Finita la sezona

Vēl septembra sākumā biju domājis, ka vienīgie atlikušie mači šajā rudenī būs Valmieras Stirnubuks un Izskrien Ogri skrējiens Ogrē.

Tā vietā, lai patiešām nekur daudz nestartētu, piedalījos gan šajos abos, gan orientēšanās sacensībās Siguldas rudens, gan Stirnubuka noslēdzošajā posmā, un pat Latvijas orientēšanās nakts 3h rogainingā.

Orientēšanās nakts pasākumu (šoreiz startēju Ķegumā) droši vien vairāk var uzskatīt par tādu garu treniņskrējienu ar orientēšanās elementiem. Mērķis bija nosprausts 3 stundās savākt pilnīgi visus kontrolpunktus. Un, iespējams, ja ne pārinieka trauma un nedaudz mazāk kļūdainu variantu, tad mērķi būtu arī izdevies izpildīt. Taču pieveiktie 33.4 kilometri nedaudz ātrāk nekā 2 stundās un 50 minūtēs tik un tā bija ļoti pieklājīgs veikums.

Stirnubuks Valmierā

Pēc pagājušā gada kopvērtējuma uzvaras šogad nevienā Stirnubukā līdz šim nebiju skrējis. Pavasarī bija maratoni, vasarā trauma. Un, lai arī būtu gluži mierā, ka arī atlikušajos Stirnubukos neskrietu, tomēr kaut kāds vilinājums braukt uz Valmieras Stirnubuku bija.

2023.gadā Stirnubuks Valmierā jau bija, un toreiz arī trase bija skrienama, kalnu bija relatīvi maz. Vienīgais, kas man toreiz nepatika bija līkumotās makšķernieku takas Gaujas un Abula krastos, kur īsti nevarēja ieskrieties. Un tā kā arī šogad distance pārsvarā vijās gar Gaujas abiem krastiem, tad bija skaidrs, ka lielu džungļu vai lielu kalnu tikpat kā nebūs.

Latvijas čempionāts šosejā 5km

Jūlija beigās mans ieplēstais muskulis šķietami jau jutās daudz labāk, un biju sācis skriet katru dienu. Nebija tā, ka nejutu galīgi neko, bet pārsvarā jutu mierā stāvoklī, nevis skrienot. Pēc nepilnām trim nedēļām gan tās miera stāvokļa sajūtas sāka palikt nepatīkamākas un atkal paņēmu trīs dienas brīvas. Kaut biju skrējis katru dienu, tā bija vairāk vai mazāk mierīga skriešana, izņemot, šķiet, vienu treniņu ar tempa daļu viducī. Man joprojām nebija drošas sajūtas, ka varu mēģināt skriet kaut ko jūtami ātrāku.

Augusta beigās, otrdienu vakaros Ogrē atsākoties skrējienam "Apkārt Zilajiem Kalniem", tas kļuva par manu iknedēļas ātro treniņu. Tā kā tur jāskrien ir ne tikai "apkārt", bet arī "augšup", "lejup" un "pāri" Zilajiem Kalniem, tad intensitāte ir ļoti labā līmenī (pat, ja kopējais temps nav tik ļoti augsts kā gludajā skrējienā). Un, to 4km apli noskrienot ap 14 minūtēm, pulss paspēj uzkāpt diezgan pamatīgi. Tā ka šis bija veids, kā atcerēties to, kā ir skriet tuvu sacensību intensitātei.

Mierā jau nesēdēs

Brīdī, kad apstiprinājās tas, ka LČ o-sprintā biju ieplēsis cīpslu, kas pievienojas augšstilba muskulim, tad pirmā lieta, ko centos atrast bija tas, cik ilgi būs jāgaida līdz atkal varēšu skriet. Konkrētā trauma, vadoties pēc internetā atrodamās informācijas, nav ļoti izplatīta, un vienā vietā prognozētais laiks līdz atgriešanās pie pilnas slodzes bija 6-8 nedēļas, citā vietā pat 2-3 mēneši. Katrā ziņā skaidrs bija tas, ka tas visticamāk nebūs vien dažu nedēļu jautājums.

Taču, cik ilgi tad sēdēs un neko nedarīs!?

Plīsums

Pēc Rīgas maratona pieteicos Latvijas čempionātam orientēšanās sportā garajā distancē, kas reizē bija arī Baltijas veterānu čempionāts orientēšanās sportā. Vismaz manā vecuma grupā (M35) apzīmējums "Baltijas" gan bija visai formāls, jo vienīgais sportists, kas nebija no Latvijas, bija kāds čehs, piedevām ne pārāk ātrs.

Muskuļi pēc maratona atjaunojās ne tik ātri, kā biju cerējis, un vēl ceturtdienā (divas dienas pirms došanās mežā) jau sāka šķist, ka tā nebija gluži laba doma pieteikties čempionātam, tomēr galu galā nebija tik traki. Pats lielākais svaigums kājās nebija, bet paskriet mežā varēju tīri labi, cik nu labi tas var būt, pārejot uz diezgan mazpierastu segumu.

Lielāka problēma pirmajā sacensību dienā bija mana negatavība laikapstākļiem. Ārā bija ap +7..+8 grādiem, visu laiku lija lietus, bet nez kāpēc nebiju pirms starta iedomājies, ka tāpēc varētu mežā būt auksti un varbūt ir jāuzvelk divas kārtas.

Rīgas maratons 2025

Vai vajag skriet maratonu, ja pirms pāris nedēļām viens jau noskriets? Vai vajag skriet maratonu, ja maratona nedēļas sākumā pamosties ar temperatūru? Kad maratons jau ir garām, tad atbilde droši vien ir - "jā, kāpēc gan ne", kaut arī pirms maratona pārliecības īsti nebija.

Pirmajā nedēļā pēc Eiropas čempionāta Briselē kopā noskrēju vien 25 kilometrus - patiešām centos ļaut muskuļiem atpūsties un būt prātīgs ar skriešanu. Jo ir diezgan skaidrs, ka līdzīgi kā pēdējā nedēļā pirms maratona ar pārlieku lielu skriešanu var sabojāt maratonu, tad pirmajā nedēļā pēc maratona pārcenšoties var sabojāt un paildzināt atgūšanās periodu.

Maratons Eiropas čempionātā šosejas skriešanā

Stāsts par šo maratonu noteikti jāsāk ar tālo 2014.gadu, kad pirmo reizi man parādījās iespēja startēt Eiropas čempionātā (EČ) vieglatlētikā. Toreiz martā Barselonas maratonā biju izskrējis savu ātrāko (joprojām tas ir 2:19:02) maratonu, ar ko nopelnīju arī iespēju startēt EČ, kas togad augustā notika Cīrihē (Šveicē). Sagatavošanās procesā toreiz iedzīvojos traumā, un tas čempionāts man gāja secen.

Pagājušajā novembrī saņēmu zvanu no Latvijas Vieglatlētikas savienības ar piedāvājumu startēt Eiropas čempionātā šosejā Briselē, jo sezonu biju noslēdzis ar otru ātrāko maratona rezultātu Latvijā. Pirmo reizi čempionāts notika šādā formātā ar trīs distancēm programmā - 10km, pusmaratons un maratons, kur sākotnēji bija plānots, ka startēs pa vienam vīrietim un sievietei no Latvijas katrā distancē.

Pēc aptuvenu nedēļu ilgām pārdomām sapratu, ka vēlreiz šāda izdevība var arī nebūt, un piedāvājumam piekritu. Skaidrs, ka manas spējas maratonā uz Eiropas atlētu fona ir visai pieticīgas, un arī kopš mana ātrākā maratona pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, tomēr tik un tā gribējās aizbraukt maksimāli gatavam. Tāpēc bija pašsaprotami, ka nākamos četrus mēnešus nāksies pavadīt cītīgos treniņos, lai patiešām varētu būt apmierināts par savu startu.