Atgriešanās pie kaut kā garāka jeb 4.vieta Kuldīgas pusmaratonā

Šogad Kuldīgas pusmaratons pēc neilga pārtraukuma atkal nesa arī Latvijas čempionāta pusmaratonā vārdu. Un kaut arī vēl mēnesi iepriekš Jelgavas pusmaratonā skrēju vien 5 kilometru distanci, jau tad biju nospriedis, ka līdz Kuldīgai ir jātiek atpakaļ tādā kondīcijā, lai būtu spējīgs skriet pilno pusmaratona (21.0975 km) distanci.
Kaut arī joprojām nevaru teikt, ka sportiskā forma un treniņu apjoms ir atpakaļ vecajās sliedēs par visiem 100%, tomēr kopš Jelgavas pusmaratona treniņos paveiktais jau sāka nest pirmos augļus, un tāpēc biju pārliecināts, ka Kuldīgā spēšu nostartēt gana labi.
Arī traumu ziņā jāsaka, ka situācija šobrīd ir gana kontrolētā stāvoklī - jāvingro un jāstaipās ir pēc katra treniņa, un tikko kā tas nav darīts, tā jūtu, ka muguras/dibena daļa kļūst pārāk savilkta. Vingrošana pēc katra treniņa gan nozīmē, ka, ja iepriekš no rīta varēju paskriet, nomazgāties, paēst un doties uzreiz uz darbu, tad tagad pēc noskriešanas vēl ir jāieplāno vismaz dažas minūtes, lai pavingrotu. Taču vingrošana kaut kādu rezultātu ir devusi, jo nu esmu spējīgs skriet, ja ne vienmēr pilnīgi bez sāpēm, tad vismaz, iztiekot bez teipošanas. Pēdējo nedēļu gan ierasto sāpju sajūtas papildināja vēl arī mistiska sāpe kreisās pēdas virspusē, taču kamēr tā nevēršas plašumā, skriešanai tā īsti netraucē.

Šādi vingroju gan pēc finiša Kuldīgā, gan arī mājās pēc dienišķajiem treniņiem 

Kuldīgā šogad uz pusmaratona starta bija ieradušies šī brīža visi ātrākie pusmaratonisti, kas varēja pretendēt uz iekļūšanu TOP10 (iztrūka varbūt vienīgi Māris Ābele), līdz ar to cīņa trasē solījās būt patiešām spraiga. Lai cīņa trasē būtu vēl skarbāka, laiks Kuldīgā, kā jau ierasts, bija silts un skaidrs, pareizāk sakot karsts un bez neviena mākoņa. Kaut arī nebija vairs +30 grādi, kas Latvijā valdīja vēl nedēļu agrāk, tomēr +25 gan visticamāk tika sasniegti, un saules ietekmē noteikti likās vēl karstāk - bez galvassegas skriet neriskēju.
Pirms starta skrējiens jau tika pasludināts par cīņu starp diviem Jāņiem un Valēriju, un tā kā gluži labi saprotu, ka šobrīd līdz viņu ātrumiem man vēl tālu, tad uz Kuldīgu devos apņēmības pilns cīnīties par 4.vietu, kas likās gluži reāli sasniedzama. Laika izteiksmē īstas skaidrības par varēšanu nebija, taču bija cerība, ka pie veiksmes ap 1h09'30" varētu izskriet.

Īsi pirms starta - var salīdzināt, kuram garākas un kuram brūnākas kājas

Iesākumā sajūtas bija tīri labas. Mans Garmin pulkstenis gan visu laiku pīkstēja nedaudz ātrāk par trasē izvietotajām kilometru atzīmēm, līdz ar to pulkstenis mānīgi rādīja par dažām sekundēm nedaudz lielāku tempu, taču, lai arī absolūtais ātrums varbūt bija neprecīzs, tomēr ātruma tendenci, proti, vai nepalieku lēnāks, tas parādīja gluži labi. Jau pirmajā aplī izveidojās grupiņa ar jau minētajiem diviem Jāņiem un Valēriju, tad sekoja ātrāko divapļu (10.55 km) distances skrējēju grupiņa, kurā kā ierasts bija arī Kristaps Bērziņš, kuram distance bija tā pati kas man, tālāk skrēja vienapļa distances līderis, kuru līdz apļa beigām gan noķēru, un tad jau biju es. Atpakaļ gan diži neskatījos, bet, cik nojautu, tad vēl vairāki skrējēji manu muguru vismaz kādu laiku izmantoja par aizvēju, tā ka pavisam viens neskrēju. Pirmais aplis tika noskriets 17'20" - ātri sarēķinot, sapratu, ka lai arī vēl pagaidām tas ir 1h09'20" temps, tomēr sajūtas liecināja, ka tādu tempu noturēt maz ticams, ka būs pa spēkam.

Te vēl otrā apļa pats sākums

Otrā apļa sākumā mani strauji no mugurpuses noķēra Dmitrijs Serjogins, kas šogad pusmaratonos ir mans komandas biedrs Adidas/VSK Noskrien komandā, un, noprasījis un saņēmis apstiprinošu atbildi tam, ka skrienu pusmaratonu (varbūt sākumā bija domājis, ka atkal skrienu tikai 5 kilometrus tāpat kā Jelgavā), strauji no manis sāka attālināties. Viņa tempam līdzi turēt nespēju, tāpēc turpināju vien skriet savā tempā.
Otrajā aplī arī sāku piefiksēt, ka diezgan apgrūtinoša šodien ir elpošana. Pie vainas droši vien bija gan karstais laiks, gan arī tas, ka dzirdināšanas punktā ne pārāk veiksmīgi biju ierāvis elpvadā arī nedaudz ūdeni, bet grūtības ar elpošanu saglabājās līdz pat skrējiena beigām. Ik pa brīdim izdevās atelpoties un tad skriešana kļuva brīvāka, bet brīžiem atkal palika grūtāk un tad uzreiz piepūle pie tā paša tempa šķita krietni lielāka.
Apļa vidū Serjogins jau bija pieķēris kādu gabalu priekšā skrienošo Kristapu Bērziņu un divapļu skrējiena trešajā vietā esošo Mārtiņu Joci, taču līdz apļa beigām Serjogins bija viņus jau apdzinis, un es savukārt pamazām sāku tuvoties Bērziņam. Otrā apļa beigās pulkstenis rādīja jau 35'10" - tātad otrais aplis jau bijis jūtami lēnāks, un skaidrs, ka zem 1h10' izskriet finišā nesanāks.
Trešā apļa pirmajā kilometrā Bērziņu noķēru un praktiski uzreiz arī paskrēju viņam garām, un tad jau nākamais mērķis bija priekšā skrienošais Serjogins, kurš arī vairs no manis neattālinājās, un drīz vien jau jutu, ka sāku viņam tuvoties. Apļa ceturtajā kilometrā jau Dmitrijam biju pavisam tuvu, un vienā no kārtējiem līku-loču līkumiem, kur atkal nācās apdzīt par apli apdzenamos, atradu labāku apdzīšanas trajektoriju un Dmitrijam jau biju blakus, un drīz vien arī viņam biju jau priekšā.
Tā nu biju aizcīnījies līdz ceturtajai vietai, un tā kā līderu trio bija nesasniedzamā attālumā, tad nu galvenais uzdevums bija ceturto vietu līdz finišam arī noturēt. Trešais aplis bija vēl par 10 sekundēm lēnām kā otrais, un nu jau šķita, ka nez vai izdosies izskriet no 1h11'.

2015.gada Latvijas čempionāta pusmaratonā seši ātrākie - Valērijs Žolnerovičs (2.vieta), Jānis Višķers (1.vieta), Jānis Girgensons (3.vieta), Renārs Roze (4.vieta), Dmitrijs Serjogins (5.vieta)  un Kristaps Bērziņš (6.vieta)

Ceturtajā aplī jau cītīgi sāku sekot, vai ātrums pārāk nesamazinās, un apļa vidū līkumos jau mēģināju saskatīt, cik tālu aiz muguras ir sekotāji, taču īsti nevienu tiešā tuvumā nemanīju, lai gan patiesībā Serjogisn turpat pārdesmit metru attālumā vien bija, bet vienkārši viņu starp citiem skrējējiem neredzēju. Pēdējā apgriešanās vietā nepilnu kilometru pirms beigām, beidzot redzēju arī, cik tālu aiz muguras ir Dmitrijs. Un, lai arī šķita, ka īsti mani panākt viņam nez vai būtu pa spēkam, tomēr pēdējos pārsimts metros vēl centos pielikt soli, un galu galā Kuldīgas estrādē vfiniša līniju šķersoju 4.vietā ar rezultātu 1h10'49".
Pēc finiša tiku sagaidīts ar milzu eklēru - tāpēc vien tagad būs vērts braukt uz Kuldīgu - centos arī nedaudz atsildīties un kārtīgi izvingroties. Vai nu vingrošana bija nākusi par labu, vai varbūt vienkārši kājas patiešām bija mazāk izšāvušās un vairāk skriešanu bija ierobežojusi elpošana, tomēr pārsteidzošā kārtā ne nākamajā, ne aiznākamajā dienā kājās nekādu pēcskrējiena sāpju nebija. Sāpju trūkumu gan ar uzviju kompensēja milzīgs kopējais ķermeņa nogurums - divas dienas gan jutos samiegojies, gan arī brīžiem sāpēja galva, taču kaut kādām sekām pēc kārtīgi noskrieta pusmaratona jau tomēr galu galā bija jābūt.

Adidas/VSK Noskrien komandai atkal 2.vieta komandu vērtējumā. No autobusa ejot uz sacensību centru, bija jāiet garām konditorejai, kur durvis bija plaši atvērtas un tā smaržoja pēc gardumiem. Kā izrādās kopvērtējuma kliņģeri bija cepti tieši tur.

Ar sasniegto vietu Kuldīgā esmu pilnīgi apmierināts - augstāk finišēt nebija iespējams, un izdevās arī taktiski pietiekami labi noskriet (varbūt pirmais aplis bija nedaudz par ātru), tajā pat laikā arī neizpalika cīņa ar konkurentiem. Finiša rezultātu gan, kā jau sākumā rakstīju, biju cerējis vismaz minūti labāku, taču domāju, ka šo minūti noteikti var norakstīt uz laikapstākļiem, un vēsākā laikā noteikti būtu zem 1h10' izskrējis.
Kad sacensības nu ir aizvadītas, sāk rosīties atkal jaunas domas par tālākiem sacensību plāniem, un aizvien reālākas šķiet domas par to, ka pēc piecām nedēļām Valmierā Latvijas čempionātam par godu varētu arī skriet pilno maratona distanci. Līdz tam gan vēl ir cītīgi jāpatrenējas, un, mačam nākot tuvāk, redzēs kāda būs gatavība, un tad arī pieņemšu galīgo lēmumu, vai Valmierā skriet maratonu vai tomēr pusmaratonu.