izvēlējos ceļa variantu pa labi un pa ceļu arī pieklājīgā ātrumā centos tikt uz priekšu. Uzņemto ātrumu gan strauji samazināja aizaugušā ezera gala šķērsošana, jo tur aptuveni 150 metrus nācās skriet/brist pa ūdeni, brīžiem līdz pat celim. Punkta vieta kartē izskatījās tāda viltīga, taču patiesībā punkts spīdēja jau pa lielu gabalu un tāpēc punktu paņemt nebija problēmas. Atceļā atkal nācās šķērsot ūdens lauku, bet pie paša 16.KP biju aizskrējis nedaudz par daudz pa labi, taču punktu par laimi pamanīju. Un tad jau sekoja kartes maiņa, ūdens dzirdināšanas punktā un līdzjutēju saucieni un devos otrajā aplī.

Lai arī otrā apļa pirmo punktu paņēmu ar nelielu līkumiņu, tomēr, kā par brīnumu, šajā etapā esmu ticis pie pirmā laika. Uz 19.KP sākumā domāju skriet pēc iespējas tālāk pa stigu un tad pa valni gar grāvi līdz punktam. Taču nolēmu nogriezt stūri un iet taisnāk, taču pirms punkta pamanīju pirmo mikropauguru, pie kura, protams, punkta nebija. Līdz ar to aizskrēju līdz tam grāvim, gar kuru biju plānojis skriet sākumā un atkal sanāca uzmest līkumu pirms paņēmu punktu.
Uz 21.KP bija otrā apļa galvenā kļūda. Patiesībā no punkta gandrīz vai vajadzēja uzreiz iet pa labi pa taku, taču gāju pa taisno, bet laikam dēļ vietām pabiezā meža nenoturēju virzienu un aizvilku pa labi Izskrienot uz takas, domāju, kas esmu uz mazās taciņas un pa to tad tik jāskrien punkta virzienā, taču kā izrādās mazo taciņu nebiju manījis un attapos, kad pa gabalu sāka spīdēt jaunaudze pašā kartes malā. Tā nu 21.KP paņēmu ar lielu līkumu, uz ko zaudēju nepilnu minūti.

Uz 22.KP sekoja kross pa ceļu gandrīz līdz pašam punktam. Atlikušie punkti patiesībā nāca praktiski bez problēmām. Uz 25.KP nedaudz saminstinājos pie blakus bedres, un uz 27.KP apskrēju pavisam riņķī pa ceļu, lai gan tur varbūt varēja nogriezt stūri, kā arī uz 28.KP, iespējams, vajadzēja ilgāk paskriet pa leju un kalnā kāpt tikai pirms paša punkta izcirtumā.
Brīdī, kad tuvojos pēdējam punktam, man šķita, ka esmu noskrējis ļoti labi (tad vēl šitādu analīzi nebiju taisījis) un domāju, ka, iespējams, pat varētu vinnēt maču. Finišā Vilnis no Alūksnes man vēl uzbļāva, ka, ja man ir stunda un deviņpadsmit minūtes tad būšu vinnējis, taču, finiša pulkstenī ieraugot, ka mans laiks ir stunda divdesmit piecas, pirmajā mirklī biju nedaudz pārsteigts, ka tik daudz zaudēju.

Kalvis šodien bija patiesi ātrs, taču otrā vieta, tāpat kā vakar, bija gluži reāla. Paskatījos, ka otrā apļa laiks man ir otrs labākais (aiz Kalvja) un patiesībā patiešām būtu gribējies, ka distance bija garāka, jo spēka vēl bija diezgan daudz (pēc splitiem izskatās, ka citiem gan ir kļuvis grūtāk, jo beigās esmu ticis pie vairākiem labākajiem etapa laikiem). Vienīgais mīnuss, ka uz distance beigām atsvaidzināju savu cirkšņa traumu, ko ieguvu pirms aptuveni pusotras nedēļas un ik pa laikam treniņos tā lika par sevi manīt. Jācer, ka šis "atsvaidzinājums" nav uz ilgu laiku.

Starp citu, šodien skrienot, galvā visu laiku skanēja Reiganu jaunā dziesma "Laura". Vēl man patika, ka uz kartes minēts - "Informatīvais atbalsts Zaldus zeme". Laikam esam bijuši Zaldū. Un patiesībā man liekas, ka arī garās distances kartes nosaukums ir nevis "Skrundas nov.", bet gan "Skr un das nov.", bet te varbūt man vienkārši acis mežģās.

Karte - 1.aplis

Karte - 2.aplis

Tā kā šīs divas dienas bija arī atlases uz Pasaules čempionātu, kas augustā notiks Norvēģijā (vēl atlikusi viena atlase Kāpas otrajā dienā), un uz kuru brauks vien 4 sportisti, tad pacentos sarēķināt arī punktus, tiem, kas reāli varētu pacīnīties par vietu izlasē uz šo maču. Un pagaidām rezultāti izskatās šādi:

Sprints             Garā          Kopā
AP 00:15:16 100.00 01:24:16 96.08 196.08
KM 00:16:34 92.15 01:20:58 100.00 192.15
JK 00:15:53 96.12 01:24:30 95.82 191.94
RR 00:16:29 92.62 01:25:00 95.25 187.87
EB 00:15:55 95.92 01:28:15 91.75 187.66
AJ 00:16:12 94.24 01:28:42 91.28 185.52

Izskatās, ka vienīgais, kurš var būt drošs par savu vietu komandā ir Artūrs Pauliņš, bet par pārējiem skaidrs, ka te visu izšķirs Kāpa, lai gan vēl jau noteikumos stāv ierakstīts komisijas lēmums, lai gan šķiet, ka pie šādas sīvas cīņas, nez vai tā pielietojums būtu lietderīgs.

Bulgārijai būt!

Šodienas galvenā ziņa ir tā, ka atlasē uz Eiropas čempionātu tomēr esmu ticis izlasē, kā Nr.1 pēc atlasēm, neskatoties pat uz šodienas 6.vietu Aronas kausā.
Šī nedēļa treniņu ziņā ir vērtējama kā sekmīgi pavadīta tikai līdz otrdienai, jo dažādu iemeslu dēļ trešdien, ceturtdien un piektdien treniņos kopā pavadītais laiks pat īsti nesasniedz stundu, ko jutu arī šodien, jo kājas mistiskā kārtā sāpēja tā it kā nebūtu skrējušas pa mīkstu pamatu nez cik sen, un līdz ar to skrienot bija sajūta, ka paskriet nevaru vispār. Pat likās brīžiem ka arī Atis Rešķis, ko pie 14.KP pamanīju aiz sevis (startēja gan 2 minūtes man priekšā) un it kā biju noķēris, patiesībā skrēja ātrāk nekā es - un laikam ne par velti arī finišēja viņš man pa priekšu.
Par Kusas mežu man jau no bērnības nav tās patīkamākās atmiņas, jo allaž mežs te ir bijis ļoti zaļš, un šogad nedaudz labāk varbūt bija vien tas, ka lapas vēl saplaukušas nebija. Citādi gan - brikšņi, izgāzti koki, vējgāzes - pa tādu apvidu, pat izejot etapu it kā bez kļūdas, vari zaudēt padsmit sekundes etapā vien dēļ tā, ka šie dabiskie šķēršļi bieži vien pārvietošanās ātrumu samazina līdz minimumam, un veiksmīgāks ir tas, kurš ir atradis labāko vietu, kur izložņāt starp sagāztajiem kokiem. Nu nepatīk skriet man pa tādiem mežiem, kur nav iespējams normāli paskriet. Piedevām, protams, šāds mežs dāvā saskrāpētas rokas, kājas un arī seju.
Kā man gāja tieši orientēšanās? - Nu tā, varēja labāk. (Karti skatīt zemāk) Vietām gan man arī likās, ka kartē zīmētais 100% neatbilda tam, kā tas izskatījās dabā, bet ja arī tā bija, tad tas jau visiem bija vienādi. Startā biju pārsteigts par negaidīti lielajiem kontrolpunkta rimbuļiem uz kartes. Vai nu iepriekšējos mačos tie bija par mazu, vai arī šeit par lielu vai arī pārāk spilgi, tomēr sākumā tas likās visai savādi.
Uz 1. varbūt arī vajadzēja iet pa ceļu, taču izlēmu tomēr riskēt un pirmo punktu detaļām pilnā rajonā tomēr ņemt pa taisno. Pirms punkta, vēl kalnā esot, neizlasīju punkta atrašanās vietu kartē, un, noskrienot no kalna ieplakā, nevarēju saprast, kāpēc punktu neredzu, tikai pēc brīža sapratu, ka punkts ir no manis pa kreisi. Ceļā uz 3. uz brīdi "iesprūdu" starp sagāztajiem kokiem, pašu punktu gan paņēmu labi. Uz 5. pirmā kļūda bija aplama izeja no 4., izejot pa kreisi, nevis taisni pa taku. Pie paša punkta neizlasīju punkta vietu, un tikai nonācis pie strautiņa sapratu, ka punkts patiesībā ir divas horizontāles augstāk. Uz 6. atkal kļūda tāpēc, ka atkal neizlasīju punkta rajonu kartē (laikam skriešana cauri brikšņiem un tajā pat laikā skatīšanās kartē nav paveicama aktivitāte priekš manis). Ceļā uz 8. atkal pa ceļam krietni mani sabremzēja kritušie koki un brikšņi zaļajā. Lai arī sākotnēji nebiju plānojis, tomēr jau diezgan laicīgi uzskrēju kalnā, galvenokārt, lai apskrietu kritušos kokus, taču tālāk purvā ejot gar grāvi virzienā uz punktu, nonācu praktiski tieši pretī blakus ielokam (šī arī bija viena no vietām, kur man likās nedaudz savādi uzzīmēta karte), un galu galā atkal tika zaudēts laiks. Tālāk vien nedaudz pārsteidza tas, ka 11. bija baigi pa labi no tās vietas, kur pārgāju pār strautiņu, taču citādi līdz pat 13. problēmu ar orientēšanos nebija, uz ceļa vien jutu, ka galīgi šodien "neripo".
14. tā fakta dēļ, ka tam visapkārt kartē bija zaļā krāsa vien darīja mani bažīgu, un, lai arī brīdi domāju, ka varbūt uz punktu ir kāds cits variants, tomēr devos vien taisno. Te nu etapa pēdējā trešdaļa atkal bija tīra laušanās pa brikšņiem un tā rezultātā, gandrīz paskrēju garām punktam. Paņemot punktu, aiz sevis ieraudzīju Ati Rešķi, kurš startēja 2 minūtes aiz manis, un atlikušo distances daļu veicām kopā. Neliela aizķeršanās sanāca pie 17., kur SportIdent stacija bija norauta no statīva un gulēja zemē, līdz ar to pirmajā mirklī likās, ka būs jāatzīmējas ar kompostieri, tomēr pamanīju to pie zemes un atzīmējos kā nākas, vēl piemetot to nedaudz tuvāk pašam punktam, lai arī citi redz. Uz 18., līdzīgi kā sākumā, iespējams, tomēr vajadzēja skriet pa ceļu, jo, lai arī kontūra gar "zaļo" bija gluži labs orientieris tomēr, tur visu laiku sanāca skriet augšā-lejā. Uz 19. aiz zara aizķērās sviedru lente un nolidoja no galvas, par laimi aizmugurē esošais Atis to uzreiz pamanīja un pameta man to atpakaļ. Uz 20. etapa pirmo daļu skrēju nekādī nevarot sagaidīt ceļu, bet, galu galā pārskrienot to uzreiz blakus purvam, cauri zaļajam gāja taciņa, kas kartē atzīmēta nebija un tāpēc vienu brīdi punktu gribēju meklēt ātrāk, un biju nedaudz pārsteigts ieraugot īsto stidziņu pirms punkta, un pirmajā brīdī apjūkot, kur tad īsti esmu, jo it kā vienai takai pāri jau pārskrēju. Par laimi te Atis pamanīja punktu un tad jau skrienot uz nākamo biju pārsteigts, ka esam jau tikuši līdz distances beigām.
Protams, galu galā 6.vieta nav nekas īpašs 9kopvērtējums Aronas kausam jau gan arī man nesanāk, jo skrēju vien tikai šodien), taču galvenais uzdevums šajā mačā par tikšanu uz Eiropas čempionātu Bulgārijā tika izpildīts. Tāpēc maija beigas un jūnija sākums izskatās, ka tiks pavadīts pie Melnās jūras. Latvijā tā vien šķiet, ka nākamie orientēšanās mači būs Latvijas čempionāts Saldū, kas nu jau būs atlase uz Pasaules čempionātu.
Nākamsestdien būšu sastopams Cēsīs skrējienā "Cēsu pavasaris", un, lai arī sestdien un svētdien notiks arī Rīgas kausi, kas ir arī atlase uz Pasaules Studentu čempionātu un teorētiski domāju, ka komandā droši vien arī tiktu, taču šos mačus izlaidīšu. Galvenokārt tāpēc, ka jau sezonas sākumā biju nolēmis, ka tieši tāpēc, ka atlases uz studentu čempionātu nez kāpēc nesakrīt ne ar EČ vai PČ atlasēm, kas, manuprāt, liecina par pilnīgi aplamu atlašu plānošanu (nevar taču katru nedēļas nogali startēt kādā atlases mačā), un galu galā studentu izlases veidotāju mērķis laikam ir aizvest uz čempionātu nevis spēcīgāko, bet gan maksimāli nogurdināto izlasi, kas ar startēšanu visos mačos pēc kārtas, iespējams, būs izsmēluši sevi jau sezonas sākumā.

Skriešanas normatīvi un orientēšanās atlases

Vakar, papētot čehu atlašu plānus, pamanīju, ka čehiem viens no kritērijiem ir arī normatīvi stadionā. Vīriešiem 5000 m distancē A normatīvs ir 15:55, bet B - 16:25. Sievietēm ir 3000 m distance attiecīgi ar 10:55 un 11:15. Ja nespēj izskriet normatīvu, tad praktiski ir neiespējama iekļūšana izlasē. Savulaik padomju laikos PSRS izlasei arī esot bijuši obligāti stadiona normatīvi un daudzi Latvijas sportisti tos ir izbaudījuši (par konkrētiem normatīviem gan varbūt kāds var pastāstīt ko vairāk, jo precīzus to laiku kritērijus nezinu, vien esmu dzirdējis nostāstus), taču tagad, ja neskaita, ka kā viena no atlasēm pāris reizes ir bijis kross Biķernieku mežā (un tur parasti arī tika rēķināts koeficients pret labāko nevis kaut kāds konkrēts rezultāts), tad mums vairs neviens skriešanas ātrumu netestē.

Patiesībā šķiet, ka arī citas valstis dalās šajās divās grupās - tajās, kurās ir skriešanas normatīvi stadionā un tās, kurās šādi normatīvi nav. Piemēram, Ziemeļvalstīs uzsvars ir uz orientēšanos dēļ viņu sarežģītajiem apvidiem un viņiem normatīvu, šķiet, nav, savukārt Centrāleiropā apvidus ir tehniski vienkāršāks, un varbūt tieši tāpēc šajās valstīs biežāk kā viens no atlases kritērijiem ir uzrādītais rezultāts stadionā.

Katrā ziņā Latvijā, ieviešot šādus kritērijus, pieļauju, ka vīriešiem tas īpaši neko nemainītu un šādus rezultātus gana daudzi varētu arī izskriet. Savukārt, lai piedod man mūsu meitenes, bet nez kāpēc man šķiet, ka meitenēm ar šo normatīvu izskriešanu būtu krietni vien lielākas problēmas. Protams, galu galā paliek jau arī jautājums - vai rezultāts stadionā vispār ir vērā ņemams kā atlases kritērijs uz izlasi orientēšanās sportā...

Savlaicīgie čehu plāni

Šodien uzgāju internetā, ka Čehijas o-federācija bija publicējusi izlašu atlases kritērijus 2010.gada sezonai jau 23.novembrī. Lūk to var nosaukt par savlaicīgu plānošanu, kur jau uzsākot ziemas treniņciklu vari plānot, kur un kā Tev būs jāstartē, lai tiktu izlasē. Kaut gan, ja paskatās, ka norvēģi savus kritērijus publicēja vien vakar, t.i., 8.martā, tad Latvijas atlašu publicēšana janvāra beigās ir pat gluži pieklājīgā atstatumā no sezonas sākuma. Katrā ziņā arī mums ir kur augt ar savlaicīgu plānošanu, par ko rakstīju arī kādā janvāra ierakstā.

Par izlasēm un atlasēm

Gada beigās saskāros ar faktu, ka, nezinot laicīgi atlases sacensību datumus, nevaru plānot savu sezonu, nevaru zināt, vai konkrētajā nedēļas nogalē man būs jāstartē o-sacensībās vai varu, piemēram, startēt kādā skrējienā. Jaunās atlases 2010.gada sezonai tiks publicētas tuvākajās dienās, jo jau vakar valdes sēdē ar tām iepazināmies, taču būtībā lielu izmaiņu kopš pērnā gada kopējā sistēmā nav. Pagājušā gada ziemā, ka LOF valdē bija spriešana par izlasēm, uzrakstīju savu skatījumu par izlašu komisijas darbu un atlašu veidošanu, kas zina, varbūt kādreiz arī tas notiks tieši šādi:

Izlases komisijas mērķis – Nodrošināt spēcīgāko izlasi* (skat zemāk) dalībai nozīmīgākajās starptautiskajās sacensībās, t.i., Baltijas, Eiropas un Pasaules čempionāts, Pasaules spēles. Lai šo mērķi īstenotu nepieciešams:

• Prasmīgi izveidoti un sportistiem skaidri izprotami atlases kritēriji – pirms tiek izlemts par kandidēšanu uz izlasi un mērķtiecīgi tam gatavojoties, sportistam ir jābūt skaidrībai uz ko viņš pretendē, iekļūstot izlasē. Galvenie principi šādas atlases sistēmas izveidē:
• Divu sportistu spēki konkrētā laika momentā ir salīdzināmi, tiem startējot vienās sacensībās, vienādos apstākļos. Dažādas tabulas – rangi, kausi un kopvērtējumi, ne vienmēr atspoguļo patieso spēku samēru, it sevišķi, ja dalībnieku rezultāti šajās tabulās ir līdzīgi (piemēram, IOF Pasaules ranga 130. un 160.vietā esošo sportistu reālie spēki varētu būt ļoti līdzīgi, lai arī nomināli tos šķir 30 vietas);
• Izlasē iekļūst pēc atlašu rezultātiem vai citiem iepriekš noteiktiem kritērijiem;
• Ja tiek iekļauts punkts par iespējamu dalībnieku iekļaušanu izlasē ar izlases komisijas lēmumu (kas nav vēlams) tad jābūt konkrēti pateiktiem gadījumiem, kad šo var izmantot** (Piemēram, kritērijs lēmuma brīdī, ka sportists ir labāk startējis citās sacensībās, nav objektīvs, jo iepriekš nav bijis noteikts, ka citu sacensību rezultāti tiks ņemti vērā izlases veidošanā. Tāpat, piemēram, iepriekšējo sezonu rezultāti nav objektīvi kritēriji lēmuma pieņemšanas brīdī);
• Tiek noteikta kārtība, kas nosaka, kurās distancēs sportists čempionātā startē. Vēlams atlasās uz konkrētām distancēm;
• Tiek noteikta starta grupu piešķiršanas kārtība (piemēram, sportisti izvēlas secībā pēc ieņemtās vietas atlasēs, izlases vadītāja lēmums);
• Tiek noteikta stafešu veidošanas kārtība (piemēram, pirmās dienas rezultāti, rezultāti atlasēs, izlases vadītāja lēmums, vēsturiski sasniegumi);
• Bez atlasēm komandā iekļauto sportistu rezultāti netiek ņemti vērā, kalkulējot koeficientus – sportistiem/izlases kandidātiem jāsacenšas savā starpā nevis ar tiem, kas jau iekļauti komandā;
• Savlaicīgi publicēti kritēriji, kas nosaka kārtību tikt iekļautam komandā bez dalības atlases sacensībās.

• Izlases dalībnieku un kandidātu periodiski koptreniņi/nometnes:
• Iespēja sportistiem savstarpēji apmainīties ar idejām, jaunām treniņu metodēm
• Uzlabot izlases kopējo mikroklimatu, savstarpējās attiecības
• Sportistiem ir plašas iespējas individuāli trenēt fizisko sagatavotību, orientēšanās tehnikas pilnveidošana galvenais uzdevums šādiem koptreniņiem
• Izlases komisijas uzdevums – koordinēt šādu koptreniņu norisi

* Prioritātei jābūt, ka minētajās sacensībās startē esošajā brīdī stiprākā izlase. Mums nav izlases treneru, kas nepārtraukti strādātu ar izlasi, kas garantētu spožas izlases sportistu nākotnes perspektīvas. Izlasē neiekļuvušajiem sportistiem ir iespējams pilnveidot savu meistarību un uzkrāt pieredzi citās augsta līmeņa starptautiskās sacensībās – startējot sacensībās ārzemēs (O-Ringen, Jukola, 10-MILA), ko bieži vien sedz šo sportistu ārvalstu klubi, tāpat par saviem līdzekļiem iespējams startēt Pasaules kausa posmos.

** Pielietojot izlases komisijas lēmumu, it sevišķi ar tā rezultātu iekļaujot izlasē kādu komisijasprāt „perspektīvu” sportistu, pastāv risks, ka sportists, kurš, vērtējot pēc atlasēm, ir starp labākajiem, tomēr viņa vieta tiek atdota kādam citam, var zaudēt motivāciju turpmākiem treniņiem. Savukārt tāpat pastāv risks, ka sportists, kurš pēc komisijas lēmuma ir iekļauts izlasē, turpmākos gadus var neattaisnot uz viņu liktās cerības. Rezultātā var izveidoties situācija, kad gan pirmais, gan otrais sportists no sporta aiziet, un izlases rezultāti pasliktinās.

Renārs Roze, 03.02.2009

LK nobeigšana

Vakar tika publicēts Latvijas Kausa 2009.gada sezonas beigu kopvērtējums, un man ir izdevies izpildīt pēdējos mēnešos uzlikto uzdevumu - pabeigt gadu TOP2 pozīcijā. Ne jau tāpēc, ka man ļoti vajadzētu 2.vietas diplomu vai balvu, bet tāpēc, ka Latvijas Kausa pirmās 2 vietas automātiski iegūst vietu startam izlasē nākamā gada Baltijas čempionātā. Šogad izjutu, ka tas patiesi ir no svara, ja ir iespēja neskriet atlases sacensībās, jo, lai arī varbūt tas nedaudz samazina sacensību praksi, tomēr nav nepieciešams pakārtot treniņplānu, lai būtu gatavs startēt ne tikai galvenajā mačā, bet arī atlases sacensībās. Šī patiesībā arī ir lieta, kas, manuprāt, ir ļoti apgrūtinoša jauniešu un junioru grupās, kad izlases sastāvā jāstartē vismaz 3-4 sacensībās gadā, un, ja uz katrām no tām vēl ir atsevišķas atlases, tad tie galvenie mači starp pārējiem pazūd.

Bezatlašu startam Baltijas čempionātā nākamajam gadam patiesībā der arī TOP100 Pasaules rangā uz 31.12.2009, bet šobrīd esmu 107.pozīcijā, un neesmu arī pārliecināts, ka pēc jaunākās rezultātu tabulas atjaunošanas, kam vajadzētu būt tuvākajās dienās, pēc kuras arī tiks dzēsti pagājušā gada Pasaules kausa finālu punkti, izdosies pakāpties tās 7 vietas uz augšu. Bet katrā ziņā nobeigt gadu TOP100 noteikti nebūtu slikti.

Viena vieta augstāk

Šodien pamanīju, ka parādījušies pilnie atlašu rezultāti uz Pasaules militāro čempionātu, kas oktobra otrajā nedēļā būs Lietuvā. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu esmu beigu rezultātos par vienu vietu augstāk t.i. ceturtais un tas nozīmē, ka kā ceturtais arī varēšu izvēlēties starta grupu. Lai gan tas nozīmēs arī to, ka izvēle būs lielāka un tāpēc, iespējams, grūtāk izdarāma.

Tāpat arī tapis skaidrs, ka nākamā gada CISM, kas būs Igaunijā atkal būs septembrī (no 16.-20.).