Jaunu ceļu meklējumi

Skaidrības labad uzreiz jāsaka, ka ieraksta nosaukums nav jāsaprot pārnestā nozīmē un tas nebūs par maniem nākotnes plāniem vai kādu nebūt būtisku izšķiršanos, bet gan tieši par to, kā es tieku pie jauniem skriešanas maršrutiem.
Kaut arī skriešana pati par sevi ir diezgan forša lieta, tomēr jāatzīst, ka treniņos skrienot padsmit stundas nedēļā arī man reizēm piemetas nevēlēšanās skriet - kaut tādēļ vien, ka zini, ka atkal nāksies skriet pa to pašu vietu, kur skrēji no rīta, kur skrēji vakar, kur skrēji aizvakar un arī pirms nedēļas. Protams, nav jau gluži tā, ka katru reizi skrienu tikai pa vienu maršrutu - dzīvojot Ogrē, man patiesībā ļoti ir paveicies, ka piemērotas vietas skriešanai ir atrodamas uz visām debespusēm, un tieši dažādie treniņu maršruti arī ir viens no veidiem, kā varu savu skriešanu dažādot. Tomēr arī tad, ja ierastās skriešanas takas ir gana daudz, arī tās ar laiku sāk apnikt - jau zini, ka tur aiz tā līkuma būs uzkalniņš, tur būs liela dubļu peļķe, šim ceļam labāk skriet pa labo pusi, jo tur ir līdzenāks - būtībā to varētu apzīmēt tā, ka skriešanas takas kļūst pārāk pazīstamas, un skriešanas procesā pazūd kaut kāds pārsteiguma moments (iespējams, šī īr tā nepieciešamība, kas manī ir visvairāk saglabājusies no orientēšanās sporta laikiem, kad katrs skrējiens ar karti bija kaut kas jauns).
Šī pārsteiguma momenta saglabāšanai ļoti palīdz paskriešana pavisam jaunā vietā - reizēs, kad sanāk aizbraukt ciemos uz kādu citu Latvijas vietu, vai kāda cita iemesla dēļ nokļūstot situācijā, ka skriet sanāk kaut kur citur, bet ne mājās, esmu ļoti priecīgs, ka šādi varu atsvaidzināt savu skriešanas ikdienu, un pie reizes pabūt vietās, kur nekad iepriekš nav būts - šādā ziņā skriešana ir arī lielisks tūrisma veids, jo, skrienot var arī aptvert daudz lielāku apgabalu, kā vienkārši pastaigājoties, un, it sevišķi ārzemēs esot, vienā skrējienā apskatīt to, ko citi redz trīs dienās..
Taču, kad treniņus aizvadīt, tā teikt ārpus mājas, sanāk pārāk reti, tad arī mājās nākas meklēt jaunas skriešanas takas. Un kaut arī pa Ogres un tai tuvākās apkārtnes ceļiem un takām skrienu jau otro gadu desmitu, tomēr joprojām laiku pa laikam izdodas atrast kādu pavisam jaunu skriešanas vietu. Kaut jāatzīst, ka tikpat bieži jauno ceļu iepazīšana beidzas nesekmīgi.
Aizbraucot uz kādu citu vietu, kur paredzēts noskriet arī kādu treniņu, jau laikus kārtīgi izpētu tuvākās apkārtnes karti, izplānoju iespējamo maršrutu un parasti izplānotā īstenošana norit bez problēmām. Šādās reizēs lielākās bažas ir par to, ka kaut kur sanāktu sastapties ar suņiem, kas lauku sētās bieži vien ir nepiesieti, un suņa zobus sajust kājā jau nu būtu pēdējā lieta, ko šādā reizē gribētu piedzīvot.
Arī mājās, kad padomā ir kāds garāks skrējiens, reizēm sāku pētīt karti, vai nebūtu atrodams kāda vieta, pa kuru līdz šim (vai arī ļoti sen) nav skriets, un pa kuru kaut daļu no garā treniņa varētu paskriet - tā šogad ziemā, piemēram, beidzot saņēmos iekļaut skrējiena maršrutā vietu, kas saucas 'Berlīnes krustojums' (meža ceļu krustpunktā pilnīgā nekurienē uzstādīta neliela nojume un ceļa stabs ar attāluma norādēm uz lielākajām Eiropas pilsētām). Un tā kā pēc tās reizes 'Berlīnes krustojumā' treniņa laikā esmu pabijis vēl vismaz vienu reizi, tas nozīmē, ka jaunais maršruts pārbaudi ir izturējis un esmu atzinis to par gana labu esam.

Berlīnes krustojums - līdz tuvākajai apdzīvotai vietai kilometri septiņi

Kad jauna maršruta atrašanai talkā tiek ņemta karte parasti viss izdodas diezgan gludi - vienīgi jācenšas pareizi atcerēties, kad un kur ir jānogriežas, lai vēlamajā vietā nokļūtu, jo karte treniņā parasti līdzi netiek ņemta (blociņā gan ir atrodams gadus piecus vecs ieraksts, kad pat līdzpaņemta karte izplānotā maršruta pieveikšanu nesekmēja).
Taču biežākās jaunu taku atrašanas parasti ir daudz vienkāršākas - reizēm skrienot pamanu kādu taku, kas attiet no ceļa pa kuru skrienu un, ja ne tajā pašā reizē, tad kādā no nākamajām skriešanas reizēm dodos pa šo jauno taku, lai pārbaudītu vai pa to nevar izskriet kaut kā taisnāk vai citādāk kā ierastajā maršrutā. Ja skriešanas rajons ir salīdzinoši neapgūts (kā tas, piemēram, bija treniņnometnē Spānijā), tad parasti arī jaunā taka izved uz kādu citu ceļu un tad ir tapis jauns ceļa posms, kuru kādā no treniņiem var iekļaut arī citās reizēs. Tomēr pēdējā laikā krietni biežāk gadās reizes, kad jaunā taka neaizved nekur, bet pēc kāda laika izbeidzas kaut kur purvā vai izcirtumā - šādās reizēs gan galīgi negribas griezties apkārt un skriet atpakaļ pa to pašu taku, kas tad galu galā beidzas ar skriešanu kaut kur pa taisno ar cerību izskriet tomēr uz kāda lielāka ceļa - reizēm tas izdodas, bet reizēm tomēr iznāku atpakaļ uz tās pašas takas, un lai kāds arī šajās nesekmīgajās reizēs ir iznākums, parasti ar neatklātu maršrutu komplektā nāk, ja ne slapjas, tad noteikti saskrāpētas kājas.
Un, lai arī zinot, ka treniņā ieraudzītais jaunais ceļš varētu aizvest nekurienē (un tā izpēte varētu beigties ar izbojātu treniņu), pārāk bieži vairs jaunus maršrutus, neņemot talkā karti, nemeklēju, tomēr laiku pa laikam jaunatklājēja gēns tomēr ņem virsroku, un tajās reizēs atkal novirzos no ierastā treniņu maršruta un dodos jaunu ceļu meklējumos.