Tā nu piektdien izmantoju izdevību, ka Aizputē ir brīvi pieejams stadions ar segumu kāds pieklājas normālam stadionam (nevis kā Ogrē, kur pirms rekonstrukcijas uzsākšanas stadiona aplis bija klāts ar gumijas četstūrainajiem blokiem), un aizvadīju ļoti labu intervāla treniņu.
Sestdien biju plānojis uzskriet ko nedaudz garāku, bet ņemot vērā, ka pa stadionu ilgi apļot īsti man nepatīk, savukārt pa šoseju skriet nepavisam negribējās, tad, izmantojot www.kurtuesi.lv karšu portāla iespējas, centos atrast tuvumā kādu meža puduri, kur varētu paskriet nomaļāk no lieliem ceļiem. Un gluži netālu no manas dislokācijas vietas, raugoties vecajā armijas topogrāfiskajā kartē, atradu ~5km aplīti pa meža ceļiem. No ekrāna pārzīmēju sev vienkāršu shēmu, lai pēc tam, mežā esot, neskaidrību gadījumā būtu kur ielūkoties un devos skriet.
Taču, kad tiku līdz vietai, kur teorētiski vajadzēja sākties ceļam, kas būtu mana aplīša sākums, manīju vien tādu neskaidru, nedaudz aizaugušu un sen nebrauktu taku. Paskrēju vēl nedaudz uz priekšu, un, kad arī otra taka, ko biju kartē sev iezīmējis bija pēc skata ļoti līdzīga, sapratu, ka laikam tomēr tā ir īstā vieta, kur jāgriežas mežā, un kartē skaisti zīmētie ceļi līdz šim brīdim ir palikuši vien kā neizteiktas takas. Pēc pārsimts metru skriešanas, taka sāka vest pa purvu un tā nu gluži ātri tiku arī pie slapjām kājām.
Turpinājumā, daļēji dēļ tā, ka cauri purvam bija daudz sakritušu koku uz takas un nācās līkumot, palaidu garām krustojumu, kurā pēc manas shēmas bija jāgriežas pa labi. Tā nu, lai arī vienubrīdi likās, ka esmu pagriezies, patiesībā turpināju skriet pa sākotnējo taku, papildinot ar savām pēdām zvēru izbradāto taku (nav ne jausmas, kas par dzīvniekiem tur dzīvo, jo pēdas īsti nepazīstu, taču pieļauju, ka tās bija mežacūku takas, jo dubļi no bradājumiem dažviet bija ļoti daudz, un pēdu nospiedumus vietām varēja vēl samanīt). Galu galā atdūros pret izcirtumu, kuram turpināju skriet gar malu, pēc tam nogriezos uz citu taku, visu laiku it kā būdams pārliecināts, ka skrienu pa sākotnēj iecerēto maršrutu. Pēc kāda laika atkal pagriezos pa taku, un pēc brīža jau nācās saprast, ka esmu kaut kur meža vidū, purvā, un arī taka bija kaut kur pazudusi. Tā kādu laiku kuļoties pa purvu, iznācu sausumā, atkal šķērsoju kaut kādu taku un beigās pamanīju lauku, uz kuru izlīdu, domādams, ka esmu kaut kādā veidā tomēr iznācis sākotnēji plānotā apļa otrā galā. Taču paskrējis nedaudz pa lauku atdūros pret lielceļu, un sapratu, ka kaut kas īsti nav kārtībā, jo manā shēmā nekāds lielceļš nebija atzīmēts un arī kartē neko tādu neatminējos, ka būtu redzējis. Nedaudz paskrējis pa lielceļu un, sākot skatīties uz saules novietojumu debesīs, galu galā atskārtu, ka patiesībā pēdējais ceļš, ko šķērsoju bija tas pats, pa kuru sākumā sāku skriet pa mežu - biju apskrējis apli un iznācis pavisam netālu no tās vietas, kur mani piedzīvojumi mežā sākās. Tālāk jau atrašanās vieta bija skaidra un atlikušo treniņa daļu noskrēju pa lielceļu un šosejas malu. Bet lai vai kā, garais treniņš sanāca gluži labs - bija gan ierastā skriešana pa ceļiem, gan skriešana un lēnāka skriešana/pār-kokiem-rāpšanās pa apvidu.
Te ir arī karte ar manu veikumu. Sākums kartes labajā apakšējā stūrī. Ar sarkanajām bultiņām plānotais aplis, ar zilajām ir tuvu tam, kas tika patiesībā paveikts. Mežā gan, protams, izskatījas nedaudz citādāk un taku tur bija vairāk nekā šajā kartē. Bet nu skaidrs, ka ar manu attāluma un virziena izjūtu ir pašvaki :), ja reiz lielājo daļu laika domāju, ka skrienu pa plānoto ceļu. Jāatzīst gan arī, ka brišana pa purvu krietni palēnina pārvietošanās ātrumu. Tas arī varētu izskaidrot to, ka pieveiktais attālums likās salīdzinoši liels.
Taču, kad tiku līdz vietai, kur teorētiski vajadzēja sākties ceļam, kas būtu mana aplīša sākums, manīju vien tādu neskaidru, nedaudz aizaugušu un sen nebrauktu taku. Paskrēju vēl nedaudz uz priekšu, un, kad arī otra taka, ko biju kartē sev iezīmējis bija pēc skata ļoti līdzīga, sapratu, ka laikam tomēr tā ir īstā vieta, kur jāgriežas mežā, un kartē skaisti zīmētie ceļi līdz šim brīdim ir palikuši vien kā neizteiktas takas. Pēc pārsimts metru skriešanas, taka sāka vest pa purvu un tā nu gluži ātri tiku arī pie slapjām kājām.
Turpinājumā, daļēji dēļ tā, ka cauri purvam bija daudz sakritušu koku uz takas un nācās līkumot, palaidu garām krustojumu, kurā pēc manas shēmas bija jāgriežas pa labi. Tā nu, lai arī vienubrīdi likās, ka esmu pagriezies, patiesībā turpināju skriet pa sākotnējo taku, papildinot ar savām pēdām zvēru izbradāto taku (nav ne jausmas, kas par dzīvniekiem tur dzīvo, jo pēdas īsti nepazīstu, taču pieļauju, ka tās bija mežacūku takas, jo dubļi no bradājumiem dažviet bija ļoti daudz, un pēdu nospiedumus vietām varēja vēl samanīt). Galu galā atdūros pret izcirtumu, kuram turpināju skriet gar malu, pēc tam nogriezos uz citu taku, visu laiku it kā būdams pārliecināts, ka skrienu pa sākotnēj iecerēto maršrutu. Pēc kāda laika atkal pagriezos pa taku, un pēc brīža jau nācās saprast, ka esmu kaut kur meža vidū, purvā, un arī taka bija kaut kur pazudusi. Tā kādu laiku kuļoties pa purvu, iznācu sausumā, atkal šķērsoju kaut kādu taku un beigās pamanīju lauku, uz kuru izlīdu, domādams, ka esmu kaut kādā veidā tomēr iznācis sākotnēji plānotā apļa otrā galā. Taču paskrējis nedaudz pa lauku atdūros pret lielceļu, un sapratu, ka kaut kas īsti nav kārtībā, jo manā shēmā nekāds lielceļš nebija atzīmēts un arī kartē neko tādu neatminējos, ka būtu redzējis. Nedaudz paskrējis pa lielceļu un, sākot skatīties uz saules novietojumu debesīs, galu galā atskārtu, ka patiesībā pēdējais ceļš, ko šķērsoju bija tas pats, pa kuru sākumā sāku skriet pa mežu - biju apskrējis apli un iznācis pavisam netālu no tās vietas, kur mani piedzīvojumi mežā sākās. Tālāk jau atrašanās vieta bija skaidra un atlikušo treniņa daļu noskrēju pa lielceļu un šosejas malu. Bet lai vai kā, garais treniņš sanāca gluži labs - bija gan ierastā skriešana pa ceļiem, gan skriešana un lēnāka skriešana/pār-kokiem-rāpšanās pa apvidu.
Te ir arī karte ar manu veikumu. Sākums kartes labajā apakšējā stūrī. Ar sarkanajām bultiņām plānotais aplis, ar zilajām ir tuvu tam, kas tika patiesībā paveikts. Mežā gan, protams, izskatījas nedaudz citādāk un taku tur bija vairāk nekā šajā kartē. Bet nu skaidrs, ka ar manu attāluma un virziena izjūtu ir pašvaki :), ja reiz lielājo daļu laika domāju, ka skrienu pa plānoto ceļu. Jāatzīst gan arī, ka brišana pa purvu krietni palēnina pārvietošanās ātrumu. Tas arī varētu izskaidrot to, ka pieveiktais attālums likās salīdzinoši liels.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).