Iepriekšējos divos ierakstos rakstīju par to, kā tiku līdz tam, ka vairs nevarēju paskriet, un arī par to, ko darīju piecu nedēļu laikā, kamēr nevarēju skriet. Nu bija pienācis laiks tomēr atkal sākt kustēties, un pēc piecu nedēļu prātīgas atgriešanās pie regulāras skriešanas atsākšanas periodu noslēdzu ar sacensībām Ventspilī.Startu Ventspils maratona 10.5 kilometru distancē biju ieplānojis kā pārbaudi tam, cik tālu un veiksmīgi esmu ticis ar savu atveseļošanos. Nebija ne mazāko domu par to, ka varētu īstenoties līdzīgs scenārijs kā pirms nu jau desmit nedēļām Liepājas skrējienā, kad pēc finiša vairs nevarēju paiet. Tagad, uz to visu paskatoties atpakaļ, ir skaidrs, ka Liepājas iznākums bija vairāku neveiksmīgu faktoru sakritība, un, šķiet, ka vismaz kaut ko no tā esmu mācījies. Taču Ventspils skrējiens noteikti bija pārbaude tam, vai ir vērojami uzlabojumi manā problēmā ar sajūtu pazušanu kreisajā pēdā un apakšstilbā. Tāpat tā bija arī iespēja pārliecināties par to, vai piecu nedēļu laikā pēc piecu nedēļu sportošanas pauzes var atgūt puslīdz normālu fizisko formu.
