Orientēšanās sporta sadaļā bija gan lielās stafetes 10-mila Zviedrijā, gan Jukola Somijā, lai gan gada sākumā ar diezgan lielu pārliecību būtu teicis, ka visticamāk nebraukšu uz nevienu no abām. Tāpat pavisam negaidīti piedalījos cīņā par dalību Latvijas izlasē Pasaules čempionātam o-sprintā. Savukārt Kāpā, kas gada vidū bija mans pēdējais šīs sezonas o-starts, visu trīs dienu laikā tehniski kļūdījos tik daudz, kā to nebiju darījis ļoti sen.
Skriešanā gada pirmie mēneši pagāja treniņos jau pieminētajam maratonam - otrā vieta LČ ieskaitē un trešā vieta kopvērtējumā, protams, neizklausās slikts rezultāts, taču kaut kā pēc šī gada maratona tā pēcgarša nebija tik laba. Arī atkopšanās fiziskajā ziņā prasīja neierasti ilgu laiku, un tā pavisam normāli sāku justies vien kaut kad jūlijā.
Negaidītākais notikums skriešanā noteikti bija uzvara Stirnubuka sezonas kopvērtējumā. Sezonas pirmie starti bija Stirnubukā bija kā daļa no maratona treniņplāna, par kopvērtējumu vispār nedomājot. Uz nākamajiem braucu ar domu, ka jāskrien komandas labā. Bet kad sapratu, ka varu tomēr savākt pilnu ieskaiti sezonai un varbūt pacīnīties par TOP3 vai pat par uzvaru, tad ieslēdzās jau arī pavisam cits mērķis. Slimošanas dēļ pēdējie divi posmi gan nesanāca tādi, kā būtu gribējis, taču tik un tā tiku pie uzvaras kopvērtējumā. Taču vismaz šobrīd šķiet, ka nākamgad Stirnubukā būšu (ja vispār) sastopams krietni retāk.
Treniņu kilometru ziņā šis gads bija apjomīgākais kopš 2018.gada, kas lielā mērā bija pateicoties lielākai kilometrāžai, gatavojoties maratonam. Ja vēl septembra sākumā šķita, ka līdz novembra beigām saskriešu tik, lai 12 mēnešos kopš pērnā gada novembra būtu saskrieti 5000 kilometri, tomēr slimošana rudens izskaņā sanāca krietni ilgāka, un novembrī pat viena nedēļa bija ar apaļiem 0 kilometriem un līdz 5000 gada kilometriem pietrūka diezgan daudz un kopā (2023.gada decembris-2024.gada novembris) noskrieti 4639.69 km, skrienot pavadot 331 stundu un 16 minūtes. Ņemot vērā, ka pērnais decembris bija vien ar 60 kilometriem un šī gada novembris nepilni 150 kilometri, tad rezerve noteikti vēl ir, bet tāds gan noteikti nav pašmērķis.
Salīdzinājumam pieliku klāt pagājušā gadā apkopotajai tabulai arī šī gada skaitļus. Interesanti, ka šogad stundu ziņā esmu skrējis tikpat kā divus gadus iepriekš, taču pieveikti gandrīz 300 kilometri vairāk, kas nozīmē, ka vidējais treniņu temps ir audzis un sācis tuvoties tam, kas bija "vecajos labajos" laikos līdz 2018.gadam.
| Gads | 2014 | 2015 | 2016 | 2017 | 2018 | 2019 | 2020 | 2021 | 2022 | 2023 | 2024 |
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Kilometri | 7450 | 7966 | 8600 | 7382 | 5470 | 2788 | 3020 | 3300 | 4355 | 3527 | 4640 |
| Stundas | 520 | 553 | 610 | 546 | 386 | 205 | 235 | 254 | 330 | 257 | 331 |
- Gada maratons un gada medaļa - Rīgas maratons (3.v kopvērtējumā, 2.v LČ ieskaitē - 2h27'14"). Šis bija karsts un grūts maratons. Vajadzēja raksturu, lai tiktu līdz galam. Izpalika uzvara LČ vērtējumā, kas bija galvenā motivācija, kāpēc izlēmu skriet maratonu arī šogad. Un arī emocionālā ziņā tas bija zemāk kā starts gadu iepriekš. Tajā pat laikā tas nāca ar jaunām mācībām, trešo maratona sudrabu Latvijas čempionātos un, protams, gatavošanās šim maratonam ielika arī labu bāzi atlikušajai sezonai.
- Gada uzvara - 1.vieta Irbenes Stirnubuka posmā. Protams, uzvara sezonas kopvērtējumā no vienas puses ir kaut kas lielāks un sezonas uzvarētāju Stirnubukā ir krietni mazāk kā atsevišķo posmu līderi. Taču Irbenes skrējiens bija tas starts, kurā šogad jutos patiešām spēcīgs un kilometri paskrēja nemanot (nu varbūt izņemot pašas beigas). Vienlaicīgi šis bija arī, šķiet, vienīgais Stirnubuka posms šogad, kurā patiesi skrēju ar baudu.
- Gada ceturtā vieta - 4.vieta Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā. Trīs sekundes līdz Latvijas čempionāta medaļai nav daudz. Četras sekundes bija četrus gadus iepriekš. Jebkurā gadījumā šis iedeva pārliecību, ka trijniekā tikt vēl ir gluži reāli. Kas zina - varbūt jāmēģina to izdarīt 2025.gadā?!
- Gada rezultāts - 32'59" desmit kilometros šosejā skrējienā "Cēsu pavasaris". Tā kā šogad gandrīz vai vairāk startēju mežā (gan ar karti, gan Stirnubukā) nekā šosejā, tad tādu īstu rezultātu ar ko samērīties bija gaužām maz. Septembrī biju cerējis uzlabot savu šosejas PB 5km distancē, taču saslimu, un rekorda skrējiens izpalika. Aprīlī pāris nedēļas pirms maratona tāpat kā gadu iepriekš, piedalījos Cēsu pavasarī. Un, lai arī trase tur galīgi nav rekordiem piemērota, tomēr tas, ka joprojām spēju noskriet 10km ātrāk par 33 minūtēm, man pašam šķita kā visnotaļ labs sasniegums. Galu galā mans oficiālais PB šajā distancē ir tikai nepilnas 70 sekundes ātrāks, sasniegts astoņus gadus atpakaļ.
- Gada mācība - rūpīgi apdomāt startēšanu sacensībās nedēļu pēc maratona. Maratons šogad pamatīgi iedeva pa muskuļiem. Taču tā vietā, lai kārtīgi atjaunotos, biju apsolījis nedēļu pēc tā, startēt orientēšanās stafetē. Ja komandai esi apsolījis, tad ir jāskrien. Taču vēl vairāk - dienu iepriekš starts arī 5km šosejā, kur sacensību azarts pēdējā kilometrā burtiski savilka muskuļus akmenī. Nākamajā dienā pa mežu ar karti skrējiens bija ļoti sāpīgs un lieks. Ja neesi atjaunojies pēc maratona, tad mačos jāskrien nav!
