Motivācijas līkločos

Motivācija ir tāda savāda lieta. Motivācija ir tas, kāpēc mēs darām vienu vai otru lietu. Tā var nākt no iekšienes, bet reizēm, lai kaut ko paveiktu, ir vajadzīga motivācija no ārpuses. Taču reizēs, kad ar iekšējo motivāciju nepietiek, ir skaidrs, ka kaut kas nav īsti kā nākas. Ja jau, lai kaut ko paveiktu, vajag kaut kādu papildus motivatoru, tad sāk parādīties jautājums, kāpēc tas vispār ir jādara, ja pats tā īsti to nemaz negribi.
Reizēm man tā ir arī ar skriešanu. Kad no mājas nevaru iztaisīties, lai ietu skriet, vai nevaru piespiesties, lai pieceltos no rīta un aizietu uz treniņu, tad neviļus aizdomājos, kāpēc es to daru. Lai arī skriet ir forši, man īsti nav vēlēšanās skriet vienkārši skriešanas pēc. Mani interesē rezultāts, bet tajās reizēs, kad uznāk motivācijas bedre un vēl papildus aizdomājos, cik daudz laika, enerģijas un atņemtā laika (citām lietām) prasa tas, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, tad sāku domāt - varbūt vienkārši vispār pietiek skriet.

Rakstīšanas jubileja

Tālajā 2007.gada 7.oktobrī tapa pats pirmais ieraksts Renča pierakstu blociņā. Un tā nu sanāk, ka tieši pirms mēneša, kad pats skrēju Siguldas pusmaratonā, blociņš svinēja savu desmito dzimšanas dienu.
Ja sākotnēji rakstīju ļoti bieži (ražīgākais mēnesis bija 2010. gada marts ar sešpadsmit ierakstiem vienā mēnesī, un patiesībā puse no visiem 499 ierakstiem, kas ir tapuši, ir publicēti pirmajos divos blociņa pastāvēšanas gados), tad, gadiem ejot, kaut ko uz rakstīt sanāk vien reizi mēnesī vai pat retāk. Toties  par šo laiku ierakstu garums gan ir audzis diezgan ievērojami.

No Siguldas asfalta uz Krustpils mežiem

Tā vien šķiet ka šī gada sacensību sezona būs jau galā, bet noslēgums tai sanāca varen iespaidīgs. Ar diviem startiem pēdējā nedēļas nogalē, vispirms startējot pēdējā Skrien Latvija posmā Siguldā ar kārtīgu cīņu trasē, savukārt svētdienā devos uz Latgales pusi, lai startētu Latvijas čempionātā orientēšanās maratonā, kas izvērtās par varen garu svētdienas dienu mežā.

Divi vienā Valmierā

Pirms gada Valmieras maratonā skrēju savu pērnā gada trešo maratonu. Savukārt Kristaps Kaimiņš, ar kuru kopā treniņos esam noskrējuši ne mazums kilometrus, pērn Valmierā vispirms noskrēja pusmaratonu un pēc tam pēc dažām stundām arī tautas skrējiena 12 km distanci, abās distancēs finišējot 3.vietā. Šogad Valmierā viņš skrēja savu šī gada trešo maratonu, savukārt es izlēmu pamēģināt, kā tas ir skriet divas distances, un pieteicos gan pusmaratonam, gan 10.55 km distancei.

Atgriešanās

Ja iepriekšējā rakstā rakstīju, ka pēc trīs gadu pārtraukuma atgriezos Vecāķu skrējienā, tad šajā nedēļas nogalē bija vēl senāka atgriešanās - orientējies mežā ar karti un kompasu nebiju kopš 2013.gada rudens, un pēc četru gadu pārtraukuma Līgatnē piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā vidējā distancē un stafetē.

Desmit pa šoseju un desmit pa smiltīm

Pēc starta Kuldīgā arvien vairāk sāku just, ka visas velkošās un sāpošās vietas iegurņa apvidū jau sāk palikt pārāk nepatīkamas un tāpēc tomēr nolēmu aiziet pie fizioterapeita. Pēdējā laikā no dakteru vizītēm esmu vairījies, jo pēdējās pieredzes nav bijušas pārāk veiksmīgas ar muļķīgiem vai pat nekam nederīgiem padomiem, un tāpēc esmu pie dakterim gājis vien galējas nepieciešamības gadījumos. Laikam tāds brīdis atkal bija pienācis, ja jau šoreiz tomēr nolēmu palīdzību meklēt.
Pēc mana stāsta un fizioterapeita testiem, kā galvenā vaina tika konstatētas pērnajā ziemas sastieptais cirksnis, kur muskulis joprojām īsti nestrādā un līdz ar to nelāgi ietekmē visu pārējo iegurni. Tāpat būtiska problēma ir savilktais dziļais sēžas muskulis (piriformis), kas esot tik ciets kā akmens - ar šo gan cīnos jau vairāku gadu garumā. Tiku izmasēts, tā ka pēc tam trīs dienas vēl jutu, ka dibenā muskuļi ir mīcīti no visas sirds, noteipots un noinstruēts par vēlamajām aktivitātēm mājās, un nu varēju vien cerēt, ka skriešana taps mazāk sāpīga.

Vasaras vidū

Kopš pēdējā ieraksta par startu Vaidavas triatlona pusmaratona posmā pagājis jau vairāk kā mēnesis. Pa šo laiku ir gājis kā pa celmiem, un ar cerēto trenēšanos, formas atgūšanu un plāniem par varbūtējo maratona skriešanu rudenī, ar ko nobeidzu iepriekšējo rakstu, nekas dižs nav sanācis. Ja, piemēram, šogad martā bija vien pāris dienas, kurās kāds no treniņiem nebija garāks par stundu, tad šomēnes, kad mēnesi jau iet uz beigām, tikai četri treniņi ir bijuši garāki par stundu. Ir gan bijušas dienas, kad divos treniņos kopā pavadīta vairāk kā stunda, bet bez regulāriem garākiem skrējieniem nekāda prātīga trenēšanās nesanāks.