Pirms kāda laika pārlapojot Pasaules ranga (WR) lapas aizdomājos par Baltijas čempionātu (BČ). Lieta tāda, ka šobrīd katrai no IOF federācijām ir tiesības par atsevišķu maksu gadā sarīkot 3 Pasaules ranga sacensības (WRE). Taču, ja federācija rīko kādas starpvalstu reģionālās sacensības, kā Baltijas čempionāts, Pasaules čempionāts, Ziemeļvalstu čempionāts u.tml, tad arī šīs sacensības var būt WRE papildus jau 3 esošajām.
Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas katru gadu WRE rīkošanas iespējas izmanto pilnībā, kā ierasts tā ir Kāpa, Kurzemes pavasaris un kāds trešais mačs (šogad Malienas kauss). Igauņi ir kūtrāki un pēdējos gados rīkojuši pa divām Pasaules ranga sacensībām. Savukārt lietuviešiem šķiet tas interesē vismazāk, jo viņiem ne šogad, ne pagājušogad, ja neskaita šī gada Baltijas čempionātu, WRE sacensību nav bijis vispār.
Ieguvums jau, protams, no šiem mačiem ir grūti izvērtējams. Organizētājiem ir jāmaksā lielajai federācijai rīkošanas maksa, kas nākamgad ir 250 eiro. Iespējams, ka Pasaules ranga punktu iegūšanas iespēja piesaistīs papildus dalībniekus E grupās, iespējams, arī no citām valstīm, tomēr vai tie ienesīs 250 eiro, stipri šaubos. No otras puses arī federācijai būtu jābūt ieinteresētai, lai valstī notiktu vairāk WRE sacensību, kas ļautu vairāk valsts sportistiem iegūt Pasaules ranga punktus, kuri parasti ir svarīgi gada beigās, veidojot valstu rangu un nosakot kvotas, piemēram, Pasaules kausa dalībnieku skaitam.
Jau pieminēju, ka Baltija čempionāts dod papildu iespēju iegūt vēl vienu WRE, un ierasts, ka BČ startē spēcīgākie sportisti, kas nozīmē arī salīdzinoši augstākus punktus, ko var iegūt, startējot šajās sacensībās. Būtu mums vairāk Baltijas čempionātu, būtu vairāk Baltijas čempionu, būtu arī vairāk WRE sacensību.
Jebkurā gadījumā, domāju, ka sprinta sacensību ieviešana Baltijas čempionātā nāktu par labu kopējai O-sporta popularizēšanai. Taču, ja jāskrien garā distance un stafete, tad sprintu noskriet nav nemaz tik viegli, it sevišķi, ņemot vērā to, ka nav jau arī īsti, kad jo garā distance parasti ievelkas diezgan ilgi. Tad nu, iespējams, ka neslikts variants būtu garās distances vietā sarīkot tajā pašā dienā divas distances - vidējo un sprintu, kas dotu gan iespēju izcīnīt Baltijas čempiona titulu vairākās disciplīnās, gan arī dotu divas Pasaules ranga sacensības. Protams, slikti, ka par katru no tām būtu jāmaksā, un varbūt arī tie punkti nav tas galvenais, bet vairāk BČ distances padarītu sacensības interesantākas un arī valstu vērtējumā, skaitot trīs distances šī brīža divu vietā, radītu lielāku cīņu.
Nez vai, ļaujot sevi sadzelt daudz nātrēm, iespējams iegūt nātru imunitāti?
Salīdzinājumā ar pagājušā gada garo distanci esmu uzlabojis distances laiku par 18 minūtēm. Arī vieta ir krietni labāka, lai gan arī dalībnieki pagājušogad bija uz pusi vairāk. Kopumā varu teikt, ka apstiprinājās fakts, ka garā distance labi uzplānota ir patiesi labākā iespēja izbaudīt kārtīgu orientēšanos. Diemžēl šodien negāja ne ar orientēšanas un ar skriešanu vēl vairāk.
Distanci iesāku ļoti pieklājīgā ātrumā, tomēr jau uz ceturto KP atstāju tuvu pie 3 minūtēm. Tomēr Jānis Krūmiņš, kurš startēja 3 minūtes aiz manis, noķēra mani vien pie 11.punkta, uz kuru arī kādas 2 minūtes nokļūdījos. Prieks, ka distances sākuma daļā biju vinnējis pat 4 etapus, un vislielākais prieks par uzvarēto garo etapu, kur izvēlējos iet pa taisno pa stigu, lai gan gluži reāls izskatījās arī ceļš pa kreisi apkārt.
Iespējams, ka ātrais sākums un skriešana pāris etapus kopā ar Jāni arī bija par iemeslu tam, ka jau pēc pēc otrās dzirdināšanas pārvietošanās uz priekšu kļuva visai grūta un vairākus etapus pēc tam veicu pa daļai skriešus, pa daļai soļojot. Arī apēstā želeja (bez ūdens uzdzeršanas) īpašus uzlabojumus manā ātrumā neieviesa un tāpēc vairākus punktus veicu kopā ar elites grupas meitenēm - Kristīni un Zandu.
Organizatori arī bija ļoti labā vietā ielikuši skatītāju punktu (pareizāk sakot punktu, kas bija ļoti tuvu finišam), jo tieši tur bija viena no vietām, kad radās doma par izstāšanos, tomēr sapratu, ka jācīnās līdz galam, jo ne jau izstāšanās dēļ gāju mežā. Gar Gaujas vecupēm arī gāja visai grūti, piedevām daudzās nātres joprojām liek sūrstēt kājām, jo pirms starta savas garās zeķes biju nolocījis uz leju un tā arī visu distanci noskrēju.
Šodien arī biju pārsteigts, ka vienam no bučiem atšņorējās dubultais mezgls, ar ko gan visai raiti tiku galā. Vēl arī atklāju, ka ar EMITu rokā ir diezgan neērti ēst ogas, (daudzās brūklenes, avenes un citas ogas, kas bija mežā ik pa laikam iemetu mutē, lai kaut nelielu enerģijas devu gūtu), ogas noplēšot tās paliek saujā zem EMITa un tad nu pagrūti tās apēst.
Vēl arī mežā redzēju aļņu māti ar mazo alnēnu, kas garajā etapā stāvēja kādu gabalu man priekšā uz stigas un kādu laiku nekustējās, tāpēc uzbļāvu, lai nebūtu man ar tiem abiem jāsatiekas.
Šonedēļ atcerējos, ka man nākamnedēļ beigsies dāvanu karte uz Aerodium, tad nu nolēmu, ka pa ceļam uz LČ sprintu Raganā aizbraukšu un savas 2 minūtes nolidošu. Turpceļā gan diezgan stipri lija lietus, kas radīja bažas, vai lidošana notiks, taču uz manu lidošanas laiku lietus bija mitējies un tāpēc lidojums sanāca tīri tā nekas. Pēc lidošanas gan it sevišķi uz kājām juta, ka kaut kādu slodzi tā lidošana tomēr dod, tomēr skriešanai vēlāk tas, šķiet, netraucēja.
Tā kā vēl līdz skriešanai bija laiks, tad izbraucām cauri Siguldai, kur nopētījām dažnedažādās izklaides, ko piedāvā Sigulda atpūtniekiem, un vienu no tām - nobraucienu ar rodeli un pēc tam uzbraucienu atpakaļ ar slēpošanas pacēlāju, kopā ar Kristapu iemēģinājām. Pēc tam gan raitā solī devāmies atpakaļ uz auto, jo līdz staram vairs daudz laik nebija palicis - kādas 50 minūtes.
Ar nelielu maldīšanos sacensību centru atradām un ātri pārģērbies devos iesildīties. Pārģērbšanās arī atnesa vienu no lielākajām kļūdām šodien - kārtīgi nesašņorētās botas. Aizmirsu uzsiet dubulto mezglu (kurš līdz šim vaļā vēl nav nekad atsējies) kā rezultātā jau neilgi pēc distances sākumā atšņorējās no sākuma viena, bet pēc tam otra bota un skriet uz reiz vajadzēja daudz uzmanīgāk, lai nepazaudētu tās kaut kur distancē. Vienā brīdī arī no kājas bota nomuka un drīz pēc tam arī apstājos, lai nedaudz ciešāk savilktu šņores, tomēr kārtīgi sasiet nepaspēju un tāpēc drīz vien botas atkal bija kļuvušas vaļīgas.
Citādi par skrējienu esmu apmierināts tikai daļēji. Pie sava šī brīža ātruma un pašsajūtas (nedēļas sākumā vispār par skriešanu negribējās domāt) esmu tomēr skrējis diezgan raiti, jo salīdzinot gan ar Ati, gan Jāni Krūmiņu etapu laikus, etapos bez kļūdas esmu skrējis viņu ātrumā, vietām pat kādu sekundi vinnēju. Tomēr, šķiet, divi etapi, kur katrā zaudēju ap 15 sekundēm un vēl daži ar aptuveni 10 sekunžu kļūdiņām nepavisam nav labi. Vienu gan var norakstīt uz botas šņorēšanu, kā rezultātā nepaskatījos kartē un neredzēju, ka pirms paša punkta ir plats grāvis, savukārt vēl arī vietām pirmā minūte deva savu ieguldījumu, jo tas nozīmēja, ka vietām bija jādzen vaga, tomēr 6.vieta Latvijas čempionātā (4.vieta, ja neņem vērā igauņus) it kā jau nav slikti un minimālais mērķis tikšana 6niekā ir izpildīts. Piedevām vēl šis bija mans pirmais LČ sprintā E grupā, jo pagājušogad uz sprintu netiku. Taču ar savu rezultātu zaudēju arī vairākiem junioriem, kuriem bija tāda pat distance, kas nozīmē, ka nākamgad varētu būt krietni sīvāka konkurence kaut vai par to pašu 6nieku.
Rīt tad nu garā distance un, lai arī atkal esmu ticis pie sākuma minūtes (trešā), tomēr jācer, ka startēšana beigās nedos īpašas priekšrocības pār sākumā startējošajiem.
Ik pa laikam pirms kādiem lielākiem mačiem sapņos jau izskrienu distanci. Laikam jau neesmu tāds vienīgais, tomēr, lai arī it kā īpašu satraukumu par gaidāmo LČ nejūtu, taču arī vakar tika sapnī viens sprints izskriet. Laikam jau tas nozīmē, ka kaut kur zemapziņā kaut kāds neliels satraukums ir. Lai vai kā, šie nakts skrējieni vienmēr ir pilni ar visādām ķibelēm - vai nu nokavēju startu, vai arī distances laikā uzrodas citas aktivitātes svarīgākas par skriešanu.
Arī vakarnakt startēju savā sprintā, un tad pēc pārdesmit metriem atklāju, ka man ir V20 grupas karte. skrēju atpakaļ, taču kad jau biju atkal pie starta aptvēru, ka manai grupai ir tāda pat distance kā viņiem un tāpēc biju skrēji atpakaļ velti. Tālāko sapņa gaitu vairs īsti neatminos, taču šis moments gan palicis atmiņā.
Šodien izdomāju, ka oktobrī gribu braukt uz "Lietuvos taurë" jeb Lietuvas kausu. Lai arī nedēļu pirms šī mača visticamāk Lietuvā skriešu armijas čempionātā, tomēr pēc 4 gadu pārtraukuma paskriet Lietuvas taurē būtu gana interesanti (vismaz šobrīd tā šķiet). Un jābrauc arī nav tik tālu - no mājām nepilni 300 kilometri, piedevām tajā Lietuvas daļā līdz šim bijis neesmu.
Šodien bija pirmā Pasaules studentu čempionāta sacensību diena. Tartu notika sprints un startu organizatori bija uztaisījuši blakus brīvdabas estrādei, kuru nācās šķērsot un pa to augšā un lejā skriet vairākas reizes. Atsildoties no distances, skrienot atpakaļ uz viesnīcu cauri vecpilsētai, šķita gan, ka orientēšanās pa Tartu vecpilsētu būtu krienti interesantāāka, bet ari šāda distance, kā bija šodien, kas lielākoties gāja pa parkveidīgu apvidu, nebija no tām sliktākajām.
Finišēju 25.vietā no 74 dalībniekiem. Šodien arī atšķirībā no garās un vidējās distances, kas būs attiecīgi rīt un parīt, katru valsti varēja pārstāvēt nevis 3, bet tikai 4 sportisti. Tāpēc konkurentu bija nedaudz mazāk, bet vieglāka skriešana no tā noteikti nebija. Skrienot gan pats jutu, ka ātrums ne tuvu nav tāds kādā būtu spējīgs skriet, bet nu laikam pasaules kauss arī ir kādu iespaidu atstājis.
Kļūda distancē bija viena visai nopietna, kad, šķiet, uz astoto punktu paskrēju garām īstajam krūmu pudurim. Kā izradījas pētot splitus, tad tur esmu zaudējis pusminūti, lai gan pašam uz vietas nelikās, ka kļūda ir tik liela. Ja būt noskrējis tīri, bez kļūdām, tad apmēram būtu tāds pats vai ļoti līdzīgs rezultāts kā Atim, kurš šodien noskrēja ļoti labi, lai gan arī viņam esot bijušas dažas kļūdiņas.
Rīt tad nu ir brīvā diena, vismaz man, jo garo distanci neskrienu. Tāpēc būs jābrauc atbalstīt tos, kas skries, un varēšu pamazām gatavoties piektdienas vidējai distancei.
