Gada rezumē 2018

Divi tūkstoši astoņpadsmitais sportiskajā ziņā bijis krietni citādāks kā visi iepriekšējie. Gada sākumā parādījās kaite (par traumu to īsti nosaukt laikam nevar), kas izpaudās kā sajūtu un kontroles zušana kreisās kājas ikru muskulī un kreisajā pēdā. Kaut arī pirmos trīs gada mēnešus vēl centos trenēties pilnā apjomā, tomēr sacensībās un arī ātrajos treniņos regulāri protestēja, un pilnvērtīgi skriet nevarēju. Tam komplektā vēl nāca aprīļa sākumā Liepājas pusmaratona 10km distancē neatbilstoši pārslogotie muskuļi muguras lejasdaļā, kas vispār lika atteikties no skriešanas uz piecām nedēļām. Pēc šīs pauzes visi mēģinājumi atsākt normāli trenēties nebija pārāk sekmīgi, jo ātros treniņus kājas dēļ kvalitatīvi joprojām nespēju skriet, līdz ar to arī sacensībās startēju tāds pusgatavs,un tāpēc arī nekādi augstvērtīgi rezultāti šajā gadā nav sasniegti.

Ar zilu kāju sarkanbaltsarkanos svētkos

Ir 11.novembris. Lāčplēša diena, kad Latvijā svin Latvijas Bruņoto spēku uzvaru Latvijas brīvības cīņās 1919.gadā. Kopš Sāremā skrējiena pagājušas jau trīs nedēļas, bet vien pēdējo nedēļu esmu atkal iegājis regulāras skriešanas režīmā. Arī treniņi beidzot ir kaut nedaudz strukturēti. Šodien plānā garāks skrējiens tā ap stundu četrdesmit. Neierasti vējš pūš no austrumu puses, līdz ar to izvēlos sākumā skriet pa vējam uz Ikšķili gar Daugavmalu un atpakaļ, vairoties no vēja, skriet pa mežu pa Zilajiem Kalniem.
Šajā nedēļas nogalē Zilajos Kalnos notiek kaut kādas lielas suņu pajūgu sacensības. To dēļ sestdien arī tika atcelts iepriekš ieplānotais kross, kurā biju nodomājis startēt. Pēc nedēļas 18.novembra Latvijas svētku tradīcija - starts skrējienā "Rembates aplis", un krosu biju nolēmis izmantot kā labu treniņskrējienu. Tā kā krosu atcēla, tad nācās domāt alternatīvu ātrāku treniņu, ko arī divas dienas iepriekš godam izpildīju.
Tieku līdz Zilajiem Kalniem un drīz vien arī nokļūstu līdz vietai, kur takas ir norobežotas ar sacensību lentām un tiesnešiem. Tā kā suņi vēl vai arī vairs neskrien, tad nolemju kādu gabalu paskriet, gar trases malu, lai kaut kā trasei tiktu pāri. Vienā vietā izvēlos nelielu taciņu paralēli trasei, lai nav jāskrien pavisam pa vietu, kur pretī varētu skriet suņi, aizskatos uz priekšā savilktajām lentām, un nemanot esmu uzkāpis uz saknes, ar krakšķošu skaņu pagriežu labo potīti un esmu gar zemi.

Trīsdaļīgais Sāremā maratons

Pagājušajā nedēļas nogalē Igaunijā jau 45.reizi notika "Saaremaa kolme päeva jooks" jeb "Sāremā trīs dienu skrējiens". Trīs dienas, trīs starti un kopā pa visām dienām jāpieveic maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 kilometri otrajā un 16 kilometri trešajā. Piedevām, ja pēc divām dienām kopvērtējumā izdodas tikt starp desmit labākajiem, tad pēdējā dienā ir individuālais intervālu starts - pirmais startē divu dienu līderis un tad nākamie pēc tik ilga laika, cik zaudējuši pirmo divu dienu summā. Visi pārējie startē kopā ar desmitajā vietā esošo skrējēju.
Pasākums nav ļoti liels, tomēr pa gadiem tas  no pavisam maza skrējiena ar dažiem desmitiem dalībnieku ir izaudzis jau līdz tam, ka šogad, kas bijis visu laiku kuplākais dalībnieku ziņā, galvenajā distancē visas trīs dienas finišēja aptuveni 650 skrējēji, savukārt vēl apmēram 200 finišētāji bija jauniešu skrējienā, kam katru dienu bija jāskrien ap trim kilometriem.
Sāremā skrējienā līdz šim esmu piedalījies divas reizes - 2010.gadā, kad trīs dienu summā ieguvu 6.vietu ar kopējo laiku 2:22:08, un 2013.gadā, kad finišēju otrajā vietā (2:19:12). 2013.gadā pirmajā dienā kļūdaina pagrieziena dēļ gan noskrēju apmēram 300 liekus metrus, līdz ar to rezultāts triju dienu summā reāli būtu bijis par apmēram minūti ātrāks.

Kad sezona rit uz beigu pusi

Iepriekšējo ierakstu nobeidzu ar apņemšanos tikt lielākā skaidrībā par to, kas īsti vainas ir manai kājai, un arī atkal sākt skriet aktīvākā režīmā. Skriet vairāk un biežāk, kaut arī ar īslaicīgām atkāpēm, bet tomēr palēnām izdodas, turpretī tikt galā ar savu reizēm neklausošo kāju joprojām nav izdevies.
Pēc neirologa vizītes augusta beigās man tika nozīmēts rentgens un magnētiskā rezonanse. Uz pirmo tiku uzreiz, bet uz magnētisko rezonansi nācās kādu laiku pagaidīt. Lai cik arī tas nebūtu nepareizi, bet, gaidot magnētiskās rezonanses atbildi, cerēju, ka tur beidzot parādīs kaut kādu vainu un tad vismaz būs skaidrs gan problēmas cēlonis, gan arī potenciālie risinājumi. Taču atbilde daudz neatšķīrās no iepriekšējo izmeklējumu rezultātiem - "Skriemeļos, diskos, muguras smadzeņu distālā daļā, starpskriemeļu locītavās - izmaiņas nekonstatēju.".

Solis uz priekšu, solis atpakaļ

Kopš orientēšanās piedzīvojumiem “Kāpā” Pāvilostas mežos jau pagājuši gandrīz divi mēneši, un pa šo laiku esmu paspējis nostartēt trīs šosejas skrējienos, divreiz startēt sacensībās stadionā (vienā no reizēm arī izskrienot jaunu pirmrekordu), paspējis saslimt, izveseļoties, komentēt Eiropas čempionāta maratona skrējienu televīzijā, un pa vidu tam visam turpināt sadzīvot ar ne pārāk paklausīgo kreiso kāju, kas joprojām sacensībās neļauj skriet tā kā gribētos. Bet par visu pēc kārtas.

Kā es Kāpā kāpu kāpās

Pagājušā gada rudenī pēc četru gadu pārtraukuma atkal orientējos pa mežu. Atgriešanās gan nesanāca tik veiksmīga kā cerēts. Gan rezultāta ziņā, gan arī apvidus ziņā Līgatnes meži mani pērn nepavisam neuzrunāja. Pēc tam vēl oktobrī noskrēju orientēšanās maratona distanci, kur apvidus jau bija skrienamāks, taču tai distancei nebiju fiziski gatavs, un arī laikapstākļi nepavisam nelutināja. Šogad biju apņēmies tomēr nostartēt tādās orientēšanās sacensībās, kur par to man pašam ir prieks. Un tas visnotaļ izdevās, nedēļu atpakaļ trīs dienas orientējoties pa Pāvilostas un Ventspils piejūras mežiem Baltijas lielākajās orientēšanās sacensībās - "KĀPA".

Pilnīgs restarts. 3.daļa. Kad atkal var skriet.

Iepriekšējos divos ierakstos rakstīju par to, kā tiku līdz tam, ka vairs nevarēju paskriet, un arī par to, ko darīju piecu nedēļu laikā, kamēr nevarēju skriet. Nu bija pienācis laiks tomēr atkal sākt kustēties, un pēc piecu nedēļu prātīgas atgriešanās pie regulāras skriešanas atsākšanas periodu noslēdzu ar sacensībām Ventspilī.
Startu Ventspils maratona 10.5 kilometru distancē biju ieplānojis kā pārbaudi tam, cik tālu un veiksmīgi esmu ticis ar savu atveseļošanos. Nebija ne mazāko domu par to, ka varētu īstenoties līdzīgs scenārijs kā pirms nu jau desmit nedēļām Liepājas skrējienā, kad pēc finiša vairs nevarēju paiet. Tagad, uz to visu paskatoties atpakaļ, ir skaidrs, ka Liepājas iznākums bija vairāku neveiksmīgu faktoru sakritība, un, šķiet, ka vismaz kaut ko no tā esmu mācījies. Taču Ventspils skrējiens noteikti bija pārbaude tam, vai ir vērojami uzlabojumi manā problēmā ar sajūtu pazušanu kreisajā pēdā un apakšstilbā. Tāpat tā bija arī iespēja pārliecināties par to, vai piecu nedēļu laikā pēc piecu nedēļu sportošanas pauzes var atgūt puslīdz normālu fizisko formu.