Vasaras vidū

Kopš pēdējā ieraksta par startu Vaidavas triatlona pusmaratona posmā pagājis jau vairāk kā mēnesis. Pa šo laiku ir gājis kā pa celmiem, un ar cerēto trenēšanos, formas atgūšanu un plāniem par varbūtējo maratona skriešanu rudenī, ar ko nobeidzu iepriekšējo rakstu, nekas dižs nav sanācis. Ja, piemēram, šogad martā bija vien pāris dienas, kurās kāds no treniņiem nebija garāks par stundu, tad šomēnes, kad mēnesi jau iet uz beigām, tikai četri treniņi ir bijuši garāki par stundu. Ir gan bijušas dienas, kad divos treniņos kopā pavadīta vairāk kā stunda, bet bez regulāriem garākiem skrējieniem nekāda prātīga trenēšanās nesanāks.

Triatlonists (gandrīz)

Laikā, kamēr turpinu atgūšanos no kājas traumas, cenšos pamazām atkal palielināt treniņu apjomu. Pēdējās nedēļās ne vien noskrieto kilometru skaits ir atgriezies trīsciparu skaitļos, bet arī noskrietās stundas jau mērāmas ar diviem cipariem. Pavisam drīz jau būs sajūta, ka atkal esmu sācis trenēties pavisam kārtīgi.
Sāpes pēdas kaulā sāka izzust jūnija otrajā nedēļā, kas apmēram bija ap septīto astoto nedēļu kopš tās parādījās, kas arī saskan ar medicīnas literatūrā aprakstīto. Tas gan nenozīmē, ka pēda vairs nesāp. Savādas sajūtas ap traumas vietu jūtu joprojām - brīžiem tās pārvietojas pa visu pēdas virsu, brīžiem vairāk lokalizējās vairāk vienā vietā, bet vismaz viena konkrēta sāpīga vieta kaulā, kā tas bija iepriekš, vairs nav atrodama.

Citādāks maijs

Maijā biju plānojis skriet Rīgā maratonu. Skriet ātri. Katrā ziņā mērķis bija Pasaules čempionāta normatīvs (2:19:00). Sezonas sākuma forma bija pat ļoti laba, par ko liecināja arī sezonas pirmie starti. Taču maratonu es neskrēju, un patiesībā nu jau vairāk kā mēnesi skriet ir sanācis krietni mazāk kā gribētos. Taču par visu pēc kārtas.

Pusmaratona vietā Rēzeknē vien puse no tā

Pēc Liepājas pusmaratona nākamā nedēļa pagāja cītīgā skriešanā, un droši vien tieši tādēļ, ka organismam netika dota pienācīga atpūta, svētdienā sāka parādīties savāds nogurums. Pirmdien ieplānotajā ātrajā treniņā jutos jau tik štruntīgi, ka nebiju spējīgs izpildīt plānoto uzdevumu un treniņu līdz galam nepabeidzu - sapratu, ka treniņš knapi vēl pusē, bet jau pēc sajūtām skrienu uz 100% un vajadzīgo tempu tā arī nevaru dabūt. Otrdien, skrienot vidējā tempā, kaut noskrēju kā plānots, tomēr viegluma joprojām nebija un bet toties vēl bija parādījušās sajūtas it kā būtu temperatūra (kura vismaz termometrā nebija). Sāku pat atminēties ka visai līdzīgas sajūtas bija pērn pirms Valmieras maratona, kurš tieši tāpēc arī neizdevās kā cerēts.

Atgriešanās Liepājas pusmaratonā

Svētdienas vēlā pēcpusdienā uz Rīga-Liepāja šosejas noteikti bija jābūt uzmanīgākiem kā parasti, jo mājup no Liepājas stūrēja saguruši skrējēji pēc pieveiktā Liepājas pusmaratona. Arī es pēc starta Liepājā biju diezgan saguris. Un lai arī saguris, bet tomēr visnotaļ apmierināts ar šis sezonas pirmo startu, kas sanāca pat labāks kā pirms starta biju cerējis
Tā kā šogad Skrien Latvija skriešanas seriālā nu ir astoņi ne vairs septiņi posmi, tad šogad sezona sākas divas nedēļas agrāk kā pērn. Un pirmais posms uzreiz bija vistālākais no Ogres - Liepājā. Līdz 2013.gadam. kad pēdējo reizi skrēju Liepājā, Liepājas pusmaratons arī bija Skrien Latvija sastāvā, bet pēdējos trīs gadus tas bija noticis kā atseviķs pasākums.

Kad ziema jau pusē

Kaut arī astronomiski vidusceļš starp ziemas sākumu un ziemas beigām bija tieši pirms nedēļas un līdz brīdim, kad diena un nakts būs vienāda garuma vēl jāgaida nepilnas sešas nedēļas – tomēr pavasara tuvošanos iekšēji jau sāku just. No rītiem ārā jau ir gana gaišs, lai nebūtu jāskrien tikai vietās, kur ir ielu apgaismojums. Un arī tas, ka pirmais sezonas starts jau ir paredzēts pēc sešām nedēļām, liecina par skriešanas sezonas un pavasara tuvumu.
Novembra ierakstā rakstīju par motivācijas meklējumiem, lai atsāktu skriet pēc piespiedu pārtraukuma, un arī decembris šajā ziņā nebija daudz labāks. Ik pa laikam aizdomājos par to, kamdēļ vispār skriet, zinot, cik daudz tas prasa – iziet vienkārši reizēm tāpat paskriet man īsti neder, ja daru, tad daru tā kārtīgi, un tad ir vajadzīgs mērķis. Bet ar to mērķu atrašanu arī nav tik vienkārši, it sevišķi, kad līdz lielajam mērķim par Olimpiādi (nu jau Tokijas) atkal jāgaida gandrīz četri gadi.
Ar visām motivācijas pārdomām, tomēr turpināju decembrī kustēties. Biju nospraudis, ka vismaz 10 stundas katru nedēļu treniņos ir jāsavāc, motivējot sevi vismaz ar šādu mazo mērķi. Ziemas uzrašanās un atkal pazušana decembrī, ar visām no tā izrietošajām laikapstākļu un skriešanas seguma maiņām, arī nekādi neļāva ieiet kārtīgā ritmā un režīmā, kas ir viena no lietām, kas man ir nepieciešama, lai trenēšanās dotu prieku.
Decembra sākumā, iespējams pārāk aktīvu stiepšanās vingrojumu rezultātā, parādījās kaut kāda sāpe labās kājas augšējā aizmugurējā muskuļa piestiprināšanās vietā, kas par sevi regulāri lika manīt. Un jau tā ne pārāk stabilo kāju satraumēju vēl vairāk, kad decembra vidū kādā treniņā paslīdēju un pusšpagatā kārtīgi pastiepu tās pašas kājas cirksni tā, ka nākamajā dienā pat nācās ņemt brīvu no skriešanas.
Ar vienu brīvu dienu gan laikam nebija gana, jo, turpinot skriet, kaut arī ar noteipotu kāju, tomēr sāpes bija neatņemama skrējiena sastāvdaļa katru reizi – gan aizmugurējā daļā, gan cirksnī. Līdz beidzot, vēl pēc trim nedēļām sapratu, ka ar tādu kāju ilgi nepaskriešu, un tā janvāra sākumā atkal bija īsa pauze treniņprocesā. Kaut vēl decembrī aktīvi domāju par to, ka februārī vai marta sākumā varētu aizbraukt uz kādu treniņnometni kaut kur Eiropas dienvidos, tomēr, redzot, ka kājai uzlabojumi ir minimāli sapratu, ka negribu plānot nometni, nezinot vai vispār spēšu tad normāli paskriet. Tā nu izskatās, ka šoziem līdzīgi kā pērn garāka nometne atkal ies secen.
Lai kāju atslogotu no skriešanas, bet tomēr organismam saglabātu kaut kādu treniņu, nolēmu pēc četru gadu pārtraukuma atkal kāpt uz slēpēm. Kopš pērnā rudens Ogrē Zilajos Kalnos nu ir apgaismota distanču slēpošanas trase, līdz ar to iepriekšējo gadu atruna, ka vakaros jau ir tumšs un tāpēc mežā nevar paslēpot, nu galīgi vairs nebija arguments, lai atturētu sevi no slēpošanas. Tā nu kopš janvāra vidus vairākas reizes nedēļā vakaros, ja tajā dienā neskrienu, esmu sastopams slēpošanas trasē.
Kaut slēpoju tagad diezgan regulāri (uz slēpēm treniņu stundas arī vācas vieglāk nekā skrienot), tomēr apjoma ziņā skriešana joprojām ir pārsvarā. Pēdējās trīs nedēļas esmu pamanījies, slēpojot un skrienot, savākt pa 13-14 stundām nedēļā, kas nebūt nav slikti priekš bāzes perioda. Protams, lai ātri skrietu, ir jāskrien, un citas nodarbes var būt tikai kā piedeva. Taču, ja šobrīd šī slēpošana, kas varbūt ir vairāk nekā piedeva, ļauj kājai ātrāk sadzīt, tad tas noteikti ir tikai uz labu.
Slēpošanu gan cenšos iekļaut tajās dienās, kad tāpat būtu paredzēts mierīgs skrējiens, un “kvalitatīvās” dienas tomēr atstāt skriešanai. “Kvalitāte” šobrīd gan vairāk nozīmē aktīvāku skriešanu pa kalniem, kur kāja īpaši nesāp, nevis regulāru ātru skriešanu manēžā, kā tas bija pirms gada, kad Ogrē manēžā biju sastopams reizēm pat trīs vakarus nedēļā (šogad manēžā pabiju divreiz, bet visai ātri sapratu, ka kāja asajiem manēžas līkumiem nav gatava). Taču, tā kā līdz sezonas sākumam vēl pāris nedēļas ir, un arī pēc tam vēl būs laiks ieskrieties, tad pagaidām daudz nepārdzīvoju, ka mača ātrumā treniņos īpaši uzskriet nesanāk.
Katrā ziņā pēdējo nedēļu skriešana un slēpošana kaut kādu treniņu ritmu ir ieviesusi. Un kamēr tā īsti par skriešanas sezonu un tās mērķiem domāt vēl negribas, tikmēr atkal esmu sācis izbaudīt treniņu procesu, un tā dēļ vien ir parādījusies gana liela motivācija, lai iziešanai uz treniņu nevajadzētu pārāk lielu piespiešanos.

Gada kopā savilkšana

Decembrī parasti jau sākas gatavošanās nākamajai sezonai. Un tā kā nākamgad Latvijā sacensību sezona sāksies jau marta vidū ar Liepājas pusmaratonu Skrien Latvija ietvaros, tad sanāk, ka līdz sezonas sākumam atlikušas vien piecpadsmit nedēļas. Bet, pirms mesties jaunajos treniņciklos un domās par nākamo sezonu, jānovērtē, kas ir paveikts šajā sezonā.
Divpadsmit mēnešos kopš pērnā gada 1.decembra sacensībās un treniņos kopā noskrieti nepilni 8600 kilometri un skrienot pavadītas gandrīz 610 stundas. Šajā laikā esmu startējis 20 sacensībās – 1 reizi manēžā, 6 reizes stadionā, 10 reizes šosejā un 3 reizes ne-asfalta skrējienos. Sacensībās kopumā noskrieti 333 kilometri un garākās distances sacensībās bija 3 maratoni un 6 pusmaratoni.