Aplīša saruna

5500-3000-800

Piektdienas vakarā pēc labi pavadītas dienas pārgājienā pa Siguldas mežiem mājās ierados ar 38 grādu temperatūru. Pārāk labi gan nejutos jau no rīta - acīmredzot, apkārtējo vēdera vīruss bija ticis arī līdz manim, un pa dienu nogurdinātais organisms bija padevies arī temperatūrai.
Pēc divām dienām svētdienā bija ieplānots starts Daugavpils pusmaratona 5.5 kilometru skrējienā. Savukārt vēl dienu vēlāk biju iecerējis uzskriet arī Ogres stadionā Ogres atklātajā čempionātā. Ar sajūtām, kas bija pie temperatūras šķita, ka šie sacensību plāni būs jāatceļ.
Sestdienu ceturto maiju pavadīju miera režīmā mājās. Temperatūras visas dienas garumā vairs nebija. Ķermenis gan joprojām nebija īsti gatavs uzņemt ēdienu, kaut īsti to arī neprasīja. Lai arī nebija pārliecības, cik spēka būs, lai kvalitatīvi skrietu sacensībās, tomēr uz Daugavpili nolēmu braukt. Cerēju, ka, kārtīgi izskrienoties, varbūt pie viena izdosies izskriet arī vīrusu. Un tā nākamajā rītā pēc septiņiem jau biju sarunātajā transportā, lai dotos uz pirmajām šo brīvdienu sacensībām.

Liepājas piecītis

Iepriekšējos gadus man vienmēr ir licies, kas braukt uz otru Latvijas galu, lai sacensībās skrietu piecus kilometrus nav pārāk racionāla rīcība. Taču tagad pēdējā mēneša laikā jau otro reizi mēroju ceļu uz Kurzemi, šoreiz Liepāju, lai skrietu tieši piecu kilometru distanci. Lai arī joprojām nedomāju, ka padsmit minūšu skrējiena dēļ tik tālu braukt ir vērts, tomēr reizēm prieku sagādā arī iracionālas lietas.
Pēc skrējiena Saldū, kas bija pirms gandrīz mēneša, biju sasmēlies motivāciju skriešanai. Tik ļoti, ka pat nolēmu uzklausīt vēl kāda speciālista padomu par manu kāju, kas reizēm tirpst un reizēm zaudē kontroli. Tā rezultātā izgāju magnētterapijas kursu muguras lejasdaļai, kā arī nu jau gandrīz mēnesi daudz vairāk laika veltu vingrošanai, galvenokārt stabilizējošo korsetes muskuļu stiprināšanai. Vai no tā būs kāds jūtams rezultāts, droši vien varēs redzēt vien pēc kāda laika. Taču vismaz esmu pārliecinājies, ka pamatīgi nosvīst un tikt pie nākamajā dienā sāpošiem muskuļiem, kas līdz šim, acīmredzot, nav tikuši gana nodarbināti, var arī no parastas vingrošanas.
Pēc Saldus treniņu režīms bija vidēji seši treniņi nedēļā  kopsummā ap 70-80 kilometriem. Vismaz reizi nedēļā centos stadionā uzskriet ko ātrāku, kas būtu tuvāk piecu kilometru sacensību ātrumam. Nedēļām ejot, sajūtas liecināja, ka forma uzlabojas. Taču, cik ļoti, to jau kā nākas var pārbaudīt tikai sacensībās.

Kad pavasaris klāt, tad laiks ir atkal uz starta stāt

Ar katru dienu arvien skaidrāks top tas, ka šai ziemai ir pienācis gals. Un līdz ar pavasara atnākšanu jūtu, ka mana kāre pēc skriešanas, kas ziemā bija krietni mazinājusies, nu atgriežas arvien straujāk. Skrietgribēšanu noteikti sekmē gan gaišāki vakari, spožāka saule, ko galvenokārt var izbaudīt brīvdienās,  mazāks sniega daudzums un līdz ar to stabilāka saķere un arī sacensību sezonas tuvošanās.
Ziemā ar skriešanu gāja un negāja visādi. Iepriekšējā ierakstā jau rakstīju par to, ka skriešana bija pārgājusi statusā, kad nekādi konkrēti plāni nākotnei netiek nolikti, un arī skriešanas apjoms bija kļuvis pavisam pieticīgs. Kopš tā laika ziema ir gājusi mazumā, bet nevar teikt, ka treniņapjomi būtu īpaši gājuši vairumā.

Bez plāna, bez mērķiem

Ziemas periods ierasti ir laiks, kad tiek ielikti pamati vasaras sacensību sezonai. Taču pretstatā citiem gadiem, kad ziemā ne tikai krāju daudzus treniņkilometrus, bet tos skrēju ar diezgan konkrētu mērķi par pavasara maratonu, šajā ziemā skrienu bez jebkādiem mērķiem, bez konkrēta treniņplāna un arī sev neierasti maz. Ja iepriekšējās ziemas ierasti skrēju padsmit stundas nedēļā, pārsvarā divreiz dienā, tad pēdējā laikā sportoju reizes trīs mazāk vismaz.
Iemesli laikam ir vairāki. Viens no tiem pilnīgi noteikti ir tas, ka pa pagājušo gadu tā arī neizdevās tikt skaidrībā, kas ir tas iemesls, kāpēc man pie intensīvas slodzes sāk zust kontrole pār manu kreiso kāju. Mierīgā tempā varu skriet bez problēmām, taču tikko kā treniņš ir intensīvāks, tā kājā sāk parādīties dīvainas sajūtas. Pēdējo mēnesi gan neko ātru neesmu skrējis, ja neskaita dažus kāpinājumus vienā no treniņiem, taču pirms tam vienā treniņā pamēģināju 2-3km uzskriet nedaudz ātrāk (tā ap 3'40"), un jau pēc 2km parādījās pazīstamās sajūtas.
Kaut arī pēc šāda scenārija - tikko kā ātrāks treniņš vai sacensības, tā pār kāju zūd kontrole - skrēju visu pagājušo gadu, tomēr neredzu jēgu šādi ilgtermiņā plānot un gatavoties kaut kādiem garākiem sacensību skrējieniem, ar kuriem sevi pēdējos gadus esmu vairāk saistījis - treniņi nav pilnvērtīgi un arī sacensībās viss ir labi tikai līdz brīdim, kad kāja sāk protestēt.
Otrs iemesls ir tas, ka pēdējā laikā īsti vairs nevaru sev rast atbildi uz jautājumu "kāpēc skriet?". Nav runa par to, ka ir regulāri jākustas, taču, vai ir vērts no sevis tik daudz atdot skriešanai un turpināt trenēties gandrīz profesionāļa režīmā, darot to no darba brīvajā laikā un atņemot laiku citām ikdienas lietām. Šobrīd vairāk sāk likties, ka nē.
Pēdējos gadus arī neesmu sajutis vairs nekādu progresu savos rezultātos. Daļēji traucējušas ir arī diezgan daudzās traumas. Iespējams, ir bijušas kļūdas treniņprocesā. Varbūt ir sasniegti manu sportisko spēju griesti. Katrā ziņā kaut kāda stagnācija bija jūtama.
Varbūt, ka arī vienkārši ir uznācis kaut kāds skriešanas apnikums. Vismaz tagad ziemas periodā man reti, kad ir vēlēšanās iet skriet vairāk kā stundu. Protams, ka vienmēr, grūtākais ir iziet no mājas, taču skriešanas priekam man šobrīd pietiek arī tikai ar 30 minūtēm. Bet skaidrs, ka ar trīsdesmit  četrdesmit minūtēm piecas reizes nedēļā būtu muļķīgi domāt par lieliem mērķiem.
Šis viss varbūt izklausās, ka skriešanai gribu vispār likt punktu, taču tā gluži nav. Joprojām ir plāns, ka šogad skriešanās sacensībās startēšu. Jau tagad domāju, ka tās nebūs garās distances, taču, kas to lai zina. Varbūt, kad rīti un vakari atkal paliks gaišāki skrietgribēšana atkal kļūs lielāka. Varbūt šī brīža režīmā, kad skrienu un slēpoju, cik daudz un cik bieži ienāk prātā, brīnumainā kārtā mana sajūtas zaudējošā kāja arī būs atpūtusies un pēc kāda laika uzvedīsies daudz labāk, un spēšu trenēties pilnvērtīgāk. Patiesībā jau tagad jūtu, ka, skrienot daudz mazāk, vairs ikdienā nejūtu visādas vecās vainas, sāpošos muskuļus un citas kaites, kas visu sportošanu pēdējā laikā arī padarīja mazāk patīkamu.
Katrā ziņā šobrīd manos plānos ir kustēties pietiekami regulāri. Taču darīt to tādā uzturošā režīmā, lai brīdī, kad atkal izdomāšu, ka varētu skriet nopietnāk, mēneša vai divu laikā varētu atkal atgriezties puslīdz ciešamā sportiskajā formā. Galu galā daudzo gadu sportiskā bāze jau tik ātri nepazūd.

Gada rezumē 2018

Divi tūkstoši astoņpadsmitais sportiskajā ziņā bijis krietni citādāks kā visi iepriekšējie. Gada sākumā parādījās kaite (par traumu to īsti nosaukt laikam nevar), kas izpaudās kā sajūtu un kontroles zušana kreisās kājas ikru muskulī un kreisajā pēdā. Kaut arī pirmos trīs gada mēnešus vēl centos trenēties pilnā apjomā, tomēr sacensībās un arī ātrajos treniņos regulāri protestēja, un pilnvērtīgi skriet nevarēju. Tam komplektā vēl nāca aprīļa sākumā Liepājas pusmaratona 10km distancē neatbilstoši pārslogotie muskuļi muguras lejasdaļā, kas vispār lika atteikties no skriešanas uz piecām nedēļām. Pēc šīs pauzes visi mēģinājumi atsākt normāli trenēties nebija pārāk sekmīgi, jo ātros treniņus kājas dēļ kvalitatīvi joprojām nespēju skriet, līdz ar to arī sacensībās startēju tāds pusgatavs,un tāpēc arī nekādi augstvērtīgi rezultāti šajā gadā nav sasniegti.

Ar zilu kāju sarkanbaltsarkanos svētkos

Ir 11.novembris. Lāčplēša diena, kad Latvijā svin Latvijas Bruņoto spēku uzvaru Latvijas brīvības cīņās 1919.gadā. Kopš Sāremā skrējiena pagājušas jau trīs nedēļas, bet vien pēdējo nedēļu esmu atkal iegājis regulāras skriešanas režīmā. Arī treniņi beidzot ir kaut nedaudz strukturēti. Šodien plānā garāks skrējiens tā ap stundu četrdesmit. Neierasti vējš pūš no austrumu puses, līdz ar to izvēlos sākumā skriet pa vējam uz Ikšķili gar Daugavmalu un atpakaļ, vairoties no vēja, skriet pa mežu pa Zilajiem Kalniem.
Šajā nedēļas nogalē Zilajos Kalnos notiek kaut kādas lielas suņu pajūgu sacensības. To dēļ sestdien arī tika atcelts iepriekš ieplānotais kross, kurā biju nodomājis startēt. Pēc nedēļas 18.novembra Latvijas svētku tradīcija - starts skrējienā "Rembates aplis", un krosu biju nolēmis izmantot kā labu treniņskrējienu. Tā kā krosu atcēla, tad nācās domāt alternatīvu ātrāku treniņu, ko arī divas dienas iepriekš godam izpildīju.
Tieku līdz Zilajiem Kalniem un drīz vien arī nokļūstu līdz vietai, kur takas ir norobežotas ar sacensību lentām un tiesnešiem. Tā kā suņi vēl vai arī vairs neskrien, tad nolemju kādu gabalu paskriet, gar trases malu, lai kaut kā trasei tiktu pāri. Vienā vietā izvēlos nelielu taciņu paralēli trasei, lai nav jāskrien pavisam pa vietu, kur pretī varētu skriet suņi, aizskatos uz priekšā savilktajām lentām, un nemanot esmu uzkāpis uz saknes, ar krakšķošu skaņu pagriežu labo potīti un esmu gar zemi.