Pirmie no Latvijas

Šī gada Jukolas stafete ir garām, un 60.Jukolas sarakstos pirmo reizi bija atrodams arī Ogre OK nosaukums. Ceļošana mums bija tikpat kā profesionāļiem, ierodoties vien 5 stundas pirms starta un aptuveni pusotru stundu pēc mana finiša jau devāmies atpakaļ uz mājām. Jāatzīst gan, ka ar visu vēlo ierašanos atradām gluži labu telts vietu smilšu placī pavisam netālu no Jukolas info telts. Varējām tikai vairāk piestrādāt pie tā, lai teltī netiktu ūdens, kā rezultātā stiprā lietus dēļ abas manas somas no rīta atradās palielā peļķē. Taču kopumā ar dzīvošanu viss bija kārtībā.

Laikapstākļi gan nebija diez ko patīkami, jo pirmo reizi manā 4 gadu Jukolas pieredzē lija lietus. Tamdēļ arī no pirmā etapa vien redzēju pirmos divus radio/TV punktus, pēc tam gan stiprā lietus, gan lielā saguruma dēļ devos pie miera. Bet nu gulēšana gan diez ko diža nesanāca, domāju, ka labākajā gadījumā kopā pa nakti ar vairākiem pārtraukumiem gulēju kādas 4 stundas. Ik pa laikam pamodos, kad kāds no mūsu pirmajiem etapiem bija laukā no meža, vēlāk arī aukstums un izsalkums sāka traucēt miegam. Kad pirms sešiem beidzot cēlos un sāku pamazām gatavoties startam, tad joprojām galva bija tāda diezgan dulla, bet nu par laimi kājas vismaz tajā brīdī jutās tīri OK.

Ierodoties Jukolā, tikām arī pie jaunas lampas, tā ka noskaņojums pirms starta bija gana labs. Par lampas akumulatoru jāsaka paldies Marģeram, kurš mums to laipni aizdeva uz Jukolas laiku.

Pirms mača komandai bija divi mērķi - labākā Latvijas komanda un pirmais simtnieks. Pirmais mērķis tika izpildīts, un lai arī tas nāca ne tik viegli kā cerēts, tomēr prieks no tā nav mazāks. Savukārt ar to simtnieku gan nesanāca kā gribēts. Tīri teorētiski, tāpat kā iepriekšējos gados, ja atņemtu lielās komandas kļūdas, tad starp 100 labākajām komandām varētu arī ieskriet, tomēr gan ne pārāk veiksmīgais Kristapa skrējiens pirmajā etapā, kā rezultātā izejas pozīcija nebija diez ko laba, gan arī vēl dažas lielākas kļūdas mūs vairāk tuvināja nevis 100., bet gan 200.vietai.

Jāatzīst gan, ka Kristapa piedzīvojumi pirmajā etapā ir diezgan saprotami, jo pirmā reize Somijā un vēl pa nakti nozīmēja, ka labs skrējiens padotos vien pie lielas veiksmes. Viņa finišu gan nesagaidīju, bet 549.vietā mežā tika ielaists Raivo, kurš noskrēja patiešām labi un pacēla mūs uzreiz par 313 vietām uz 236.pozīciju. Trešajā etapā Andris Kivlenieks pacēla mūs uz 158.vietu. Andris arī izcīnīja individuāli augstāko vietu no visiem komandas dalībniekiem - 77.vieta, tomēr jau distances sākumā viņš palika bez kompasa, kurš uz kāda no akmeņiem tika pārsists, kā arī distances otrajā pusē lampai ar kuru bija skrējis Kristaps jau pirmajā etapā, beidzās baterija.

Pēc Andra finiša jau parādījās atkal cerības, ka pirmais simtnieks tomēr ir iespējams, taču 4.etapā Ivars sakļūdījās un nolaida mūs par 30 vietām uz leju. Piektajā etapā man patīkamu pārsteigumu sagādāja Mārcis, kurš laikam bija ņēmis vērā pirmsstarta norādījumus, ka galvenais ir nevis ātrums, bet precizitāte. Ar dažām nelielām kļūdiņām distancē Mārcim individuāli 119.vieta un atkal bijām pacēlušies - 166.vieta. Šajā brīdī bijām arī diezgan pārliecinošā Latvijas komandu saraksta augšgalā, apmēram 8 minūtes vinnējot Kāpu, taču Andris Kosmačevs 6.etapā, lai arī sācis bija ļoti labi, tomēr pamatīga kļūda distances otrajā daļā mūs atsvieda uz 183.pozīciju un mežā devos gandrīz 3 minūtes aiz Jāņa Peilāna no Kāpas. Kā izrādās, tad arī Vigas komanda bija turpat blakus, un viņu pēdējais etaps bija devies mežā apmēram minūti aiz manis.

Pašā sākumā jau nedaudz kļūdījos uz pirmo punktu, pieskrienot pie blakus farsta, tālāk jau sāku izmantot iepriekšējo skrējēju atstātās takas. Pie 6.punkta ieraudzīju Jāni, kurš punktu paņēma nedaudz pirms manis. Nākamos divus etapus vēl viņš bija priekšā, taču tālāk bija pagarš etaps, kur etapa vidū Jānis uzrāpās kalnā un nospriedu, ka viņam varbūt cits farsts, vai arī vienkārši cits ceļa variants. Punktu gan pats paņēmu ar pārāk lielu līkumu, taču biju diezgan drošs, ka esmu viņam priekšā. Vēl pēc 2 punktiem, kur pa vidu paspēju piedzīvot diezgan iespaidīgu kritienu, par laimi bez nopietnām sekām, atzīmējoties un pētot ceļa variantus uz garo etapu, Jānis pieskrēja paņēma punktu un nogāja pa kalnu uz leju, savukārt es izvēlējos skriet pa augšējo mežizstrādes taku. Garajā etapā diezgan ilgi līdz lielajam ceļam skrēju viens, bet, uzskrienot uz ceļa, ieraudzīju Ati Dandenu, kurš it kā bija startējis kaut kad īsi pēc manis, un kā izrādās pēc splitiem skatoties, punktā pirms garā etapa bija atzīmējies pirms manis, bet pirms tam viņam bija nedaudz īsāks farsts.

Lai vai kā pašu punktu garā etapa beigās abi nokļūdījāmies un paņēmu to nedaudz pirms viņa, uz nākamo gan atkal skrējām kopā, bet atkal viņš uzkļūdījās un tālāk jau skrēju pa priekšu, lai gan biju pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir aiz muguras. Vēlāk gan pamanīju, ka Ata aiz muguras nebija, bet tur bija viens norvēģis un vēl kāds skrējējs. Viņiem pa priekšu tad kādu laiciņu skrēju, pa vidu arī trāpīju uz lentām, kuras bija apvilktas apkārt purvam, taču kartē iezīmētas nebija, drīz pēc tam arī uztaisīju kļūdu. Puiši, protams, līdzi, bet nu uz nākamo punktu jau viens no viņiem aizskrēja vairāk pa priekšu. Tālāk jau sekoja mana, šķiet, lielākā kļūda - uz 202.punktu (varbūt gan tomēr pēc garā etapa vairāk laika pagāja kamēr punktu atradu). Tomēr arī šeit diezgan ilgi noskraidīju, jo biju nedaudz savādāk iztēlojies kartē zīmēto un dabā esošo. Punktu pirms manis paņēma Atis, kurš arī pateica, ka punkts ir atpakaļ, taču tā arī bija pēdējā reize distancē, kad viņu redzēju - finišā viņš bija bijis kādu pusminūti pirms manis. Paņemot punktu, atkal satiku norvēģi, kurš arī bija uzkļūdījies, aizskrienot kaut kur citur kā es, viņu gan pēc tam uz ilgāku laiku redzēju vien distances pašās beigās.

Tālāk atkal sekoja divi salīdzinoši labi veikti etapi, taču pēc tam sakļūdījos tajā pat rajonā, kur gan Kristaps, gan Andris Kosmačevs bija uztaisījuši kļūdas - 72.kp rajonā. Joprojām īsti neesmu pārliecināts, kā īsti līdz punktam nokļuvu, jo, pa ceļam skrienot, šķita, ka esmu pavisam kur citur. Uz šo joku atkal zaudēju etapā kādu pusotru minūti, bet pēc tam gan vairs lielu kļūdu nebija, lai arī divos farsta punktos vēlāk gan paspēju paviesoties.

Jau divus punktus pirms skatītāju punkta sākās skrienamāks mežs un priekšā skrienošie 7.etapa džeki manāmi palielināja ātrumu, centos gan neatpalikt, un līdz skatītāju punktam bijām jau vismaz 5 kopā, un man jau bija skaidrs, ka nu vairs nekāda mierīgā skriešana nebūs, jo visi cīnās par vietu stafetes finišā un tātad arī numuru nākamajam gadam. Pēc skatītāju punkta jau pieminētais norvēģis izvēlējās apskriet jaunaudzi, kas izrādījās ātrāk kā skrienot cauri, kā darīju es un vēl vismaz divi skrējēji, ar to arī norvēģa apdzīšanas plāni beidzās, jo jutu, ka viņu apdzīt vairs neizdosies. Līdz pēdējam punktam izdevās gan apdzīt tomēr vēl divus sportistus, un pēc splitiem skatoties, it kā arī esmu vienu finišā apdzinis, lai gan neatminos, ka tur kāds būtu bijis. Tas viss kopumā deva 164.vietu, kas nozīmē, ka nākamgad startēsim no 5. starta rindas.

Savā etapā biju noskrējis ar 88. rezultātu, ap daļai izpildot arī savu personīgo uzdevumu - tikt 100niekā, lai gan cerēju arī varbūt pie veiksmes tikt 50niekā, kas gan jāatzīst būtu bijis diezgan grūti paveicams, it sevišķi, ņemot vērā tomēr diezgan daudzās kļūdas, kur kopā atstāju vismaz 7-8 minūtes. Īsi pirms skatītāju punkta gan arī parādījās sajūta, ka spēki sāk iet uz beigām, varbūt arī tāpēc beigu aplītī neizdevās apskriet vēl kādu komandu. pa vidu skrienot, gan arī man īpaši nepatika tie iepriekšējo etapu skrējēji, kas visu laiku maisījās pa kājām, lai gan citi bija diezgan zolīdi un smuki pagāja nost, taču citos gadījumos nācās nedaudz pagrūstīties, lai tiktu garām un ātrāk uz priekšu.

Kopumā Jukola noteikti vērtējama pozitīvi, un jau ir sākušās runas par nākamā gada komandas veidošanu. Tā, ka nākamgad Jukolā būsim atkal un centīsimies atkal tikt tajā ļoti gribētajā 100niekā.