Laikapstākļi un rezultāti

Viens no iemesliem, kāpēc šīs sezonas sākumā ļoti daudzi bija labā fiziskajā formā, bija kārtīgas ziemas iztrūkums. Mazāk sniega - vairāk iespējas skriet. Te gan jāpiebilst, ka, ja sniegs liek nevis pāriet uz slēpošanu, bet gan uz skriešanu pa šoseju, tad tas pat teorētiski varētu būt vēl labāks fiziskās formas veicinātājs (par šo, protams, var diskutēt).

Tomēr, ja laikapstākļi turpinās būt līdzīgi kā pēdējās dienas, tad varam sagaidīt, ka arī nākamās sezonas sākumā cīņā par pirmajām vietām iesaistīsies daudzi. Katrā ziņā ātrāk par 20. decembri nekādus mīnus grādus nesola, un tālākām prognozēm jau diez ko ticēt nevar.

Daudz un mazas vai maz un lielas

Stāsts būs par kļūdām. Šodien, skrienot treniņu, aizdomājos par to, kas ir labāk, daudz, bet nelielas kļūdas vai arī viena, bet liela. Variantus ar daudz un lielām vai maz un nelielām kļūdām neapskatīšu, jo pie pirmā gadījuma orientēšanās sports laikam nav īstais priekš tāda, kas taisa milzu kļūdas vienu pēc otras, savukārt minimāls kļūdu daudzums ir tas, uz ko vajadzētu tiekties.

Pēc savas būtības orientēšanās sportā mērķis ir - saglabājot maksimālu koncentrēšanos visas distances garumā un izvairoties no kļūdām, veikt to iespējami ātrāk. Un pēc manas teorijas nepietiekama koncentrēšanās arī ir vairākuma kļūdu pamatā. Tas kurš kļūdas taisa daudz, bet nelielas, visticamāk nespēj pienācīgi koncentrēties distancei, taču spēj pietiekami ātri 'savākties', lai izbēgtu no lielas kļūdas. Savukārt tam, kurš kļūdas pieļauj salīdzinoši maz, taču tās ir krietni lielākas, koncentrēšanās spēja visticamāk ir labāka, taču kaut kāds iemesls ir tam, kāpēc kļūdas ir daudz lielākas.

Un tā nu skrienot aizdomājos par to, ja pieņem, ka kopējais kļūdās patērētais laiks ir vienāds, kurš no sportistiem nākotnē spētu sasniegt vairāk - tas, kurš pieļauj daudz, bet sīkas kļūdas, vai arī tas, kuram ir varbūt tikai viena kļūda distancē, taču tā vienmēr ir pietiekami liela? Es laikam liktu savu naudu uz to otro, jo samazinot kļūdas lielumu kaut uz pusi nozīmētu, ka tam pirmajam mazo kļūdu skaits būtu jāsamazina arī uz pusi, kas man tomēr šķiet grūtāk izdarāms.

Gada rezumē: 2008.gada nominācijas

2008.gada kopsavilkumu, kā jau iepriekš solīju, noslēgšu ar gada nominācijām. Tā jau parasti, kad gads ir beidzies, tad dod visādus "mūža ieguldījumus", "gada cilvēkus", "gada atgriešanos" un vēl sazin ko.  Te nu būs manas gada īpašās lietas:

Gada sacensības - Malienas kauss: Pa daļai Malienas kauss ir uzvarējis šo kategoriju, protams, dēļ mana pozitīvā starta šajā mačā. Taču visādi citādi sacensības bija uzrīkotas godam. Protams, bija jau arī daudz citu labu sacensību, taču kamēr vien Malienas kauss vēl nav sasniedzis milzu apmērus, un katrs dalībnieks rīkotājiem šķiet īpašs, es balsoju par Malienas kausu.

Gada kļūda - gandrīz piecu minūšu kļūda Kāpas pirmajā dienā: Šogad bija sacensības, kur kļūdu bija ļoti maz, bija arī tādas, kur to bija vairāk kā vajag (kaut vai Ziemeļu 2-dienu pirmā diena). Arī sezona tika noslēgta ar milzu kļūdu Latvijas nakts čempionātā, kur skriešana uz nepareizo punktu maksāja vismaz 7 minūtes. Taču, šķiet, ka nozīmīgākā kļūda bija tieši Kāpas pirmajā dienā, kad šī kļūda maksāja ne tikai, iespējams, uzvaru šajā Kāpas dienā, bet arī visticamāk bija galvenais iemesls, kas liedza atlasīties uz Pasaules čempionātu. (Karte - etaps no 8. uz 9. Lai arī neizskatās tik traki, tomēr smiltis un daudzie brīži, ko stāvēju etapā pavadīto laiku izstiepa pamatīgi)

Gada karte - Skaistkalne (Universiāde un veterānu čempionāts: Parasti tiek nosaukta gada labākā karte, kas mna vienmēr liekas ļoti iespaidots lēmums no tā, cik labi konkrētajā mačā ir veicies. Manā gadījumā šī ir gada briesmīgākā karte, jo vietām bija sazīmēti zili brīnumi. Jau tas vien, ka ne viens vien bija pamanījies izskriet no kartes ejot pēc kompasa kaut ko liecina. Un attiecīgi kļūdas tur bija daudz un dikti - visiem. (Karte)

Gada medaļa - Zelta medaļa LČ o-maratonā: Šogad medaļu ļoti daudz nav bijis, visos mačos jau tās arī nedod. Ir pāris medaļas no skriešanas sacensībām, dažas no Zemessardzes mačiem, ir arī dažas no orientēšanās sacensībām. Taču skaidrs, ka vērtīgākā tomēr ir zelta medaļa no latvijas čempionāta orientēšanās maratonā, kas ir arī mana pirmā zelta medaļa LČ pieaugušo konkurencē.

Gada debitants - Mārtiņš Vabulis: Šo nomināciju jau biju izdomājis krietni sen. Un Mārtiņš šo, manuprāt, ir pelnījis, jo pirmajā gadā elites grupā un, šķiet, tikai otro gadu ar tādu puslīdz kārtīgu orientēšanās pieredzi, viņš pamanījās tikt pie divām LČ bronzas medaļām. Jebkurā gadījumā tas ir lielisks panākums.

Gada trauma - problēmas ar celi: Traumas un slimošanas šogad bijušas vairākas - gan problēmas ar Ahileja cīpslu, gan kaulu plēves iekaisums, gan izsaigāts plaušukarsonis un varbūt vēl šādas tādas sīkākas veselības problēmas, tomēr pēdējā laikā lielākā problēma ir sāpes celī, ko pēc dažādu izmeklējumu veikšanas dažs labs pat ieteica likvidēt vienīgi ar operācijas palīdzību. Pagaidām kaut kā ar to tieku galā, taču vai sāpes neatgriezīsies pie augstākas intensitātes sacensību režīmā varu tikai minēt.

Gada grūtākās sacensības - Pasaules kauss Oslo, garā distance: Grūtākās distances šogad bija tieši ārpus Latvijas (vēl gan arī punktu baudīšana EČ garās distances laikā bija pasmaga). Grūtums galvenokārt izpaudās iekš tā, ka tur bija kalni, kādus Latvijā neatradīsi. Ļoti grūta bija garā distance Zviedrijā Pasaules kausa (O-Ringena) laikā, kad daļu no beigu posma nogāju (iešana gan un liels grūtums bija arī LČ garajā distancē), taču visgrūtākā laikam tomēr bija garā distance Oslo, kur pa mežu cīnījos divarpus stundas, un kur rūgtums par novākto dzirdināšanu bija jo īpaši liels. Arī otra distance Norvēģijā bija patiešām grūta, ne par velti garākā vidējā distance vēsturē - ja nemaldos 52 minūšu garumā.

Gada apvidus - Irbene: Šogad ir pabūts daudzās smukās vietās arī ārpus Latvijas. Ļoti neparasta orientēšanās bija Zviedrijā O-ringena laikā, kur liela daļa distanču gāja virs 'koku līmeņa' pa atklātām teritorijām. Taču, visvairāk atmiņā ir iespiedies pirmā viesošanās Irbenes mežā Eiropas čempionāta laikā, turpat, kur mēnesi vēlāk bija arī Kāpa. Kāpā vairs gluži nebija tas iespaids, varbūt tāpēc, ka ūdens purvos bija sarucis līdz minimumam, varbūt tāpēc, ka daudzie cilvēki nedaudz pabojāja to neskartības iespaidu. Tomēr pirmajā reizē sajūtas patiešām biaj neparastas, un kā jau uzreiz teicu, ka tajā vietā bija iespēja izbaudīt gan Brantu tipa mežu, gan tuksnesi, gan pieRīgas mežus un vēl daudz ko. Šajā vietā atgrieztos labprāt vēl.

Gada rezultāts - DSQ garajā distancē Zviedrijā Pasaules kausa laikā: DSQ jau ir vairāk nerezultāts nekā rezultāts, tomēr finiša protokolā ailītē 'Rezultāts' tieši šāds ieraksts bija pretim manam vārdam. Un īpašs tas pilnīgi noteikti ir tāpēc, ka noņemts (šajā gadījumā par skriešanu pa ceļu, pa kuru biaj aizliegts skriet) vai izstājies netiku bijis jau ļoti ilgi. Ja neskaita vienu brīvprātīgo izstāšanos no distances gadus desmit atpakaļ kādās sacensībās ziemā, tad, tā ātrumā pārlapojot savu o-vēsturi, šķiet, ka visos pārējos mačos esmu finišējis ar rezultātu laika formātā nevis dsq, dnf vai vēl kā līdzīgi.

Droši vien varētu izdomāt vēl dažnedažādas kategorijās, kurās nosaukt uzvarētājus, taču šīs, šķiet tās galvenkākās nominācijas, un būs interesanti, vai arī nākamgad izdosies piemeklēt uzvarētāju šajās kategorijās arī nākamgad.

Jāskatās no pozitīvās puses

Tam, ka uzsnieg gauži daudz sniega, kas, protams, būtiski traucē skriešanu, ir arī savs labums. Lielie sniega daudzumi mežā liek meklēt citus sausākus un mazāk sniegotus ceļus. Līdz ar to arī piespeidu kārtā nākas dažādot pēdējo nedēļu ierastos aplīšus. Lai arī pēdējās dienās tā dažādošana ir pārvērtusies skriešanā pa šoseju (ir mums te arī tādas, pa kurām mašīnas brauc ļoti maz), tomēr īpaši par to nesūdzos, jo šad un tad arī skriešana pa cietāku pamatu var noderēt.

Tā vien šķiet, ka mežā vēl tik drīz atgriezties neizdosies, jo strauji kūstošais sniegs palicis pavisam slapjš, un, liekot pie zemes kāju nereti tā cauri slapjajam sniegam nonāk līdz pat zemei. Tad nu jāgaida, kad šis sniegs nokusīs, un jācer, ka nākamais vairs neuzsnigs.

Sniega virpulī

Reizi pa reizei mēdzu vakarā iziet īsā skrējienā pa Ogri. No rīta, skrienot treniņu, ja laikus izlēmu, ka arī šodien vakarā iešu paskriet, galvenokārt tāpēc, lai redzētu ko solītā vētra būs sadarījusi Ogrē. Nav jau tā, ka man sniegs baigi patiktu, drīzāk pat tas vairāk traucē, jo slēpju man joprojām nav, un pa sniegu skriet nav viegli, taču būt pa vidu sniega stihijā gan man gribējās.

Jau no rīta vējš bija gana stiprs, taču līdz vakaram tas bija kļuvis stiprāks, lai arī, uzsākot vakara skrējienu, tā pat nelikās. Laikam jau tāpēc, ka tajā brīdī vējš vēl pūta mugurā, un viss lielais baltums izskatījās pavisam jauks ar gaisā virpuļojošu sniegu. Kupenas gan bija pamatīgas, un kopš rīta šķiet bija vismaz 20-25 cm sniega saputināts (lai gan ar tiem cipariem, pilnīgi iespējams, varu kļūdīties). 

Sniega čupas apgrūtināja ne vien manu skriešanu, bet arī mašīnu braukšanu, jo ielās to bija gaužām maz, un tās, kuras tomēr bija izbraukušas ielās, brauca visai lēnām un brīžiem spolēja uz nebēdu, un skatoties uz tām sniega kaudzēm atcerējos pat par bērnībā lasīto grāmatu. 

Grāmatā bija stāsts par rūķu piedzīvojumiem, kas dzīvoja Rū pilsētā, un reiz lielajā ziemā sniegs bija sasnidzis tik daudz, ka lielajā sniegā bija jāveido ejas, jo viss bija aizsnidzis, un, lai viens otru varētu atrast, viņi staigāja ar lieliem plakātiem virs galvas, ko varēja redzēt tikai augstu izstieptus virs sniega ejām.

Tā nu, domājot par ziemas stāstiem, nonācu līdz tam brīdim, kad pagriezos atpakaļ uz māju pusi, un tad arī sapratu, ka vējš ir krietni lielāks, ne vien daži stiprāki pūtieni šad un tad. Brīžiem vējš pūta tik stipri sniegu, ka acis nācās aizmiegt pavisam cieši. Arī sniegs sejā sitās ar sīkajiem kristāliņiem tik asi, ka seja pat sāka sūrstēt. Atskrēju mājās ar sniega piepūstiem matiem, no sniega slapju un iesārtu seju, taču tas viss nesa man lielu prieku, jo biju uz īsu brītiņu bijis "sniega virpulī".

Šim visam pasākumam ar sniegu gan ir viena problēma, jo man ir lielas aizdomas, ka rīt kaut cik pieklājīgu skriešanas vietu būs pagrūti atrast, un es jau pat sāku domāt par iešanu uz manēžu.

Sezonas rezumē #5

Visās iepriekšējās reizēs (Sezonas rezumē #1, Sezonas rezumē #2, Sezonas rezumē #3, Sezonas rezumē #4) centos aprakstīt savas sezonas gaitas īsumā, taču neietverot nekādu īpašu analīzi par to, kas ir bijis labs, vai slikts. To nu centīšos labot šajā reizē.

Ņemot par atskaiti laika posmu no 2007.gada 1.novembra līdz šī gada 31.oktobrim treniņos esmu aizvadījis 394 stundas un nedaudz vairāk par 4800 kilometriem. Šie cipari gan pavisam minimāli būtu koriģējami, jo viena nedēļa jūnijā ir palikusi bez treniņu pierakstiem. Salīdzinājumā ar gadu iepriekš ir vērojams pieaugums, jo tad tika 323 stundās pieveikti nepilni 4000 kilometri.

Treniņu apjoma pieaugums noteikti pozitīvi iespaidoja manas fiziskās spējas, jo labi atceros savus vārdus šopavasar, kad pēc Ziemeļu 2-dienu pirmās dienas teicu, ka "savu mūžu neesmu tik ātri skrējis". Tāpat arī labie rezultāti vairākās skriešanas sacensībās liecina par to, ka fiziskā ziņā biju audzis.

To gan īsti nevarētu teikt par orientēšanās tehniku, jo, lai arī tā visticamāk nevarēja tapt sliktāka, tomēr nebiju īpaši gatavojies, lai orientētos šādā ātrumā. Lielā mērā šis apstāklis arī bija tas, kas liedza atlasīties startiem EČ un PČ, jo neskaitot Baltijas čempionātu un Kāpas pēdējo dienu, paskriet varēju gluži labi, bet kļūdas darīja savu.

Lai arī galvenie mērķi sezonā palika neizpildīti, tomēr, laikam vienkārši nebija vēl lemts, jo pēc pašsajūtas EČ laikā, sapratu, ka nekādi dižie rezultāti laikam arī tur netiktu parādīti, jo tieši maija beigas un jūnija sākums tika aizvadīts padziļā "bedrē". Lai arī paskriet varēju, tomēr tas notika ar lielu piepūli.

Tomēr bija jau arī labas lietas, un liels prieks man ir par to, ka biju gan Norvēģijā, gan Zviedrijā uz Pasaules kausa posmiem, un izbaudīju "lielo maču" sajūtu, un pie reizes arī savā orientēšanās pieredzē ierakstīju jaunu rindiņu, jo tur bieži vien ir pavisam cita pieeja punktu ņemšanā.

Tāpat arī prieks par sezonas labo noslēgumu ar pieklājīgu startu militārajā PČ, kā arī beidzot zelta medaļu LČ. Un tāpat kā pirms gaad izcīnīju 2.vietu gan Latvijas Kausā, gan Latvijas Sprinta kausā, vien Latvijas Stafešu kausā sperot solīti divas vietas atpakaļ uz 3.vietu.

Tāpēc kopumā varētu teikt, ka sezona bija kā pa kalniem un lejām ar labām un ne tik labām lietām, bet tāpēc ir jāiet uz priekšu, lai turpmāk tie kāpumi būtu augstāki un lejas ne tik zemas. Jau šobrīd esmu uzsācis gatavošanos nākamajai sezonai, un vismaz pirmo gatavošanās posmu centīšos joprojām veltīt fiziskās gatavotības uzlabošanai. Kad sezona nāks tuvāk, tad noteikti būs vairāk jāvelta laiks specializācijai, kas līdz šim ir pa lielam izpalikusi, gan orientēšanās, gan arī ātruma ziņā.

Par mērķiem nākamajam gadam ir grūti ko teikt, jo kā pierādīja šis gads, tad, lai arī Tu pats vari kļūt labāks, tomēr iespaidot citu dalībnieku rezultātus nav iespējams. Nav kā vieglatlētikā, kad normatīvs nosaka to, vai Tu esi vai neesi izlasē. Taču tik un tā, neskatoties uz to, ka līdz ar vairāku junioru klātpienākšanu konkurence būtiski pieaugs, joprojām ceru beidzot tikt uz Pasaules čempionātu, kas nākamgad būs Ungārijā (tas arī nozīmē, ka jau ziemā būs jāpiestrādā gana daudz pie tā, lai Ungārijas kalnu virsotnes neliktos tik grūti sasniedzamas). Tāpat plānā ir militārais PČ Igaunijā septembra sākumā. Ja būs iespēja, iespējams, varētu startēt arī kādā Pasaules kausa posmā.

Tepat Latvijā gribētos atkal pacīnīties par kādu LČ medaļu. Tomēr jau tagad zinu, ka LČ vidējā un stafetē man visticamāk ies gar degunu un medaļas izcīnīšana stafetē būs jāatliek vēl uz gadu. Arī Baltijas čempionāta laikā man ir jābūt cituviet, tamdēļ pieļauju, ka atlasīšanās process uz PČ man varētu būt gana saspringts. Taču lai vai kā, viennozīmīgi domāju, ka nākamajai sezonai jābūt labākai par visām iepriekšējām, kamēr vien traumas, slimošana vai citi neparedzēti apstākļi būtiski neiespaidos gatavošanos 2009.gada sezonai.

Rembates aplis jeb "Skrien par Latviju"

Šodien kā jau gaidīts biju Rembatē. Lai arī pasākums pilnīgi oficiāli tiek saukts par "Rembates apli", tomēr tā kā tas iekrīt reizē ar Latvijas dzimšanas dienu, tad tikpat labi varētu arī būt "Skrējiens par Latviju". Kā ierasts ir atklāšanas parāde ar himnu, šogad gan izpalika ierastais svētku koncerts, kas gan pasākumu īpaši nesaīsināja, jo laikam parasti tas koncerts vienkaŗši ir tāpeč, lai sportistiem būtu ko darīt, kamēr tiek rēķināti rezultāti.

Šogad, šķiet, bija rekordskaits dalībnieku, jo starts bija nevis 11os, kā plānots, bet vismaz 15 minūtes vēlāk, jo dalībnieki pieteicās patiešām ļoti daudz. Šur tur pavīdēja ziņa par 120 dalībniekiem, varbūt arī tā tas bija.

Sliktā lieta šodien jau, protams, bija vēsais laiks, taču, kā par brīnumu, skrienot biju piemirsis gan par to, ka varētu salt rokas vai deguns, jo ar to šodien problēmu nebija. Arī nedaudzās ledus peļķes skrējienam nu nepavisam netraucēja.

Pagājušogad finišēju kā pirmais ar rezultātu 38:13 10,8km garajā aplī, un šogad īpaši necerēju uz kaut ko labāku, jo labi saprotu, ka šī brīža treniņu grafiks nu nepavisam nav tendēts uz to, lai uztrenētu ātrumskriešanu. Startā uzreiz pa priekšu aizskrēja Ivo Žigadlo, kas Valmieras maratona laikā vinnēja 17km distanci, kā arī Normunds Freimanis, kurš gan ir visamz gadus 15 vecāks pa rmani, tomēr skrien vēl joprojām gana ātri. Tā nu pirmo 1-1,5km skrēju aiz viņiem, taču ātri sapratu, ka, tādā tempā skrienot, līdz galam nebūs viegli tikt. Tā nu ļāvu viņiem skriet un turpināju skriet "savā tempā", kas arī ik pa brīžam bija cīņa ar sevi, ka tomēr ir jācenšas skriet un nesamazināt tempu.

Divos zīmīgajos pagrieziena punktos centos atcerēties, kādi bija mani starplaiki pirms gada, lai varētu prognozēt rezultātu. Pēc sajūtām pilnīgi noteikti šogad bija grutāk, un līdz ar to likās, ka skrienu ātrāk, tāpēc arī cerēju, ka rezultāts būs labāks kā pirms gada. Taču finišēju ar rezultātu 39:01, kas ir par 48 sekundēm sliktāk kā pagājušogad, taču tik un tā esmu pietiekami apmierināts ar skrējienu un 2.vietu savā grupā (trešā kopvērtējumā), lai arī pirmajiem zaudēju  gandrīz 2 minūtes.

Nākamgad droši vien braukšu atkal un jāsaka, ka šajā mačā ir grūti būt patiesi labā sportiskajā formā, ja vien ļoti neizstiepj sacensību sezonu, vai arī negatavojas kādam nopietnam skrējienam (maratonam) vēl gada beigās.

Iededzies par Latviju!