otrdiena, 2018. gada 10. jūlijs

Kā es Kāpā kāpu kāpās

. . .

Pagājušā gada rudenī pēc četru gadu pārtraukuma atkal orientējos pa mežu. Atgriešanās gan nesanāca tik veiksmīga kā cerēts. Gan rezultāta ziņā, gan arī apvidus ziņā Līgatnes meži mani pērn nepavisam neuzrunāja. Pēc tam vēl oktobrī noskrēju orientēšanās maratona distanci, kur apvidus jau bija skrienamāks, taču tai distancei nebiju fiziski gatavs, un arī laikapstākļi nepavisam nelutināja. Šogad biju apņēmies tomēr nostartēt tādās orientēšanās sacensībās, kur par to man pašam ir prieks. Un tas visnotaļ izdevās, nedēļu atpakaļ trīs dienas orientējoties pa Pāvilostas un Ventspils piejūras mežiem Baltijas lielākajās orientēšanās sacensībās - "KĀPA".
Pēdējo reizi KĀPĀ skrēju pirms septiņiem gadiem Smiltenē, un kaut arī pēdējos gadus vairākas reizes KĀPAi gandrīz pieteicos, tomēr tad nebija apvidus, kas uzrunā, tad nesakrita ar manu skriešanas sacensību kalendāru, kaut kad vēl biju traumēts. Līdz beidzot šogad bija lemts atkal KĀPĀ skriet, jo skriešanas sezona pagaidām veselības likstu dēļ ari nav īpaši izdevusies, līdz ar to pagaidām sportošanai pieeju tā krietni atbrīvotāk, vairāk to visu izbaudot.
KĀPĀ izvēlējos pieteikties nevis stiprākajā M21E jeb elites grupā, kurā līdz šim biju skrējis vienmēr, kopš izkāpu no junioru vecuma, bet gan M21L distancē, kas ir varbūt nedaudz vienkāršāka orientēšanās ziņā, bet galvenokārt vienkārši ar īsākām distancēm kā elitē. KĀPĀ gan M21L grupā distanču garums bija tikai nedaudz īsāks par eliti - pa visām trim dienām elitei kopā sanāca vien par apmēram diviem kilometriem vairāk. Lielākā atšķirība starp grupām, protams, ir tā, ka elitē startē visi spēcīgākie orientieristi, savukārt 21L grupā vidējais dalībnieku līmenis gan fiziskajā, gan arī tehniskajā jeb orientēšanās ziņā caurmērā ir zemāks. Bet brīdī, kad KĀPAi pieteicos, skriet biju atsācis pavisam nesen, kad treniņā puslīdz normāli varēju paskriet vien apmēram 40 minūtes. Tajā brīdī likās, ka skriešanai elitē fiziski gatavs nebūšu, un arī orientēšanās iemaņas sacensību ātrumā, protams, pa šiem gadiem krietni ir gājušas mazumā. Tā nu nospriedu, ka M21L grupā varēšu arī nedaudz mazāk iespringt uz visu pasākumu un pie viena varētu pacīnīties arī par ja ne uzvaru tad vismaz vietu TOP3, kas elites grupā man šobrīd būtu kā cūkai līdz kosmosam. Un vēl viena izšķiroša lieta bija tā, ka īpaši tika slavēts pirmās dienas apvidus, kas būšot īpaši interesants - un tā kā elitei tajā dienā bija vidējā distance, bet M21L grupā par diviem kilometriem garāka, tad tas izvēli padarīja vēl vieglāku - varēšu ilgāk izbaudīt orientēšanos īpaši interesantā apvidū.

Pirmā diena

Pirmās dienas karte - Cirpstene
Pirmajā dienā Ventspils tuvumā esošajā Cirpstenē orientēšanos izbaudīju patiešām pēc pilnas programmas. Mežā skrēju un priecājos par interesanto apvidu, par to, ka mežs ir tāds, kurā var arī normāli paskriet, un par to, ka orientēšanās tehniskajā ziņā padevās visai labi. Vienīgās bažas radīja labās kājas augšstilbs un guns, kam laikam skriešana pa mežu diez ko nepatika, un distances otro pusi jau aizvadīju ar brīžiem mazāk, brīžiem vairāk sāpošu kāju.
Tā kā orientējies kartē nebiju kopš pērnā gada rudens, tad pieeja orientēšanās ziņā man bija pavisam vienkārša - uzlikt virzienu un, daudz pa vidu karti nelasot, skriet uz nākamo punktu, un tad punkta rajonā cītīgi skatīties apkārt un ar acīm mēģināt ieraudzīt kontrolpunktu. Ne visur gan piegāju tik ļoti vienkārši, bet lielākoties stratēģija bija tieši šāda.
Būtiskākais bija mēģināt atjaunot attāluma izjūtu, lai punktu nesāktu meklēt pārāk ātri. Leģendās skatījos vien kontrolpunktu numurus, un pašu punkta atrašanās vietu leģendās pārsvarā arī nemaz neskatījos. Daļēji šādu pieeju izvēlējos arī tāpēc, ka vienkārši sīki sazīmētajā reljefā tāpat skrienot īpaši daudz salasīt nevarēju, jo acis jau no kartes lasīšanas skrienot ir nedaudz atradušas. Vienīgais mīnuss šai pieejai bija tas, ka skriešana virzienā pēc kompasa distances beigu daļā, kas gāja pa lielajām kāpām/kalniem, sanāca vietām lieki izskriet cauri kādai ieplakai vai uzkāpt liekā paugurā.
Kopumā pirmajā dienā iztiku vien ar divām apmēram pusminūtes kļūdām pašās distances beigās un vienu tikpat lielu uz trešo kontrolpunktu, pārējā distancē savācot vien apmēram minūti kļūdās. Ieskrienot finišā, liels bija pārsteigums, ka biju sasniedzis ne tikai ātrāko rezultātu, bet otrā vieta man zaudē vairāk par piecām minūtēm. Tā nu, šķiet, pirmo reizi savā orientēšanās vēsturē biju vinnējis atsevišķu dienu KĀPĀ, un sāka šķist, ka laikam tomēr grupas izvēle nav bijusi tā pareizāka, ja reiz pārējos vinnēju tik daudz.
Kopā ar citiem pirmās dienas uzvarētājiem

Otrā diena

Pirmās dienas rezultāts gan iedeva viltus pārliecību, kas nu tikai turpināšu visus noskriet "ar vienu kāju". Bet otrā diena mani atkal atgrieza realitātē. Distances sākums Pāvilostas mežā veda pa purvu, kur iepriekšējās dienas taktika "skrien un punkta rajonā ielasies kartē" nepavisam nestrādāja, jo purvā viss bija vai nu vienāds vai arī tur vienkārši nebija pie kā "piesieties".
Otrās dienas karte - Pāvilosta
Pirmā kļūda jau bija uz pirmo punktu, otro vēl paņēmu salīdzinoši labi, ja neskaita lieku laušanos caur zaļo purvu, bet tad uz trešo punktu atstāju gandrīz septiņas minūtes, kuru beigās paņēmu kā orientēšanās pirmsākumos, izejot uz stigu krustojumu un no turienes kā pēdējās piesaistes censties paņemt punktu, kas gan arī neizdevās pavisam veiksmīgi. Izejot no trešā uz ceturto punktu, man lielā ātrumā garām paskrēja Uldis Klepers, kurš kā izrādās bija trešo punktu meklējis astoņpadsmit minūtes (man tas prasīja deviņas, ātrākajam divas ar pusi). Taču viņa ātrums pirmajā mirklī šķita patiešām iespaidīgs, un sākumā šķita, ka pat netikšu viņam līdzi. Tuvojoties punktam Uldim jau atkal biju priekšā, bet punktu, kas atradās nekurienes vidū, ar pirmo piegājienu arī nepaņēmu. Sāku skraidīt no vienas puses uz otru, pēc brīža satiku Uldi, kas izrādās punktu jau bija paspējis paņemt, un, lai arī man norādīja punkta virzienu, taču vēl kādu minūti tur pēc tam vēl tik un tā atstāju.
Tajā brīdī kļūdās jau biju atstājis apmēram 10 minūtes, un, ieraugot, ka vairāk punktu purvā nebūs pie sevis nopūtos, ka vismaz maldīšanās pa purvu nu ir galā. Atlikušajā distances daļā gan viena lielāka kļūda uz apmēram pusotru minūti bija, bet pārējo noskrēju bez lielām kļūdām, pa vidu arī pamanoties atkal noķert un pēc tam arī kaut kur mežā atstāt no manis aizmukušo Uldi Kleperu. Atkal pusdistancē sāku just nepatīkamas sajūtas kājā, bet adrenalīna ietekmē tā skriešanu daudz netraucēja.
Finišā atkal biju gaužām pārsteigts, ka uz to brīdi atkal esmu pirmais un tuvāko sekotāju apdzenu par vairāk kā četrām minūtēm. Pāris ātru skrējēji vēl mežā bija, bet bija skaidrs, ka kaut arī es biju kļūdījies varen daudz, pārējiem bija gājis vēl jautrāk.
Braucot prom no sacensību centra jau šķita, ka atkal dienu būšu vinnējis, jo visi pirmās dienas TOP6 sportisti bija mežā skrējuši ilgāk par mani, tomēr vēlāk uzzināju, ka par divām minūtēm ātrāks par mani beigās bija izrādījies Jānis Veļķeris, kurš purva punktus bija atradis krietni veiksmīgāk. Tā nu otrā vieta dienā, un divu dienu summā otro vietu jau vinnēju par vairāk kā desmit minūtēm. Otrā diena gan pierādīja, ka arī desmit minūtes ir iespējams kļūdās atstāt, tomēr biju jau diezgan pārliecināts, ka uzvaru kopvērtējumā esmu nodrošinājis, un gribēju pacīnīties par uzvaru arī pēdējā dienā, kad jāskrien bija vairāk, bet kontrolpunktu bija mazāk - tātad vietu kur kļūdīties mazāk.

Sprinta stafete

Sprinta karte pie Rīvas upes ietekas Baltijas jūrā
Otrās dienas vakarā, lai padarītu savu atgriešanos KĀPĀ vēl interesantāku biju savācis komandu sacensību centrā notiekošajām jauktajām sprinta stafetēm. Man bija iedalīts pirmais no trim etapiem, un lai arī distances sākumā šķita, ka tādā ātrumā orientēties neesmu gatavs, tomēr pamazām atradu ritmu, un distances beigu daļu patiešām izbaudīju, finišējot vien trīs sekundes aiz otrās vietas etapā. Piecpadsmit minūšu skrējienā nosvīdu ne pa jokam, bet izdevās izbaudīt tādu kārtīgu orientēšanās stafešu azartu, ko sen nebiju izjutis. Otrajā etapā man neizprotamā ātrumā (etapu veicot divas minūtes ātrāk kā mēs pirmajā etapā) mūsu komandu uz pirmo vietu pacēla Andris Kivlenieks, un tad jau pēdējā etapā uzvaras pozīciju lieliski nosargāja Vieda Lūsa. Tā nu mūsu komanda ar manis izdomāto nosaukumu - RAV TOP3 (RAV ir dalībnieku vārdu pirmie burti, bet TOP3 bija komandas mērķis) beigās izcīnīja visai pārliecinošu uzvaru sprinta stafetē.
Stafetes uzvarētājkomanda priecīga pašā vidū

Trešā diena

Otrā diena ar diviem startiem bija atstājusi jūtamu nogurumu, bet biju gatavs kārtīgi skriet arī trešajā dienā. Dodoties uz startu, priecēja izvēlētais maršruts līdz startam, kad vismaz kilometrs bija jāveic gar jūru - forši bija arī tas, ka vējš pūta mugurā nevis sejā. Šajā dienā starts man bija izlozēts kā otrajam no grupas, tāpēc startēju pašā sākumā, kad mežā vēl dalībnieku bija maz. Neliels palīgs gan brīžiem bija atstātās iemītās takas no iepriekšējās dienas distancēm. Tāpat stāvot uz starta līnijas konstatēju, ka šodien man būs kontrolpunkts ar numuru 40, kam stabiņus bez kontrolpunkta luktura biju redzējis, skrienot iepriekšējā dienā.
Atminoties savas nedienas purvā dienu iepriekš un redzot, ka šoreiz pa purvu distance iet pat divas reizes, sapratu, ka tur būs jāorientējas īpaši uzmanīgi. Pirmajā reizē tas arī izdevās visnotaļ labi, par ko pašam bija liels prieks.
Trešā dienas karte - Pāvilosta
Sekoja pāris punkti par skrienamo mežu tuvāk jūrai, un tad atkal laiks bija purvam. Etaps bija garš, pa vidu vēl sanāca kartē pārprast savu atrašanās vietu, jo purvā sastapto klajumu saliku kopā ar citu klajumu kartē (mans klajums kartē bija zīmēts blāvi dzeltens pa virsu (vai zem) zaļās krāsas un purva zilās - līdz ar to nav brīnums, ka to neredzēju), šī iemesla dēļ nemanot biju sācis nedaudz bet tomēr mainīt skriešanas virzienu. Nonācu līdz grāvim, kas bija kartē nedaudz pirms punkta, taču vairs nevarēju saprast, kurā vietā uz grāvja esmu, jo viss izskatījās tik vienāds, un brīžiem šķita, ka kaut kādi mazie kalniņi kartē nav iezīmēti, bet daži ir saskatīti nez no kurienes. Pārskrienot grāvim, gan atkal attapos ar zaļizilo klātajā dzeltenā klajumiņā/purvā, kuru šoreiz kartē atradu pareizi, un drīz jau arī biju atradis savu punktu, tomēr kādas divas minūtes tur purvā biju atstājis.
Atlikušajā distances daļā lielu kļūdu vairs īsti nebija. Lai arī vietām ar lielākiem līkumiem tomēr pašam šķita, ka saglabāju visai raitu virzību uz priekšu. Uz desmito punktu, kur bija jāizvēlas vai iet pa taisno vai apkārt pa ceļu, izvēlējos ceļa variantu un pat ieslēdzos tādā kārtīgā skriešanas ātrumā (beigās gan aizskrēju kādus pārdesmit metrus par tālu un kādas 10-15 sekundes kļūda sanāca tik un tā).
Finišā ieskrēju ar pārliecību, ka uzvara kopvērtējumā ir rokā, un, iespējams, būšu uzvarējis arī šīs dienas skrējienu. Kā vēlāk izrādījās, tad dienā par mani tomēr nedaudz ātrāki bija vēl divi sportisti (uzvaru šajā dienā izcīnīja Uldis Klepers, kura ātrumu pamanīju jau dienu iepriekš). Un šķiet, ka distances beigu daļā pat biju piezaudējis arī fiziskajā ziņā - iespējams, trīs dienu skriešana pa mežu maniem pie asfalta skriešanas pieradušajiem muskuļiem beidzot lika par sevi manīt.
Taču kopvērtējumā gan man pozīcija nemainījās, pēc trešās dienas pārsvaru pār otro vietu biju tikai palielinājis (gandrīz piecpadsmit minūtes) un kopvērtējumā biju izcīnījis savu pirmo kopvērtējuma uzvaru KĀPĀ. Lai arī ne spēcīgākajā grupā, bet uzvara paliek uzvara.

Nobeigums

KĀPA bija beigusies un KĀPA priekš manis bija izdevusies. Te, Pāvilostas un Ventspils kāpās, bija iespēja orientēties un izbaudīt orientēšanos pa tādiem mežiem, pa kuriem ir prieks skriet un meklēt punktus. Nebija nātru, nebija kritušu koku, kuriem jālien vai jākāpj pāri, nebija egļu sadurstītu roku, tikpat kā nebija neskrienamu purvu, kājas vienīgo reizi saslapināju tikai sprinta stafetē ceļā uz pirmo punktu. Ja Latvijā tādos mežos orientēšanās sacensību būtu biežāk, tad droši vien arī es mežā skrietu biežāk.
KĀPA pēc četriem startiem trīs dienās, pēc nostūrētiem gandrīz 800 kilometriem, pēc ne ļoti kārtīga miega bija atstājusi arī varenu nogurumu. Tik lielu, ka divas dienas pēc KĀPAs paņēmu brīvas no sportošanas. Taču tas bija patiešām patīkams nogurums - nu gluži kā tajā Prāta Vētras dziesmā "tā nogurt var tikai no svētkiem".
P.S. Balvā tiku pie jauna POLAR M430 pulsometra ar pulsa ņemšanu no rokas. Tā kā man gluži labi kalpo mans Garmin skriešanas pulkstenis, tad, ja nu kādam ir vēlme izdevīgāk tikt pie jauna pulsometra, tad var droši dot ziņu.

1 komentārs :

  1. Paldies par stāstu! Interesanti lasīt. Uzbūri spriedzi būsi vai nebūsi pirmais kopvērtējumā ;)
    Šogad orientēšanās biežāk atnāca līdz Liepājai, tāpēc arī tiku pie orientēšanās pieredzes. Man patīk, lai arī brīžam sanāk galīgi švaki.

    Man vajadzētu saņemties aizsūtīt savu garmin 620 un baterijas nomaiņu. Ja nesņemšos, tad... polar 430 ir labs pulsometrs :)

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...