Sezonas izskaņa Siguldā

Uz Siguldu, šīs sezonas pēdējo Skrien Latvija posmu, braucu ar domu uzvarēt. Nevar teikt, ka bija simtprocentīga pārliecība, ka tas ir iespējams, bet mērķis tāds bija.
Zināju, ka Jānis Razgalis, kurš bija uzvarējis pēdējos piecos posmos, šoreiz nestartēs. Zināju arī to, ka, lai pakāptos uz otro vietu kopvērtējumā, uzvarētājam nedrīkstu šajā posmā zaudēt vairāk par pusminūti (kaut distances laikā nez kāpēc likās, ka tās var būt tikai divdesmit sekundes), un piedevām Arnis Ozoliņš jāapsteidz vismaz par vienpadsmit sekundēm. Pirmais arguments bija labs iemesls mērķim par uzvaru ar domu "kāpēc gan ne!?", savukārt otrais par to "kāpēc tā vajadzētu".
Pēdējās nedēļas pirms Siguldas gan nebija tādas, ko varētu saukt par gatavošanos uzvarai. Pēc skrējiena Valmierā, kad jau nejutos super vesels, nākamo pusotru nedēļu noslimoju. Paspēju arī tikt pie antibiotiku dzeršanas.
Pa vidu paspēju arī noskriet Ogres jaunrīkotajā skrējienā 'Izskrien Ogri' piecus kilometrus. Nejutos ne super vesels, ne arī tāpēc super ātrs, un vēl stundu pirms starta, mājās esot, nebiju drošs, ka vajag skriet. Taču beigās uz startu devos, ātri (priekš tā brīža veselības stāvokļa) finišēju kā otrais, piekāpjoties jau pieminētajam Jānim Razgalim. Un jau pavisam drīz atkal biju mājās.

Slimošanai paralēli izmantoju arī iespēju komentēt pasaules čempionāta vieglatlētikā maratona skrējienus. Brīžiem gan nepameta sajūta, ka skatītāju nakts vidū, kad gāja tiešraide, nez vai bija daudz vairāk kā to, kas televīzijā rūpējās par tiešraides nodrošināšanu. Taču tā atkal bija lieliska iespēja atsaukt savā atmiņā interesantas lietas par maratonu, un citādi nez vai pats arī naktī būtu maratonu skatījies.
Ar visu slimošanu un arī uznākušo rudens vēso laiku kaut nedaudz ātrāki treniņi pirms Siguldas sanāca tikai četri. Taču kaut arī pēdējās nedēļās skrienot savācu vien 40-50 kilometrus nedēļā, nebija arī sajūta, ka forma ir galīgi pazudusi. Arī redzot, ka sākotnējās prognozes Siguldai par +4 grādiem pēcāk pārvērtās daudz patīkamākos +12...+14 grādos, biju priecīgs, ka skriet tādā laikā būs daudz patīkamāk. Tas nozīmēja, ka nebūs problēmas kā Valmierā, kad aukstajā un lietainajā laikā nespēju kārtīgi iesildīties, kas atstāja sekas arī negatīvas sekas uz skrējienu.
Siguldā, nostājoties uz starta, redzēju, ka startētāju vidū ir arī Uģis Jocis. Tajā brīdī sapratu, ka uzvara ir vairāk kā nereāls mērķis. Jautājums bija tikai par to, cik daudz viņam zaudēšu.
Uģis pēdējos gadus dzīvoja, mācījās un trenējās ASV, un tikai pēdējos mēnešus atkal dzīvo Latvijā, un līdz šim arī Skrien Latvija posmos nebija skrējis. Šogad, vēl ASV esot, viņš noskrēja 5000 metrus stadionā ātrāk par 14 minūtēm, ko šajā gadsimtā no Latvijas skrējējiem spējis vēl tikai Dmitrijs Jurkevičs. Uģis arī vasarā uzvarēja Latvijas čempionātā 5000 metros, kur skrēju arī es. Būtībā vienīgais veids, kā varētu Siguldā finišēt pirms viņa, būtu, ja viņš izstātos.
Startā gan centos daudz par konkurentiem nedomāt un, pirmos pārsimt metrus līdz pirmajam līkumam noskrēju visiem pa priekšu, kad mani apdzina Uģis Jocis. Redzot, cik ātri viņš man paskrien garām, un pie pirmā kilometra atzīmes, ieraugot, ka pirmais kilometrs ir noskriet 3'00", bet viņš man ir labu gabalu priekšā, zuda arī visas cerības, ka varbūt viņa taktika būtu - skriet pirmo distances daļu kopā un uzskriet ātrāk tikai beigas.

Startā visiem noskaņojums labs

Uģis turpināja no manis attālināties arvien vairāk, bet savukārt es jau pirmajā kilometrā biju kādu gabalu priekšā nākamajiem skrējējiem. Pirmais kilometrs pēc laika likās, ka ir nedaudz par ātru, taču otrajam kilometram nopīkstot pēc 3'08", likās, ka tik ļoti temps vēl nekrītas.
Trešajā kilometrā gan sākās vairāk pagriezieni, šaurāki celiņi, kas nedaudz sita laukā no ritma, un jutu arī tomēr, ka viegli nav, kaut distance vien knapi pusē.  Šajā kilometrā distance veda arī cauri Siguldas pils pagalmam, kur celiņš veda līku loču ar vairākiem šauriem pagriezieniem. Pa gabalu jau redzēju, ka priekšā brauc divi cilvēki uz riteņiem, kas šķiet vispār nepievērsa uzmanību tam, ka savilktas lentas un notiek kaut kāds pasākums. Pa gabalu centos uzsaukt, lai viņi pamanītu - vīrietis uz riteņa mani laikam sadzirdēja un pabrauca nostāk. Turpretī ar sievieti, kas bija uz riteņa, satikāmies tieši līkuma iekšmalā, un man nācās viņu ar roku magi pastumt nost. Paveicās (vairāk jau viņai), ka tas stūmiens bija tik maigs, ka viņa netika nostumta nost no riteņa un nenovēlās zemē.
Trešais kilometrs bija pieveikts 3'11". Iespējams, turpināju pagurt, vai arī varbūt pie vainas bija līkumi, bet šķita, ka aizmugurē skrienošie pārāk tālu nav.

Starta brīdis

Par laimi tālāk sekoja atkal skriešana pa platākām ielām un tas lika vairāk saņemties. Priekšā bija pirmais īsais turp atpakaļ posms, kur vispirms varēju redzēt, cik daudz jau priekšā ir Uģis, bet, pašam apgriežoties, redzēju, ka turpat patiesi ir mani sekotāji. Šķita kādas piecas sekundes aiz muguras ir kāds skrējējs, ko ātrumā nepazinu. Bet vēl apmēram tikpat aiz viņa bija Arnis Ozoliņš un Aigars Feteris.
Tā kā bija skaidrs, ka Uģim tik un tā zaudēšu vairāk par vajadzīgajām, kā tobrīd likās 20 sekundēm, tad, lai arī Arnis bija diezgan tuvu, tomēr bija skaidrs, ka kopvērtējumu tas tāpat neietekmēs. Bet tik un tā otro vietu arī negribējās palaist. Kaut tajā brīdī iešāvās prātā doma, cik muļķīgi būtu, ja būs izrādījies, ka esmu pārķēris sākumu un pēdējā kilometrā viņi visi mani apdzīs.
Arī ceturtais kilometrs nopīkstēja pulkstenī pēc 3'11", un pavisam drīz jau bija klāt garais turp-atpakaļ posms - apmēram 500 metri katrā virzienā un tad vēl atlikušie aptuveni 300 metri līdz finišam.
'Turp' daļa turp-atpakaļ posmam veda nedaudz lejup, un centos izmantot nelielo kritumu savā labā - tomēr lejup skriet vieglāk. Apgriežoties likās, ka sekotāji ir joprojām tepat blakus, tomēr likās, ka varētu izdoties savu vietu noturēt.
Atlikušos aptuveni septiņsimt metrus jau centos skriet, zinot, ka tie ir pēdējie distances metri. Un, kad paskrēju garām piecu kilometru atzīmei, kas nozīmēja, ka līdz finišam vairs tikai aptuveni 300 metri, tad jau ieslēdzu kārtīgu finiša spurtu (pēdējos 300 metros vidējais temps bijis 2'51"/km). Kā izrādījās finišā, tad šajā brīdī pulkstenis bija piefiksējis arī pulksteņa vēsturē augstāko pulsu - 197. Šoreiz arī vidējais pulss (187) bija ļoti cienīgs pretstatā Valmierai, kur nespēju pulsu dabūt augšā. Katrā ziņā tas nozīmē, ka taupījies nebiju.
Otro vietu (16'32") biju noturējis, un beigās biju skrējis ātrāk kā mani sekotāji. Skrējējs no Lietuvas (nebija brīnums, ka viņu nepazinu) finišēja trešais 10 sekundes aiz manis, savukārt Aigars ar Arni bija attiecīgi 22 un 26 sekundes aiz muguras. Ar šo būtu bijis gana, lai kopvērtējumā paceltos uz otro vietu, ja vien ne Uģis Jocis, kurš beigās bija finišējis veselas 55 sekundes pirms manis ar vidējo tempu ātrāk par 3 min/km.
Tā nu Skrien Latvija sezonu noslēdzu kopvērtējumā noslēdzu ar trešo vietu. Punkti tikpat, cik otrajai, bet ieņemtās vietas sezonas posmos, kas bija kā šķīrējkritērijs pie vienāda punktu skaita, man bija sliktākas kā Arnim.
Kaut arī sezonas otrajā pusē biju sācis skriet ātrāk gan par Arni, gan arī, salīdzinot ar sevi sezonas sākumā, tomēr kopvērtējumu veido rezultāti visas sezonas garumā. Lai arī to vienu vai divas sekundes, kas būtu ļāvušas kādā no posmiem iegūt kaut par vienu punktu vairāk, noteikti varētu tagad atrast, tomēr rezultāts ir tāds kā ir. Galu galā vismaz TOP3 esmu, un, ja nākamsezon izdomāšu atkal startēt šajā distancē, tad būs kur augt.