Vasaras sportiskais pagrimums

Pēdējos pāris gados pavasara-vasaras periods sportiskajā ziņā ir bijis diezgan līdzīgs. Līdz maijam gatavojos Rīgas maratonam, vairāk vai mazāk labi noskrienu maratonu, un pēc tam skriešanas vēlme un arī reālā skriešana strauji iet mazumā.

Jūnijā bija paredzēti vairāki orientēšanās starti, tāpēc pēc vienas pilnīgi brīvas pēcmaratona nedēļas centos atsākt kaut ko darīt. Taču skriešana lielākoties bija ar lielu piespiešanos. Skaidrs, ka maratons paņem diezgan daudz no organisma, bet arī pēc ziemas ļoti daudzajiem kilometriem ķermenis laikam prasīja kaut kādu lielāku atelpu. Arī tas, ka diezgan strauji uzēdu 4 kilogramus, ar kuriem vairāk vai mazāk dzīvoju visu vasaru, liecināja, ka iztērētās rezerves ķermenis ļoti ātri bija gatavs uzņemt sevī.

Plīsums

Pēc Rīgas maratona pieteicos Latvijas čempionātam orientēšanās sportā garajā distancē, kas reizē bija arī Baltijas veterānu čempionāts orientēšanās sportā. Vismaz manā vecuma grupā (M35) apzīmējums "Baltijas" gan bija visai formāls, jo vienīgais sportists, kas nebija no Latvijas, bija kāds čehs, piedevām ne pārāk ātrs.

Muskuļi pēc maratona atjaunojās ne tik ātri, kā biju cerējis, un vēl ceturtdienā (divas dienas pirms došanās mežā) jau sāka šķist, ka tā nebija gluži laba doma pieteikties čempionātam, tomēr galu galā nebija tik traki. Pats lielākais svaigums kājās nebija, bet paskriet mežā varēju tīri labi, cik nu labi tas var būt, pārejot uz diezgan mazpierastu segumu.

Lielāka problēma pirmajā sacensību dienā bija mana negatavība laikapstākļiem. Ārā bija ap +7..+8 grādiem, visu laiku lija lietus, bet nez kāpēc nebiju pirms starta iedomājies, ka tāpēc varētu mežā būt auksti un varbūt ir jāuzvelk divas kārtas.

Nulle komats sešdesmit četras sekundes

Latvijas čempionāts vieglatlētikā šogad notika Ogrē. Divas dienas, divi starti. Vispirms 5000 metri jeb divpadsmit ar pusi stadiona apļi un nākamajā dienā 3000 metri jeb septiņi ar pusi apļi. Šoreiz tas viss aptuveni +30 grādu karstumā.
Šogad sacensībās esmu koncentrējies uz īsajām distancēm - šosejā galvenokārt ap pieciem kilometriem, un līdz ar to esmu centies treniņos daudz vairāk kā citus gadus piestrādāt pie ātruma. Stadionā sacensībās gan šogad līdz šim bija sanācis startēt tikai Rīgas čempionātā, kur skrēju 3000 metrus un 800 metrus. Rezultāti tur nebija izcili, bet tas bija pirms diviem mēnešiem, kuru laikā trenētība ir augusi, ko pierādīja arī pēdējie starti šosejā. Tāpēc uz Latvijas čempionātu skatījos ar cerībām, ka varētu pietuvoties vēl 2016.gadā uzstādītajiem personīgajiem rekordiem (5000m: 15:25.98, 3000m: 8:55.32).

5500-3000-800

Piektdienas vakarā pēc labi pavadītas dienas pārgājienā pa Siguldas mežiem mājās ierados ar 38 grādu temperatūru. Pārāk labi gan nejutos jau no rīta - acīmredzot, apkārtējo vēdera vīruss bija ticis arī līdz manim, un pa dienu nogurdinātais organisms bija padevies arī temperatūrai.
Pēc divām dienām svētdienā bija ieplānots starts Daugavpils pusmaratona 5.5 kilometru skrējienā. Savukārt vēl dienu vēlāk biju iecerējis uzskriet arī Ogres stadionā Ogres atklātajā čempionātā. Ar sajūtām, kas bija pie temperatūras šķita, ka šie sacensību plāni būs jāatceļ.
Sestdienu ceturto maiju pavadīju miera režīmā mājās. Temperatūras visas dienas garumā vairs nebija. Ķermenis gan joprojām nebija īsti gatavs uzņemt ēdienu, kaut īsti to arī neprasīja. Lai arī nebija pārliecības, cik spēka būs, lai kvalitatīvi skrietu sacensībās, tomēr uz Daugavpili nolēmu braukt. Cerēju, ka, kārtīgi izskrienoties, varbūt pie viena izdosies izskriet arī vīrusu. Un tā nākamajā rītā pēc septiņiem jau biju sarunātajā transportā, lai dotos uz pirmajām šo brīvdienu sacensībām.

Solis uz priekšu, solis atpakaļ

Kopš orientēšanās piedzīvojumiem “Kāpā” Pāvilostas mežos jau pagājuši gandrīz divi mēneši, un pa šo laiku esmu paspējis nostartēt trīs šosejas skrējienos, divreiz startēt sacensībās stadionā (vienā no reizēm arī izskrienot jaunu pirmrekordu), paspējis saslimt, izveseļoties, komentēt Eiropas čempionāta maratona skrējienu televīzijā, un pa vidu tam visam turpināt sadzīvot ar ne pārāk paklausīgo kreiso kāju, kas joprojām sacensībās neļauj skriet tā kā gribētos. Bet par visu pēc kārtas.

Triatlonists (gandrīz)

Laikā, kamēr turpinu atgūšanos no kājas traumas, cenšos pamazām atkal palielināt treniņu apjomu. Pēdējās nedēļās ne vien noskrieto kilometru skaits ir atgriezies trīsciparu skaitļos, bet arī noskrietās stundas jau mērāmas ar diviem cipariem. Pavisam drīz jau būs sajūta, ka atkal esmu sācis trenēties pavisam kārtīgi.
Sāpes pēdas kaulā sāka izzust jūnija otrajā nedēļā, kas apmēram bija ap septīto astoto nedēļu kopš tās parādījās, kas arī saskan ar medicīnas literatūrā aprakstīto. Tas gan nenozīmē, ka pēda vairs nesāp. Savādas sajūtas ap traumas vietu jūtu joprojām - brīžiem tās pārvietojas pa visu pēdas virsu, brīžiem vairāk lokalizējās vairāk vienā vietā, bet vismaz viena konkrēta sāpīga vieta kaulā, kā tas bija iepriekš, vairs nav atrodama.

Citādāks maijs

Maijā biju plānojis skriet Rīgā maratonu. Skriet ātri. Katrā ziņā mērķis bija Pasaules čempionāta normatīvs (2:19:00). Sezonas sākuma forma bija pat ļoti laba, par ko liecināja arī sezonas pirmie starti. Taču maratonu es neskrēju, un patiesībā nu jau vairāk kā mēnesi skriet ir sanācis krietni mazāk kā gribētos. Taču par visu pēc kārtas.

Latvijas čempionāts stadionā

Pēc starta Latvijas Olimpiādē Valmierā nākamās sacensības, kurās biju plānojis piedalīties, bija kārtējais Skrien Latvija posms - Jelgavas nakts pusmaratons. Taču jau nedēļas sākumā pirs Jelgavas treniņos galīgi neskrējās, ko gan norakstīju uz nepilnīgu atjaunošanos no iepriekšējiem treniņiem. Taču divas dienas pirms Jelgavas pusmaratona pēc vakara treniņa sapratu, ka laikam sagurums treniņos būs bijis slimošanas priekšvēstnesis, jo pa nakti slikti gulēju, daudz svīdu, un kaut arī temperatūru nemērīju, domāju, ka bija vismaz +38 grādi. Nākamajā dienā it kā jutos nedaudz labāk un pa dienu biju arī darbā, taču vakarā atkal temperatūra bija +37.7. Cerēju, ka varbūt tomēr nākamajā rītā jutīšos pēkšņi jutīšos pavisam labi, taču no rīta joprojām diez kā nejutos, temperatūra +37.2 un nolēmu, ka nav vērts mocīt organismu, jo labs rezultāts, ja pat Jelgavā skrietu, tik un tā nesanāktu. Tā nu Jelgavā neskrēju, bet pusmaratonu skatījos mājās straume.lmt.lv pārraidē. Nākamajā dienā pēc divu dienu neskriešanas gan atkal atsāku skriet.

Latvijas Olimpiāde Valmierā

Reizi četros gados, kad pasaulē notiek lielās Olimpiskās spēles, pie mums notiek vietējā Latvijas Olimpiāde, kur sportisti, pārstāvot savus novadus, sacenšas par Latvijas olimpiskajām medaļām. Šogad Latvijas ceturtā Olimpiāde notika Valmierā, kur 30 sporta veidu vidū bija arī vieglatlētika. Kaut arī iepriekšējā rakstā rakstīju, ka daudz netrūka, ka Olimpiādes laikā Sanktpēterburgā būtu skrējis maratonu, tomēr uz maratonu neaizbraucu (un labi, ka tā, jo Pēterburgā maratons šogad bija norisinājies +28 grādu karstumā), un maratona vietā, kā jau tas sezonas sākumā bija ieplānots, startēju Olimpiādē, pārstāvot Ogres novadu.

Sniegotais stadions

Pēc iepriekšējiem sniegiem pirmsZiemassvētku laikā, lai arī Ogres stadions tāpat, kā visas citas vietas bija klātas ar sniegu, tomēr ap stadionu aptuveni pusceliņa platumā bija josla bez sniega. Nezinu, vai tas no kādu skrējēju aktīvās skriešanas, vai arī stadiona uzturētāji bija pacentušies, taču jebkurā gadījumā sajust zem kājām stadiona segumu, pa kuru neslīd kājas un nav jāskatās, kur likt soli, šādos ziemīgos, slidenos apstākļos bija ļoti patīkami. Un arī ātrums uzreiz cits.

Taču kad aizvakar pēc vakarīgā skrējiena pa Ogri, izlēmu, ka treniņa beigās varētu apskriet vēl arī pāris apļus pa stadionu par lielu nožēlu atklāju, ka notīrītā celiņa ap stadionu vairs nav. Bija vien izmīcīts sniegs, kuru vēl, šķiet, divi veselīgā dzīvesveida piekritēji, skrienot ap stadionu, turpināja bradāt, taču tādos apstākļos normāli skriet īsti nebija iespējams. Tad nu nācās skriet uz mājām ar lielāku līkumu, lai iecerētos apļus stadionā kompensētu ar skriešanu pa pilsētu. Katrā ziņā, ja reiz tagad jauns stadions mums Ogrē ir, tad būtu patīkami, ja tajā varētu skriet arī ziemā. Izstumt vienas lāpstas platumā sniegu apkārt stadionam droši vien ļoti daudz laika neprasītu, un, ja vēl vakaros degtu arī stadiona apgaismojums nevis būtu jāaprobežojas ar atblāzmām no ielas apgaismojuma un mēness, tad laime būtu pilnīga.