piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs

Sajūtu skriešana

Skriešana ir varen labs veids kā tikt pie labām sajūtām. Daba, brīvība, citi skrējēji, patīkamā pēcskrējiena sajūta un vēl milzumdaudz citu lietu ir tās, kas skrējienā rada patīkamas sajūtas. Jā, mēdz būt arī reizes, kad sajūtas nav tik labas - kad karstums nav izturams, kad enerģija beigusies, bet līdz finišam vēl labs gabals skrienams, kad vienkārši ir grūti. Bet vairumam no mums ir kaut kāds mērķis, kāpēc mēs skrienam, kāpēc no jauna aujam kājas un dodamies skriet, par spīti grūtajām reizēm. Un labās sajūtas ir viens no šiem dzinuļiem.

Taču tāpat kā skrējiens rada sajūtas, arī mēs varam radīt patīkamu skrējienu, vadoties no savām sajūtām, tādā veidā arī sekmējot labas sajūtas skrējiena beigās. Sacensības daudziem ir cīņa - cīņa ar konkurentiem, cīņa ar pulksteni, taču bieži vien tieši cīņa ar pulksteni ir tā, kas, vismaz man, traucē pilnībā izbaudīt skrējienu. Skrienot pulkstenī tiek salīdzināts temps ar iepriekšējās reizēs iespēto, tiek salīdzināts temps ar cerēto vai vēlamo ātrumu, taču tas rada papildu spriedzi, it sevišķi reizēs, kad faktiskais temps atšķiras no vēlamā. Tāpat, piemēram, stadionā temps ir vienmērīgs, bet asfalta skrējienos bieži vien trases reljefs nav pilnīgi līdzens un temps var būtiski mainīties atkarībā no tā, vai skrējiens ved pret kalnu vai lejup no tā, un, ieciklējoties uz konkrētu tempu, var piemirsties, ka kāpumā temps dabiski saruks. Arī šogad maratonā Diseldorfā, pārāk cenšoties noturēt iepriekš cerēto un sākumā uzņemot ātrumu, organisma enerģijas rezerves beidzās, kad līdz maratona finišam vēl bija daudz kilometri skrienami. Galu galā pulsktenis jau nezina kādas ir tavas šodienas sajūtas, cik viegli vai grūti tev skrienas, bet kaut kāds ātrums minūtēs uz kilometru ir pilnīgi vienāds gan vieglās, gan grūtās dienās, tikai būs dienas, kad šis ātrums būs piemērots, un dienas, kad ir vienkārši jāskrien lēnāk. Protams, daļējs glābiņš šajā ziņā var būt vadīšanās pēc pulsa, bet arī pulsa sliekšņi labās un sliktās dienās atšķiras.

Kā izvairīšanos no šādas liekas skrējiena kontroles esmu atklājis skriešanu sacensībās pavisam bez pulksteņa. Treniņi ir treniņi, tiem gan ir konkrēti uzdevumi, kurus var kontrolēt vienīgi ar pulksteņa palīdzību, tāpat pulsktenis bieži vien ir vajadzīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka noteiktā laikā pēc skrējiena ir jābūt mājās, un, protams, arī treniņdienasgrāmatas papildināšanai treniņā pavadītais laiks ir svarīgs ieraksts vēsturei. Bet sacensībās ir citādi. Tu stāvi uz starta, un vairumā gadījumu mērķis ir noskriet, tik labi, cik vien iespējams. Un iepriekš cerētais temps var būt gan par ātru, gan arī reizēm par lēnu tam, uz ko tavs organisms konkrētajā dienā ir spējīgs.

Tā nu kopš jūnija jau piecas sacensības esmu skrējis bez pulksteņa. Ventspils pusmaratonā gan pulkstenis katra apļa beigās bija redzams, bet tik un tā noteicošais, arī Ventspilī, bija manas sajūtas skrienot. Neapšaubāmi, maksimālā rezultāta sasniegšanai, skrienot bez regulāras tempa kontrolēšanas savā pulkstenī, vajadzīgas zināmas iemaņas, bet kontrolēt jau mums patīk, jo esam pieraduši, ka distancē ir kilometru atzīmes, kur tad nu kontrolēt tempu var uz nebēdu.

Tāpat kā vairums rekordu garajās distancēs tiek sasniegti, pieveicot distanci viemērīgā, vai pat nedaudz ātrākā tempā distances otrajā pusē, tāpat arī sajūtu skriešanā mērķis ir sadalīt spēkus tā, lai startā uzņemot tempu spētu noturēt līdz pat finišam. Svarīgākais, kas šādā vienmērīgā spēku sadalē ir jāatceras, ir tas, ka sākums bieži vien šķiet viegls, reizēm pat pārāk viegls, bet nogurums pakāpeniski distances laikā uzkrājas un uzņemtais temps rada arvien lielāku piepūli, ideālā variantā tieši finišā sasniedzot brīdi, kad organisms ir tā noguris, ka tālāk skrienot tempu nāktos samazināt.

Nevar teikt, ka man ir pilnīgi ideāli veicies ar šādu vienmērīgu spēku sadali, tomēr rezultāts tam ir kaut vai tas, ka pēc visiem šiem skrējieniem ir bijusi varen patīkama sajūta finišā, pat neskatoties uz to, ka spēki ir bijuši izsmelti. Lai arī praktiski visi šie bezpulksteņu skrējieni ir sanākuši ar ātrāku distances otro daļu, tomēr konkurentu klātbūtne ir piespiedusi koriģēt uzņemto tempu, un reizēm sākums ir bijis pat pārāk lēns patiesajām spējām, toties tad beigas sanākušas varen ātras, jo spēka vēl ir atlicis daudz.

Katrā ziņā droši vien augstākā pilotāža sajūtu skriešanā noteikti būtu pieveikts maratons, vadoties tikai un vienīgi pēc sajūtām, noskrienot to maksimāli ātrā un vienmērīgā tempā. Bet Tu, mans lasītāj, pirms skrien maratonu bez pulksteņa sāc ar mazumiņu - sajūti sevi un sajūti skrējienu!

pirmdiena, 2011. gada 18. jūlijs

Braucu pēc ceturtās, atbraucu ar otro

Liepājas pusmaratons bija kas jauns ne tikai man, bet arī pārējiem vakardienas skrējiena dalībniekiem. Kā nu ne, ja tas notiek pirmo reizi, kas tāpēc vien ir ievērības cienīgs moments. Bet arī pirmajai reizei liepājnieki bija pacentušies varen kārtīgi. Protams bija jau arī šis tas, kas pietrūka - visvairāk laikam pulkstenis finišā, bet citādi, šķiet, ka Liepājā ir atrodama pagaidām labākā pusmaratona trase Latvijā. Distance trīs garākos apļos ir foršāka kā četri īsāki apļi; tas viens uzkalniņš apļa otrajā kilometrā nav uzskatāms par nopietnu iebildumu tam, ka trase patiešām ir ļoti līdzena, un arī tas, ka ap septiņdesmit astoņdesmit procentiem no apļa, pateicoties liepu kuplajiem vainagiem, ir skrienami pa ēnu, nozīmē, ka pat karstā laikā vismaz glābiņš no tiešiem saules stariem ir atrodams. Protams, startu varētu taisīt arī agrāk no rīta, kad saule vēl nav uzkāpusi visaugstākajā punktā un karstums ir mazāks -skriešana noteikti būtu vieglāka, bet nu apstākļi jau visiem vienādi.

Salīdzinājumā ar pusmaratonu Ventspilī pirms mēneša, šoreiz konkurence par pirmo sešinieku solījās būt nedaudz mazāka, un, izpētot pieteikto sarakstus, redzēju, ka no tiem, kas mani Ventspilī apskrēja ir pieteikušies Valērijs un divi lietuvieši, bet pārējie konkurenti būtu ņemami, un tā nu uz Liepāju braucu ar domu, ka ceturtā vieta varētu būt diezgan droša, bet arī augstāk tikt nez vai būs iespējams.

Stāvot startā, pamanīju, ka viens no spēcigajiem lietuviešiem nav ieradies, kas nozīmēja, ka iespējamā ceturtā vieta tika koriģēta par vienu vietu augstāk. Vispār jāpiemin arī tas, ka biju šausmīgi priecīgs, ka organizatori bija mani ielikuši tā saucamo elites skrējēju sarakstā, kas nozīmēja, ka pretstatā vairumam dalībnieku, kam uz krūtīm bija numurs ar skaitli virsū, man uz tā bija rakstīts vārds un uzvārds. Kaut arī startā jau mūždien cenšos nostāties kaut kur tuvāk pašam sākumam, tomēr šāds numurs deva iespēju oficiāli startēt pirmajās rindās, un arī vārds uz numura, šķiet, dažiem skatītājiem trases malā ļāva mani uzmundrināt saucot vārdā, kas patiešām bija forši. Bet atgriežoties pie pašas skriešanas - startā, tieši tāpat kā Ventspilī, pa priekšu aizskrēja tautas skrējiena ātrākie skrējēji, ar viņiem kopā arī ātrākais lietuvietis Jankunas, nedaudz tālāk Valērijs, tad vēl viens lietuvietis, kas Ventspilī palika uzreiz aiz manis un tad jau bijām neliela grupiņa, kurā skrēju es, vēl divi pusmaratona skrējēji un vēl pāris tautas skrējiena sportisti.

Priekšā skrienošie, neskaitot otro lietuvieti, no skatiena pazuda diezgan ātri (līkumotais un krūmiem apaugušais veloceliņš gar jūru, gan arī neļāva ļoti tālu uz priekšu saskatīt), un sāku jau domāt, ka ātruma starpība starp mani un pirmajiem ir pārsteidzoši liela, galīgi lēnu jau neskrēju, bet atstarpe līdz viņiem sākuma pieauga šķietami pārāk strauji. Pēc trešā kilometra sekoja pārsimts metru skrējiens pa ne pārāk līdzenu gājēju/veloceliņu, kur līdz nākamajam gadam organizatori varētu ierosināt Liepājas domi uzliet jaunu segumu, citādi zem kājām bija jāskatās itin bieži. Tad sekoja kļūda, ko pirmajā aplī pieļāva lielākā daļa skrējēju, turpatpakaļ posmu gan turp, gan atpakaļ izskrienot pretējā virzienā. Tajā brīdī no savas grupiņas biju palicis vairs viens, un drīz pēc apgriešanās beidzot noķēru arī sev priekšā skrienošo lietuvieti, līdz ar to izvirzījos trešajā vietā.

Otrā apļa sākumā pa gabalu pamanīju dzeltenā tērptu skrējēju, kas bija lietuvietis, kurš sākumā bija aizskrējis visiem pa priekšu. Vai nu pārāk ātrais sākums, vai arī kāds cits iemesls, bet viņa ātrums attiecībā pret mani bija samazinājies man par labu un ar katriem simts metriem jutu, ka viņam ar vien tuvojos. Iespējams, ka tas nedaudz arī mani mudināja pielikt soli, bet visbeidzot vietā, kurs pirmajā aplī biju apsteidzis otru Lietuvas sportistu, paskrēju garām arī Jankunas. Vēl nedauz viņš man iesēdās astē, bet drīz vien jau skrēju viens pats, cenšoties gan arī sevi nedaudz piebremzēt, jo jāskrien tomēr vēl bija vairāk kā viens aplis, bet jutu, ka tik viegli kā pirmajā aplī nebūt vairs neskrienas, kaut arī jutos salīdznoši labi.

Nu un pēc atkārtotas izlīkumošanas pa parku, klāt bija arī trešais aplis, kurā uzdevums bija skaidrs - censties noturēt uzņemto tempu un attiecīgi neļaut nevienam sevi noķert. Līdzjutēju un skatītāju saucieni un masāžas apsolījumi no trases malas ļāva saglabāt visai raitu soli, kaut grūti pamazām sāka palikt, un tāds patiešām jūtams sagurums kājās iestājās vien apmēram divarpus kilometrus pirms finiša. Tad arī sākās darbs ar galvu, lai piespiestu kājas kustināt uzņemtajā ritmā. Beigas gan varēja izvērsties gaužām neveiksmīgas, jo ap pusotru kilometru pirms finiša blakus strūklakai neveiksmīgi ieliku kāju notekrenē, kas par laimi nebija tik dziļa, lai potīti izgrieztu līdz galam - citādi skrējiens tur varēja arī beigties. Tā nu vēl pēdējie pārsimts metri, kuros pacentos vēl nedaudz uzkāpināt, un tad jau arī finišs.

Pulksteņa finišā nebija, tāpēc vien pēc kāda laika, kad rezultāti jau karājās pie dēļa uzzināju, ka distanci esmu pieveicis ar rezultātu 1:10:02, kas ir mans visu laiku otrs labākais rezultāts pusmaratona distancē. 2.vieta un šāds rezultāts bija, kas patiešām iepriekš negaidīts, tāpēc par pasākumu bija jo īpašs prieks. Pēc finiša bija pelde (drīzāk viļņu uzņemšana) jūrā, kas noteikti vēsajā ūdenī bija laba relaksācija kārtīgi pastrādājušajiem kāju muskuļiem, tad jau apbalvošana, ne pārāk veiksmīga pusdienu izvēle kādā Liepājas ēstuvē un ceļš pie auto stūres uz mājām. Pēc garās dienas sagurums patiešām bija liels, un miega devu organismam vajadzēja lielāku kā ierasts. Un nu, kad Liepājas pusmaratons ir garām, nākamais nopietnais skrējiens gaidāms Kuldīgas pusmaratonā pēc trim nedēļām - redzēs, vai arī šogad rīkotājiem izdosies saglabāt Baltijas karstākā pusmaratona godu.

pirmdiena, 2011. gada 11. jūlijs

30.skrējiens apkārt Vaidavas ezeram

Skriešana apkārt Vaidavas ezeram man  jau laikam sāk palikt par tradīciju. Šogad bija kopumā trīsdesmitais, bet man ceturtais skrējiens "Apkārt Vaidavas ezeram". Tā kā aizvadītā nedēļa tika diezgan centīgi aizvadīta treniņos - sanāca apvienot visai labus ātruma treniņus ar kārtīgu garo skrējienu nedēļas vidū, tad Vaidavas skrējienam speciāli atpūsties nesanāca. Bet neba jau šis arī bija uzskatāms par varen nozīmīgu sezonas startu, kaut arī noskriet ar labu rezultātu vienmēr ir prieks.

Pretstatā iepriekšējiem gadiem, šogad skrējiens notika dienu pēc nevis dienu pirms Vaidavas triatlona, un, domājams, daļa triatlonā startējušo, kas citkārt skrēja arī skrējienā, šogad to izlaida. Taču organizatori pēc skrējiena izteicās, ka dalībnieku nav bijis īpaši mazāk kā citus gadus. Salīdzinot ar pagājušo gadu, patiesi dalībnieku kopskaits praktiski neatšķiras - nedaudz virs 300 finišētājiem, taču 2008.un 2009.gadā gan finišēja ap 450 skrējējiem - tāpēc nākas secināt, ka lielais skriešanas sacensību skaita pieaugums pēdējos 2 gados ir atstājis savas sekas arī uz Vaidavas skrējiena dalībnieku kopskaitu, jo visādi citādi skrējiens nav kļuvis ne par mata tiesu sliktāks, kā tas bija 2008.gadā, kad Vaidavā skrēju pirmo reizi. Pat laikapstākļi šogad par godu 30.skrējienam bija nedauz labāki kā pērn - varen karsts bija tik un tā, bet vismaz vairāki mākoņi pie debesīm rūpējās, lai saule ik pa brīdim tiktu apslēpta, un skrējējiem tiešo saules staru karstums būtu mazāks. Arī četri dzirdināšanas punkti distancē bija varen labs palīgs tam, lai līdz galam tiktu būtu vieglāk.

Pirms starta sarakstā biju nopētījis, ka sīvākie konkurenti uz maču ieradušies nav, un teorētiski maču vajadzētu pacensties vinnēt. Sarakstā gan bija Konstantīns Kožanovs, kas finišēja otrais manā pirmajā Vaidavas skrējienā, kad paliku piektais, kā arī Artūrs Jukšs no Liepājas, tāpēc bez cīņas jau pie uzvaras tikt arī neizdosies.  Nepatīkams moments gan tika piedzīvots brīdī, kad iesildoties spēru pirmos soļus un sapratu, ka augšstilbi jūtas kā milzu cieti bluķi. Vai nu tās bija sekas pēc iepriekšējās nakts pavadīšanas teltī, varbūt atskaņas no nedēļas treniņiem, vai vēl, kas cits, taču tā stīvuma sajūta saglabājās arī skrējiena laikā.

Skrējiena sākumā, kā jau biju prgnozējis, ātri vien izveidojās līderu trio - nedaudz pa priekšu Konstantīns un Artūrs un divus soļus aiz viņiem es. Pirmajā kilometrā, kamēr kājas vēl iekustējās sacensību ritmā, skriešana likās pagrūta, tad tālāk jau ar katru brīdi sajutos ar vien labāk un jau pie 2.km atzīmes sāku just, ka abi priekšā skrienošie varētu skriet ātrāk - vismaz man aiz viņu mugurām kļuva pārāk viegla skriešana. Tā nu diezgan drīz paskrēju viņiem abiem garām, un mūsu grupiņa nedaudz izstiepās. Apmēram pusdistancē, kad trase veda gar Rīgas-Valmieras šoseju, vēl manīju, ka uzreiz aiz manis ir Artūrs, bet tālāk sekoja pagarāks kāpums un pagrieziens atpakaļ uz Vaidavu, pēc kura aiz muguras vairs nevienu nemanīju.

Tā nu atlikušos klometrus centos turpināt veiksmīgi iesākto skrējienu, cītīgi dzēru visās dzirdinātāvās, lēju ūdeni uz galvas (pēdējā dzirdināšanas punktā gan netīšām sanāca apliet vienu no "ūdens meitenēm") un skrēju tā, lai būtu prieks par skrējienu. Pēdējā kilometrā vēl kārtīgi atstrādāju pēdējo kāpumu un tad jau klāt bija arī finišs, kur pulkstenis rādīja, ka 11,4km garo distanci esmu pieveicis 38 minūtēs un 21 sekundē. Pāris skeundes lēnāk kā pirms gada un vairāk ā minūti lēnāk kā pirms diviem (joprojām mīklains man ir mans 2009.gada ātrais rezultāts, bet togad daudzi ir skrējuši salīdzinoši ātri - iespējams, laikapstākļi bijuši pateicīgi, jo trase manīta nav), bet ar skrējienu esmu ļoti apmierināts, jo pirmie kilometri tomēr bija salīdzinoši lēni, un arī beigās jutu, ka rezerve vēl ir.

Prieks arī par to, ka šogad laikam par godu 30.skrējienam, bija varen noderīgas balvas. Vakar vakarā, izskrienot nelielu līkumu pa Ogres ielām, jutu, ka skrējiens jūtamas sekas uz organismu arī atstājis nav, kas nozīmē, ka ķermenis visu šodien atdevis netika, tāpēc ceru, ka arī Liepājā šīs nedēļas nogalē sanāks labs skrējiens visas pusmaratona distances garumā.

Video no 30. Vaidavas skrējiena

otrdiena, 2011. gada 5. jūlijs

Garākā "Kāpa"

Jūlija pirmās dienas tika pavadītas Smiltenes apkaimes mežos. Orientējos aizvien retāk, bet dalība Latvijas lielākajā orientēšanās pasākumā - Kāpas 3-dienās, ir gandrīz vai goda lieta. Šogad pretēji pēdējiem gadiem, kad tā bija vidējā distance, Pasaules ranga (WRE) ieskaitē tika vērtēta garā distance, un, iespējams, šī iemesla dēl, bet varbūt arī iemesls bija kāds cits - lai vai kā, Kāpas programmiņa liecināja, ka visas trīs dienas nāksies pa mežu skriet vairāk kā 10 kilometrus, visu trīs dienu kopsummā distanču garumi veidoja vairāk kā 39 kilometrus, kas nozīmēja tikai to, ka izturībai būs liela nozīme gala rezultātā.

Par to izturību kļūdījies nebiju, bet to, ka tik grūti lielajā karstumā būs arī man, patiešām nebiju gaidījis. Pirmās dienas vairāk kā 15 kilometru garais pārbaudījums Kapusila mežos bija patiešām pamatīgs. Distances sākumdaļā  jau visai ātri savācu teju 10 minūtes kļūdās, un noteikti atstāju arī padaudz spēkus, kas būtu lieti noderējuši distances beigās. Jo tuvāk distances beigas tuvojās, jo vairāk spēki sāka iet mazumā. Jutu, ka mežā esmu ilgi un palieku arvien lēnāks, pēdējie kilometri tika veikti pārmaiņus ejot un skrienot, brīžiem arī notiesājot pa kādai meža zemenei, lai kaut nedaudz atjaunotu ūdens zudumu - vismaz kaut kādu garšu mutē dabūtu. Četrus punktus pirms beigām teju trīs minūtes vienkārši stāvēju uz vietas, nespēdams no karstuma vairs neko saprast kartē un juzdams, ka galva griežas un vienīgais, ko dzirdēju bija dunduru zummēšana visapkārt. Galu galā līdz finišam tiku, bet, ieraugot finiša rezultātu divas stundas un deviņpadsmit minūtes, biju pārsteigts, jo, ka tik ilgi esmu pabijis mežā, patiešām nelikās. Kā beigās izrādījās, tad vien nedaudz vairāk kā pusei dalībnieku bija izdevies tikt līdz finišam šajā dienā. Bet man par visām mokām pienācās 10.vieta dienā ar vairāk kā 30 minūšu atpalicību no dienas uzvarētāja.

Otrajā dienā karstums turpināja pieņemties spēkā, bet distance bija vien 10,1 kilometrs pa krietni baltāku mežu, taču visai kalnainu apvidu. Ātrums bija lielāks, bet ūdeni organisms jau prasīja pēc piektā kontrolpunkta, tā nu nācās visu laiku sevi pierunāt skriet uz priekšu, lai tiktu līdz dzirdināšanas punktam īsi pirms divpadsmitā punkta. Distances beigās sanāca vēl ap divām minūtēm sakļūdīties, bet kopumā tehniski biju daudz vairāk apmierina'ts par savu sniegumu pret pirmajā dienā paveikto. rezultātā izdevās arī pacelties kopvērtējumā uz septīto vietu.

Pēdējā sacensību diena pienāca ar visai vēsu rītu, kas šķita gluži piemērots skriešanai, bet drīz vien mākoņi izzuda, un karstums kļuva arvien jūtamāks. Tiem, kas startēja tuvāk pusdienaslaikam noteikti saule cepināja pavisam kārtīgi. Pie piektā punkta pamanīju pirms sevis divas minūtes startējušo zviedru Jerkeru Lysell, un atlikušo distanci veicot vairāk vai mazāk kopā (bija 2-3 etapi, kur mums bija pavisam dažādi varianti, daudzviet skrējām paralēli redzamības robežās) finišā sasniedzu dienas sesto rezultātu. Tehniskā ziņā bija daudzas sīkas kļūdiņas, bet, pa lielam, orientēšanās bija pieņemama. Šajā dienā arī tiku pie pāris pirmiem laikiem, it sevišķi prieks par pārliecinošu labāko laiku garajā etapā, skrienot pa ceļu. Šajā dienā izdevās atgūt septiņas minūtes, ko zaudēju pēc divām dienām lietuviešu sportistam, un kopvērtējumā viņu apsteidzot vien par 25 sekundēm tiku pie sestās vietas, apbalvošanas, zāģa un galvas lampas, kas, šķiet, ziemā treniņos lieti noderēs.

Par Kāpu jāsaka, ka, lai arī tā patiesi bija fiziski grūta (piedevām karstums un siena pļava, kā izskatās, ir saasinājusi manu alerģiju), bet esmu par to, ka visas trīs dienas Kāpā ir garās distances. Tad tā sanāk tāda varen pamatīga orientēšanās trīs dienu garumā, ko var izbaudīt kā nākas. Ja vien no mājām būtu paņēmis līdzi jostu ar mazajām pudelītēm, tad, iespējams, pirmā dienā organisms justos nedaudz labāk, bet arī tas bija piedzīvojums. Par sesto vietu, protams, pie šāda snieguma varu tikai priecāties, lai gan, zaudējot uzvarētājam 30 minūtes, nez vai tā ir īsti pelnīta pozīcija. Pēdējā dienā apmēram 10 kontrolpunktus pirms beigām mans naglas zaudējušais Icebug apavs ieguva līdz pusei atlīmējušos zoli, līdz ar to beigas nācās skriet nedaudz uzmanīgāk, lai kaut kur nepakluptu. Katrā ziņā, kamēr šos nesašūšu vai netikšu pie jauniem, pa mežu droši vien neskriešu. Bet, ja neskaita saplēsto apavu, lielo karstumu, un to, ka pēdējā naktī kāds pamanījās aizstiept un atpakaļ neatnest vienu no mūsu sarkanajiem krēsliem, kas stāvēja pie telts (vainīgais joprojām drīkst atzīties), tad visādi citādi Kāpa man ļoti patika, un gan jau, ka nākamgad skriešu atkal. Pēc pirmās dienas finiša gan izteicos, ka nākamgad būtu jāskrien M21O** grupa - tur mocīšanās mazāka, orientēšanās vieglāka un arī pa takām sanāk skriet krietni vairāk...