trešdiena, 2012. gada 25. aprīlis

Ēšana pirms maratona

Ēst man patīk ļoti, un ēdu es daudz, nereti pat pārāk daudz. Taču, tā kā vielmaiņa man strādā labi, un arī fiziskā slodze ir pietiekami liela, tad liekie kilogrami manī īpaši nekrājas. Tieši šī iemesla dēļ pie tā, ko, kad un cik daudz es ēdu, ikdienā īpaši nepiedomāju. Taču izņēmums ir pēdējā nedēļa pirms maratona, kad ēšana tiek tam īpaši pakārtota, lai ar papildus enerģijas rezervēm maratons padotos vieglāk. Aptuveni divas pēdējās nedēļas pirms maratona ir laiks, lai ķermenis pamazām atpūstos no treniņu slodzēm un uzkrātu enerģiju maratonam, un papildus treniņapjomu mazināšanai arī noteikts ēšanas režīms var palīdzēt uzkrāt tik ļoti nepieciešamo enerģiju galvenajam startam.

trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

Roterdamas maratons

Jau vakarā pēc mana iepriekšējā maratona Amsterdamā pērnā gada oktobrī radās doma, ka arī pavasarī vajadzētu atgriezties Nīderlandē un startēt Roterdamas maratonā. Kaut arī ziemas laikā tika apsvērti vēl vairāki varianti, tomēr galu galā izvēle palika nemainīga, un par pavasara maratona starta vietu tika izvēlēta Roterdama. Priekšnoteikumi par labu šai izvēlei bija tie paši vecie - daudz dalībnieku (~7500), līdzena un ātra trase (maratonu statistikas vācēji to ierindo pat ātrāko trašu TOP5), kā arī samērā viegla nokļūšana.
Treniņu cikls šim maratonam iesākās visai veiksmīgi, ņemot vērā, ka ziema Latvijā bija iekavējusies ar atnākšanu un līdz pat janvāra sākumam treniņos skriet varēja ar pilnu atdevi bezsniega apstākļos. Jau tad biju izlēmis, ka, lai arī visnotaļ augsts, tomēr lielais mērķis pavasara maratonā varētu būt paskriet zem divām stundām un divdesmit minūtēm. Pirmā treniņu posma nobeigumā kā labs apliecinājums tam, ka kaut kāda sportiskā izaugsme ir vērojama, bija jauns personīgais rekords pusmaratonā Sicīlijā. Atgriežoties Latvijā, gan nokļuvu lielā salā un sniegā, līdz ar to treniņu režīms piedzīvoja pārmaiņas - nu skriešana galvenokārt notika manēžā.  Neskatoties uz to, kilometri maratonam krājās itin labi, vien varbūt maratonam specifiskāks ātruma darbs pirmās nedēļas, sākot skriet pa manēžu, nedaudz izpalika.

trešdiena, 2012. gada 11. aprīlis

Pošamies uz Roterdamu

Līdz mana šī pavasara maratona startam atlikušas vairs tikai četras dienas. Lai arī nevaru vēl teikt, ka soma jau ir sakravāta, tomēr arvien vairāk jūtu, ka maratons tuvojas. Treniņu apjoms turpina samazināties jau teju nedēļu, un dienā skriet vien stundiņu vai pusotru kādreizējo divu vietā šķiet gaužām vienkārši un viegli. Iedvesmas veicināšanai ir pārskatīti arī iepriekšējo gadu Roterdamas maratona video apskati, bet jebkurā gadījumā varu droši teikt, ka vēlme svētdien skriet ir varen liela, jo galu galā no mana iepriekšējā maratona Amsterdamā svētdien būs pagājuši tieši 6 mēneši, un beidzot ir laiks aktīvi atgriezties sacensību apritē.

svētdiena, 2012. gada 1. aprīlis

Par maratona nezināmo un raksturu

Trenējoties maratonam, treniņos maratons skriets netiek. Retu reizi garie treniņi tuvojas četrdesmit kilometru atzīmei, bet maratonu treniņā neskrienu - tas lai paliek sacensībām. Tieši tāpēc maratona distance ir savā ziņā nezināmais - pirms pirmā maratona zināšanas par sajūtām, kas ir četrdesmitotrajā kilometrā bija dzirdētas vien nostāstos, un arī tagad, kad esmu pieveicis jau trīs maratonus, tā pilnā distance un tās beigu sajūtas tik un tā ir tuvāk nezināmajam nekā kaut kam, ko varu ik brīdi atsaukt atmiņā. To nevar salīdzināt ar pusmaratonu vai desmit kilometru distanci, kurai gatavojoties, treniņos konkrēto distanci pieveicu regulāri; atšķirība vien tā, ka sacensībās tas tiek darīts krietni ātrāk.
Maratonā nezināmais ir gan distance, gan arī tas, kā to pieveikt sacensību tempā. Tieši tas treniņos bieži vien palīdz neapstāties un skriet tālāk, jo lai arī ik pa laikam ir grūti vai vairs negribās - pie kārtējā tempa kilometra nāk prātā domas, ka šodien varbūt pietiks un varētu tagad skriet mājās, vai arī vienkārši pietiks šoreiz skriet ātri un labāk paskriešu lēnām, tad tajā brīdī sev atgādinu, ka maratonā pēc divdesmit vai didesmit pieciem kilometriem neviens neļaus iet mājās, bet būs vēl jāskrien un būs jāskrien gana daudz. Un tas palīdz, palīdz turpināt skriet un trenēties, lai atvieglotu sacensību dienā ceļu uz nezināmo.