Neviļus aizdomājos, ka būtu interesanti noskaidrot, cik daudzās no Ogres ielām jelkad esmu pabijis. Treniņu laikā skriets ir pa dažnedažādām Ogres vietām un ielām, bet saprotot, ka ir vēl tomēr arī neapmeklētas vietas, radās jauns mērķis - pabūt visās Ogres ielās.
Laikā, kad treniņus ir iespēja skriet pa gaismu, lielākoties cenšos skriet ārpus pilsētas - pa meža takām, lauku ceļiem vai nomaļākiem asfaltētiem ceļiem. Savukārt tumšajā laikā pārsvarā skriešana sanāk pa Ogres pilsētas apgaismotajām ielām. Ogre nav pavisam maza, tomēr bieži vien sanāk skriet pa vienām un tām pašām ielām. Taču lai treniņus dažādotu, laiku pa laikam tomēr cenšos atrast kādu vietu, kur iepriekš nav sanācis skriet (par to, kā vispār tieku pie jauniem maršrutiem jau rakstīju pagājušajā gadā). Un , lai arī iepriekš jaunu maršrutu izpēte bija tāda nekonkrēta un nereti vienkārši skriešana kaut kur "uz labu laimi", tad šoreiz uzstādījums ir visai konkrēts - spert kāju it visās Ogres ielās, kas nozīmē, ka šim uzdevumam jau ir nepieciešama nopietnāka sagatavošanās.
Patiesībā šī ieraksta vietā bija jābūt diviem - "Treniņnometne Itālijā" un "Romas maratons", taču tā kā nometne izdevās tikai pa pusei, bet maratonu Romā tā arī neskrēju, tad ir sanācis viens raksts par to kāpēc tā noticis.
Jāsāk jau laikam ar to, ka atgūšanās no traumas, kas pagājušās vasaras sākumā mani uz ilgāku laiku pataisīja par neskrējēju, ilga līdz pat rudens vidum. Līdz ar to maratonu pagājušajā rudenī skriet nebija lemts, bet tā kā uz rudens beigām sportiskā ziņā visnotaļ pēc ilgā neskriešanas perioda vasarā biju atguvies, tad sāku cītīgi plānot, kur maratonu skriet pavasarī. Variantus apsvēru vairākus, taču tā kā jau iepriekšējā pavasarī biju domājis skriet Romas maratonā, bet toreiz tomēr izšķiros par labu Barselonai, tad šoreiz sapratu, ka Roma būtu ļoti laba izvēle, un līdz ar to jau decembra beigās biju vienojies par startēšanu Romas maratonā.
Šobrīd savā treniņu ikdienā, cenšoties sadzīvot ar Latvijas ziemas untumaino dabu, kad sniegs mijas ar lietu, sals ar atkusni, un ledus zem kājām ar lielām peļķēm, aizdomājos, kuri tad ir tie laikapstākļi, kas skriešanai traucē visvairāk. Sākotnēji iedomājos, ka varētu pat uztaisīt tādu sliktāko dabas apstākļu topu, bet jāatzīst, ka sarindot tos kaut kādā nebūt secībā nav tik vienkārši, jo ne visus šos apstākļus ir iespējams piedzīvot pilnīgi atsevišķi vienu no otra, tāpēc paliku pie tā, ka sagrupēju tos trīs lielās kategorijās - pirmā ir tā, kas tīri mehāniski traucē skriešanai, otrā ir vairāk nepatīkama psiholoģiski, lai gan ātrumu tāpat ietekmē, trešā grupa atstāj fizioloģisku ietekmi, bet ceturtā ir vienkārši vējš.
Aizvadītais 2014.gads sportiskā ziņā ir bijis gan ar kritumiem, gan kāpumiem, un, lai arī 2014.gadā izdevās tikt pie jauna personīgā rekorda maratonā, kas pēdējos gadus man ir galvenā skriešanas distance, tomēr lielākā daļa sacensību sezonas pagāja, tā teikt, traumas zīmē, līdz ar to par pilnībā izdevušos sporta jomā pagājušo gadu saukt nevaru. Un, lai bez tiem nedaudzajiem blociņa ierakstiem (jā, pagājušajā gadā nebiju arī diez ko cītīgs rakstītājs) atskats par 2014.gadu būtu arī tādā konspektīvā formātā, esmu apkopojis īsumā to, kas pērn skriešanas jomā ar mani noticis.
Kad tālajā 2010.gadā gatavojos braukšanai uz savu pirmo maratonu Florencē, viens no padomiem, kuru, tā teikt, ceļamaizei saņēmu bija, ka pirmajiem desmit kilometriem maratonā jāpaiet tik viegli, it kā nemaz nebūtu skriets. Cik nu toreiz nopietni to ņēmu vērā, grūti teikt, taču Florencē maratonu sāku patiešām prātīgi un, tā kā par šo padomu neesmu aizmirsis joprojām, tad laikam jau kaut kāda patiesība tajā ir bijusi.
Pēc lēmuma Valmieras maratonā skriet 10.5 kilometrus nevis pusmaratonu sev apsolīju, ka Siguldā oktobra vidū skriešu pusmaratonu un mēģināšu tur uzvarēt. Protams, uzvara ir slikts mērķis, jo vari noskriet, cik ātri gribi, bet vienmēr kāds var noskriet vēl ātrāk. Bet, lai arī solījums par uzvaru bija tāds puspajokam, tad plāns jebkurā gadījumā bija būt gatavam skriet zem 1h10'. Vadoties no šī uzstādījuma, pēc Valmieras saplānoju treniņtriecienciklu, lai līdz Siguldai sasniegtu maksimālu gatavību, cik nu maksimālu to trīs nedēļās var sasniegt.
Treniņi šajā īsajā sagatavošanās posmā patiešām aizritēja veiksmīgi, pa vidu paspēju uzskriet arī Jūrmalas skriešanas svētkos desmit kilometrus, kas deva iespēju uzskriet sacensību intensitātē. Arī manas jostas daļas/gurnu sāpes bija gājušas mazumā (kaut arī tās joprojām regulāri bija noteipotā stāvoklī), un kopumā jutu, ka forma patiešām uzlabojas, un noliktais mērķis laika izteiksmē varētu būt izpildāms. Vēl trīs dienas pirms skrējiena Siguldā ierakstīju kalendārā, ka mērķis ir 1h09'30", bet nospriedu, ka ar jebkādu rezultātu zem 1h10' būtu apmierināts.
Turpinot Vecāķos aizsākto ceļu uz atgriešanos skriešanas pasaulē, joprojām sacensībās pārāk garas distances neskrienu. Lai arī vēl pagājušajā nedēļā domāju, ka Valmieras maratonā skriešu pusmaratonu, tomēr nedēļas sākumā sapratu, ka, lai arī vēlme skriet pusmaratonu ir gana liela, tomēr nebija īstas pārliecības, ka tas tomēr būs pa spēkam - joprojām garākos skrējienos kājas netur ilgāku slodzi, un arī mans sāpošais reģions par sevi diezgan bieži atgādina.
Ja tā padomā, tad, lai vispār būtu progress, gribēšanai regulāri būtu jābūt lielākai par varēšanu - citādi jau nespēsim piespiesties izdarīt vēl nedaudz vairāk un izkāpt no komforta zonas. Taču laikam jau reizēs, kad varēšanu ierobežo veselības likstas, tad ar to piespiešanos izdarīt vairāk jābūt visai uzmanīgam. Tā nu šoreiz cīņā starp gribēšanu un reālistisko varēšanu uzvarēja varēšana, un Valmierā skrēju vien 10.5 kilometru distanci. Tagad,
apskatot pusmaratona rezultātus, gan šķiet, ka, iespējams, pusmaratonā
pat finišētu augstāk par 4.vietu, ko izcīnīju 10.5 kilometru distancē,
bet veselības labā lēmumu laikam tomēr biju pieņēmis pareizu.
