otrdiena, 2011. gada 20. decembris

Atbildes uz jautājumiem #1

Gandrīz pirms mēneša rakstīju, ka nu katram Renča pierakstu blociņa lasītājam ir iespēja man uzdot sev interesējošos jautājumus, uzdodot tos sadaļā "Jautā Rencim". Pa šo mēnesi kāda čupiņa jautājumu ir saradušies, un zemāk ir atrodamas manas atbildes uz daļu no tiem. Atbildes uz pārējiem neatbildētajiem jautājumiem sniegšu kādā no nākamajām atbilžu reizēm. Tā kā jautātāji ir jautājumus iesūtījuši, citiem neredzot, tad jautātāju vārdi publicēti netiks, savukārt līdzīgos jautājumus mēģināšu atbildēt vienā atbildē.

trešdiena, 2011. gada 7. decembris

Par cilvēkātrumiem

Mašīnām ir ātrumi - pārsvarā pieci, citām arī sestais, un vēl arī atpakaļgaita. Arī vairumam velosipēdu ir ātrumi - trīs zobrati priekšā, seši aizmugurē, kopā sanāk astoņpadsmit. Taču kādā no pēdējiem treniņiem aizdomājos, ka arī cilvēkam ir savi ātrumi. Skaidrības labad droši vien gan būtu jāpiemin, ka vārda "ātrumi" vietā iespējams šajā gadījumā būtu labāk lietot vārdu "pārnesumi", taču cerams, ka būs skaidrs arī paliekot pie "ātrumiem".

trešdiena, 2011. gada 23. novembris

Uzdod savu jautājumu man

Šis ir pavisam īss paziņojums, ka no šodienas Renča pierakstu blociņā ir radīta iespēja uzdot man savus jautājumus. Laiku pa laikam rakstu komentāros parādās pa kādam jautājumam, uz kuru cenšos atbildēt, taču ar izveidoto sadaļu "Jautā Rencim" katram blociņa lasītājam nu ir iespēja pilnīgi oficiāli uzdot man savu jautājumu. Iesniegtos jautājumus centīšos ik pa laikam apkopot (kad nu tie būs saradušies gana daudz) un periodiski jauna ieraksta veidā sniegt uz tiem atbildes. Kaut arī tematiskā ziņā Renča pierakstu blociņš ir vairāk veltīts manām sportiskajām gaitām, droši vien ir iespējams sagaidīt manas atbildes arī uz citiem ar sportošanu nesaistītiem jautājumiem, ja vien tie šķitīs atbildami.

Jautājumus ir iespējams uzdot, aizpildot jautājumu formu sadaļā "Jautā Rencim", uz kuru var nokļūt nospiežot saiti "Uzdod man jautājumu" blociņa labās malas augšpusē tieši virs "Kalendāra" sadaļas.

otrdiena, 2011. gada 22. novembris

Atgriešanās

Ja iepriekšējais raksts bija par to, kā pamazām mans organisms atgāja no Amsterdamas maratona, tad nu jau var teikt, ka maz pamazām cenšos atgriezties normālā treniņu režīmā. Te gan jāliek uzsvars uz vārdu "cenšos", jo it sevišķi no rītiem, kad aiz loga vēl ir visai tumšs, izrāpties no gultas, lai autu kājās botas un dotos ārā, nav nemaz tik viegli. Kaut gan tas no-gultas-izrāpšanās-slinkums tiek pilnībā aizmirsts, kad tiek sperti pirmie soļi, uzsākot rīta skrējienu, tāpēc tik traki ar to slinkošanu nav. Skriešana, protams, vēl nav ne tuvu tiem 200 kilometriem nedēļā, kas bija vērojami manas treniņdienasgrāmatas nedēļas kopsummas ailītēs, tuvojoties maratonam, taču nav arī tā, ka sēžu mājās kājas šūpodams un trenēšanās ir atlikta malā. Patiesībā, ņemot vērā, ka vakar tika nokārtotas formalitātes, un mans vārds nu ir atrodams nākamā gada Roterdamas maratona dalībnieku sarakstā, tad par sēdēšanu mājās un kāju šūpošanu nemaz vairs nevar būt ne runas.

pirmdiena, 2011. gada 7. novembris

Renārs Roze: „Ar skriešanu es naudu nepelnu”

Vakar, izmantojot iespēju uzskriet vietējās sacensībās, piedalījos Zilo kalnu sezonas noslēguma sacensībās krosā. Trase vijās pa Zilo kalnu distanču slēpošanas trasi, un vīriešiem bija jāskrien četri apļi, katrs nepilnu 2.5km garumā. Dalībnieku īpaši daudz nebija, taču, kas izkustēties gribēja uz mežu bija atnācis. Neskaitot pirmo apli, pārējos skrēju vienatnē, un izdevās skrējienu uzvarēt ar rezultātu 35'41". Kaut arī tas ir divdesmit sekundes lēnāk kā pirms gada, taču pēc rezultāta īpaši nedzinos, jo vienkārši gribēju izbaudīt skrējienu un tikt pie kāda ātrāka treniņa. Tā iemesla dēļ arī pirmo apli centos skriet kopā ar citiem skrējējiem, un tikai tad nedaudz varbūt kāpināt tempu. Pēc finiša arī tiku nointervēts no skriesim.lv veidotāja Denisa Gorbas puses, un zemāk publicēju nerediģētu interviju, kāda tā parādās skriesim.lv:

pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

Atiešana

Kopš Amsterdamas maratona aizritējušas jau divas pilnas nedēļas, bet organismam laikam šķiet, ka tas bijis tikai pirms pāris dienām, jo nebūt atjaunošanās nenorit tik ātri kā gribētos. Pirmā nedēļa pirms maratona pagāja pavisam brīvā režīmā - kopumā droši vien skrienot aizvadīju vien kādas trīs stundas, varbūt pat mazāk. Nevarētu gan arī teikt, ka pārāk vilka uz skriešanu, bet tajās dažās reizēs varēju izbaudīt skriešanu bez laika, tempa vai attāluma kontrolēšanas - vienkārši devos laukā nedaudz paskriet un izkustināt kājas.

Pagājušajā nedēļā kaut arī sapratu, ka vajadzētu pamazām sākt kustēties aktīvāk, tomēr saņemties uz skriešanu  nemaz tik viegli nebija - pēcmaratona nedēļas izlaidību laikam organisms gribēja paturpināt ilgāk. Skriet pagājušonedēļ biju vien piecas dienas, kā arī vēl vienu dienu, domājams pēc kādu 3 gadu pārtraukuma, biju aizgājis uz zāli uzspēlēt futbolu.Futbols gan laikam nebija prātīgākā izvēle, jo uz treniņa beigām sāku diezgan stipri just sāpes traumētajā augšstilbā, kas jau tā kā bija beidzot licis par sevi manīt, bet nu pavisam slikti arī nav, jo skriet tomēr varu, taču futbolu droši vien tik ātri atkal necentīšos spēlēt.

Lai vai kā arī ietu ar to treniņu atsākšanu, tomēr jebkurā gadījumā maratons savas sekas ir atstājis, jo arī divas nedēļas pēc lielā skrējiena pulss treniņos nekādi negrib nokrist tam vēlamajā līmenī - kaut arī skrienas visnotaļ viegli un kājas maratona sekas juta vien pirmajā nedēļā (vairāk saites un locītavas), turpretī pulss gluži mierīgos skrējienos uzvedas tā it kā sirds tiktu darbināta uz pilnu klapi. No otras puses tur droši vien pie vainas ir ne tikai maratons, bet arī tas, kas tā kārtīgi skriets jau nav veselas trīs nedēļas (nedēļa atpūtas režīmā pirms maratona + gandrīz divas pēc), un nez cik viegli sirsniņa var justies, ja tā atkal tiek nodarbināta pēc triju nedēļu darbošanās ne visai aktīvā režīmā.

Tieši tādēļ, ka pulss īsti negrib atjaunoties kā nākas, atteicos arī no idejas uzskriet Siguldas kalnu maratona īso aplīti, kas uz brīdi pazibēja prātā kā gana interesanta izklaide sestdienas dienai. Tā vietā izbaudīju rīta skrējienu pa Ogres meža takām, skrienot kur deguns rāda (apzīmējums gluži vietā, jo treniņā sanāca arī apmēram puskilometru skriet pa apvidu, kad izvēlētā taka izbeidzās nekurienē, un zināms vien bija aptuvens virziens līdz tuvākajam ceļam). Savukārt svētdien internetā centos sekot līdzi Latvijas skrējēju startam Frankfurtes maratonā. Prieks, ka nu ir visai droši tas, ka Latvija pirmo reizi olimpiādē maratonā būs pārstāvēti gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē. Kaut arī tīri teorētiski normatīvu varētu izpildīt vēl kāds (visdrīzāk jau sievietēm), tomēr jau tagad gan Valērijam, gan Dacei, par kuras rezultātu man bija vislielākais pārsteigums (pats biju prognozējis, ka rezultāts varētu būt kādas 4-5 minūtes sliktāks), vismaz B normatīvi ir kabatā.

Frankfurtes maratons arī parādīja to, ka maratona kopējais līmenis turpina augt, un ar rezultātu zem 2:20 šajā maratonā varēja knapi tikt starp 50 labākajiem. Šogad kā pirmsolimpiskajā gadā augsta līmeņa skrējēju maratonos gan ir nedaudz vairāk kā citus gadus, un tā noteikti bija arī Amsterdamā, taču ne jau vieta TOP10 vai TOP30 ir tas, kāpēc braucu uz lielajiem un ātrajiem maratoniem. Kamēr galvenais būs rezultāts, finiša līniju šķērsojot, tikmēr jātrenējas būs daudz un dikti, un, domājot par nākamo gadu, to darīt jāsāk jau pavisam drīz.

ceturtdiena, 2011. gada 20. oktobris

Amsterdamas maratons

Domājot par šī rudens maratonu, vasarā tika izvērtēti vairāki varianti, līdz beidzot starp skriešanu Frankfurtes vai Amsterdamas maratonā, izvēle krita par labu pēdējam. Tā nu jau kopš augusta sākuma gan es, gan arī Kristaps, kurš bija apņēmības pilns beidzot savā maratonista karjerā izskriet no 2:30, sākām pilnvērtīgu gatavošanos, lai oktobra vidū būtu gatavi cienīgi noskriet maratonu.

Ceļā uz maratonu tiku gan pie jauna personiskā rekorda 10 kilometros, gan pie jauna labākā rezultāta pusmaratonā, kas liecināja par to, ka fiziskā kondīcija uzlabojas un bija pamats domāt, ka pērnā gada sasniegto rezultātu Florences maratonā būtu pa spēkam labot.

ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

Īss pirmsmaratona info

Līdz maratonam atlikušas trīs dienas. Veselība kopš pagājušās nedēļas ārsta apmeklējuma ir uzlabojusies, šodien pēdējo reizi biju uz fizioprocedūrām, bet, protams, pavisam ideālas sajūtas vēl nav, jo veselība, pat ja tā patiesi atgriežas, to dara ļoti lēnām.

Laikapstākļi maratona dienā solās būt salīdzinoši labi. Rīts gan solās būt pavēss ap +5 grādiem, bet, cerams, ka skrējiena laikā gaiss par pāris grādiem iesils. Arī vējš, kas skrējienā gar Amstel upi maratona vidusdaļā varētu būt liels traucēklis, solās būt ne pārāk stiprs.

Organizatori pirms divām dienām beidzot nopublicējuši elites sportistu sarakstus, kur skaidri redzams, ka vairāk kā 12 000 maratona dalībnieku vidū būs vairāk kā 30 dalībnieki ar personiskajiem rekordiem krietni labākiem par manu 2:26:19 Florences rezultātu no pērnā gada. Vēl arī pieteikti apmēram desmit spēcīgi sportisti ar ļoti labiem pusmaratona rezultātiem, kam šī būs debija maratonā. Arvienvārdsakot, ja rezultātu sarakstā mani varēs atrast TOP30, tad droši vien būšu noskrējis pārāk labi, un, iespējams, ar manu numuru ir skrējis kāds cits.

Tiem, kam svētdienas rītā rodas vēlme pavērot notiekošo Amsterdamā, būs lieliska iespēja Amsterdamas maratonu vērot tiešraidē Eurosport kanālā. Pēc Latvijas laika gan starts, gan TV pārraides sākums būs 10:30 un TV pārraide būs līdz pat 13:00 - kā reiz, lai parādītu ātrāko sieviešu finišu. Ja televizorā Eurosport kanāls nav pieejams, tad saites uz Eurosport video internetā noteikti varēs svētdien redzēt šajā saitē. Rīkotāji gan sola, ka video varēs vērot arī paša maratona lapā.

Nu jā, un visa informācija par maratonu, lai arī pagaidām ne pārāk plaša, ir pieejama Amsterdamas maratona mājas lapā, kur droši vien sacensību laikā varētu būt kādi online rezultāti. Mans dalībnieka numurs, ja nu noder, ir 1274. Lapa, kurā būs oficiālie rezultāti atrodami šajā saitē, nav gan īsti skaidrs, vai tie tiks atjaunoti jau sacensību laikā, vai tikai pēc visu dalībnieku finiša.

trešdiena, 2011. gada 5. oktobris

Maratons tuvojas

Līdz mana rudens maratona startam Amsterdamā ir atlikušas 11 dienas. Ja teiktu, ka gatavošanās process būtu pagājis pilnībā pēc plāna, tad tā noteikti nebūtu taisnība, bet jebkurā gadījumā gatavojies esmu cītīgi, un pēdējā mēnesī arī tikuši pieveikti vairāki skrējieni, kas radīja pārliecību, ka kaut kas no treniņiem ir gājis arī labumā. Arī pirms pusotras nedēļas skrējienā "Apkārt Cēsīm" pie gana ātra skrējiena izdevās izcīnīt otro vietu, un biju visnotaļ apmierināts, ka pie visa tā, ka viss skrējiens jau bija gana augstā tempā, pēdējā kāpumā pat biju spējīgs veikt izrāvienu un manāmi pielikt ātrumā, kas arī beigās deva šo otro vietu. Arī tā bija priekš manis liecība, ka kaut kas kājās tomēr iekšā ir.

Taču gatavošanās periods nav izticis arī bez traumām. Joprojām ik pa laikam par sevi liek manīt sāpes pēdās, par kurām dažus vārdus iz manas pieredzes arī lasīt arī noskrien.lv rakstā. Uzreiz pēc NIKE Riga run arī tiku pie gaužām nepatīkamas traumas augšstilba muskulī, kas gan pateicoties teipošanai (tāpēc man visās rudens bildēs kāja labā kāja ir nolīmēta) tika daudzmaz nofiksēta un padarīta praktiski nesāpīga, bet ik pa laikam arī šajā rajonā vēl jūtamas sāpes, kaut nu jau kopš traumas iegūšanas pagājis vairāk kā mēnesis.

Visbeidzot šī rīta ārsta apmeklējums apliecināja, ka manas pēdējo divu nedēļu sajūtas, ka skrienot ir apgrūtināta elpošana, nav tikai manas iedomas, bet pie vainas ir peribronhīts. Tas nozīmē vien to, ka beidzamo pusotru nedēļu esmu skrējis vairāk ar vienu nekā ar divām plaušām. Jāsaka paldies dr. Boreiko, kas, nozīmējot ārstēšanās kursu (bez visādām antibiotikām), apliecināja, ka līdz maratonam būšu vesels. Jācer, ka tā patiesi būs, un tad jau, pieslēdzot klāt otru plaušu, kas līdz maratonam būs tapusi vesela, skriet noteikti spēšu divreiz ātrāk.

Tā nu atlikušās dienas līdz maratonam jau tiks pavadītas mierīgākā režīmā, jo pieturos pie principa, ka ir vajadzīgas ~10 dienas, lai pilnvērtīgi parādītos treniņa efekts. Līdz ar to nu jau vairs neko īpaši uztrenēt nevar - viss darbs jau ir padarīts, un maratons rādīs, cik šis darbs ir bijis sekmīgs. Galu galā vienīgi no manis paša ir atkarīgs, vai maratonā tiks sastrādātas kādas muļķības, vai arī skrējiens izdosies kā cerēts.

otrdiena, 2011. gada 20. septembris

PB pusmaratonā - un atkal Valmierā

Bija vajadzīgi divi gadi, lai kristu 2009.gada rudenī Valmierā uzstādītais personiskais rekords (personal best - PB) pusmaratonā. Vakar Valmierā to izdevās uzlabot par 19 sekundēm, un nu mans labākais rezultāts pusmaratona (21.0975 km) distancē ir 1:09:19.

Jāsaka godīgi, ka šādu rezultātu gaidījis netiku. Pirms nedēļas daudz spēki tika atstāti skrējienā Jūrmalā, bet patiesībā jau galvenais iemesls, kāpēc nekādu īpašu rezultātu neplānoju, bija tas, ka joprojām aktīvi notiek gatavošanās Amsterdamas maratonam, un sagurums organismā un visvairāk jau kājās ir uzkrājies pamatīgs. Vēl jo vairāk, dalībnieku saraksts arī liecināja, ka īpaša konkurence skrējienā nebūs, tāpēc varētu arī atļauties skriet mierīgāk. Tajā pat laikā sapratu, ka šī ir reāla iespēja beidzot šogad kādu pusmaratonu novinnēt, un tāpēc startā kādu laist prom arī netaisījos. Gatavošanās startam gan sanāca nedaudz saspringtāka kā ierasts, jo Valmierā ieradāmies vien nepilnu stundu pirms starta, taču tas patiesībā nozīmēja vien to, ka liekām aktivitātēm laiks netika tērēts - tik vien kā izņemt numuru, pārģērbties, nedaudz iesildīties un tad jau uz startu.

pirmdiena, 2011. gada 12. septembris

Balticmiles "pusmaratons" jeb varbūt vienkārši Balticmiles skrējiens

Vakar Jūrmalā AlphaBaltic (maratoni.lv) rīkoto pasākumu ietvaros jau otro gadu notika Balticmiles pusmaratons. Kaut arī pasākums notika vairs ne pirmo reizi, tomēr organizētības ziņā plaši sperts solis atpakaļ. Lai kāds pārāk neapvainotos, nesākšu uzskaitīt visas nebūšanas, taču droši varu aicināt organizatorus no nākamā gada pasākuma, ja tāds ir plānots, droši svītrot vārdu "pusmaratons", ja reiz pareizi trasi samērīt prasmes nepietiek.

Jautrība ar trases aprakstiem sākās jau labu laiciņu pirms pasākuma, jo sākotnēji nolikumā tika vēstīts, ka trase atšķirībā no pagājušā gada būs 100% ar asfalta segumu, kas rosināja domas, ka rudenī iespējams būs mačs, kur varēs cerēt uz augstu rezultātu, jo Jūrmala patiesi ir ideāla vieta, kur uztaisīt ātru trasi - līdzeni, ēnaini, gari, taisni posmi - viss, kas vajadzīgs ātrai trasei. Nelielas šaubas gan radīja tas, ka 10 kilometru distancei trases aprakstā bija minēts, ka tā ved arī pa veloceliņu, kāpu zonu un pludmali, tāpēc jau tad organizatoriem rakstīju vēstuli, lai noskaidrotu, vai pusmaratona trase, kā solīts, būs tikai ar asfaltu klāta. Atbildi gan nesagaidīju, bet redzot to, ka atstājot uz pēdējo brīdi pieteikšanos, dalības maksa būtu Latvijas mačiem ļoti liela, pieteicos tik un tā. (Tā gan bija kļūda, jo mačam nākot tuvāk un pieteikto dalībnieku skaitam īpaši nepieaugot, mačam varēja pieteikties pat 2x lētāk, izmantojot dažādas akcijas, lai kaut kā nebūt dalībniekus pievilinātu. Tāpēc galu galā visvairāk samaksāja tie, kas pieteicās savlaicīgi).

otrdiena, 2011. gada 30. augusts

NIKE Riga run un LČ 10km šosejā

Pērn NIKE Riga run neskrēju, bet tā kā šogad tas tika apvienots ar Latvijas čempionātu 10 kilometru skrējienu šosejā un tika solīts, ka atšķirībā no pagājušā gada trase patiesi būs precīzi 10 kilometri, tad jau vasaras sākumā tika nolemts, ka šajā skrējienā būs jāpiedalās. Dažs labs vēl izteicās, ka tas būšot šī gada otrs nozīmīgākais starts, bet man vienkārši gribējās noskriet patiešām labi. Maija beigās Mežaparkā LSC skrējiena ietvaros 10 kilometru distanci Mežaparkā (tur gan trase nedaudz cita un nedaudz līdzenāka) noskrēju ar rezultātu 32'43", kur, lai arī konkurences īpaši nebija un lielu daļu distances nācās skriet vienam, tomēr toreiz noskrēju tuvu tā brīža spēju robežai. Vasaras laikā tika skandināts, ka esot jāskrien pa 32'00", kas pašam īsti ticami nelikās, bet pirms mača vien nospriedu, ka par rezultātu 32'20" būtu visnotaļ apmierināts. Protams, treniņos jau arī nesēdēju kājas šūpodams, bet par reālo gatavību varēju vien pārliecināties pašā mačā. Sastāvs uz skrējienu bija nolasījies visai spēcīgs, un šķita, ka arī manā līmenī skrienošu skrējēju būs ne viens vien, taču galu galā izrādījās, ka, kā jau man ierasts, lielāko distances daļu veicu vienatnē.

otrdiena, 2011. gada 16. augusts

Vidējais Latvijas pusmaratonists

Sacensībās ir tādi, kas cīnās par pirmajām vietām, ir tādi, kam lemts noslēgt rezultātu sarakstu, bet lielais vairums dalībnieku ir kaut kur pa vidu. Tā nu vienā no treniņiem aizdomājos par to, ka līdz ar pusmaratonu popularitātes pieaugumu pēdējā gadā būtu interesanti paskatīties, kāds tad ir vidusmēra pusmaratonists, kas startē Latvijas skrējienos.

Pusmaratonu šogad Latvijā jau ir bijis gana daudz, šķiet, vismaz septiņi, bet, pateicoties Skrien Latvija pusmaratonu seriālam, četri līdz šim notikušie - Rīgas pusmaratons Biķernieku trasē, Ventspils pusmaratons, Liepājas pusmaratons un Kuldīgas pusmaratons, visticamāk ir pulcējuši dalībniekus, kas visvairāk atspoguļo vidējos Latvijas pusmaratonistus. Un tieši tāpēc šo četru pusmaratonu rezultāti tika ņemti par pamatu mana vidējā pusmaratonista aprēķiniem.

pirmdiena, 2011. gada 8. augusts

Pusmaratons Kuldīgā

Tieši pirms gada, rakstot par 2010.gada Kuldīgas pusmaratonu, iegūto Latvijas čempionāta medaļu pusmaratona distancē nodēvēju par "zīmi" tam, ka, iespējams, tieši skriešana nevis orientēšanās sports priekš manis ir īstā izvēle. Klāt ir 2011.gads, šogad mežā orientējies esmu, šķiet, vien piecās sacensībās, tajā pat laikā ir noskrieti jau seši pusmaratoni, maratons un vēl vairāki skrējieni, un atkal esmu ticis arī pie Latvijas čempionāta medaļas - tā pat kā pērn - bronza Latvijas čempionātā pusmaratonā Kuldīgas pusmaratona ietvaros. Tā vien šķiet, ka šī pāreja no orientēšanās uz skriešanu ir notikusi daudz straujāk kā gaidīts, un varbūt arī labi, ka tā, jo ilglaicīgi balansēt starp abiem sporta veidiem nez vai būtu produktīvākā izvēle.

Apmēram puskilometru pēc starta

Bet runājot par pašu skrējienu Kuldīgā, kā jau minēju, LČ ieskaitē atkal tiku pie trešās vietas, un arī absolūtajā vērtējumā tāpat kā pirms gada finišēju ceturtais. Lai arī, manuprāt, pasākums pats par sevi, neskaitot grandiozo karstumu, pagājušogad bija vairāk izdevies, tomēr sportisko rezultātu ziņā skrējiens šogad bija daudz augstākā līmenī, ko daļēji veicināja arī daudz labvēlīgāki laikapstākļi. Pēc finiša viens no dalībniekiem minēja, ka vietām "trase bija pilnībā izvarota", un patiesi biežā seguma maiņa, vairāki asi pagriezieni, kur brīžiem bija sajūta, ka varētu zust līdzsvars, un pagarais kāpums trases vidusdaļā noteikti nesekmēja pašu augstvērtīgāko rezultātu sasniegšanu. Taču neskatoties uz to, Kuldīgā skriet man patīk.

Kvalitatīvais dalībnieku sastāvs sekmēja to, ka, neskaitot abus līderus - Stiapanu no Baltkrievijas, kuru apbalvošanā komentētājs visu laiku "vilka uz zoba" un Valēriju, kas atrāvās jau uzreiz no paša starta, pirmos kilometrus kopā skrēja varen daudz sportistu. Pirmos kilometrus gan kājas vēl kā nākas strādāt negribēja, tāpēc sākumā turējos iepakaļus trešās vietas grupai, bet pirmā apļa beigās, kad bija pieveikti jau vairāk kā pieci kilometri, uz trešo vietu joprojām pretendēja ap desmit skrējējiem, to vidū arī es. Otrā apļa sākumā ātrums laikam nedaudz pieauga, grupa diezgan ātri izjuka un dalībnieki pamazām izkārtojās atbilstoši saviem spēku samēriem. Jānis Višķers un viens no lietuviešiem nu bija divatā iesaistījušies cīņā par trešo vietu, bet aiz viņiem kādu gabaliņu skrējām četru cilvēku grupiņa, kam bija lemts izspēlēt atlikušo Latvijas čempionāta medaļu.

Priekšā skrienošajam lietuvietiem Višķera kāpinājums laikam bija spēkus atņēmis pārāk daudz, un otrā apļa beigu daļā lietuviešu skrējējam ļoti strauji pietuvojāmies un tikpat strauji arī apdzinām. Otro apli vēl noslēdzām četratā, bet tad palēnām temps pieauga, un trešā apļa beigās jau skrēju viens pats, un tajā brīdī trešā vieta jau bija tuvāk kā mani sekotāji. Priekšā skrienošais Jāni Višķers bija teju pusminūtes attālumā, un kaut arī praktiski visu laiku viņu tālumā redzēju (galvenokārt tāpēc, ka blakus viņam brauca trešo vietu pavadošais motocikls), taču pat nedaudz vēl palielinot tempu, tuvāk viņam tikt tā arī neizdevās - patiesībā pēdējā aplī pat ar visu finiša paātrinājumu vēl trīs sekundes viņam piezaudēju. Bet kopumā ar skrējienu paliku apmierināts, un arī par ceturto vietu ar rezultātu 1:10:25 esmu visnotaļ gandarīts, galu galā arī Latvijas čempionāta medaļa tika nopelnīta.

Pirmais sešinieks absolūtajā vērtējumā

Uz priekšdienām organizatori varētu jau pie reģistrēšanās internetā noskaidrot katra dalībnieka krekla izmēru, citādi, saražojot lielā skaitā vien divus izmērus - laikam vienu vīriešiem, otru sievietēm, iegūtā dāvana krekla formā ne vienmēr ir saņēmēja izmēram atbilstoša. Kaut arī tādos gadījumos, kad ar izmēru īsti nav trāpīts, ir iespēja to kā pateicību pasniegt saviem līdzjutējiem, kas kā ierasts arī Kuldīgā bija augstā līmenī.

Visbeidzot jāpiemin tas, ka šī nedēļas nogale bija īpaša ar to, ka līdz ar daudzajām nedēļas nogales aktivitātēm svētdiena bija pirmā no skriešanas brīvā diena kopš 11.maija, kad atvilku elpu pēc Diseldorfas maratona. Bet atpūta nāca tieši laikā, jo no šodienas ir sācies pēdējais desmit nedēļu treniņu cikls pirms rudens maratona Amsterdamā oktobra vidū. Līdz tam gan droši vien vēl dažās sacensībās piedalīšos, bet tuvākās vien pēc trim nedēļām, kad Mežaparkā būs NIKE Riga run.

piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs

Sajūtu skriešana

Skriešana ir varen labs veids kā tikt pie labām sajūtām. Daba, brīvība, citi skrējēji, patīkamā pēcskrējiena sajūta un vēl milzumdaudz citu lietu ir tās, kas skrējienā rada patīkamas sajūtas. Jā, mēdz būt arī reizes, kad sajūtas nav tik labas - kad karstums nav izturams, kad enerģija beigusies, bet līdz finišam vēl labs gabals skrienams, kad vienkārši ir grūti. Bet vairumam no mums ir kaut kāds mērķis, kāpēc mēs skrienam, kāpēc no jauna aujam kājas un dodamies skriet, par spīti grūtajām reizēm. Un labās sajūtas ir viens no šiem dzinuļiem.

Taču tāpat kā skrējiens rada sajūtas, arī mēs varam radīt patīkamu skrējienu, vadoties no savām sajūtām, tādā veidā arī sekmējot labas sajūtas skrējiena beigās. Sacensības daudziem ir cīņa - cīņa ar konkurentiem, cīņa ar pulksteni, taču bieži vien tieši cīņa ar pulksteni ir tā, kas, vismaz man, traucē pilnībā izbaudīt skrējienu. Skrienot pulkstenī tiek salīdzināts temps ar iepriekšējās reizēs iespēto, tiek salīdzināts temps ar cerēto vai vēlamo ātrumu, taču tas rada papildu spriedzi, it sevišķi reizēs, kad faktiskais temps atšķiras no vēlamā. Tāpat, piemēram, stadionā temps ir vienmērīgs, bet asfalta skrējienos bieži vien trases reljefs nav pilnīgi līdzens un temps var būtiski mainīties atkarībā no tā, vai skrējiens ved pret kalnu vai lejup no tā, un, ieciklējoties uz konkrētu tempu, var piemirsties, ka kāpumā temps dabiski saruks. Arī šogad maratonā Diseldorfā, pārāk cenšoties noturēt iepriekš cerēto un sākumā uzņemot ātrumu, organisma enerģijas rezerves beidzās, kad līdz maratona finišam vēl bija daudz kilometri skrienami. Galu galā pulsktenis jau nezina kādas ir tavas šodienas sajūtas, cik viegli vai grūti tev skrienas, bet kaut kāds ātrums minūtēs uz kilometru ir pilnīgi vienāds gan vieglās, gan grūtās dienās, tikai būs dienas, kad šis ātrums būs piemērots, un dienas, kad ir vienkārši jāskrien lēnāk. Protams, daļējs glābiņš šajā ziņā var būt vadīšanās pēc pulsa, bet arī pulsa sliekšņi labās un sliktās dienās atšķiras.

Kā izvairīšanos no šādas liekas skrējiena kontroles esmu atklājis skriešanu sacensībās pavisam bez pulksteņa. Treniņi ir treniņi, tiem gan ir konkrēti uzdevumi, kurus var kontrolēt vienīgi ar pulksteņa palīdzību, tāpat pulsktenis bieži vien ir vajadzīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka noteiktā laikā pēc skrējiena ir jābūt mājās, un, protams, arī treniņdienasgrāmatas papildināšanai treniņā pavadītais laiks ir svarīgs ieraksts vēsturei. Bet sacensībās ir citādi. Tu stāvi uz starta, un vairumā gadījumu mērķis ir noskriet, tik labi, cik vien iespējams. Un iepriekš cerētais temps var būt gan par ātru, gan arī reizēm par lēnu tam, uz ko tavs organisms konkrētajā dienā ir spējīgs.

Tā nu kopš jūnija jau piecas sacensības esmu skrējis bez pulksteņa. Ventspils pusmaratonā gan pulkstenis katra apļa beigās bija redzams, bet tik un tā noteicošais, arī Ventspilī, bija manas sajūtas skrienot. Neapšaubāmi, maksimālā rezultāta sasniegšanai, skrienot bez regulāras tempa kontrolēšanas savā pulkstenī, vajadzīgas zināmas iemaņas, bet kontrolēt jau mums patīk, jo esam pieraduši, ka distancē ir kilometru atzīmes, kur tad nu kontrolēt tempu var uz nebēdu.

Tāpat kā vairums rekordu garajās distancēs tiek sasniegti, pieveicot distanci viemērīgā, vai pat nedaudz ātrākā tempā distances otrajā pusē, tāpat arī sajūtu skriešanā mērķis ir sadalīt spēkus tā, lai startā uzņemot tempu spētu noturēt līdz pat finišam. Svarīgākais, kas šādā vienmērīgā spēku sadalē ir jāatceras, ir tas, ka sākums bieži vien šķiet viegls, reizēm pat pārāk viegls, bet nogurums pakāpeniski distances laikā uzkrājas un uzņemtais temps rada arvien lielāku piepūli, ideālā variantā tieši finišā sasniedzot brīdi, kad organisms ir tā noguris, ka tālāk skrienot tempu nāktos samazināt.

Nevar teikt, ka man ir pilnīgi ideāli veicies ar šādu vienmērīgu spēku sadali, tomēr rezultāts tam ir kaut vai tas, ka pēc visiem šiem skrējieniem ir bijusi varen patīkama sajūta finišā, pat neskatoties uz to, ka spēki ir bijuši izsmelti. Lai arī praktiski visi šie bezpulksteņu skrējieni ir sanākuši ar ātrāku distances otro daļu, tomēr konkurentu klātbūtne ir piespiedusi koriģēt uzņemto tempu, un reizēm sākums ir bijis pat pārāk lēns patiesajām spējām, toties tad beigas sanākušas varen ātras, jo spēka vēl ir atlicis daudz.

Katrā ziņā droši vien augstākā pilotāža sajūtu skriešanā noteikti būtu pieveikts maratons, vadoties tikai un vienīgi pēc sajūtām, noskrienot to maksimāli ātrā un vienmērīgā tempā. Bet Tu, mans lasītāj, pirms skrien maratonu bez pulksteņa sāc ar mazumiņu - sajūti sevi un sajūti skrējienu!

pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs

Braucu pēc ceturtās, atbraucu ar otro

Liepājas pusmaratons bija kas jauns ne tikai man, bet arī pārējiem vakardienas skrējiena dalībniekiem. Kā nu ne, ja tas notiek pirmo reizi, kas tāpēc vien ir ievērības cienīgs moments. Bet arī pirmajai reizei liepājnieki bija pacentušies varen kārtīgi. Protams bija jau arī šis tas, kas pietrūka - visvairāk laikam pulkstenis finišā, bet citādi, šķiet, ka Liepājā ir atrodama pagaidām labākā pusmaratona trase Latvijā. Distance trīs garākos apļos ir foršāka kā četri īsāki apļi; tas viens uzkalniņš apļa otrajā kilometrā nav uzskatāms par nopietnu iebildumu tam, ka trase patiešām ir ļoti līdzena, un arī tas, ka ap septiņdesmit astoņdesmit procentiem no apļa, pateicoties liepu kuplajiem vainagiem, ir skrienami pa ēnu, nozīmē, ka pat karstā laikā vismaz glābiņš no tiešiem saules stariem ir atrodams. Protams, startu varētu taisīt arī agrāk no rīta, kad saule vēl nav uzkāpusi visaugstākajā punktā un karstums ir mazāks -skriešana noteikti būtu vieglāka, bet nu apstākļi jau visiem vienādi.

Salīdzinājumā ar pusmaratonu Ventspilī pirms mēneša, šoreiz konkurence par pirmo sešinieku solījās būt nedaudz mazāka, un, izpētot pieteikto sarakstus, redzēju, ka no tiem, kas mani Ventspilī apskrēja ir pieteikušies Valērijs un divi lietuvieši, bet pārējie konkurenti būtu ņemami, un tā nu uz Liepāju braucu ar domu, ka ceturtā vieta varētu būt diezgan droša, bet arī augstāk tikt nez vai būs iespējams.

Stāvot startā, pamanīju, ka viens no spēcigajiem lietuviešiem nav ieradies, kas nozīmēja, ka iespējamā ceturtā vieta tika koriģēta par vienu vietu augstāk. Vispār jāpiemin arī tas, ka biju šausmīgi priecīgs, ka organizatori bija mani ielikuši tā saucamo elites skrējēju sarakstā, kas nozīmēja, ka pretstatā vairumam dalībnieku, kam uz krūtīm bija numurs ar skaitli virsū, man uz tā bija rakstīts vārds un uzvārds. Kaut arī startā jau mūždien cenšos nostāties kaut kur tuvāk pašam sākumam, tomēr šāds numurs deva iespēju oficiāli startēt pirmajās rindās, un arī vārds uz numura, šķiet, dažiem skatītājiem trases malā ļāva mani uzmundrināt saucot vārdā, kas patiešām bija forši. Bet atgriežoties pie pašas skriešanas - startā, tieši tāpat kā Ventspilī, pa priekšu aizskrēja tautas skrējiena ātrākie skrējēji, ar viņiem kopā arī ātrākais lietuvietis Jankunas, nedaudz tālāk Valērijs, tad vēl viens lietuvietis, kas Ventspilī palika uzreiz aiz manis un tad jau bijām neliela grupiņa, kurā skrēju es, vēl divi pusmaratona skrējēji un vēl pāris tautas skrējiena sportisti.

Priekšā skrienošie, neskaitot otro lietuvieti, no skatiena pazuda diezgan ātri (līkumotais un krūmiem apaugušais veloceliņš gar jūru, gan arī neļāva ļoti tālu uz priekšu saskatīt), un sāku jau domāt, ka ātruma starpība starp mani un pirmajiem ir pārsteidzoši liela, galīgi lēnu jau neskrēju, bet atstarpe līdz viņiem sākuma pieauga šķietami pārāk strauji. Pēc trešā kilometra sekoja pārsimts metru skrējiens pa ne pārāk līdzenu gājēju/veloceliņu, kur līdz nākamajam gadam organizatori varētu ierosināt Liepājas domi uzliet jaunu segumu, citādi zem kājām bija jāskatās itin bieži. Tad sekoja kļūda, ko pirmajā aplī pieļāva lielākā daļa skrējēju, turpatpakaļ posmu gan turp, gan atpakaļ izskrienot pretējā virzienā. Tajā brīdī no savas grupiņas biju palicis vairs viens, un drīz pēc apgriešanās beidzot noķēru arī sev priekšā skrienošo lietuvieti, līdz ar to izvirzījos trešajā vietā.

Otrā apļa sākumā pa gabalu pamanīju dzeltenā tērptu skrējēju, kas bija lietuvietis, kurš sākumā bija aizskrējis visiem pa priekšu. Vai nu pārāk ātrais sākums, vai arī kāds cits iemesls, bet viņa ātrums attiecībā pret mani bija samazinājies man par labu un ar katriem simts metriem jutu, ka viņam ar vien tuvojos. Iespējams, ka tas nedaudz arī mani mudināja pielikt soli, bet visbeidzot vietā, kurs pirmajā aplī biju apsteidzis otru Lietuvas sportistu, paskrēju garām arī Jankunas. Vēl nedauz viņš man iesēdās astē, bet drīz vien jau skrēju viens pats, cenšoties gan arī sevi nedaudz piebremzēt, jo jāskrien tomēr vēl bija vairāk kā viens aplis, bet jutu, ka tik viegli kā pirmajā aplī nebūt vairs neskrienas, kaut arī jutos salīdznoši labi.

Nu un pēc atkārtotas izlīkumošanas pa parku, klāt bija arī trešais aplis, kurā uzdevums bija skaidrs - censties noturēt uzņemto tempu un attiecīgi neļaut nevienam sevi noķert. Līdzjutēju un skatītāju saucieni un masāžas apsolījumi no trases malas ļāva saglabāt visai raitu soli, kaut grūti pamazām sāka palikt, un tāds patiešām jūtams sagurums kājās iestājās vien apmēram divarpus kilometrus pirms finiša. Tad arī sākās darbs ar galvu, lai piespiestu kājas kustināt uzņemtajā ritmā. Beigas gan varēja izvērsties gaužām neveiksmīgas, jo ap pusotru kilometru pirms finiša blakus strūklakai neveiksmīgi ieliku kāju notekrenē, kas par laimi nebija tik dziļa, lai potīti izgrieztu līdz galam - citādi skrējiens tur varēja arī beigties. Tā nu vēl pēdējie pārsimts metri, kuros pacentos vēl nedaudz uzkāpināt, un tad jau arī finišs.

Pulksteņa finišā nebija, tāpēc vien pēc kāda laika, kad rezultāti jau karājās pie dēļa uzzināju, ka distanci esmu pieveicis ar rezultātu 1:10:02, kas ir mans visu laiku otrs labākais rezultāts pusmaratona distancē. 2.vieta un šāds rezultāts bija, kas patiešām iepriekš negaidīts, tāpēc par pasākumu bija jo īpašs prieks. Pēc finiša bija pelde (drīzāk viļņu uzņemšana) jūrā, kas noteikti vēsajā ūdenī bija laba relaksācija kārtīgi pastrādājušajiem kāju muskuļiem, tad jau apbalvošana, ne pārāk veiksmīga pusdienu izvēle kādā Liepājas ēstuvē un ceļš pie auto stūres uz mājām. Pēc garās dienas sagurums patiešām bija liels, un miega devu organismam vajadzēja lielāku kā ierasts. Un nu, kad Liepājas pusmaratons ir garām, nākamais nopietnais skrējiens gaidāms Kuldīgas pusmaratonā pēc trim nedēļām - redzēs, vai arī šogad rīkotājiem izdosies saglabāt Baltijas karstākā pusmaratona godu.

pirmdiena, 2011. gada 11. jūlijs

30.skrējiens apkārt Vaidavas ezeram

Skriešana apkārt Vaidavas ezeram man  jau laikam sāk palikt par tradīciju. Šogad bija kopumā trīsdesmitais, bet man ceturtais skrējiens "Apkārt Vaidavas ezeram". Tā kā aizvadītā nedēļa tika diezgan centīgi aizvadīta treniņos - sanāca apvienot visai labus ātruma treniņus ar kārtīgu garo skrējienu nedēļas vidū, tad Vaidavas skrējienam speciāli atpūsties nesanāca. Bet neba jau šis arī bija uzskatāms par varen nozīmīgu sezonas startu, kaut arī noskriet ar labu rezultātu vienmēr ir prieks.

Pretstatā iepriekšējiem gadiem, šogad skrējiens notika dienu pēc nevis dienu pirms Vaidavas triatlona, un, domājams, daļa triatlonā startējušo, kas citkārt skrēja arī skrējienā, šogad to izlaida. Taču organizatori pēc skrējiena izteicās, ka dalībnieku nav bijis īpaši mazāk kā citus gadus. Salīdzinot ar pagājušo gadu, patiesi dalībnieku kopskaits praktiski neatšķiras - nedaudz virs 300 finišētājiem, taču 2008.un 2009.gadā gan finišēja ap 450 skrējējiem - tāpēc nākas secināt, ka lielais skriešanas sacensību skaita pieaugums pēdējos 2 gados ir atstājis savas sekas arī uz Vaidavas skrējiena dalībnieku kopskaitu, jo visādi citādi skrējiens nav kļuvis ne par mata tiesu sliktāks, kā tas bija 2008.gadā, kad Vaidavā skrēju pirmo reizi. Pat laikapstākļi šogad par godu 30.skrējienam bija nedauz labāki kā pērn - varen karsts bija tik un tā, bet vismaz vairāki mākoņi pie debesīm rūpējās, lai saule ik pa brīdim tiktu apslēpta, un skrējējiem tiešo saules staru karstums būtu mazāks. Arī četri dzirdināšanas punkti distancē bija varen labs palīgs tam, lai līdz galam tiktu būtu vieglāk.

Pirms starta sarakstā biju nopētījis, ka sīvākie konkurenti uz maču ieradušies nav, un teorētiski maču vajadzētu pacensties vinnēt. Sarakstā gan bija Konstantīns Kožanovs, kas finišēja otrais manā pirmajā Vaidavas skrējienā, kad paliku piektais, kā arī Artūrs Jukšs no Liepājas, tāpēc bez cīņas jau pie uzvaras tikt arī neizdosies.  Nepatīkams moments gan tika piedzīvots brīdī, kad iesildoties spēru pirmos soļus un sapratu, ka augšstilbi jūtas kā milzu cieti bluķi. Vai nu tās bija sekas pēc iepriekšējās nakts pavadīšanas teltī, varbūt atskaņas no nedēļas treniņiem, vai vēl, kas cits, taču tā stīvuma sajūta saglabājās arī skrējiena laikā.

Skrējiena sākumā, kā jau biju prgnozējis, ātri vien izveidojās līderu trio - nedaudz pa priekšu Konstantīns un Artūrs un divus soļus aiz viņiem es. Pirmajā kilometrā, kamēr kājas vēl iekustējās sacensību ritmā, skriešana likās pagrūta, tad tālāk jau ar katru brīdi sajutos ar vien labāk un jau pie 2.km atzīmes sāku just, ka abi priekšā skrienošie varētu skriet ātrāk - vismaz man aiz viņu mugurām kļuva pārāk viegla skriešana. Tā nu diezgan drīz paskrēju viņiem abiem garām, un mūsu grupiņa nedaudz izstiepās. Apmēram pusdistancē, kad trase veda gar Rīgas-Valmieras šoseju, vēl manīju, ka uzreiz aiz manis ir Artūrs, bet tālāk sekoja pagarāks kāpums un pagrieziens atpakaļ uz Vaidavu, pēc kura aiz muguras vairs nevienu nemanīju.

Tā nu atlikušos klometrus centos turpināt veiksmīgi iesākto skrējienu, cītīgi dzēru visās dzirdinātāvās, lēju ūdeni uz galvas (pēdējā dzirdināšanas punktā gan netīšām sanāca apliet vienu no "ūdens meitenēm") un skrēju tā, lai būtu prieks par skrējienu. Pēdējā kilometrā vēl kārtīgi atstrādāju pēdējo kāpumu un tad jau klāt bija arī finišs, kur pulkstenis rādīja, ka 11,4km garo distanci esmu pieveicis 38 minūtēs un 21 sekundē. Pāris skeundes lēnāk kā pirms gada un vairāk ā minūti lēnāk kā pirms diviem (joprojām mīklains man ir mans 2009.gada ātrais rezultāts, bet togad daudzi ir skrējuši salīdzinoši ātri - iespējams, laikapstākļi bijuši pateicīgi, jo trase manīta nav), bet ar skrējienu esmu ļoti apmierināts, jo pirmie kilometri tomēr bija salīdzinoši lēni, un arī beigās jutu, ka rezerve vēl ir.

Prieks arī par to, ka šogad laikam par godu 30.skrējienam, bija varen noderīgas balvas. Vakar vakarā, izskrienot nelielu līkumu pa Ogres ielām, jutu, ka skrējiens jūtamas sekas uz organismu arī atstājis nav, kas nozīmē, ka ķermenis visu šodien atdevis netika, tāpēc ceru, ka arī Liepājā šīs nedēļas nogalē sanāks labs skrējiens visas pusmaratona distances garumā.

Video no 30. Vaidavas skrējiena

otrdiena, 2011. gada 5. jūlijs

Garākā "Kāpa"

Jūlija pirmās dienas tika pavadītas Smiltenes apkaimes mežos. Orientējos aizvien retāk, bet dalība Latvijas lielākajā orientēšanās pasākumā - Kāpas 3-dienās, ir gandrīz vai goda lieta. Šogad pretēji pēdējiem gadiem, kad tā bija vidējā distance, Pasaules ranga (WRE) ieskaitē tika vērtēta garā distance, un, iespējams, šī iemesla dēl, bet varbūt arī iemesls bija kāds cits - lai vai kā, Kāpas programmiņa liecināja, ka visas trīs dienas nāksies pa mežu skriet vairāk kā 10 kilometrus, visu trīs dienu kopsummā distanču garumi veidoja vairāk kā 39 kilometrus, kas nozīmēja tikai to, ka izturībai būs liela nozīme gala rezultātā.

Par to izturību kļūdījies nebiju, bet to, ka tik grūti lielajā karstumā būs arī man, patiešām nebiju gaidījis. Pirmās dienas vairāk kā 15 kilometru garais pārbaudījums Kapusila mežos bija patiešām pamatīgs. Distances sākumdaļā  jau visai ātri savācu teju 10 minūtes kļūdās, un noteikti atstāju arī padaudz spēkus, kas būtu lieti noderējuši distances beigās. Jo tuvāk distances beigas tuvojās, jo vairāk spēki sāka iet mazumā. Jutu, ka mežā esmu ilgi un palieku arvien lēnāks, pēdējie kilometri tika veikti pārmaiņus ejot un skrienot, brīžiem arī notiesājot pa kādai meža zemenei, lai kaut nedaudz atjaunotu ūdens zudumu - vismaz kaut kādu garšu mutē dabūtu. Četrus punktus pirms beigām teju trīs minūtes vienkārši stāvēju uz vietas, nespēdams no karstuma vairs neko saprast kartē un juzdams, ka galva griežas un vienīgais, ko dzirdēju bija dunduru zummēšana visapkārt. Galu galā līdz finišam tiku, bet, ieraugot finiša rezultātu divas stundas un deviņpadsmit minūtes, biju pārsteigts, jo, ka tik ilgi esmu pabijis mežā, patiešām nelikās. Kā beigās izrādījās, tad vien nedaudz vairāk kā pusei dalībnieku bija izdevies tikt līdz finišam šajā dienā. Bet man par visām mokām pienācās 10.vieta dienā ar vairāk kā 30 minūšu atpalicību no dienas uzvarētāja.

Otrajā dienā karstums turpināja pieņemties spēkā, bet distance bija vien 10,1 kilometrs pa krietni baltāku mežu, taču visai kalnainu apvidu. Ātrums bija lielāks, bet ūdeni organisms jau prasīja pēc piektā kontrolpunkta, tā nu nācās visu laiku sevi pierunāt skriet uz priekšu, lai tiktu līdz dzirdināšanas punktam īsi pirms divpadsmitā punkta. Distances beigās sanāca vēl ap divām minūtēm sakļūdīties, bet kopumā tehniski biju daudz vairāk apmierina'ts par savu sniegumu pret pirmajā dienā paveikto. rezultātā izdevās arī pacelties kopvērtējumā uz septīto vietu.

Pēdējā sacensību diena pienāca ar visai vēsu rītu, kas šķita gluži piemērots skriešanai, bet drīz vien mākoņi izzuda, un karstums kļuva arvien jūtamāks. Tiem, kas startēja tuvāk pusdienaslaikam noteikti saule cepināja pavisam kārtīgi. Pie piektā punkta pamanīju pirms sevis divas minūtes startējušo zviedru Jerkeru Lysell, un atlikušo distanci veicot vairāk vai mazāk kopā (bija 2-3 etapi, kur mums bija pavisam dažādi varianti, daudzviet skrējām paralēli redzamības robežās) finišā sasniedzu dienas sesto rezultātu. Tehniskā ziņā bija daudzas sīkas kļūdiņas, bet, pa lielam, orientēšanās bija pieņemama. Šajā dienā arī tiku pie pāris pirmiem laikiem, it sevišķi prieks par pārliecinošu labāko laiku garajā etapā, skrienot pa ceļu. Šajā dienā izdevās atgūt septiņas minūtes, ko zaudēju pēc divām dienām lietuviešu sportistam, un kopvērtējumā viņu apsteidzot vien par 25 sekundēm tiku pie sestās vietas, apbalvošanas, zāģa un galvas lampas, kas, šķiet, ziemā treniņos lieti noderēs.

Par Kāpu jāsaka, ka, lai arī tā patiesi bija fiziski grūta (piedevām karstums un siena pļava, kā izskatās, ir saasinājusi manu alerģiju), bet esmu par to, ka visas trīs dienas Kāpā ir garās distances. Tad tā sanāk tāda varen pamatīga orientēšanās trīs dienu garumā, ko var izbaudīt kā nākas. Ja vien no mājām būtu paņēmis līdzi jostu ar mazajām pudelītēm, tad, iespējams, pirmā dienā organisms justos nedaudz labāk, bet arī tas bija piedzīvojums. Par sesto vietu, protams, pie šāda snieguma varu tikai priecāties, lai gan, zaudējot uzvarētājam 30 minūtes, nez vai tā ir īsti pelnīta pozīcija. Pēdējā dienā apmēram 10 kontrolpunktus pirms beigām mans naglas zaudējušais Icebug apavs ieguva līdz pusei atlīmējušos zoli, līdz ar to beigas nācās skriet nedaudz uzmanīgāk, lai kaut kur nepakluptu. Katrā ziņā, kamēr šos nesašūšu vai netikšu pie jauniem, pa mežu droši vien neskriešu. Bet, ja neskaita saplēsto apavu, lielo karstumu, un to, ka pēdējā naktī kāds pamanījās aizstiept un atpakaļ neatnest vienu no mūsu sarkanajiem krēsliem, kas stāvēja pie telts (vainīgais joprojām drīkst atzīties), tad visādi citādi Kāpa man ļoti patika, un gan jau, ka nākamgad skriešu atkal. Pēc pirmās dienas finiša gan izteicos, ka nākamgad būtu jāskrien M21O** grupa - tur mocīšanās mazāka, orientēšanās vieglāka un arī pa takām sanāk skriet krietni vairāk...

otrdiena, 2011. gada 28. jūnijs

Iespēja pabūt pašam ar sevi

Ar VSK Noskrien radītāja Sigņa vēlību pārpublicēju viņa interviju ar mani par skriešanu, orientēšanos un vēl šo un to:

Pēc izdevušās pirmās “Uzdrošinies noskriet” akcijas, sapratām, ka iesāktais jāturpina. Bezkaunīgi Renāram prasīju – vai viņš ir gatavs atkal palīdzēt? Un man bija sajūta, ka Renāram škiet, ka nevis viņš palīdz mums, bet ka mēs dodam viņam iespēju. Iespēju padarīt citus no skriešanas atkarīgus. Viņš ne tikai palīdzēja atlasīt akcijas dalībniekus, piedalījās plānu sastādīšanā un koptreniņā, bet nolika malā sportiskās ambīcijas un sacensībās palīdzēja turēt tempu. Un ja Latvijā būtu vairāk šādu skrējēju, kas ne tikai paši ātri un pa pirmām vietām skrien, trenējas divas reizes dienā, bet vēl atrod laiku, lai ar skriešanu aplipinātu citus, tad latvieši nebūtu sliktāki skrējēji par kenijiešiem.

Tu esi orientierists vai gargabalnieks?

Pirms diviem, trim gadiem droši vien būtu teicis, ka orientierists, tagad – gargabalnieks. Vēl jau gan ik pa laikam var mani sastapt arī orientēšanās sacensībās, taču ar katru gadu ar vien mazāk un mazāk. Kaut gan, cik nu no manis tur beidzamos gadus arī bijis tas orientierists, ja treniņi tik un tā ir pagājuši praktiski tikai skrienot, un karti paņemot rokā vien sacensībās. Katrā ziņā tiem, kas man ir pēdējos gadus teikuši, ka orientēšanās sportam jāmet miers un jāpievēršas tikai skriešanai, noteikti prieks tikai vairojas.

Bet sāki ar orientēšanos?

Tas gan. Kopš 1995.gada rudens. Ņemot vērā, ka skriešanas mačos tā regulāri sāku piedalīties vien 2008.gadā, tad orientēšanās sports joprojām ir mana ilglaicīgākā sportiskā nodarbe un nedaudz jau turpinās arī vēl šobrīd. Bez orientēšanās sportā uzkrātās sportiskās bāzes un treniņu pieredzes nebūtu arī līdzšinējie rezultāti skriešanā. Tāpat, piemēram, jūtu to, ka uzskriešana kalnā, kas, pateicoties skriešanai pa mežu ir attīstījusies visai labi, man prasa mazāku piepūli nekā tiem konkurentiem, kas savas sportiskās gaitas sākuši tieši vieglatlētikā. Tā, ka jebkurā gadījumā varu būtu tikai pateicīgs mammai, ka toreiz pirms nu jau gandrīz 16 gadiem tiku aizvests uz orientēšanās nodarbībām.

Mamma orientējās?

Nē. Viņa bija jaunībā spēlējusi rokasbumbu un gribēja arī mani vest uz rokasbumbas treniņiem, bet tajā gadā rokasbumbā jaunos censoņus neuzņēma, un tad nu izvēle krita par labu orientēšanās sportam. Ar skriešanu manā radu lokā tā īsti neviens nav nodarbojies, lai gan pēdējā laikā sportiskās nodarbes apkārtējiem ir kļuvušas biežākas – gan ģimenes locekļiem, gan arī draugu lokā. Lielā mērā arī manā iespaidā.

Labiem rezultātiem vienmēr apakšā ir bāze un pieredze?

Nu bez kaut kāda pamata ir grūti. Var jau būt mežonīgs talants, bet ja darbs ieguldīts netiks, kilometri netiks krāti, tad arī rezultāts visticamāk izpaliks. Āfrikā bērni skrien tikko kā sāk staigāt. Nevis tāpēc, ka viņi to darītu apzināti, bet viņiem vienkārši dzīvesveids tāds – milzumdaudz kilometri un izturība krājas jau kopš bērnības, un rezultāts ir tāds, ka viņiem droši vien katrā ciemā ir vismaz kāds, kurš maratonu skrien ātrāk kā Latvijā ir skrējuši labi ja pārdesmit cilvēki. Savukārt ar pieredzi ir tā, ka, ņemot vērā, ka treniņplānu sev principā veidoju pats, tad pieredze ir tā, kas palīdz izsecināt, kā būtu labāk. Protams, ja ir treneris, tad no vienas puses ir vieglāk, ka Tev pasaka, ka šodien daram to un to, rīt to un to, tagad darām tā, bet tagad tā. Toties tad pazūd tā sajūta, ka sasniegto esi sasniedzis saviem spēkiem. Kaut gan padomus no malas necenšos atraidīt.

Latvijā ir treneru kas spētu tev dot?

Nu iedot kaut ko jau var katrs, un arī paņemt kaut ko var no katra. Bet mani droši vien treneris interesētu tādā griezumā, ka tas būtu atbalsts tieši treniņa laikā – brauktu līdzi, turētu tempu, sauktu laikus, koriģētu tehniku. Savukārt izpildīt kaut kādus sarakstītus plānus, ja trenera nav blakus, man nešķiet īsti korekti. Galu galā to, kā tavs organisms reaģē, vislabāk jūti tu pats. Savulaik lasīju kāda ārzemju trenera teikto, ka tad, kad jau ir sasniegts noteiks rezultātu līmenis, izcils treneris salīdzinājumā ar labu var palīdzēt nomest ap sekundi uz vienu stadiona apli jeb 400m. Sanāk, ka maratonam tās būtu vien nepilnas 2 minūtes. Bet jebkurā gadījumā es treneri redzu vairāk kā padomdevēju, kas palīdz neuzkāpt uz grābekļa. Tāds kurš laicīgi redz, ka treniņos dari kaut ko pavism aplam. Bet vispār šis ir pārdomu vērts jautājums.

Sportistu dosjē vienmēr ir atzīmē – pirmais treneris. Tev tāds ir?

Jā. Iveta Holcmane bija mana trenere manos orientēšanās pirmsākumos, un noteikti liela daļa viņas nopelna ir tajā, ka jauniešu grupās regulāri startēju Latvijas izlasē.

Kurus trenerus tu uzskati par patreiz labākajiem Latvijā tieši garo distanču skriešanā?

Konkrēti nevienu nenosaukšu. Nezinot treneri personīgi, par viņu var spriest vien pēc tā, kas ir dzirdēts no malas, un pēc tā, kādi ir viņa audzēkņi. Savukārt audzēkņus tā viennozīmīgi izvērtēt arī ir grūti, jo citam, iespējams, talanta ir vairāk un trenera nopelns ir neliels, cits atkal tieši trenera dēļ ir tur, kur viņš ir tagad.

Tad no otras puses. Kuri ir tavi lielākie konkurenti?

Konkurence ir vajadzīga, lai būtu lielāks dzinējspēks, un šajā ziņā lielākais dzinulis ir manis paša rezultāti. Šī arī ir lieta, ko skriešanā atšķirībā no orientēšanās sporta var daudz labāk salīdzināt. Pusmaratons šogad būs vairāk vai mazāk būs tāds pats kā pirms gada – ja rezultāts ir labāks, tad kaut ko esi izdarījis pareizi. Mežā turpretī distance no distances atšķiras, un tā rezultātu izmantošana salīdzināšanai ir daudz grūtāka, bieži vien tur ir vairāki ietekmējošie faktori.

Bet konkurence no citiem sportistiem arī, protams, ir tas, kas dzen uz priekšu. Bieži vien no mača uz maču gan tie konkurenti mainās. Ja cīņa un sportiskais azarts ir bijisi visas distances garumā, tad konkurence savu ir padarījusi. Tā šogad “Cēsu pavasarī” vien pēdējos pārsimts metros piekāpos Andrejam Dmitrijevam, savukārt nupat Jāņu skrējienā Cēsīs tādā pat cīņā izdevās pārspēt Andreju Sergejevu, kurš priekš sava vecuma jau skrien ļoti labā līmenī.

Bet Valērijs un Metroons puiši?

Līdz Valērijam vēl jāaug, bet ar Metroona vīriem, ja neskaita Florošeku un Višķeru, var cīnīties diezgan veiksmīgi. Tā kā īpašu ātruma dotību man nav, tad, jo īsāka distance, jo lielāks pārsvars ir viņu pusē.

Profesionāli sportisti sacensības izvēlas pēc uzvaras iespējas. Kā tu?

Tagad jau Latvijā maču palicis tik daudz, ka patiešām jāsāk izvēlēties. Bet nu ir sacensības, kas vairāk ir kā tradīcija – skrējieni Cēsīs, skrējiens apkārt Vaidavas ezeram, Rembates skrējiens par godu 18.novembrim. Tāpat ir mači, kuros vienkārši gribas uzskriet – tā šogad izdomāju, ka notiekti gribu skriet gan Ventspils, gan Liepājas, gan Kuldīgas pusmaratonos, kaut arī apzinos, ka par pirmajām vietām necīnīšos, bet veiksmes gadījumā vien var sanākt aizķerties sešiniekā, kas ļautu tiekt pie balvām. Abus savus maratonus turpretī esmu izvēlējies tikai pēc tā, cik pateicīga ir trase, lai sasniegtu labu rezultātu. Protams, var jau atrast arī mazākus maratonus, kur varētu ar savu rezultātu vinnēt maču, bet tajā ziņā mani laikam vairāk interesē rezultāts laika nevis vietas izteiksmē.

Kam ir jābūt, lai varētu uzvarēt Latvijas pusmaratonos?

Ir jāvar skriet ar rezultātu ap 1:08. Tad kaut kas jau var sanākt. Beidzamie skrējieni gan ir parādījuši, ka Latvijas pusmaratonos startē arī ārzemju sportisti, un tad ir jāskrien vēl ātrāk. Tādā ziņā laikam Valmieras pusmaratons ir vispateicīgākais, lai mēģinātu uzvarēt kādu pusmaratonu Latvijā, jo tur ārzemnieku vismaz pēdējos gadus ir bijuši maz, un arī Latvijas ātrākajiem bieži vien tas ir vairāk kā starpposms ceļā uz rudens maratonu, kad rezultāti nav tie visātrākie.

Par nākamo maratonu domā?

Domāju. Katrā ziņā šobrīd plānos ir, ka visticamāk oktobrī būs mans trešais maratons. Pašlaik gan ir vairāki varianti, tāpēc galīgais lēmums pieņemts vēl nav, bet katrā ziņā iespējamie maratoni tika atlasīti tādi, kuros būtu pietiekami ātra trase un gana daudz dalībnieku, kas skrietu aptuveni manā līmenī. Lai nebūtu kā iepriekšējos abos maratonos, kad lielākā distances daļa jāveic vienatnē. Treniņprocess tādā kārtīgā maratona režīmā droši vien sāksies augustā.

Un varianti?

Viens no variantiem ir Amsterdamas maratons, ko ir rekomendējuši vairāki, kas tajā ir skrējuši iepriekšējos gadus. Arī Frankfurtes un Dublinas maratoni ir sarakstā.

Kāds būs tavs treniņu process?

Droši vien nelielas korekcijas no iepriekšējām gatavošanās reizēm tiks ieviestas, bet lielos vilcienos tie ir treniņš no rīta un vakarā, kopumā vidēji ap 25-30km dienā. Nedēļā vismaz viens garais treniņš virs 30km, tempa skrējieni maratona tempā. Visticamāk šoruden arī centīšos iekļaut vairākas vietējās sacensības treniņu plānā, jo nu pie ātruma man īpaši ir jāstrādā – 10km šosejas skrējienam Mežaparkā un Valmieras pusmaratonam esmu pieteicies jau šobrīd.

Minēji savas iztrūkstošās ātruma dotībās. Vai tās var uztrenēt?

Fizioloģiski cilvēkam muskuļos ir “ātrās” un “lēnās” muskuļu šķiedras. Ir tādi, kam pārsvarā ir “ātrās” – tie ir vairāk sprinteru tipi, savukārt tiem, kam vairāk ir “lēnās” šķiedras, labāk veiksies aerobās aktivitātēs kā garo distanču skriešana, riteņbraukšana un tamlīdzīgi. Līdz ar to savā ziņā ātruma dotības jau ir ieliktas šūpulī, taču treniņu mērķis ir palīdzēt pilnveidot vājās puses, un tāpēc līdz noteiktam līmenim pie ātruma var tikt arī tie, kam tas no dabas nav dots. Tādiem kā man, kam dabiski ātruma dotību nav, pie ātruma treniņiem ir īpaši jāpiedomā, un treniņprocesā tiem jābūt kā neiztrūkstošai sastāvdaļai – atkarībā no treniņa mērķa tie var būt gan tempa skrējieni, gan intervālu treniņi, gan dažādi kāpinājumi un lecieni.

Kāda atšķirība starp tempa un intervāla treniņiem?

Tempa skrējiens ir vienmērīgs skrējiens ātrumā, kas ir lielāks kā ikdienas treniņos un var būt pat ātrumā, kas ir tuvu pusmaratona tempam. Galvenais mērķis šādiem skrējieniem ir sagatavot organismu, ka tam sacensībās būs ilglaicīgi jāskrien šādā tempā, bet, protams, treniņos tempa skrējienu garums ir krietni īsāks par sacensību garumu. Pusmaratonam pietiktu ar 5-8km tempa skrējieniem, maratonam tie varētu būt arī garāki. Katrā ziņā, jo tempa skrējiens garāks, jo arī ātrums ir vairāk jāskatās, lai organismam nav par grūtu, lai nesanāk, ka galvenie spēki tiek izlikti treniņos un sacensībām vairs nekas neatliek.

Intervālu treniņi līdzīgi kā tempa skrējieni pieradina organismu skriet ātri, taču, pateicoties intervālu treniņu uzbūvei – tiek skrieti vairāki īsāki atkārtojumi ar atpūtu pa vidu (piemēram, 4x1km ar 400m lēnu skrējienu pa vidu), ir iespējams šos atkārtojumus skriet lielākā ātrumā kā tempa skrējienos, un vairāk tieši attīstīt ātrumu. Pakāpeniski palielinot atkārtojumu skaitu un samazinot atpūtas intervālus, organisms pierod pie šādas slodzes, un sacensībās skriet ir vieglāk.

Ir kāds labums, ka tu noskrēji visātrāk no latviešiem pagājušogad maratonu? Aicina uz sacensībām?

Nekādas īpašas izmaiņas sajutis neesmu. Sponsori pieteikušies nav, uz sacensībām speciāli neaicina, mīlestības vēstules arī nesaņemu. Bet ja nopietni, tad uzskatu, ka mans rezultāts nebija tik izcils, lai kāds to īpaši izceltu – cik tad mums Latvijā arī to maratonistu kopumā ir, kam tas varētu interesēt. Droši vien, ja startētu kādā maratonā Latvijā, tad varbūt kāds to pagājušā gada rezultātu pieminētu, bet jebkurā gadījumā šogad jau ir cits gads, un jācenšas, lai pērnā gada rezultātu uzlabotu.

Kāpēc tev vajag skriet?

Skriešana jau ir sava veida atkarība. Bet skriet arvien vairāk, tālāk, ātrāk ir sava veida pārbaudījums, lai redzētu uz ko tu, tavs organisms ir spējīgs. Tāpat arī vēlme uzlabot rezultātu un cīnīties par pirmajām vietām ir tas, kā izpaužas mana tiekšanās būt labākajam. Protams, ne vienmēr pašas virsotnes ir tik vienkārši sasniedzamas, bet vismaz esmu pats saviem spēkiem centies to izdarīt.

Kura būtu tava virsotne? Latvijas rekords?

Šis ir ļoti grūts jautājums. Manas domas ir, ka liela laime veidojas no daudz mazām laimītēm, un tāpat arī ceļš uz lielo virsotni top, pārvarot daudz mazās, to lielo nemaz sākumā tā īsti neredzot. Sportā tā priekšrocība ir, ka teorētiski jau vienmēr var atrast, kur nomest to vienu sekundi no rezultāta, tāpēc nākamreiz mērķi vari likt augstāku. Bet lielās virsotnes? Protams, dalība Olimpiskajās spēles, Latvijas rekords – par to var sapņot, taču līdz tam vēl tāls ceļš ejams. Katrā ziņā droši vien, sasniedzot tās lielās, meklētu atkal jaunas vēl augstākas, kuras sasniegt, tāpēc patiesībā jau tas ceļš ir nebeidzams.

Skriešana tev ir viss, vai arī vēl kaut ko dari?

Skriešana ir daudz. Treniņš rītā, darbs, treniņš vakarā un nekam daudz vairs laika un spēka neatliek. Šajā ziņā varu teikt lielu paldies apkārtējiem, kas manu aizraušanos ar skriešanu atbalsta un nav likuši tai šķēršļus. Taču skriešana un braukāšana apkārt pa sacensībām ir arī veids kā reizē ar skriešanu apskatīt jaunas vietas. Pēdējā gada laikā tieši skriešanas dēļ esmu pabijis Florencē, Sāremā salā, Diseldorfā, Varšavā, kur varbūt tāpat neaizbrauktu. Bet es šobrīd nevaru iedomāties sevi bez skriešanas, un tāpēc savu izvēli skriet ne mirkli nenožēloju. Iepriekš pietiekami aktīvi līdzdarbojos Latvijas orientēšanās dzīvē, bet arvien vairāk pievēršoties skriešanai un attālinoties no orientēšanās sporta, sapratu, ka mani tas vairs tik ļoti neinteresē, un pēdējā gada laikā esmu no tā visa jau patālāk. Tagad toties, esot vairāk iekšā skriešanā, man ir prieks sniegt atbalstu un padomu VSK Noskrien akcijas “Uzdrošinies noskriet” dalībniekiem.

Palīdzēšana skrējējiem iesācējiem tevi pašu motivē?

Es nezinu, vai to var saukt par motivāciju, bet man ir prieks, ka parādās arvien vairāk cilvēku, kas grib kustēties – skriet, braukt ar riteni, nūjot. Un, palīdzot viņiem ar padomu, gribētos cerēt, ka ir daudz lielāka iespēja, ka viņi ne tikai vienreiz vai divreiz paskries un tad metīs tam mieru, bet, ka viņiem skriešana patiešām iepatiksies, un viņi to darīs regulāri. Un no šādas palīdzēšanas iegūstu arī es pats – man ir daudz vieglāk saprast tos, kas tikai uzsāk savas skriešanas gaitas. Man ir iespēja redzēt un analizēt, kā treniņprocess palīdz sasniegt jaunas virsotnes šiem censoņiem. Un galu galā, tā ir iespēja sajust to labo sajūtu, ka kādam esi palīdzējis.

Un Renča skaitlis? Skrējēji tagad plēš matus, redzot, ka nākamam Renča skaitlim vajag vēl tik daudz un tik garus skrējienus.

Par šo man ir īpašs prieks, ka, pateicoties noskrien.lv, Renča skaitlis ir izgājis plašākā pasaulē. Redzēs tik, vai tas patiesi ieiesies VSK Noskrien folklorā. Toreiz tā bija tikai tāda uz papīra uzlikta ideja, kas radās tieši, skrienot treniņā. Skriešanai, manuprāt, tā ir arī viena no vērtīgākajām lietām, ka, skrienot ir iespēja pabūt pašam ar sevi. Man nav vajadzīga mūzika kā treniņu sabiedrotais, pietiek ar to, ka tas ir brīdis, kad varu sakārtot savas domas, izplānot nākamo treniņu, izdomāt risinājumu kādai aktuālai problēmai vai vienkārši sajust baudu no skriešanas. Un bieži vien šajā procesā arī rodas pavisam jaunas idejas, kas vēlāk tiek attīstītas un pārtop par ko līdzīgu kāds ir Renča skaitlis.

pirmdiena, 2011. gada 20. jūnijs

Pusmaratons Ventspilī

Šogad Latvijas skriešanas pasākumu rīkotāji ir sasparojušies vēl vairāk kā iepriekšējos gadus, un no aprīļa līdz pat oktobrim var atrast kādu pusmaratonu tepat Latvijā, kur izbaudīt skriešanas prieku. Aprīlī skrēju pusīti Mežaparkā, kas gan vairāk bija kā ātrāks treniņš, maija galvenais mačs bija maratons Diseldorfā, līdz ar to abus maija pusmaratonus izlaidu, bet vasaras mēnešos biju nolēmis, ka pusmaratoni jāapmeklē kā nākas, tāpēc 19.jūnijā izvēle krita par labu Ventspils pusmaratonam, nevis lielajam orientēšanās stafešu pasāumam - Jukolai, kurā līdz šim biju startējis ik gadu kopš 2005.gada.

Tā kā pērn pirmajā Ventspils pusmaratonā neskrēju, tad šis pasākums priekš manis bija kas jauns, bet no atsauksmēm biju dzirdējis, ka pasākums ir labs, trase laba un patiesībā tā arī bija. Vienīgais apstāklis, kas varēja patraucēt pilnīgu pasākuma izbaudīšanu, bija nepātraukti mainīgās laika prgnozes sacensību dienai, kas brīžiem solīja pat kārtīgu pērkoan negaisu tieši sacensību laikā. Braucot uz Ventspili, vēl nopriecājos, ka praktiski viss brauciens pagājis bez lietus un Ventspilij mākonis būs aizgājis garām, bet, iebraucot Ventspilī, lietus sāka līt tik stipri, ka logu tīrītāju slotiņas knapi spēja attīrīt logu. Taču lietum bija lemts visai drīz mitēties un līdz starta brīdim vienīgās liecības par lietu bija peļķes uz ielām un skriešanai varen piemērots laiks ap +15-+16 grādu siltumā.

JRK

Pirms starta biju izlēmis, ka skriešu bez pulksteņa, paļaujoties vien uz sajūtām, jo jau Prezidenta balvā pārliecinājos, ka tādā veidā skriešanas brīvība ir daudz lielāka.  Starts pret nelielu uzkalniņu, un tad jau drīz vien priekšā izveidojās grupiņa ar ātrākajiem satelītskrējiena un pusmaratona dalībniekiem (šķiet kopā kādi desmit divpadsmit skrējēji) un nedaudz aiz viņiem bija mūsu mazā grupiņa četru piecu skrējēju sastāvā. Ielas vēl pilnībā nožuvušas nebija un tāpēc vietām kājas nedaudz slīdēja uz slapjā asfalta, bet tā kā pārsvarā pamats bija bruģis, tad šī bija maza problēma. Pulksteņa trūkumu pirmajos kilometros kompensēju ar Kristapa palīdzību, kurš, blakus skrienot, man ik pa laikam ziņoja par mūsu ātrumu pie kilometru atzīmēm. Pirmais nedaudz vairāk kā piecu kilometru aplis pagāja diezgan mierīgi, part varbūt pārāk mierīgi, jo kopējās organisma sajūtas bija ļoti patīkamas, vien kājas jutās ne pavisam svaigas, jo, lai arī neliela atpūta pirms mača bija, tomēr aizvadītās nedēļas kājas tik un tā ir tikušas nodarbinātas visnotaļ daudz.

Otrā apļa sākumā Jānis Arseņikovs no mūsu mazās grupiņas veica nelielu izrāvienu un drīz vien pieķēra priekšā skrienošo lietuvieti un Māri Ābeli, bet mēs ar Kristapu tā arī skrējām kādas desmit sekundes aiz viņiem, lai gan bija jūtams, ka palēnām pietuvojamies. Apļa pēdējā kilometrā viņu grupiņu pieķērām, un, lai arī pirmajā brīdī bija doma, ka varētu pasēdēt viņiem astē, taču izlēmu, ka jāskrien kā nākas un viņus visus trīs kopā ar Kristapu apdzinām, bet mums astē iesēdās vien lietuvietis, savukārt Māris ar Jāni pamazām iepalika.

Trešajā aplī turpināju aptuveni tādā pat ātrumā, ka otrā apļa beigu daļā un gan no Kristapa, gan lietuvieša līdz apļa beigām biju atrāvies jau apmēram 10 sekundes, tad arī man ziņoja, ka esmu septītajā vietā, kas nozīmēja, ka tikt sešiniekā, kam pienācās naudas balvas nesanāks, jo priekšā sestās vietas skrējēju sasaktīt nevarēju, kas nozīmēja, ka atstarpe ir diezgan liela. Pēdējā apļa sākumā jutu, ka sāk palikt pat pārāk silts, jo starp mākoņiem jau spīdēja saule, bet sapratu, ka skriet jau vairs nav atlicis daudz, tāpēc par to, ka ir pārāk karsti, vai sāk palikt grūti, domāt nedrīkst. Bet tā kā nepārtraukti bija jāapdzen skrējēji, kas bija vēl trešajā aplī, tad acis kur piesiet bija, un temps salīdzinājumā ar trešo apli vēl nedaudz pieauga. Pēdējā apļa trešais un ceturtais kilometrs bija psiholoģiski grūtākie, jo nogurums jau pamazām pieauga un tieši šajos kilometros visjūtamākaiss bija vējš, kas pūta sejā, bet, kad līdz beigām bija aticis vien kilometrs, tempu nedaudz kāpināju un galu galā finišēju 7.vietā ar čipa laiku 1:11:18 (bruto laiks 1:11:20).

Pirms mača bija doma, ka par sešinieku varētu pacīnīties vien tad, ja kāds no ātrākajiem neierodas vai izstājas, bet tā kā abi pieteiktie etiopieši bija aizstāti ar diviem visnotaļ spēcīgiem krieviem, tad vietu ziņā izpildīju praktiski maksimālo prognozi - spetītā vieta kopā un trešā no latviešiem, jo bez abiem kieviem priekšā finišēja arī divi lietuvieši. Prieks arī, ka Kristaps spēja ieskriet desmitniekā, ko pirms starta arī biju nolicis kā sasniedzamu mērķi. Arī par savu sniegumu esmu visnotaļ apmierināts, jo taktiskā ziņā skrējiens sanāca praktiski ideāls, un arī sajūtas skrienot bija ļoti labas. Ja būtu 10 sekundes ātrāk, būtu šī gada ātrākais pusmaratons, jo Varšavas pusmaratonā marta beigās noskrēju ar rezultātu 1:11:11, bet gan jau šis šogad šogad vēl tiks pārspēts. Un vēlreiz pārliecinājos, ka skriešana sacensībās bez pulksteņa patiešām ir forša padarīšana, bet par šo tēmu, iespējams, pat būs jāuzraksta atsevišķi.

Un jā, arī ventspilnieki bija pacentušies patiešām labi - gan laba trase, gan daudz līdzjutēju praktiski visas trases garumā, gan smukas medaļas un saldējums pēc finiša, gan garšīgas pēcskrējiena pusdienas. Patīkami bija arī tas, ka, distancē skrienot, dzirdēju daudz uzmundrinājuma saucienus veltītus tieši man no citiem skrējējiem, par ko liels paldies viņiem. Un, protams, liels paldies arī maniem personīgajiem līdzjutējiem un līdzbraucējiem par lielisko kompāniju. Nākamais pusmaratons tad nu Liepājā jūlija vidū.

sestdiena, 2011. gada 11. jūnijs

Prezidenta balva un 5000

Pagājušajā nedēļā, gluži negaidot, nāca piedāvājums startēt Valsts Prezidenta balvas izcīņā Valmierā, kas ir vienas no lielākajām vieglatlētikas sacensībām Latvijā un norisinās ik vasaru jau kopš 1995.gada. Prezidenta balvā savā starpā sacenšas sportisti, pārstāvot četrus Latvijas novadus, kā arī Rīgu, bet īpašus kausus no prezidenta saņem augstvērtīgākā rezultāta īpašnieks gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē visu disciplīnu kopējā vērtējumā.

Pirmo reizi piedalīties tādās kārtīgās vieglatlētikas sacensībās, pārstāvēt Vidzemes komandu un otro reizi sacensībās skriet 5000 metru distanci - tas viss bija par iemeslu, kāpēc ilgi nebija jādomā līdz devu savu piekrišanu dalībai šajās sacensībās. Pirms divām nedēļām Mežaparkā uzskrēju LSC sacensībās 10 km distanci pa asfaltu, kur, noskrienot ar rezultātu 32'43", sapratu, ka tāds ātrāks skrējiens lieti iederas arī treniņprocesa atsvaidzināšanai, un tāds noteikti būtu arī skrējiens Valmierā. Prezidenta balvas pieteikumā bija atrodami deviņu sportistu vārdi, kas nozīmēja, ka atšķirībā no pagājušā gada, kad uz starta izgāja vien pieci dalībnieki, vismaz šoreiz konkurence būtu lielāka, un arī dalībnieku sastāvs liecināja, ka vairums dalībnieku varētu būt aptuveni tādā pat līmenī kā es - tātad kāds ar ko kopā skriet noteikti būtu un būtu cerības, ka kāds arī nedaudz pavilktu uz, iespējams, labāku rezultātu.

Man pašam jau sen nav nekāds noslēpums, ka ātrums ir mana vājā vieta, un, lai arī 5000 metri nav gluži 200 vai 400 metri, kur bez ātras skriešanas no nopietna rezultāta nekas nesanāks, tomēr arī pieciem kilometriem ātrums ir vajadzīgs, un tāpēc uz nekādu īpašu dižu rezultātu nemaz nevarēju cerēt, jo ilgi skriet varu, bet priekš šādām īsākām distancēm manas ātrās muskuļu šķiedras gatavas nav - droši vien tāpēc, ka to ātro šķiedru man vispār ir ļoti maz. Pirms 4 gadiem Aizputes stadionā skrēju 5000 metrus kaut kādos vietējos mačos, kur startēja, šķiet 3 vai 4 dalībnieki. Toreiz paliku otrais ar rezultātu 16'51", bet šeit uzdevums bija noskriet ātrāk par 16 minūtēm, varbūt pat ap 15'40".

Visu nedēļu ilgušais karstums nekur nebija pazudis arī no Valmieras, un kaut arī pa ceļam uz Valmieru vietām lietus uzlija, taču Daliņa stadionā vairāk par 10 lietus pilēm, kas nopilēja 2 minūtes pirms mana starta, nemanīja. Vēl vairāk, karstums bija tik jūtams, ka nepilnu desmit minūšu laikā, ko iesildījos stadiona apkārtnē, biju paspējis nosvīst tā, ka sviedri lija aumaļām. Uz starta no deviņiem pieteiktajiem bija ieradušies vien septiņi sportisti, un, pēdējā brīdī vēl aunot kājās aizlienētās naglenes, starta brīdis pienāca pavisam ātri.

Pats skrējiens man patiešām patika. Lai arī precīzu starplaiku man nav, taču no komentāriem trases malā varēja dzirdēt, ka praktiski visi apļi tika veikti 1'15"-1'16" tempā, un skrējiens sanāca ļoti vienmērīgs. Protams, vienmērīgs tas bija tikai pulksteņa izteiksmē, jo, jo tuvāk nāca finišs, jo skriet palika grūtāk, un enerģijas rezerves un spēki strauji gāja uz beigām. Skrējiena laikā paspēju pabūt gan piektajā, gan ceturtajā, gan trešajā vietā, dažus beidzamos apļus pat skrēju mazās grupiņas priekšā kā otrais, jo līderis jau bija teju pusapli priekšā pārējiem, bet beigās pēdējam aplim enerģija, lai kāpinātu tempu līdzīgi kā tuvākie konkurenti, atlikusi nebija. Tā nu arī pēdējo apli noskrienot savā tempā, kādā biju skrējis visu distanci finišēju kā piektais ar rezultātu 15'47" un vēl 48 simtdaļas.

Ar rezultātu esmu visnotaļ apmierināts, lai gan vēlreiz pārliecinājos, ka nav man ne īsti pienācīga ātruma distancei kopumā, vēl jo vairāk kaut kādas slēptās rezerves, lai beigās pārslēgtos vēl citā ātrumā un kaut uz brīdi nodarbināt ātrās muskuļu šķiedras. Izjutu arī sacensību sajūtu, jo praktiski visus divpadsmit ar pusi apļus 3-4 sportisti skrējām plecu pie pleca, un brīžiem bija gan nelielas grūstīšanās, gan kāju ķeršanās. Vienā brīdī arī gandrīz sanāca negadījums ar kādu mazu bērnu, kurš nejauši izskrēja uz skrejceļa tieši mums priekšā, taču viss, par laimi, beidzās bez starpgadījumiem.

Vai drīzumā startēšu vēl kādos vieglatlētikas mačos? Drīzāk jau nē, jo tomēr šoseja šķiet tuvāka, bet jebkurā gadījumā šī bija laba iespēja pārbaudīt pašreizējos spēkus arī stadionā, un nu būs papildus motivācija tam, lai vēl cītīgāk treniņos piestrādātu pie ātrumā attīstīšanas.

pirmdiena, 2011. gada 6. jūnijs

Latvijas čempionāts Cēsu pilsētā un Raunas mežos

Aizvadītā nedēļas nogale tika pavadīta Cēsīs, kur notika Latvijas čempionāts orientēšanās sportā sprintā un garajā distancē. Pēdējā laikā mana viesošanās orientēšanās mačos ir ļoti neregulāra un epizodiska, bet izlēmu, ka  vismaz viens o-mačs jūnijā ir jāapmeklē un galu galā, kāpēc lai tas nebūtu Latvijas čempionāts. Skriet sprintu pa Cēsu ielām gribēju jau sen, un nu beidzot tāda izdevība bija, savukārt par to, vai pieteikšanās garajai distancei Brantu apkārtnes (ne pārāk tālu no Raunas) mežos bija pareizā izvēle, tādas pilnas skaidrības nebija vēl svētdien skrienot uz startu. Jau no bērnu dienām (lai arī tur savulaik V12 grupā, šķiet, tiku pie savām pirmajām LČ medaļām) Brantu apkārtnes mežs bija palicis atmiņā kā kaut kas zaļs un neskrienams, kas ir kas pilnīgi pretējs tam apvidus raksturojumam, kas man patiešām liekas patīkams priekš orientēšanās sporta.

Kaut kur Cēsu  pils parkā

Lai vai kā, čempionāts nu ir galā ar salīdzinoši pieticīgiem rezultātiem - 8.vietu sprintā un 9.vietu garajā distancē, bet patiesībā par piedzīvoto esmu diezgan apmierināts. Sprintā pēc teju 40 sekunžu kļūdas uz pirmo punktu, apsvēru domu, ka tālāk nav vērts skriet, jo rezultāts vairs nekāds dižais nesanāks, bet šo domu ātri izmetu no galvas un visnotaļ interesanto distanci veicu līdz galam. Atlikušajā distances daļā teju lielāko daļu laika pazaudēju pils parkā uz skriešanu lejup no kalna galvenokārt 15.-18.KP rajonā, baidīdamies no liekām traumām uz nelīdzenā pamata vietām garajā zālē un pārāk sevi piebremzējot, uz ko četru etapu laikā tika zaudētas ap 30 sekundēm. Bija gan vēl šādas tādas nelielas kļūdiņas (lielākā no tām uz 11.KP, kur sākumā aizskrēju gandrīz līdz kāpnēm, ka no tās puses alusdarītavas pagalmā netikšu), taču vismaz uzdevums - izksrieties pa Cēsu pilsētu ar karti rokā, tika izpildīts. Vieta rezultātu tabulā gan ne tāda, kā biju cerējis pirms starta, bet sports ir sports. Sprints - mans ceļš Routegadgetā

Garā distance savukārt izvērtās gandrīz vai labāka par cerēto. 9.vieta gan, protams, nav nopietni, toties mežs bija mazāk zaļs kā biju gaidījis, nātres, no kā baidījos visvairāk, nemanīju vispār, distance bija interesanta (pietrūka vien tāds kārtīgs garais etpas) un arī tehniskā ziņā distance tika veikta visnotaļ labi. Par to tehnisko izpildījumu gan, protams, var diskutēt, jo tāda vērā ņemama kļūda bija vien pie 3.KP, kur zaļajā nekādīgi nevarēju ieraudzīt punktu, un ceļā uz 6.KP, kur, lai arī kartē iezīmētais ceļs izskatās gana taisns, bet jau skrienot jutu, ka uz daudzo līkumošanu starp zariem laiks tiek tērēts lieki, bet pārējā distances daļā daudzviet izšķirošā nozīme bija veiksmei, jo bieži vien salīdznoši labi skrienamas vietas no laušanās starp krūmiem, šķīra vien pāris metri, ko kartē tik sīki neizzīmēsi. Prieks bija arī par to, ka, atzīmējoties 18.KP, aiz muguras sev pamanīju Timo Sild, kurš galu galā kļuva par čempionu garajā distancē, bet līdz pat distances beigām atlikušo septiņu punktu laikā garām nepalaidu ne viņu, ne Artūru Pauliņu, kurš bija kopā ar viņu, ne arī Lauri Sild, kurš uzradās kaut kur pie 21.KP. Garā distance - mans ceļš Routegadgetā

Mājās, pētot garās distances etapu laikus, kļuva skaidrs, ka līdzīgi kā vietām spirntā, arī garo distanci esmu skrējis pārāk prātīgi, neejot maksimālā ātrumā cauri visādiem brikšņiem un tamlīdzīgiem skriešanu apgrūtinošiem veidojumiem. Pilnīgi iespējams, ka epizodiskā piedalīšanās orientēšanās mačos arī rezultējas tajā, ka pazūd tas mača asums un skrējiens sanāk vairāk kā orientēšanās izbaudīšana nevis tāda kārtīga cīņa par sekundēm. Bet šī noteikti ir viena no tām lietām, kas pa lielam tomēr ir galvā, un pie tā kārtīgāk piedomājot, rezultāts var būt arī citāds. Taču, iespējams, ka pirms Kāpas kādu reizi karti rokā derētu paņemt, lai gan droši vien tādas kārtīgas orientēšanās sacensības manos plānos līdz Kāpai šobrīd nav.

trešdiena, 2011. gada 25. maijs

Uzdrošinies noskriet pusmaratonu

Turam tempu pusmaratonā

Nedaudz vairāk kā desmit pēdējās nedēļas paralēli tam, ka pats cītīgi trenējos savam maratonam, pavadīju cītīgi sekojot līdzi tam, kā trenējas pulciņš cilvēku, kas sev par mērķi bija nolikuši Nordea Rīgas maratonā noskriet sava mūža pirmo pusmaratonu, pateicoties VSK Noskrien rīkotajai akcijai "Uzdrošinies noskriet". Jau akcijas pašā sākumā tiku iesaistīts tajā arī kā sava veida konsultants, un, lai arī konsultēšana bija tāda epizodiska, tomēr paspēju ar akcijas dalībniekiem kopīgi pieveikt vienu koptreniņu Ogrē, kā arī akcijas noslēgumā - Nordea Rīgas maratona pusmaratona distancē, pieveikt šo distanci kā tempa turētājs.

Pastiprinātu interesi par akcijas norisi, protams, veicināja tas, ka tajā piedalījās arī Zane, taču brīdī, kad tiku informēts par plānoto akciju par viņas dalību vēl nezināju, bet jau tad man šķita, ka šāds pasākums jebkurā gadījumā ir varen laba lieta. Man ir patiess prieks, ka pēdējos gados skrienošu cilvēku paliek arvien vairāk, un viņi, šķiet, arvien vairāk saprot to, ka uzturēt sevi fizsikā formā ir nevis sarežģīti un grūti, bet patīkami un noderīgi. Pēdējos divus gadus kopš Ogres stadions ir ticis pie jauna seguma, vakaros regulāri var sastapt skrējējus - ātrākus, lēnākus, jaunākus, vecākus, tievākus, resnākus - pavisam dažādus, bet viņiem visiem ir kopīgs mērķis - izkustēties. Protams, tuvojoties kādam lielākam skriešanas pasākumam, skrējēju skaits stadionā pieaug, taču pat ziemā apkārt stadionam varēja manīt skrējēju iemītu taciņu sniegā, kas nozīmē, ka pie sevis uzturēšanas formā tiek domāts arī tad, kad sacensību sezona vēl lielā gabalā, un tas patiešām ir ceļš uz veselīgāku dzīvesveidu.

"Uzdrošinies noskriet" akcijā katrs akcijas dalībnieks saņēma 10 nedēļu garu individuālu treniņplānu, kas, skrienot 3-4 reizes nedēļā, ļautu sagatavoties tam, lai Nordea Rīgas maratonā varētu noskriet pusmaratonu. Un, lai arī 10 nedēļās ikdienā mazaktīvam cilvēkam sagatavoties pusmaratona pieveikšanai, it sevišķi, ja iepriekš ar sportu draugos nav būts, varētu būt pagrūti, taču akcijas dalībnieki pierādīja, ka ar apņēmību, cītīgu treniņplāna izpildi un skaidri nospraustu mērķi pusmaratonu pieveikt ir pilnīgi iespējams, un visi trīspadsmit, kas izgāja uz starta, šo distanci pieveica  ātrāk par 2 stundām un 45 minūtēm, bet dažs labs pat spēja iekļauties 2 stundās. Un tas nozīmē, ja Tu, mans lasītāj, esi domājis par to, ka kādreiz būtu forši noskriet pusmaratonu un varbūt jau esi skrējis īsākas distances, bet kam garākam līdz šim dūšas nav pieticis, tad zini, ka tas ir pavisam reāli un šie trīspadsmit jaunie pusmaratonisti ir lielisks piemērs un var kalpot kā labs pamudinājums uzstādīt jaunu sportisko mērķi arī Tev.

Man pašam sekošana līdzi akcijas dalībnieku treniņiem deva lielisku ieskatu tajā, kā treniņprocess norit tiem, kam skriešana nav ikdienas sastāvdaļa, vērot kā nedeļu no nedēļas uzlabojas viņu fiziskā kondīcija un pieaug sajūsma par skriešanu un pārliecība tam, ka pusmaratonu pieveikt pa spēkam ir arī viņiem. Protams, kā jau katrs treniņprocess, arī akcijas dalībniekiem bija savi kāpumi un kritumi, bet galu galā mērķis tika sasniegts un pusmaratons noskriets un ceru, ka arī turpmāk viņi savus skriešanas apavus aus kājās tikpat cītīgi kā pēdējo desmit nedēļu laikā.

Beigu atkāpei vēl tikai jāpiemin, ka kā atspaids gan akcijas dalībniekiem, gan pārējiem Nordea Rīgas pusmaratona dalībniekiem šogad pirmo reizi Rīgas maratona laikā pusmaratona distancē devās arī trīs tempa turētāju grupiņas, kas palīdzēja noturēt tempu, lai finišs tiktu sasniegts ātrāk par 1:45, 2:00 vai 2:15 - atkarībā no katra individuālajām spējām. Starp puišiem ar baloniem uz muguras, kas skrēja 1:45 tempā biju arī es, un līdz ar to visa šī akcija izvērtās ne tikai kā iespēja vērot ierindas skrējēju treniņprocesu, bet būt starp viņiem arī sacensībās, kas parasti man iet secen, jo it sevišķi Latvijā pārsvarā sanāk skriet tuvāk priekšgalam, kur nereti skriet sanāk, īpaši apkārt nevienu neredzot. Tad nu šī bija lieliska iespēja, skrienot priekš manis pietiekami mierīgā tempā, izbaudīt skrējienu kopā ar veselu jūru skrējēju, uzmundrināt viņus, kad uz beigām kļūst grūti, ik pa brīdim cenšoties aktivizēt skatītājus trases malā, kas kopumā bija aktīvi tikai brīžos, kad garām skrēja viņiem zināmie skrējēji, pārmijot pa kādam vārdam ar dalībniekiem (sanāca pat aprunāties ar kādu maratonistu no Austrālijas un Latvijā dzīvojošu pusmaratonistu no ASV), un tam visam pa vidu, cenšoties noturēt vienmērīgu tempu visas distances garumā, kas visnotaļ sekmīgi izdevās, un finiša līniju sasniedzu 10 sekundes pirms pulkstenis rādīja stundu un 45 minūtes un, kas zina, varbūt kādam tieši mani baloni palīdzēja noskriet sev iecerētajā laikā.

pirmdiena, 2011. gada 23. maijs

Baltijas čempionāts Kuršu kāpā

Ceļā uz karšu maiņu
Pērn Baltijas čempionātu orientēšanās sportā (BČ) izlaidu tā iemesla dēļ, ka doties uz Igauniju un skriet pa pilnīgi zaļu karti, man nebija ne mazākās vēlmes. Šogad vienu brīdi arī apsvēru domu, ka nez vai uz BČ braukšu, jo Lietuvā šis čempionāts vienmēr ir izcēlies ar visai neskrienamiem apvidiem. Taču uzzinājis, ka šogad čempionāts notiks Kuršu kāpā sapratu, ka Baltijas čempionātā labprāt uzskrietu. Kuršu kāpā un tieši Juodkrantē, kur tika plānota garā distance, biju skrējis tālajā 2001.gadā, un atmiņas kā arī tā apvidus kartes liecināja, ka, lai arī kalni tur nav mazi, tomēr mežs ir skrienams (kā jau pie jūras), kas nozīmēja to, ka man tur varētu patikt, jo pa zaļiem mežu biezokņiem jāblandās nebūtu un sanāktu arī paskriet nedaudz ātrākā tempā. Kad tapa skaidrs, ka maija sākumā skriešu maratonu, kā arī parādījās iespēja izbaudīt tempa turēšanu un skrējēju atbalstīšanu Rīgas maratonā - dienā, kad BČ notika stafete, tad pieņēmu lēmumu, ka startēšu tikai BČ garajā distancē. Jāpiemin, ka šāds lēmums visticamāk bija pareizs, jo organisms pēc Diseldorfas maratona nepavisam neatjaunojas kā varētu vēlēties - ja kājās maratona paliekas varēja just vien 4-5 dienas pēc maratona, tad pulsa novērojumi liecina, ka pārējam organismam vēl kāds laiks atelpai ir vajadzīgs, un noteikti, ka divu dienu skriešana sacensību režīmā par labu nākusi nebūtu.
Praktiski visa latvijas izlase uz Kuršu kāpu devās jau piektdien pa dienu ar kopējo autobusu, savukārt es ceļā Lietuvu devos piektidenas vakarā pēc darba, pārnakšņojot Kurzemē, un no rīta dodoties ar auto tālāk jau uz Kuršu kāpu. Tā kā līdzi braucošie līdzjutēji pildīja arī šofera funkcijas, tad braukšana īpaši nenogurdināja un skriet biju gatavs. Kā jau iepriekš biju prognozējis, tad izšķirošā nozīme uz gala rezultātu bija skriešanas ātrumam, ne tik daudz orientēšanās prasmēm, kaut arī neskatoties uz to, bez kļūdām neiztika, kas pāris pozīcijas rezultātu tabulā prasīja tik un tā.
Pētot etapa laikus, šķiet, ka sācis biju diezgan prātīgi, jo, lai arī uz pirmo punktu kļūdu īsti nebija, vien nedaudz sabremzēja skriešana cauri "zaļajam" etapa vidū, bet labākajam splitam zaudēju vairāk kā minūti. Etapu uz otro punktu šķērsām milzīgajai nogāzei biju jau paredzējis, pētot veco kati, un izšķiros iet gravai apkārt, kas lai arī bija varbūt 10-15 skeundes lēnāks variants, tomēr domāju, ka nogāzes pievarēšana būtu atstājusi daudz jūtamākas sekas turpmākajā distances daļā. Turpmākajā distances daļā kļūdu ziņā bija neliela neprecizitāte uz 4.KP, izskrienot uz elektrolīnijas; saminstināšanās pirms sestā KP; neliela kļūda 7.KP rajonā; neveiksmīgi realizēts variants uz 8.KP, kur, lai arī biju izplānojis izskriet vairāk pa kreiso pusi, tomēr sanāca pārāk daudz pa kreisi, ieskrienot apdzīvotajā teritorijā, un uz brīdi pat neizprotot karti, pazaudēju savu atrašanās vietu. Uz 10.KP arī sanāca diezgan nepārliecināts skrējiens, jo punktu gribēju meklēt krietni agrāk un vairākas reizes sabremzējos. Labi, ka priekšā redzēju Kristu, kura arī devās uz to pašu punktu un radīja pārliecību, ka punkts tomēr ir vēl uz priekšu.
Karte - 1.aplisKarte - 2.aplis
Uz 12.KP pēc paviesošanās skatītāju punktā atkal bija pagarš etaps pret kalnu, taču etaps šķērsoja apvidus daļu, kur bija jāšķērso vairākas nogāzes un kāpumi, kurus man bija kartē grūti izšķirt vienu no otra, un līdz ar to ar varianta izvēlēšanos viegli nevedās. Sākumā gribēju skriet kalnā pirms 20.KP pa taku, tad izlēmu, ka tomēr iešu kalnam gar malu, bet tad, uzskrienot vienā no kāpumiem un izskrienot uz viena no ceļiem, pazaudēju savu atrašanās vietu, jo nevarēju saprast, uz kura ceļa īsti esmu. Nometot tempu turpināju skriet punkta virzienā, un uzvedoties ļoti nepārliecināti, beigu beigās nonācu uz vajadzīgās takas un punktu paņēmu. Patiesībā, ja etapu būtu sākotnēji izplānojis, kā to veicu, tad darot to pilnā ātrumā un ar pārliecību, variants būti ļoti labs, taču mana nesaprašanās ar karti prasīja krietni ilgāku laiku, lai šo etapu veiktu.
Tālāk jau no 13.KP sākās puķīte, kur nedaudz par daudz pa labi uzgāju kalnā uz 15.KP. Atlikušā distance līdz kartes maiņai pēc 21.KP tika vairāk vai mazāk veikta bez kļūdām, vien uz 21.KP nedaudz par daudz pa kreisi izgāju. Kartes maiņā dzirdēju, ka man uzsauc, ka esot nedaudz jāuzspiež, un tad nu kalnu uz 22.KP atstrādāju diezgan kārtīgi, bet kādas 10-15 sekundes pazaudēju punkt arajonā, ielienot pa labi no punkta esošajās eglēs un punktu tur neatrodot. Garais etaps uz 24.KP solīja kārtīgu skriešanu pa ceļiem, un to arī diezgan labi realizēju - vismaz etapa vidus daļā, jo izejot no 23.KP atkal uzdūros aizliegtajai teritorijai, kurai nācās apskriet pa malu, savukārt īsi pirms paša punkta uzreiz aiz elektrolīnijas izdomāju, ka jānogriež stūris un nācās paņemt vienu lieku kāpumu. Ceļā uz šo satiku pretī skrienošo Andri Jubeli, kurš startēja 6 minūtes pirms manis, un šķita, ka nedaudz esmu tuvāk kā 6 minūšu attālumā (reāli bija ap piecarpus minūtēm), bet uz pēdējiem trīs punktiem kopumā pazaudēju vēl ap 50 sekundēm - par ātru nogāju no takas uz 27.KP, par zemu iznācu pie 28.KP, un izskraidījos pa smiltīm uz otru pusi no punkta pie pirmspēdējā punkta), kā rezultātā finišēju 15.sekundes aiz Andra Kivlenieka, un 5 sekundes aiz Andra Jubeļa kopumā 17.vietā ar rezultātu 1:34:07 (1.vieta Olle Karner - 1:26:15), kas man deva sesto rezultāu no Latvijas sportistiem.
Kopumā ar rezultātu esmu vairāk vai mazāk apmierināts, kaut arī daudzās "bakstīšanās" un "raustīšanās" distances laikā, domāju, prasīja diezgan daudz laika un kļūdās savācas vismaz četras minūtes. Distances beigās gan jutu, ka varētu vēl skriet, kas nozīmē, ka izturība ir, bet ātruma tomēr nedaudz pietrūkst. Bet prieks, ka rezultātu blīvums liecina, ka augstā līmenīir gatavi skriet daudzi, un prieks arī, ka otrajā dienā stafetē divas Latviajs vīru komandas spēja ieskriet pirmajā trijniekā. No orientēšanās atpūta tagad visticamāk līdz Latvijas čempionātam, kur vismaz sprinta distancē startēšu noteikti.

piektdiena, 2011. gada 20. maijs

Diseldorfas maratons 2011

Tā kā blociņa uzturētājs blogger.com veiksmīgi bija nozaudējis manu maratona ierakstu kopā ar visiem komentāriem (bija atlicis vien raksta melnraksts ar pusi teksta), tad publicēju to no jauna (otro pusi aizņēmos no noskrien.lv, kur tas tika pārpublicēts vēl pirms nozušanas). Sākotnējie komentāri ir atjaunoti no e-pasta, vien īstie vārdi varētu būt pazuduši. Blogger.com glabātā statistika arī zudusi.

Aizvadītajā svētdienā par manu līdz šim grūtāko, karstāko un lēnāko maratonu kļuva Diseldorfas maratons, kurā finišēju 14.vietā ar rezultātu 2:32:32 (13.vieta no vīriešiem, 4.vieta no Eiropas sportistiem (neskaitot divus turkus, kas pie Eiropas sportistiem nez vai īsti pieskaitāmi).

Maratona trase
Pagājušajā rudenī pēc sava pirmā maratona Florencē pieveikšanas kļuva skaidrs, ka maratonu gribu skriet vēl, un tā nu ziemas un pavasara treniņi tika aizvadīti ar galveno domu par maratonu kaut kad pavasarī. Iespējamo pavasara maratonu loks tika apzināts jau laicīgi, bet galu galā izlēmu par labu Diseldorfas maratonam, kas solīja gan interesantu, gan ātru trasi. Šai izvēlei par labu liecināja arī ērtā nokļūšana Diseldorfā, jo no Rīgas uz Diseldorfas apkaimi tiešie reisi ir gan Airbaltic, gan Ryanair. Un viens no izvēles kritērijiem bija arī tas, ka maija sākumā noteikti tur vēl nebūs tik karsts kā, piemēram, kādā Itālijas maratonā šajā laikā, taču tieši šis punkts nepiepildījās, un nedaudz, iespējams, arī “iegrieza” ātrāka rezultāta sasniegšanai.

Trenējies biju diezgan daudz, noteikti vairāk kā pirms Florences, taču mazāk noteikti bija ātruma treniņu, jo ziema ātrumus ļauj skriet mazāk kā būtu vajadzīgs, taču tik un tā bija doma, ka vismaz minūtes divas no Florences rezultāta (2:26:19) spētu nomest. Un, lai arī jau pirmsmaratona nedēļā redzēju, ka laika prognoze sola ne to labāko laiku maratonam ar stipru vēju un lielu sauli, tomēr tik un tā saglabāju domu, ka Florences rezultātam būtu jākrīt. Klāt gan arī nāca noteikti psiholoģiskais spiediens pašam uz sevi, ka jānoskrien labāk kā pirmajā reizē – lai gan, protams, skriet pirmajā reizē, kad neko par distanci nezini ir daudz vieglāk tajā ziņā, ka nekas jau neierobežo, nav konkrētas nojausmas par to, cik ātri vari noskriet maratona distanci, un bieži vien debijas emocijas palīdz noskriet ātrāk. Tad nu pieļauju, ka papildu stress un laikapstākļu neņemšana vērā arī bija galvenie iemesli, kāpēc neizdevās vismaz atkārtot pirmajā maratonā iespēto.

Startā kopā ar elites skrējējiem
Ja konkrētāk par notikumiem Diseldorfā, tad ceļojums uz Vāciju sākās piektdienas vakarā ar Ryanair lidmašīnu dodoties uz Dusseldorf-Weeze lidostu, kas atrodas aptuveni simts kilometru no Diseldorfas. Pirmā nakts tika pārlaista lidostas tuvumā esošajā hostelī un jau sestdienas rītā devāmies ar autobusu uz pašu Diseldorfu. Pirmais mērķis Diseldorfā bija maratona EXPO apmeklēšana, kur bija jāsaņem starta numurs un bija arī doma kaut ko nopirkt no skriešanas inventāra, jo parasti šajos EXPO daudzas skriešanas preces ir par izpārdošanas cenām. Ar iepirkšanos gan nekas dižs nesanāca, vismaz tajā ziņā, ka caurmērā cenas šķiet bija reizes divas augstākas kā, piemēram, marta beigās Varšavas pusmaratona EXPO. Taču, neskatoties uz to, pie jauna skriešanas krekliņa tiku – bija palicis pēdējais ar akcijas cenu. Jautrāk gāja ar numura saņemšanu, jo, piesakoties, biju norādījis savu Florences rezultātu kā labāko sasniegumu, un tā kā starta koridoru piešķiršana sākās no 2:30 rezultātu īpašniekiem, tad bija cerības, ka varētu tikt pašā priekšā kopā ar elites sportistiem. Protams, kaut ko viņi līdz galam izdarījuši nebija, jo par šo jautājumu viņiem rakstīju vēl papildus arī e-pastā, un uz numura vispār nebija nekādas atzīmes, kurā koridorā man jāstājas, kas nozīmēja, ka teorētiski man pienāktos stāvēt pašās beigās kopā ar debitantiem. Par laimi pēc nelielas izskaidrošanās man uz numura uzrakstīja, ka priekšā varu stāvēt un pateica, ka “pašā priekšā, tur redzēsi daudz kenijiešus, un tur ej arī tu!”.

Rheinturm
Pēc EXPO apmeklējuma devāmies uz viesnīcu un uzreiz devos arī nelielā 20 minūšu skrējienā pa viesnīcai tuvējām ieliņām. Skrējiena laikā sanāca arī nedaudz paskriet pa maratona trasi, jo tieši blakus viesnīcai bija maratona trases 23.kilometra atzīme un arī dzirdināšanas punkts, un tad nu sanāca, ka mazu daļiņu no trases biju iemēģinājis jau sestdienas skrējienā. 20 minūtēs paspēju nosvīst ne pa jokam un sapratu, ka maratona dienā skriešana būs patiešām grūta – lai arī startā 9:30 no rīta saule vēl varētu nebūt pieņēmusies pilnā spēkā, tomēr tik un tā bez mākoņiem debesīs ēnu atrast varētu būt pagrūti. Vakarā vēl aizbraucām līdz centram, kur ieēdām pusdienas un uzbraucām lielajā Diseldorfas tornī (Rheinturm), no kura varēja izpētīt praktiski visu maratona distanci, jo no 168 metru augstumā esošā skatu laukuma varēja redzēt Diseldorfu pilnā plašumā.

Maratona rītā tika ieturētas brokastis un īsi pirms deviņiem devos uz maratona starta vietu, kas bija salīdzinoši netālu no mūsu naktsmītnes.Diseldorfas maratona ietvaros bija gan maratona distance, gan maratona stafete, gan bērnu skrējiens, kā arī maratons ratiņos braucošajiem ar kustību traucējumiem, piedevām tam maratona distanci veica arī pārdesmit sportistu uz vienriteņiem. Starts gan visām šīm distancēm bija dažādos laikos, bet kopumā bija solīts, ka startēšot ap 12000 sportistu, no tiem ap 3800 bija pieteikušies maratona distancei. Cik daudzi izgāja uz starta, īsti nezinu, bet karstuma dēļ daļa izstājās, un maratonā līdz finišam tika 2593 dalībnieki.

Uzņemam pirmsstarta enerģiju no kosmosa
Startā kā jau bija plānots stāvēju kopā ar elites sportistiem un sportistēm, kas kopā ar saviem tempa turētājiem (pace makers) bija, šķiet, ap cilvēkiem 30-40. No tiem apmēram 2/3 bija Āfrikas pārstāvji, uz kuru fona jutos kā baigais milzenis, jo augumā visi, lielākoties bija par mani galvas tiesu īsāki. Pirms paša starta tika iepazīstinātas TV kameras ar vadošajiem sportistiem, gan pagājušā gada sieviešu uzvarētāja (šogad līdz finišam netika), gan austriešu maratonists, kurš ar melna flomāstera palīdzību bija visas rokas norakstījis ar savu plānoto grafiku un gatavojās skriet zem 2:10 (pie 25.km karstuma dēļ gan viņš esot zaudējis samaņu, un lai arī sveiks un vesels, bet maratons viņam tur arī bija beidzies). Kā izrādās tad tiešajā pārraidē, ko rādīja interneta TV, arī mani šeit fonā esot varējis redzēt.

Tā nu visbeidzot starts, un maratons var sākties. Elites vīri, protams, pa priekšu un skatienam pazuda diezgan drīz, aiz muguras elites sieviešu grupiņa (arī skatienam (skatoties paŗ plecu) pazuda diezgan drīz), un šīm abām grupām pa vidu – galvenā pretendente uz uzvaru sieviešu konkurencē, viņas divi tempa turētāji un viņiem blakus es. Pirmos četrus kilometrus (ceturtais kilometrs pieveda pavisam tuvu lielajai Eirovīzijas arēnai) izmantoju tempa turētāju aizvēju un uz priekšu skrējās viegli un brīvi, neskatoties, ka temps pirmajos kilometros bija pat zem 3’25″. Pie ceturtā kilometra distance pagriezās pretvējā un sieviešu līderes tempa turētāji nedaudz ātrumu samazināja, kaut pats jutu, ka iesāktajā tempā vajadzētu turpināt skriet (šī, iespējams, bija būtiska kļūda, jo, zinot to, ka ārā gaiss sasilts aizvien vairāk, un ēnā pēcpusdienā bija virs +25, tad droši vien arī man vajadzēja piebremzēt). Tā nu pirms 5.km atzīmes pirmajā dzirdināšanas punktā mani trīs līdzskrējēji vēl vairāk sabremzējās un no šī brīža sākās mans maratons vienatnē.

Skats no torņa uz maratona finišu
Devītais kilometrs atkal bija atvedis mūs uz pilsētas centru un te jau sieviešu pirmajai skrējējai priekšā biju ap 15 sekundēm. Desmitais kilometrs veda pāri Reinas upei uz Diseldorfas otru krastu, un tieši 10. un 11.km bija vieni no ātrākajiem, jo tieši šeit stiprais vējš bija tieši mugurā, un 11.km vēl sanāca lejup no tilta. Pie 12.kilometra paskrēju garām kādam ļoti ātri noplīsušam skrējējam, kurš laikam bija sācis manāmi par ātru, pēc tam gan 14. un 15.km bija visai grūti, jo sanāca skriet tieši pretvējā, un par vēja stiprumu liecina tas, ka atšķirība starp skriešanu pa un pret vējam bija tuvu 10 sekundēm uz katru kilometru. Divdesmitais kilometrs veda pa tiltu atpakaļ uz Diseldorfas centru, un arī šis kilometrs bija ļoti grūts, jo sanāca skriet tieši vējā un uz tilta arī nav ne māju, ne koku, kas kaut nedaudz vēju piebremzē. Jau šeit sāku just, ka skriet sāk palikt grūtāk. Pie 20.km atzīmes Zane man piedāvāja cepuri, no kuras gan atteicos, un pasniedza otro želeju (pirmā bija pie 9.km, kuru kādu laiku nesu rokā, bet patiesībā ne viena, ne otra īpaši nepalīdzēja). Drīz vien arī bija pieveikta pirmā puse distances, un tajā brīdī pulkstenis rādīja 1:12:36, kas bija aptuveni 50 sekundes ātrāk kā Florencē pirmā puse (nedaudz savādi, ka Rīgas pusmaratonā tajā pat dienā Biķernieku trasē ar tādu rezultātu būtu pieticis pat otrajai vietai). Pie pusmaratona atzīmes manīju arī vismaz trīs izstājušos sportistus, kas liecināja, ka arī citiem ir grūti, bet nu tajā brīdī šķita, ka, pat noskrienot otro pusi pa 1:14, Florences rezultāts vēl ir sasniedzams.

Drīz pēc tam sāka palikt arvien grūtāk, pie 23.km kā jau plānots paskrēju garām viesnīcai, un puspajokam pazibēja doma, ka varētu tepat arī palikt un tālāk neskriet. Lai arī pie 25.km redzēju, ka kārtējie pieci kilometri laika ziņā vēl it kā īpaši neatšķiras un visu iepriekšējo piecu kilometru posmiem, tomēr jau 25.kilometrs tika veikts ap 3’40″ un tad arī lielākās grūtības tikai sākās.

Tikšana līdz 30.km atzīmei bija diezgan mokoša, saule turpināja karsēt, šķiet, vismaz divas reizes krustojumos gribēju griezties uz otru pusi (par laimi lentas bija priekšā, bet nu karstums uz apziņas spējām sāka iedarboties). Laika ziņā kārtējie pieci kilometri līdz 30.km gan tika veikti vien 50 sekundes lēnāk kā iepriekšējie pieci, bet jau tad sapratu, ka nekas labs nav sagaidāms, un sāka parādīties domas par to, ka varbūt jāstājas laukā. Uzpeldēja arī domas par to, ka varētu pāriet soļos, kaut uz brīdi, jo patiešām ir grūti, bet sapratu, ka pēc tam atsākt skriet būs divtik grūti, bet noiet atlikušos kilometrus (kaut tikai piecus, kad distance pieveda salīdzinoši tuvu finišam) varētu prasīt gaužām daudz laika. Tā nu šo domu no prāta izmetu un, kārtējā dzirdināšanas punktā atveldzējot sakarsušo ķermeni, turpināju savu skrējienu.

Mana ātruma izmaiņa bija vairāk kā jūtama, jo pēc 31.km atzīmes drīz vien mani apdzina sieviešu uzvarētāja, un pat brīdī, kad viņa skrēja man garām, pat nemēģināju ieķerties kaut uz brīdi viņai “astē”, jo nemaz nebiju spējīgs vairs skriet tādā tempā kaut uz brīdi. Manam skatienam viņa pazuda tik pat ātri, kā elites vīri sacensību startā.

Tikšana līdz trīsdesmit piektajam kilometram šķita kā vesela mūžība, un domas par stāšanos laukā parādījās vairākas reizes. Lēns patiesi biju, jo kārtējie pieci kilometri tika pieveikti vairs ar vidējo ātrumu 3’56″. Droši vien, ja pie 35.kilometra Zane nebūtu man iedevusi padzerties ūdeni un ar uzmundrinājuma saucieniem nebūtu uzsaukusi, ka priekšējie izskatoties baigi slikti un baigi plīst nost (apziņa, ka ne man vienam ir grūti) un paziņojusi, ka esot pagaidām 16.vietā, tad droši vien pie 35.kilometra arī maratonu būtu beidzis. Bet nu kaut kur iekšā sēdēja tā apņemšanās maratonu noskriet līdz galam, un skrēju vien tālāk, apzinoties, ka vēl atlikušas gandrīz trīsdesmit mokošas skriešanas minūtes.

Starp 38. un 39.kilometru
Atlikušajā laikā domas tika aizpildītas ar alkām pēc nākamā dzirdināšanas punkta. Tā kā vācieši vismaz dzirdināšanu bija it sevišķi distances otrajā pusē salikuši ik pēc aptuveni divarpus kilometriem, tad dzirdināšanas pauzes beigās bija biežāk un izmantoju tās pēc pilnas programmas, gan nolaistoties kā nākas ar ūdeni, gan nobaudot piedāvāto enerģijas dzērienu Carbo4U, kas ar skābo garšo deva patīkamu atsvaidzinājumu. Pēc 35.km dzirdināšanas punktos piedāvāja arī glāzītes ar CocaCola, to gan skrienot nenobaudīju (pēc finiša gan). Sākot no piektā kilometra pirms beigām ik pēc kilometra uz asfalta parādījās lieli apļi, kas ziņoja, ka līdz finišam atlikuši pieci, četri utt. kilometri, un tas liecināja, ka finišs lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas. Ar lēno skriešanu jau biju samierinājies (skrēju gan cik un kā varēju, gan jau pulss tāpat bija gana iespaidīgs) un pirms 39.km mana personīgā līdzjutēja man vēlreiz pasniedza ūdens pudeli, un vienīgās raizes sagādāja sajūta, ka botā sagriezusies zeķe pamazām rīvē tulznu. Posms no 35. līdz 40.kilometram tika veikts precīzi 20 minūtēs, un visvairāk biju pārsteigts, ka ar visu manu lēno skriešanu joprojām neviens, neskaitot sieviešu uzvarētāju, mani nav apdzinis.

Pēdējos divos kilometros laikam finiša tuvums lika nedaudz palielināt tempu (palielinājums gan vien 8 sekundes uz kilometru, bet nu tik un tā), un tad jau arī finišs beidzot tika sasniegts. Distances otrā puse tika nomocīta bez četrām sekundēm stunda un divdesmit minūtēs, un finiša pulkstenis rādīja kopējo laiku 2 stundas 32 minūtes un 32 sekundes. Ja vien pie 35.km Zanes aprēķini bija pareizi, tad atlikušajos septiņos kilometros vēl divi sportisti bija izstājušies, un finišā ierindojos 14.vietā. Tiku pie savas maratona finišētāja medaļas, un tālāk jau diezgan garš posms bija veicams starp nožogojumiem līdz vietai, kur varēja tikt pie finiša pārtikas, dušas un masāžas.

video
Mans finišs video

Pēc finiša sasniegšanas kājas īsti klausīt vairs negribēja, un gājiens līdz masāžai bija diezgan lēns, piedevām, ieejot masāžas teltī, gandrīz nogāzos, aizķeroties aiz pakāpiena. Medicīnas personāls gan mani uzreiz noturēja kājās un rokās tika iespiesta kolas bundžiņa, ar to rokās devos pie sev nozīmētā masāžas galda, pie kura, mēģinot atšņorēt apavus atkal gandrīz pazaudēju līdzsvaru un daļu no bundžiņas satura izlēju uz masāžas galda.

Pēcmaratona maltīte
Masāžas laikā bija laiks uz pāris minūtēm atvilkt elpu, organisms nomierinājās, pēc tam vēl vēsa duša, un ceļš uz viesnīcu, lai arī ne ļoti raitā solī, bet tika veikts bez problēmām. Pēc finiša vēl arī paspēju iepazīties ar kaut kādu vietējo sporta funkcionāra (diez ko nopietns gan viņš neizskatījās), kurš solīja sūtīt ielūgumu pa pastu uz kaut kādiem vācu mačiem. Pēc pēcpusdienas pēcmaratona miega gandrīz 2 stundu garumā devāmies uz centru, kur ieēdu kārtīgas pēcmaratona pusdienas un izlēmām arī vēl aizbraukt apskatīt Schloss Benrath (piļveidīga būve ar smuku parku), un aktīvais pastaigas solis gandrīz vai vedināja domāt, ka skrējienā ne visi spēki ir tikuši atdoti. To, ka maratons patiesi ir bijis pieveikts ar uzviju sajutu pirmdienas rītā, jo apgrūtinošais kāpiens lejup pa trepēm un vispār sāpošās kājas lika sevi manīt, un atskaņas no tā ir jūtamas pat vēl šodien, kad ir jau ceturtā diena pēc maratona un ir ticis pieveikts arī pirmais īsais skrējiens (otrdien, gan stundiņu paminos ar riteni).

Schloss Benrath
Kopumā par maratonu varu teikt, ka, ja ir vēlme braukt uz foršu maratonu, tad Diseldorfa ir gluži piemērota vieta. Droši vien to iespaidoja arī siltais laiks un Eirovīzijas tuvums, bet skatītāju uz ielām bija ļoti daudz, un atbalsts gar trases malu bija praktiski visas trases garumā. Vācieši daudzviet pat bija iznesuši no saviem mājokļiem krēslus un galdus un laiski baudīja šampanieti un alu, kamēr skrējēji trasē lēja sviedrus.

Par sevi varu teikt, kā jau iepriekš minēju, ka maratons padevās patiešām grūti, un lai arī ar rezultātu līdz galam apmierināts neesmu, tomēr mans rezultāts šobrīd ir 2:32:32. Katrā ziņā ir prieks, ka tomēr līdz galam maratonu pieveicu. Pie prātīgāka spēka sadalījuma iespējams pāris minūtes ātrāk būtu noskrējis, bet visticamāk, ka uzlabot Florences rezultātu pa spēkam man nebija. Bet nu ir laiks pārdomāt treniņprocesā paveikto, kaut ko nedaudz pamainīt, vasarā piestrādāt pie ātruma un tad jau rudenī droši vien domāt par nākamo maratonu.