No traumas uz slēpēm

Sportiskā alkatība, kā jau iepriekš minēju, piemīt arī man. Un pagājušonedēļ pēc skrējiena dienas pirmajā pusē izlēmu vakarā aiziet uzslēpot, lai gan bez tā varēja ļoti labi iztikt. Taču vēl pirms paspēju uzvilkt slēpes kājās, skrienot paslīdēju un nokritu. Tā rezultātā ļoti nevieksmīgi kaut ko izdarīju ar kājas muskuli, katrā ziņā sākumā likās, ka tā vairāk ir cīpsla, kas ir pastiepta, taču vēlāk sāka sāpēt arī ikru muskulis.

Pirmās divas dienas no skriešanas nācās atturēties, pirmao dienu pat īsti paiet nevarēju. Taču tad sapratu un jutu, ka organisms ir pieradis pie pietiekami lielas slodzes un tāda pēkšņa pilnīga atpūta pašsajūtu nemaz neuzlabo. Savādi, bet slēpojot traumētais muskulis netiek izmantots, vismaz sāpes nejūt. Tā nu kopš piektdienas esmu pievērsies slēpošanai. Slēpošana gan vakar un aizvakar bija ar lampu, kas to Ogres ledainajā trasē (šodien jau ir nedaudz uzsnidzis un vairs tik traki neslīd) padarīja visai ekstrēmu.

Īstenībā jau tā trauma vispār ir ļoti savāda, jo normālā stāvoklī nevaru pat atrast nevienu veidu, kā sāpošo vietu un muskuļa daļu nedaudz pastiept. Pat interentā meklējot līdzīgas traumas neko tamlīdzīgu īsti atrast nevarēju. Nu jau gan paliek labāk un domājams, ka tuvākās dienas atkal atsākšu skriet, bet nu rīt tik un tā dodos pie fizioterapeita, lai apskata, kas tur par vainu.

No treniņu veida maiņas esmu arī nedaudz ieguvis. Tā kā treniņu slodze tomēr ir nedaudz mazāka un reizē arī citādāka, tad esmu nedaudz atpūtinājis no skriešanas sagurdinātos muskuļus. Arī nelielās traumiņas, kas ik pa laikam lika sevi skrienot manīt, ir pazudušas. Un vēl jau arī jāpiemin, ka līdz ar slēpošanas īpatsvara pastiprināšanos manā treniņu procesā un līdz ar to slēpošanas prasmju nelielu atsvaidzināšanu esmu nolēmis sestdien un svētdien piedalīties LČ ziemas-o. Cerēsim, ka tikšu no meža laukā pirms visi punkti jau būs novākti :)