Atgūšanās pēc Valensijas maratona novembra vidū gāja nedaudz lēnāk kā gribētos - pirmajā nedēļā pēcmaratona sagurums, pēc tam vēl kaut kāds vīruss, kurš vēl uz 3-4 dienām skriešanas atsākšanu atlika. Atsākt skriešanu pēc desmit dienu pauzes un tajā laikā vēl nedaudz uzēstajiem kilogramiem man nepavisam nav vienkārši, un tāpēc tādu puslīdz normālu skriešanas sajūtu atguvu vien ap decembra otro pusi, kad beidzot arī treniņu apjoms nedēļā sasniedza divciparu skaitli.
Pēdējo reizi maratonu skrēju pirms divdesmit mēnešiem - pagājušā gada martā Barselonā. Pa šo laiku sajūtas par to, ko nozīmē skriet maratonu, pamazām sāka izplēnēt, tāpēc bija pēdējais laiks šīs sajūtas atjaunot. Tā nu par manu devīto maratonu kļuva Valensijas maratons - un, lai arī sasniegtais rezultāts nebija līdz galam tas, ar ko būtu pilnīgi apmierināts, tomēr, ņemot vērā, kādi šie divdesmit bezmaratona mēneši ir bijuši, neliels gandarījums par maratona pieveikšanu tomēr ir, un vismaz nu zinu, ka maratonu tomēr vēl skriet varu.
Pēdējos gadus manas skriešanas sezonas aprises lielā mērā nosaka "Skrien Latvija" skriešanas seriāla pasākumi, kuriem vairāk vai mazāk tika pakārtota pārējā skriešana. Kad šī gada Skrien Latvija sezona bija galā, sāku galvā pārcilāt domas par to, ko es labprāt pamainītu Skrien Latvija skrējienos, lai pasākumus padarītu labākus.
Man, protams, ir paveicies, ka, startējot Adidas/VSK Noskrien komandas sastāvā, par dalību Skrien Latvija pusmaratonos man nav jāmaksā. Un var gadīties, ka, ja skriešana nebūtu par brīvu, tad varbūt arī startētu retāk, vai varbūt biežāk skrietu nevis pusmaratonu, bet kaut ko īsāku. Taču būšana komandā uzliek zināmus pienākumus, proti, jāskrien ir ne tikai savam, bet arī komandas rezultātam, līdz ar to skrienu visos posmos, kur esmu spējīgs iziet uz starta, un visur arī skrienu pusmaratonu.
Ar skrējienu Siguldas pusmaratonā laikam varu teikt, ka esmu noslēdzis aktīvo sacensību sezonu Latvijā. Var gadīties, ka, uznākot īpašai vēlmei, vēl kādā mazākā skrējienā piedalīšos, bet visādi citādi šķiet, ka visticamāk startējam Latvijā šogad vairs mani nevarēs redzēt.
Taču nav ko daudz spriest par to, kas vēl būs. Tas, kas pēdējās nedēļās ir bijis ir Jūrmalas skriešanas svētku skrējiens un Siguldas pusmaratons. Un jā, kaut kur tur pa vidu arī, bez īpašas atzīmēšanas gan, bija arī "20 gadi sportā" gadadiena.
Sākot ar to senāko - ir pagājuši apaļi divdesmit gadi, kopš nodarbojos ar sportu. Precīzs datums maniem sporta gaitu iesākumiem gan nav laikam īsti piefiksēts, bet ir liela nojausma, ka tas ir bijis 1995.gada septembra beigās vai oktobra sākumā, un kopš tā laika sportošana ir mana galvenā brīvā laika aizpildīšanas aktivitāte. Pirmos piecpadsmit gadus galvenais uzsvars bija uz skriešanu pa mežu ar karti rokās jeb orientēšanās sports, savukārt pēdējos piecus gadus galvenā sportiskā nodarbe ir tieši garo distanču skriešana. Par to kā manas sportiskās gaitas toreiz iesākās un attīstījās reiz jau rakstīju rakstā "Kā tas viss sākās", tāpēc vairs par šo gari neizplūdīšu.
Kā jau sākumā minēju, tad pēdējās nedēļās tika skriets Jūrmalā un Siguldā. Jūrmalā jau otro gadu tiek rīkoti skriešanas svētki ar 10 kilometru distanci un stafeti Jūrmalas pludmalē. Un tā kā organizatori šajos mačos ir diezgan dāsni ar naudas balvām - ne tik daudz to lielumā, cik tajā, ka pie naudas balvām tiek pirmie desmit finišētāji (pagājušajā gadā pat divdesmit labākie tika apbalvoti, tad Jūrmalā skrēju kaut vai tāpēc, ka to varēja izmantot kā labu ātruma treniņu, par kuru vēl kāds samaksā.
Kā veicās Valmierā?
Ne pārāk. Pēc finiša diez ko priecīgs nebiju.
Tiešām tik slikti?
Nu, protams, 4.vieta ar rezultātu 1:10:17 nav galīgi slikti, taču minimālais uzdevums bija izskriet no 1h10', bet cerēju, ka varētu mēģināt noskriet pat minūti ātrāk par iespēto. Protams, arī būt soli aiz pjedestāla - šajā gadījumā 3 sekundes, nekad nav patīkami.
 |
| Trīs sekundes... |
Šogad Kuldīgas pusmaratons pēc neilga pārtraukuma atkal nesa arī Latvijas čempionāta pusmaratonā vārdu. Un kaut arī vēl mēnesi iepriekš Jelgavas pusmaratonā skrēju vien 5 kilometru distanci, jau tad biju nospriedis, ka līdz Kuldīgai ir jātiek atpakaļ tādā kondīcijā, lai būtu spējīgs skriet pilno pusmaratona (21.0975 km) distanci.
Kaut arī joprojām nevaru teikt, ka sportiskā forma un treniņu apjoms ir atpakaļ vecajās sliedēs par visiem 100%, tomēr kopš Jelgavas pusmaratona treniņos paveiktais jau sāka nest pirmos augļus, un tāpēc biju pārliecināts, ka Kuldīgā spēšu nostartēt gana labi.
Pēdējās nedēļas ļoti esmu piedomājis pie tā, lai atgriešanās pie normālas skriešanas pēc kārtējās traumu pauzes notiktu lēnām un pakāpeniski, Jāatzīst, ka arī pats organisms nespēj vēl tik daudz izdarīt un dod signālus, ka reizēm vajag piebremzēt - it sevišķi to jūtu, kad sanāk paskriet ilgāk, un uz beigām gan smagums kājās iezogas, gan arī pulss sāk straujāk pieaugt. Tāpēc, lai neatkārtotu iepriekšējās kļūdas, šajos organisma signālos esmu centies ieklausīties diezgan daudz, kaut arī reizēm, protams, tik un tā ir bijusi sajūta, ka varbūt ir izdarīts mazdrusciņ par daudz. Taču kopumā salāgot organisma varēšanu ar treniņos paveicamo pagaidām ir izdevies tīri labi. Un, visu darot lēnām un pakāpeniski, ir cerība, ka no mazumiņa ar laiku tomēr var sanāk arī kas lielāks.
Atgūšanās pēc Valensijas maratona novembra vidū gāja nedaudz lēnāk kā gribētos - pirmajā nedēļā pēcmaratona sagurums, pēc tam vēl kaut kāds vīruss, kurš vēl uz 3-4 dienām skriešanas atsākšanu atlika. Atsākt skriešanu pēc desmit dienu pauzes un tajā laikā vēl nedaudz uzēstajiem kilogramiem man nepavisam nav vienkārši, un tāpēc tādu puslīdz normālu skriešanas sajūtu atguvu vien ap decembra otro pusi, kad beidzot arī treniņu apjoms nedēļā sasniedza divciparu skaitli.
