ceturtdiena, 2020. gada 31. decembris

Gada rezumē 2020

. . .

Šogad sporta sacensībām vīrusa dēļ bija doti vien aptuveni četri mēneši, tāpēc pieminēšanas vērtu notikumu šogad ir bijis mazāk kā citus gadus. Sportiskās aktivitātes un pasākumi 2020.gadā bija tik maz, ka brīžiem man jau, atsaucot atmiņā kādus iepriekšējos startus sacensībās, sāk jukt, vai tas bijis šogad vai vēl gadu iepriekš. Bet šo to no padarītā gribu pieminēt, lai tie paliktu 2020.gada vēstures arhīvos.

Treniņos un sacensībās noskrietos kilometrus ierasti rēķinu no pērnā gada decembra līdz šī gada novembrim. Gada sākumā skriešana bija simboliska un bieži vien vairāk, lai izvēdinātu galvu nevis kaut kam mērķtiecīgi trenētos. Tie tad sanāca mēneši ar diezgan maz kilometriem. Vasarā biju saņēmies un vairākus mēnešus pēc kārtas noskrēju virs 350 kilometriem, un rudens cēliens, kas sakrita arī ar sportisko bedri (visticamāk ziemā neuzkrātās bāzes dēļ), atkal noskriets tika krietni mazāk.

Pa šiem 12 mēnešiem kopā noskriet 3020 kilometrus, kopumā skrienot pavadot 235 stundas, kas ir par nepilnām 30 stundām un 250 kilometriem vairāk kā gadu iepriekš. Ir nedaudz savādi, ka šogad ir sanācis noskriet vairāk kā gadu iepriekš, kad motivācijai it kā vajadzēja būt vairāk (sacensību 2019.gadā bija krietni vairāk), taču skaitļi jau nemelo. 2021.gadam laba apņemšanās būtu noskriet vismaz tikpat un noteikti vairāk skriet ziemas mēnešos.

Sacensību aprakstos šeit blociņā šogad esmu bijis kūtrāks, līdz ar to neesmu vairs pilnīgi drošs, ka visus startus atceros. Taču diezgan droši, ka šogad vairāk startu bija orientēšanās nevis skriešanas sacensībās. Ja mani aprēķini ir pareizi, tad šogad bija četri skriešanas starti stadionā, viens šosejas skrējiens un deviņi starti orientēšanās sacensības (divreiz sprinta orientēšanās pilsētā un septiņreiz mežā). Papildus vēl regulāri skrēju Ogres Zilo Kalnu skrējienā, bet tos es vairāk pieskaitītu ātriem treniņiem (kaut arī pāris reizes atdeve bija tuvu maksimālai).

Kā katru gadu gribu izcelt arī pāris īpašākos notikumus Gada nominācijās:

  • Gada maratons - treniņmaratons Ogrē. Sacensībās maratonu neesmu skrējis kopš 2016.gada, taču šogad vēl pirmā ārkārtas stāvokļa laikā izlēmām noskriet treniņmaratonu tepat Ogres apkārtnē. Guvu apziņu, ka komfortablā tempā maratonu vēl noskriet varu. Piedevām, šķiet, ka mūsu rezultāts 2h58' droši vien, pie šī gada ierobežotajiem maratonu startiem, ir tāds, par kuru ātrāk šogad Latvijā droši vien nemaz tik daudzi nav skrējuši - šī gada topu būtu interesanti uzzināt.
  • Gada atgriešanās - atgriešanās orientēšanās distancēs. Lielais pārtraukums no neskriešanas mežā ar karti beidzās 2017.gadā. Tomēr tas, cik daudz šogad biju mežā, jau tuvojās tiem senajiem laikiem, kad orientēšanās sports bija mans galvenais sporta veids. Deviņi starti sacensībās, gluži negaidīta 3.vieta Latvija Sprinta kausa kopvērtējumā, regulāri iknedēļas treniņi ar karti pavasarī. Un arī apziņa, ka arī nākamgad gribētu mežā atgriezties vēl. Piedevām nākamgad varēšu startēt jau veterānu (V35) grupā.
  • Gada rekords - 400m treniņā 59"64. Taisnības labad jāsaka, ka šis nav oficiāls rekords, paša uzņemts ar rokas pulksteni. Taču nekad iepriekš nebiju spējis noskriet 400 metrus ātrāk par minūti, taču vienmēr biju gribējis, ka spētu to izdarīt. Pēdējos divus gadus stadionā esmu biežāk skrējis dažādus sprintus, vairāk piedomājot pie ātruma attīstīšanas, līdz ar to šis droši vien ir tam rezultāts. Jāpiebilst, ka šogad vēl vienu personisko rekordu izskrēju arī sacensībās. Latvijas čempionātā 1500 metros uzvarēju savu skrējienu ar rezultātu 4'15"66.
  • Gada ceturtā vieta - Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā. 2019.gadā septiņreiz finišēju kā ceturtais. Šis gads daudz neatpalika (startu tomēr bija mazāk), jo četrreiz biju ceturtais, no tām trīs reizes biju ceturtais Latvijas čempionātos vien dažu sekunžu attālumā no medaļas. Taču pārsteidzošākā ceturtā vieta, par ko bija vislielākais prieks, bija tieši orientēšanās sprintā, jo uz starta bija gandrīz visi spēcīgākie Latvijas orientieristi (iztrūka vien laikam divi), un pēc vairāku gadu neskriešanas orientēšanās sprinta sacensībās vispār, spēju tikt gandrīz pie medaļas.
  • Gada pārtraukums no sporta - saslimšana COVID-19. Par savu aktīvo slimošanas fāzi plaši aprakstīju atsevišķā rakstā. Taču tai sekoja arī atlabšana mājās, kas nevedās nemaz tik gludi. Šī visa rezultātā 11.novembrī bija pēdējā reize, kad skrēju pirms slimošanas, un pirmais mēģinājums atkal atsākt skriet bija vien 39 dienas vēlāk jeb 20.decembrī. Teju 40 dienas bija kārtīga atmešana atpakaļ fiziskajās sajūtās, kad mierīgs temps pie tā paša pulsa ir vairāk kā pusotru minūti kilometrā lēnāks un muskuļi (tai skaitā sirds) nogurst neierasti ātri. Pēdējo dienu skrējieni gan liecina, ka varbūt tomēr izdosies atgriezties pie normālas skriešanas ātrāk kā sākumā šķita.

2020.gads nāca arī ar lielāku apziņu, ka skriešanai ir jārada prieks, lai to darītu regulāri, un sportiskie mērķi vairs nav gana liels motivators. Sapratu, ka bez sacensībām varu gluži labi arī iztikt. Šogad prieku centos rast meža distancēs ar karti, un noteikti gribētu to turpināt arī nākamgad. Kāds gan tas nākamais būs, neviens nevar zināt, tāpēc mans novēlējums šajā vīrusa laikā nākamajam gadam ir - 

Lai nākamgad izdodas noskriet visus tos skrējienus, kurus gribas noskriet!

2 komentāri :

  1. Kā izdevies atgūties pēc C19? Vai jūtamas sekas, kas atspoguļojas fiziskajā formā?

    AtbildētDzēst
  2. Man ar interesē tieši atveseļošanas proces, un cik grūti tas bija

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...