Latvijas čempionāts pusmaratonā Kuldīgā

Sezonas sākumā nospriedu, ka šogad Kuldīgas pusmaratonā (reizē arī Latvijas čempionāts pusmaratonā) gribētu noskriet patiešām labi. Nav jau tā, ka citos mačos negribētu noskriet labi, bet kaut kā šķita, ka par godu Latvijas čempionātam, tieši Kuldīgas pusmaratonā šogad varētu pacensties noskriet savu labāko pusmaratonu. Kuldīgā izdevās patiešām labs un čempionātam cienīgs sniegums, taču, vai tas bija sezonas labākais pusmaratons, to jau varēs spriest tikai sezonas beigās.
Dažas dienas pirms došanās uz Kuldīgu bija beidzies mans aptuveni nedēļu ilgais atvaļinājums. Un kā jau man tas ir ierasts, tad atvaļinājums ir laiks, lai arī reizēm varētu pabaudīt treniņnometnes režīmu, kad pa dienu var uztaisīt divus kārtīgākus treniņus, ir pietiekami laika, lai pēc treniņa mierīgi pavingrotu, kārtīgi paēstu, un pa dienu arī pagulētu. Tā nu arī šoreiz sanāca nepilnu desmit dienu posms ar diezgan lielu kilometrāžu un arī vairākiem labiem ātruma treniņiem.

Latvijas čempionāts stadionā

Pēc starta Latvijas Olimpiādē Valmierā nākamās sacensības, kurās biju plānojis piedalīties, bija kārtējais Skrien Latvija posms - Jelgavas nakts pusmaratons. Taču jau nedēļas sākumā pirs Jelgavas treniņos galīgi neskrējās, ko gan norakstīju uz nepilnīgu atjaunošanos no iepriekšējiem treniņiem. Taču divas dienas pirms Jelgavas pusmaratona pēc vakara treniņa sapratu, ka laikam sagurums treniņos būs bijis slimošanas priekšvēstnesis, jo pa nakti slikti gulēju, daudz svīdu, un kaut arī temperatūru nemērīju, domāju, ka bija vismaz +38 grādi. Nākamajā dienā it kā jutos nedaudz labāk un pa dienu biju arī darbā, taču vakarā atkal temperatūra bija +37.7. Cerēju, ka varbūt tomēr nākamajā rītā jutīšos pēkšņi jutīšos pavisam labi, taču no rīta joprojām diez kā nejutos, temperatūra +37.2 un nolēmu, ka nav vērts mocīt organismu, jo labs rezultāts, ja pat Jelgavā skrietu, tik un tā nesanāktu. Tā nu Jelgavā neskrēju, bet pusmaratonu skatījos mājās straume.lmt.lv pārraidē. Nākamajā dienā pēc divu dienu neskriešanas gan atkal atsāku skriet.

Latvijas Olimpiāde Valmierā

Reizi četros gados, kad pasaulē notiek lielās Olimpiskās spēles, pie mums notiek vietējā Latvijas Olimpiāde, kur sportisti, pārstāvot savus novadus, sacenšas par Latvijas olimpiskajām medaļām. Šogad Latvijas ceturtā Olimpiāde notika Valmierā, kur 30 sporta veidu vidū bija arī vieglatlētika. Kaut arī iepriekšējā rakstā rakstīju, ka daudz netrūka, ka Olimpiādes laikā Sanktpēterburgā būtu skrējis maratonu, tomēr uz maratonu neaizbraucu (un labi, ka tā, jo Pēterburgā maratons šogad bija norisinājies +28 grādu karstumā), un maratona vietā, kā jau tas sezonas sākumā bija ieplānots, startēju Olimpiādē, pārstāvot Ogres novadu.

Ventspils maratons

Vienā no pēdējiem treniņiem pirms Rīgas maratona pie sevis nospriedu, ka, ja netikšu uz Rio olimpiādi, tad jūnija vidū varētu skriet maratona distanci Ventspils pirmajā maratonā. Rīgā olimpisko normatīvu patiešām neizskrēju, tomēr kā izrādījās, tad Ventspils maratons nebija vienīgais maratons, ko drīzumā pēc Rīgas biju gatavs skriet.
Lai saglabātu sajūtu par to, ka teorētiski normatīvu tomēr vēl varētu mēģināt izpildīt, šķiet, tajā pašā vai nākamajā dienā pēc starta Rīgā jau paspēju izpētīt, kur vēl līdz 11.jūlijam, kas ir normatīva izpildes termiņš, būtu iespējams normatīva rezultātu izskriet. Tā kā normatīvu var pildīt tikai starptautiskās vieglatlētikas federācijas (IAAF) noteiktos maratonos, tad ne visi maratoni tam der - Latvijā tāds ir tikai viens (Rīgā), lielajā Vācijā - deviņi, Eiropā - ap deviņdesmit, bet pa visu pasauli ap trīs simtiem.

Rīgas maratons

Savu desmito maratonu šoreiz skrēju Rīgā - Lattelecom Rīgas maratonā. Mērķi bija olimpiski - šoreiz vistiešakajā nozīmē, jo tieši Rīgā cerēju izpildīt olimpisko normatīvu, lai tiktu uz šī gada Olimpiskajām spēlēm Riodaženeiro. Līdz mērķim pietrūka 53 sekundes jeb nedaudz vairāk kā sekunde uz katru maratona kilometru. Kā neliels mierinājums neizpildītajam normatīvam bija finišēšana kā pirmajam no Latvijas maratonistiem un otro reizi manā maratonista karjerā paskriešana zem divām stundām un divdesmit minūtēm.
Kā jau maniem maratona aprakstiem ierasts - sanācis par maratonu ir uzrakstīt gana daudz. Tāpēc, lai lasīšana vestos vieglāk un nebūtu viss jāizlasa uzreiz, saliku katrai sadaļai apakšvirakstus - tā katru dienu var izlasīt pa mazumiņam par to kā man gāja Rīgas maratonā, un nākamajā reizē jau sākt atkal lasīt no nākamās apakšsadaļas - jāatceras tikai pie kura apakšvirsraksta iepriekšējā lasīšanas reize beidzās.

Sezona iesākta Rēzeknes pusmaratonā

Pavasaris šogad atnācis visai strauji - ja iepriekšējos gadus, sākot skriešanas sezonu Rēzeknē, šajā laikā parasti bija vien daži grādi virs nulles un bieži vien pat vēl bija manāms sniegs, tad šogad laikapstākļi skriešanai bija ideāli, un nebija nekādu šaubu, ka Rēzeknes pusmaratonā varēs startēt īsajā skriešanas formā. Un tā nu ar īso Adidas formu mugurā, Rēzeknē tiku pie 2. vietas un pašam negaidīti laba rezultāta.
Ziema šogad treniņiem bija labvēlīga - liels aukstums izpalika. Ātros treniņus, nedaudz baidoties no aukstā gaisa saelpošanās, tomēr centos divreiz nedēļā taisīt manēžā, bet citādi visu laiku skrēju ārā. Kopš marta otrās puses, kad bija skaidrs, ka ziema jau nu ir pavisam atkāpusies, arī ātros treniņus esmu centies taisīt ārā', galvenokārt uz asfalta.

Jaunu ātrumu meklējumos

Atgūšanās pēc Valensijas maratona novembra vidū gāja nedaudz lēnāk kā gribētos - pirmajā nedēļā pēcmaratona sagurums, pēc tam vēl kaut kāds vīruss, kurš vēl uz 3-4 dienām skriešanas atsākšanu atlika. Atsākt skriešanu pēc desmit dienu pauzes un tajā laikā vēl nedaudz uzēstajiem kilogramiem man nepavisam nav vienkārši, un tāpēc tādu puslīdz normālu skriešanas sajūtu atguvu vien ap decembra otro pusi, kad beidzot arī treniņu apjoms nedēļā sasniedza divciparu skaitli.