Stirnubuks Valmierā

Pēc pagājušā gada kopvērtējuma uzvaras šogad nevienā Stirnubukā līdz šim nebiju skrējis. Pavasarī bija maratoni, vasarā trauma. Un, lai arī būtu gluži mierā, ka arī atlikušajos Stirnubukos neskrietu, tomēr kaut kāds vilinājums braukt uz Valmieras Stirnubuku bija.

2023.gadā Stirnubuks Valmierā jau bija, un toreiz arī trase bija skrienama, kalnu bija relatīvi maz. Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija līkumotās makšķernieku takas Gaujas un Abula krastos, kur īsti nevarēja ieskrieties. Un tā kā arī šogad distance pārsvarā vijās gar Gaujas abiem krastiem, tad bija skaidrs, ka lielu džungļu vai lielu kalnu tikpat kā nebūs.

Piejūras Stirnu buks Irbenē

Pēc ilgiem laikiem bija Stirnubuks, uz kuru jau savlaicīgi zināju, ka gribēšu braukt. Lai arī sākumā bija solīts, ka tas būs Ventspilī, bet pēcāk pārcēlās uz Irbeni, tas tik un tā likās skriešanas vērts. Un tā arī bija!

Galvenais iemesls šādai vēlmei bija tas, ka jūras tuvumā tikpat kā nav augstu un stāvu kalnu, līkumainas taciņas, kur visu laiku mainās skriešanas temps. Pie jūras ir skrienamākas vietas un mazāk skrienamas, bet pārsvarā ir iespējams turēt vienmērīgu tempu, kas, kā esmu sapratis, man ir ļoti svarīgi labam rezultātam. Pavasarī līdzīgi bija iespēja skriet pa piejūras mežu Saulkrastu Stirnu bukā, kur diemžēl skrējiens īsti neizdevās, jo kaut kas īsti nebija labi ar pašsajūtu, tāpēc šoreiz bija uzdevums kompensēt pavasarī neiespēto.