Sezonas rezumē #4

Iepriekšējie raksti: Sezonas rezumē #1, Sezonas rezumē #2, Sezonas rezumē #3

Atgriešanās no ārzemju startiem sanāca bez lielas atpūtas, jo uzreiz jau priekšā bija LČ sprintā un garajā distancē. Pilnīga izgāšanās. Sprintā, lai arī starp latviešiem (kuru nebija diez ko daudz) biju 4.vietā, tomēr nedienas ar nesašņorētām botām un vēl arī kļūdas nebija tas uz ko biju cerējis. Garā distance izvērtās vēl sliktāka. Pēc gluži sakarīga sākuma pusdistancē pazuda spēki, un tādēļ atlikusī daļa tika vairāk nosoļota nekā noskrieta.

Pēc nedēļas jau spēki bija atgūti, un, lai arī lielā karstumā, tomēr tika aizvadīts, šķiet, gada mačs - Malienas kauss. Pa ilgiem laikiem arī izbaudīju iedzīšanas prieku un izcīnīju 3.vietu.

Vēl pēc nedēļas bija Klubu stafetes. Lai arī cerējām atkārtot pagājušā gada panākumu un atkal uzvarēt, tomēr jau pirms starta bija skaidrs, ka komandas veidošanas prinipi vairs mums nav tik izdevīgi, un arī mazais Viktors deva savu artavu tajā, ka ierindojāmies 7.vietā. Nākamgad ir kur kāpt.

Augusts sanāca varen aktīvs sacensību periods, jo pašās augusta beigās piedalījos vēl arī Gulbenes kausā, kur abas dienas zaudēju vien Mārtiņam, un biju priecīgs par savu varēšanu, tāpēc arī ar nepacietību gaidīju Latvijas čempionātu nedēļu vēlāk. Pie reizes Gulbenē arī nodrošināju sev 2.vietu Sprinta kausā, tāpat kā pirms gada.

Septembris gan nāca ar sliktām ziņām, jo problēmas ar celi, kas vairāk vai mazāk lika par sevi manīt praktiski visu vasaru, tik izpētītas sīkāk, tika izpētītas medicīniskā griezumā. Darbošanās ar ceļa izpēti vilkās vismaz mēnesi un beigu slēdziens bija, ka gluži vēlama būtu operācija, ko pagaidām gan esmu atlicis kā galējo iespēju.

Taču ceļa problēmas īpaši neiespaidoja startu LČ Kuldīgā, jo ātrums abas dienas bija ļoti labs un gluži reāli abās dienās varēju tikt pie medaļas. Ja vidējā distancē tas būtu prasījis skriešanu bez lielām kļūdām, kaut reāli kļūdu tur bija vairāk kā vajag, tad stafetē medaļa aizskrēja no manis pēdējos pārsimts metros.

Pēc LČ orientēšanās ziņā tika paņemts pārtraukums. Vairāku iemeslu dēļ, taču viens no tiem bija arī pēdējā gatavošanās militārajam čempionātam Lietuvā. Septembrī uzskrēju vien skrējienā Cēsīs, noslēdzot triju skrējienu seriālu, un pēc tam uz īsu brītiņu esot arī skatītājs Cēsu rudenī. Vēl pēc nedēļas startēju Rīgas Kausu pirmajā dienā, un otrajā dienā atkal biju vērotājs - Valmieras maratonā.

Oktobris jau pagāja atkal orientēšanās zīmē, jo nedēļa tika pavadīta Alītā, Lietuvā militārajā čempionātā.  Par saviem startiem varu teikt vien to labāko un gan ar startu vidējā (31.vieta), gan garajā distancē biju ļoti apmierināts, lai arī kā vienmēr ir jau pie kā pielikt.

Dienu pirms LČ maratonā tika aizvadītas ikgadējās Zemessardzes komandu sacnesības, kur tāpat kā pirms gada izcīnījām uzvaru, un tad jau bija pienācis arī sezonas pirmspēdējais mačs -  maratons. Lai arī jau iepriekš biju gatavs uzvarēt tomēr tik viegli tas viss negāja, tomēr pie pirmās vietas un savas pirmās zelta medaļas tiku.

Vēl pēc nedēļas startēju LČ nakts-o, kas īpaši sportisks neizdevās, jo skriet pa mežu tumsā nav nemaz tik viegli, un kļūdas tumsā sataisīt ir daudz vieglāk.

Ar šo arī ir beigusies šīs rakstu sērijas plašā aprakstošā daļa, taču vēl noteikti būs gada kopējie secinājumi un plāni priekšdienām, kā arī īpašā gada nomināciju sadaļa.