trešdiena, 2019. gada 20. novembris

Rudens (ne)skriešana

. . .

Rudens kā rudens. Paliek tumšāks. Vajadzētu arī būt, ka vēsāks, bet tā gan īsti vēl nav. Bet tik un tā kāre uz skriešanu ir gājusi mazumā.
Vakaros ik pa laikam sev atgādinu, ka neiziet paskriet ir vieglākais ko izdarīt. Bet tomēr vajag. Nevis sportiskajiem mērķiem, bet priekš sevis. Lai ir možums, lai iztīrītu galvu, lai labāks miegs. Cenšos sev arī atgādināt, ka, sagurums, ko vakarā, atbraucot no darba, mēdzu just, ir tikai galvā. Bet skrien jau kājas. Un tāpēc nav iemesla, lai neskrietu.
Bet ar to saņemšanos iziet paskriet tik un tā neiet spīdoši. Biežāk atļauju sev neskriet. Pēdējā laikā reizi nedēļā divas stundas spēlēju badmintonu. Tas šobrīd veido gandrīz pus no iknedēļas sportiskajām aktivitātēm. Atlikušajā nedēļā cenšos trīs, reizēm četras reizes pa pusstundai paskriet. Nav daudz, bet vairāk arī neprasās. Un šobrīd arī vairāk laikam nemaz nevajag.
Kopš Siguldas skrējiena oktobra vidū kilometri pa nedēļām bijuši 28, 50, 39, 22, 32. Kādreiz šādi varēja izskatīties kilometri pa dienām, bet tagad pa nedēļām. Taču labākais ir, ka esmu ar to mierā. Ir pārgājusi tā sajūta, ka nevar izlaist ne dienu, un ka nedēļā saskrietie kilometri ir kā viens no sasniedzamajiem mērķiem. Skrienu, kad gribu, cik gribu, un pašam vēl prieks.
Par vienu lietu gan mazo kilometru kontekstā bažījos. 18.novembrī ik gadu Rembatē ir skrējiens. 10.9 kilometri. Novembrī nevienā treniņā nebiju noskrējis tik daudz. Oktobrī kādas četras. Pēc Siguldas arī tuvu sacensību ātrumam nebiju skrējis vispār. Divas dienas pirms astoņpadsmitā stadionā pamēģināju noskriet vienu apli ātri, lai saprastu, kas kājās vispār vēl ir palicis. Minūte un desmit sekundes uz 400 metriem nav nemaz tik slikti. Bet Rembatē jau nebūs 400 metri, bet reizes divdesmit septiņas vairāk.
Šogad Rembatē laikam bija siltākais laiks, kādā skrējiens ir bijis. Atminos, ka kaut kad deviņdesmito gadu beigās skrēju mazo trīs kilometru apli pa aizsalušām peļķēm. Ir bijis sniegs. Ir bijis lietus. Vējš. Aukstāk un ne tik auksti. Bet +11, kā šogad, gan neatminos.
Pērn skrēju un biju trešais. Tad uzvarēja Kristaps Bērziņš, kurš atbraucis arī šogad. Ar savu pēdējo nedēļu tikpat kā neskriešanu par uzvaru nemaz nedomāju. Nospriedu, ka arī Jānis Mežiels būs grūti uzvarams, bet trešā vieta gan izskatās droša.
Startā gan izraujos visiem pa priekšu visai ātrā tempā. Turpat aiz muguras arī Kristaps un Jānis. Tuvāk pirmā kilometra beigām Kristaps paskrien man garām. Kādu brīdi aiz muguras dzirdu arī Jāni, taču viņš elso diezgan skaļi, un pēc brīža jau dzirdu, ka viņš sāk iepalikt. Taktikai par ātru sākumu ar cerību, ka varētu no Jāņa sākumā atrauties, un līdz beigām viņš mani varētu nenoķert, pirmā daļa īstenojas gluži labi.
Kādu brīdi mēģinu turēties līdzi Kristapam, taču pamazām atstarpe pieaug. Pēc pirmajiem nedaudz vairāk kā trim kilometriem, kas aizvadīti pretvējā sarēķinu pulkstenī, ka atstarpe ir ap desmit sekundēm. Pagriežoties pa kreisi uz ceļa, kas ved uz Lielvārdes lidlauku, redzu, ka Jānis un pārējie sekotāji aiz muguras ir vismaz divtik tālu.
Tajā brīdī doma ir, ka varētu varbūt nedaudz atlaist tempu, jo sajūta, ka Kristapu tik un tā nenoķeršu, bet bažas par to, ka pirmo kilometru tempu (3'14", 3'16", 3'24") nu nekādi nespēšu noturēt, jo trenējies pēdējās nedēļas neesmu praktiski nemaz, lai skrietu tādā ātrumā. Jautājums vien, kurā brīdī spēki būs galā.
Ap piekto kilometru sāku just, ka kreisā kāja sāk gribēt neklausīt. Pirms gada tajā vietā bija līdzīgas sajūtas. Brīžiem mēģinu skriet nevis pa asfaltu, bet pa grants malu, lai pēda vairāk dabū strādāt un ikrs dabū citādu slodzi. Īpaši gan tas nelīdz. Sajūta nav patīkama, bet īpaši sliktāk arī nepaliek.
Pa ceļam uz vientuļās šosejas novērtēju muzikālo baudījumu - ceļa malā kāda māja, kur pagalmā plīvo Latvijas karogs, no garāžas skan "Virs galvas mūžīgs piena ceļš, un mūžīgs ceļš zem kājām...".
Drīz vien arī šie nedaudz vairāk kā trīs taisnie kilometri ir galā, un laiks atkal griezties pa kreisi - atpakaļ uz Rembati, tik šoreiz pa zemes ceļu.
Pirms pagrieziena atkal uz pulksteņa sarēķinu, ka līdz Kristapam nu ir jau 27 sekundes. Atstarpe ir pieaugusi, bet nemaz tik ļoti tālu viņš nav. Vienā brīdī pat piezogas doma, ka, ja nu viņam paliek grūti, tad tās ir 6-7 sekundes uz katru atlikušo kilometru.
Pēc pagrieziena vējš pūš mugurā, un kilometri paiet arvien ātrāk. Vēl uz šosejas temps bija ap 3'25", tad nu jau 3'20", 3'20". Ieskrienot Rembatē pēdējais kilometrs nopīkst pat 3'17", un atlikušos pārsimts metrus nez kur uzrodas vēl vairāk spēka un solis kļūst brīvāks un spēcīgāks - skrienu ap 3'05"/km.
Kristapu nenoķēru - beigu posmā viņš vēl septiņas sekundes bija ieguvis papildus.
Finišā 34 sekundes aiz viņa, ar rezultātu 36'21". Pēdējos četrus gadu mans ātrākais Rembates aplis. Vidējais temps 3'20"/km. Kā tas izdevās, man nav īsti skaidrs. Laikam jau izturība tik ātri nekur nepazūd. Un arī vasarā ieliktais darbs vēl kādu laiku augļus nes.
Tagad gan skaidrs, ka šogad vairs sacensības nebūs. Varētu jau neskriet. Bet tomēr vajag. Nevis sportiskajiem mērķiem, bet priekš sevis.

Nav komentāru :

Komentāra publicēšana

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...