Gandrīz sezonas beigas meža distancēs

Jau braucot uz Irbeni, kur šogad norisinājās Latvijas čempionāts orientēšanās sportā vidējā distancē un stafetē, zināju, ka visticamāk, neskaitot o-maratonu oktobra sākumā, šī būs šogad mana pēdējā parādīšanās meža takās ar karti rokās. Patiesībā jau varētu arī domāt, ka ar sudraba medaļu stafetē sezonu noslēgt nebūtu slikti, tomēr, lai cik dīvaini nebūtu, prieks par 2.vietu stafetē ir gaužām mazs, bet arī sāpe par 10.vietu vidējā distancē nav neko liela. Laikam kaut kas galvā nav tā.

Prieciņš no pirmās dienas ir tas, ka vismaz pirmo punktu esmu paņēmis ar labāko laiku, un arī pie otrā punkta vēl esmu bijis līderis (līdz tam patiesi likās, ka skriešana bija ok), taču tālāk jau sekoja mana vairākkārtēja nesaprašanās ar karti, pārsvarā nespējot savienot dabā atrodamos slapjumus ar kartē attēlotajiem, kā arī vairākkārtēja nepārliecība par uzņemto kursu, kas noveda pie saraustīta skrējiena ar vairākkārtējām apstāšanās reizēm. Kļūdās tika atstāts daudz, domājams, minūtes piecas kā minimums, un tāpēc 10.vieta pat gandrīz vai nepelnīti augsta, lai gan, ja tā parēķina, tad līdz sudraba medaļai pietrūka mazāk par divarpus minūtēm. Septiņiem citiem līdz sudrabam gan pietrūka vēl mazāk.

Stafetei teorētiski bija jābūt īpašai. Galvenokārt tāpēc, ka šādu stafetes sastāvu - Raivo, Andris un es, biju gaidījis jau vairākus gadus. Raivo dalība čempionātā gan bija ļoti neskaidra līdz pat pēdējam brīdim un tāpēc viņa vietā jau bija aizrunāts Vilnis, taču gandrīz pēdējā brīdī Raivo tomēr izlēma par labu dalībai čempionātā un līdz ar to viņam tika atdota vieta komandā (jāsaka gan, ka arī ar Vilni sastāvā, vismaz pie vakardienas etapu laikiem mēs tāpat būtu finišējuši 2.vietā). Pirms starta, izpētot citu komandu sastāvus, bija skaidrs, ka zemāk par trešo vietu mums būtu izgāšanās, taču arī augstāk tikt nebūs viegli. Pirmajā etapā gan brīnumus bija sastrādājis Kalvis, un tāpēc pēc Raivo un Andra ļoti labi veiktajiem pirmajiem diviem etapiem, startēju pirmajā pozīcijā vien četras sekundes priekšā Edgaram Bertukam, taču tālākie sekotāji bija aizmugurē vismaz minūtes septiņas.

Uz pirmo punktu bija doma skriet apkārt pa taku, kuru vakar uz starta ejošie bija ieminuši, taču stafetes skrējēji bija paspējuši samīt daudz jaunu taku, tāpēc uz pirmo punktu sekoju uzreiz aiz Edgara pa nedaudz taisnāku variantu. Pirmais punkts mūsu ceļā bija arī Edgara pirmais punkts, un vairāk arī viņu distancē neredzēju, jo mans punkts bija gabaliņu tālāk. Uz otro punktu skrienot, veiksmīgi izdevās izskriet cauri trešajam, taču kritiskais brīdis bija ceturtais punkts, kur man pilnīgi neizprotamā peldošā reljefā, kas klāts ar purviņiem savu punktu nevarēju atrast aptuveni trīs ar pusi minūtes. Pat neskatoties uz to, ka divreiz devos atpakaļ uz ceļa un centos trāpīt uz savu punktu, tas nekādīgi nedevās rokās (atradu gan vienu farsta punktu). Galu galā punktu jau tomēr atradu, taču sapratu, ka laiku esmu atstājis daudz uz sapratu, ka Mārtiņš noteikti man ir krietni pietuvojies, un arī otrā vieta vairs nemaz nav droša.

Tālāk gan ilgāku laiku izdevās iztikt bez vērā ņemamām kļūdām, toties īsi aiz "tuksneša" ļoti spēcīgi uz nogāzes pagriezu potīti, kas galvenās sāpes radīja traumas rašanās brīdī un tūlīt pēc finiša, un patiesībā arī šobrīd sāpes līdz galam vēl nav rimušās (bet gan jau pēc pāris dienām būs ok). Skriet tas gan netraucēja, taču brīdis visai nepatīkams. Trīs punktus vēlāk, kas bija punkts pirms skatītāju kontrolpunkta, atkal sastapos ar pilnīgu situācijas neizpratni un punktu izdevās paņemt tikai pēc pāris nevajadzīgu līkumu izmešanas. Klāt bija skatītāju punkts, kur man tika ziņots, ka esmu otrais un līdz Bertukam tālu (nebija jau arī nekāds brīnums), taču par to, kas notiek aizmugurē gan īsti drošs nebiju. Tā kā atlicis bija vien distances posms pa skrienamo balto mežu, tad tā, kā arī nākamajā kp pēc skatītāju vēl nedzirdēju skaļrunī nekādas ziņas par konkurentu tuvošanos, tad likās, ka vajadzētu pozīciju noturēt. Tomēr tas, ka atlikušajiem etapiem lielākajai daļai pastāvēja divi ceļu varianti - taisni pāri kalniem vai apkārt pa ceļu, tad pilnas pārliecības par pareizo ceļa izvēli nebija (uz 16. un 21.skrēju apkārt pa ceļu, uz 19. - pa taisno). Pie 18.KP vēl pieskrēju pie sveša punkta un tā nu iekšā stresiņš par iespējamo Mārtiņa tuvošanos saglabājās gandrīz līdz pēdējam brīdim. Tikai paņemot pirmspēdējo punktu sapratu, ka otrā vieta ir noturēta, un finišā varēju ieskriet mierīgi kopā ar Raivo un Andri. Galu galā otrā vieta it kā bija labāk kā gaidīts, tomēr prieks ir tāds pieticīgs - droši vien tāpēc, ka mans sniegums bija vairāk kā slikts.

Kopumā atmiņas no šīm divām dienām Irbenē un Ventspilī būs par daudzajiem sēņu pilnajiem groziem, ko orientieristi bariem nesa laukā no meža - skrienot laikam bija nolūkojuši labākās sēņu vietas. Nu arī zinu, ka Latvijas Kausa līdera krekls ļoti patīkami pieguļ ķermenim - laikam labs audums. Tāpat atmiņās paliks man iepriekš nezināmās pārveides Ventspils mazbānīša maršrutā, kurš nu ir pagarināts līdz pat Piedzīvojumu parkam, un gar to visā garumā nu ir glīti veloceliņi, kas vakaros laikam arī tiek apgaismoti - brīnišķīga vieta skriešanai, ko sestdienas vakarā arī iemēģināju.

Vēl beigās arī gribēju nelielu piezīmi izteikt par stafešu garumiem, kuri jau otro gadu pēc kārtas, vismaz V21 grupā, ir krietni par garu, un noteikumos minētajās 135 minūtēs nespēj iekļauties ne pirmā vieta, nemaz nerunājot par pirmo sešinieku, kam līdz 135 minūšu rezultātam šogad pietrūka vairāk kā 25 minūtes. Lai stafete kļūtu interesantāka arī skatītājiem, tad cīņai jābūt ne tikai pirmajā etapā, bet arī pārējos - un to pie mūsu apstākļiem var panākt vien ar īsākiem etapiem, kur vairāk sportistu ir konkurētspējīgi.

Rezultātu sports

Droši vien, ka pašos pirmsākumos tā nebija, bet, laikam ejot, mani aizvien vairāk ir interesējis rezultātu sports - vietas, rekordi, sasniegumi, iepriekšējo rezultātu uzlabošana, sava tā brīža potenciāla pilna izmantošana - daudz vairāk sports kā augstu sasniegumu sports (lai gan līdz tiem augstajiem sasniegumiem vēl tālu), un ne tik daudz sports kā vienkārši veselīga dzīvesveida piekopšana vai brīvā laika aizpildīšanas aktivitāte. Ir bijuši periodi, kad apsēstība ar sportošanu un treniņiem ir bijusi lielāka un brīži, kad tā bijusi mazāka, taču kopumā jāsaka, ka man nekad nav paticis startēt sacensībās vienkārši startēšanas pēc bez tiekšanās pēc rezultātiem.

Pozitīvais tajā noteikti ir tas, ka šāda veida interese pret sportu ir labs dzinulis treniņiem. Taču tajā pat laikā tas līdzi sev nes arī mazāk pozitīvas lietas:

• diezgan daudzas lietas tiek pakārtotas skriešanai;
• treniņi notiek ar mērķi nevis iziet paskriet un izbaudīt skrējienu, bet ar domu, ka konkrētais treniņš ir viena no daudzajām skrūvītēm lielajā mehānismā, kas ļaus sasniegt plānotās virsotnes, un attiecīgi neplānota treniņa izlaišana atstāj rūgtumu par plāna neizpildi;
• savulaik visas, pat mazākās, sacensības tika skrietas uz maksimumu, lai gan tās bija paredzētas tikai kā treniņi (tagad gan to vairāk izdodas kontrolēt, lai gan iemesls varētu būt tas, ka apzinoties to, ka atkal gribēšu maukt, vienkārši sacensībās piedalos retāk);
• jau pašā sākumā minēju, ka startēt sacensībās vienkārši startēšanas pēc man nav bijusi interese un tas pa daļai sasaucas ar iepriekšējo punktu. Pat ja manu spēju robeža nav bijusi pirmās vietas, tik un tā dalība ir ar mērķi uzlabot iepriekšējos sasniegumus vai sasniegt konkrētu rezultātu. Visgrūtāk ar šo ir sadzīvot stafetēs, jo tajās gala rezultāts ir atkarīgs no visas komandas, un tas vai pats esmu ļoti labā formā bieži vien kopējā rezultātā būtisku lomu nespēlē (laikam tieši tāpēc mani vairāk saista individuālās nodarbes, jo tajās pa lielam viss ir atkarīgs tikai no paša).
  

Patiesībā jau, ja uz to visu paskatās no šāda skatupunkta, izklausās diezgan briesmīgi, taču visus grūtumus galu galā pārspēj prieks un gandarījums par sasniegto, un, galu galā skriet ir forši un man vienkārši patīk to darīt.

Brīvdienas mežā

Šī nedēļas nogale tāpat kā iepriekšējā pārsvarā tika pavadīta, skrienot pa mežu - sestdien Gulbenes novada kausā, bet šodien Klubu stafetēs. Pēc ilgā atpūtas perioda no kartēm, ļoti ceru, ka starts Malienas kausā pagājušonedēļ un šīs divas dienas būs atgriezušas īsto kartes pielietošanas prasmi, lai nākamnedēļ Latvijas čempionātā ar orientēšanos muļķīgu problēmu nebūtu.

Būšana Gulbenes kausā pēdējos gadus ir kļuvusi par neatņemamu augusta sastāvdaļu. Galvenokārt tāpēc, ka nu jau vismaz piekto gadu asistēju Gerdai un pārējiem gulbeniešiem, esot par galveno rezultātu cilvēku. Beidzamos gados ir radusies izdevība paralēli uzskriet pašā mačā arī dalībnieka statusā, un to arī esmu centies izmantot. Šogad Gulbenes kauss norisinājās Kaļņa ezera krastā priežu mežā, kas, manuprāt, ir ļoti netipisks Gulbenes mežiem. Ja neskaita to, ka kalnu grēdas šajā mežā ir visai stāvas, kas nedaudz sabremzē skrējienu, tad visādi citādi tik skrienamu un pārredzamu priežu mežu ir grūti atrast pat Rīgas apkārtnē. Dažus, it sevišķi tos, kas šajā mežā nebija skrējuši 2007.gada Latvijas čempionātā, dzirdēju pukojamies par to, ka dzīties tādu gabalu uz tādu mežu un skriet vidējo distanci galīgi nav bijis vērts, taču tā kā man kā reiz treniņplāns prasīja kādu ātrāku skrējienu, tad par skrējienu ar vidējo ātrumu 4'24" uz kilometru biju vairāk kā priecīgs. Protams, papildu prieciņš bija tas, ka maču arī vinnēju (tiku arī pie kārtējā šampanieša balvā - labi, ka man ir līdzjutēji, kas ar tiem šampaniešiem tiek galā, citādi nezinu, kur es tos liktu). Skrējiens, protams, bija tāds kross ar atzīmēšanos, taču varēja piestrādāt kaut nedaudz pie skriešanas virzienā. Manis veiktais ceļš no punktus savienošajām sārtajām līnijām īpaši nenovirzījās, un kļūdās, ja saskaita visus labākos etapu laikus, esmu atstājis vien 13 sekundes. Galu galā pēc uzvaras šajā mačā esmu nonācis Latvijas Kausa pirmajā pozīcijā, kas nozīmē vien to, ka pēc nedēļas Latvijas čempionātā būs jāskrien dzeltenajā kreklā ar uzrakstu līderis - neesmu gan pārliecināts, ka ļoti pēc tā esmu tiecies, bet laikam jau kas jādara, jādara.

Patiesībā līdzīgi kā Gulbenē arī šodien Klubu stafešu mežā pa lielam bija kross ar atzīmēšanos. Mežs gan šodien nebija tik ļoti pārredzams un sīko reljefa objektu bija vairāk, taču ātrumi šodien bija līdzīgi. Pēc pagājušā gada 4.vietas, cerējām, ka arī šogad varētu mēģināt ieskriet sešiniekā vai pie veiksmes varbūt pat trijniekā, taču galu galā palikām septītie, tāpat kā pirms diviem gadiem Lāčkalnu mežā. Rezultāts jau laikam vien ir mūsu šī brīža vieta, jo, lai arī, protams, katrs no komandas varēja atrast, kur nomest kļūdās pavadītās sekundes vai pat minūtes, taču kļūdas jau taisīja arī citi. Pats sakļūdījos uz diviem punktiem ~15 ~25 un ~25 ~50 sekundes, taču pēc vakardienas kājas arī vairs nejutās tik ļoti ātras (tas gan neliedza uz pirmo punktu apdzīt abu priekšā startējošo komandu skrējējus). Taču cīņu par tikšanu Klubu stafešu trijnieku gan jau turpināsim arī nākamgad, lai gan ar komandas veidošanu varētu būt pagrūtāk, jo mūsu ierastie skrējēji aug un paliek vecāki, un gadu limitos dažs labs vairs neiekļausies - tātad jāmeklē jauni kadri.

Visbeidzot jāsaka, ka ļoti grūti ir pierast pie strauji vēsāk kļuvušā laika, un šāds lietains un vēss laiks man galīgi neiet pie sirds. Joprojām gribas skriet šortos, bet laikam pamazām no šīs lietas būs jāatsakās, jo šonedēļ vēsuma dēļ esmu jau vismaz 2x ticis pie iesnām. Arī pēc vakar vakar skrējiena Ogrē, šorīt no rīta nedaudz šņaukājos un, lai arī Klubu stafetēs iesnas bija mitējušās, tomēr nebrīnīšos, ja šodien lietainajā mežā pavadītā diena, atkal būs iesnas atgriezusi manos deguna dobumos.

Malienas kauss

Otrās dienas starts pret kalnu

Nedēļas nogalē mani atkal uz brīdi varēja uzskatīt par orientieristu - ar karti nebiju skrējis kopš Kāpas, taču Apē devos atkal meža takās ar karti rokās. Par to, ka karti kādu laiku nebiju turējis rokās, liecināja jau tas, ka ceļā uz pirmo punktu sapratu, ka neko nesaprotu. Tas, protams, rezultējās ~40 sekunžu kļūdā, tālāk gan mēģināju skriet prātīgāk, taču tik raiti nemaz nevedās. Droši vien arī būtisks iemesls bija nepierastais pamats zem kājām - mīkstās sūnas, kas kājām noteikti bija diezgan liels pārsteigums, jo kā nekā aizvadītās nedēļas ierastais pamats bija meža ceļi, lauku ceļi, asfalts stadions, nu katrā gadījumā kaut kas krietni cietāks un krietni līdzenāks.

Uz piekto punktu sekoja vēl viena kļūda uz vismaz minūti, un tur jau klāt arī bija Timo Sild, kurš startēja divas minūtes aiz manis. Ātrums uzreiz pieauga, bet es sapratu, ka pa tādu pamatu man patiesi galīgi uz priekšu neripo, un nācās ļoti piespiesties, lai tiktu uz priekšu pieklājīgā ātrumā. Uz 12.KP nedaudz biju priekšā Timo, taču uz nākamo punktu uztaisīju kļūdu, noejot pa kalnu par daudz par zemu, un, paņemot punktu, redzēju, ka Timo jau dodas uz nākamo punktu. Vēl viena saminstināšanās uz 15.KP, un pēcāk ceļā uz 19.KP neliela kartes pārprašana un divi viens otram sekojoši kritieni pār celmiem un vēl ap 30 sekunžu zaudējums un galu galā finišēju minūti aiz Timo, kurš dienu uzvarēja, bet man nācās samierināties ar 4.vietu.

Skrējens mežā patiešām nebija tik viegls kā biju cerējis, un skrienot pat sāku domāt, ka foršāk būtu skriet A grupā, kur tā varētu bez pārlieku lielas maukšanas ar baudu skriet un cīnīties par labām vietām. Katrā ziņā vakarā izgājām 40 minūtes uzskriet, un sapratu, ka tāpat vien skriet ir baigi patīkami. Par laimi pirmās dienas būšana apvidū nedaudz organismam bija atgādinājusi, ka tas jau reiz ir skrējis pa mežu, un otrajā dienā skriešana pa mežu likās krietni vien vieglāka.

Pirmajā dienā zaudējot nedaudz vairāk kā 20 sekundes Artūram Pauliņam, un 11 sekundes esot priekšā Jānim Kūmam, nozīmēja vien to, ka iedzīšana otrajā dienā varētu būt diezgan spraiga. Taču no tā spraiguma nekas dižs neiznāca, jo uz pirmo punktu izvēlējos iet vairāk pa kresi, lai ilgāk varētu paskriet pa ceļu, pēc tam vēl uzkļūdījos punkta rajonā, jo likās, ka punkts būs lielas ieplakas nevis liela kalna malā, un uz pirmo punktu Pauliņam jau biju zaudējis etapā veselu minūti. Tālāk gan centos iztikt bez kļūdām (Kūms, lai arī sākumā cītīgi turējās aiz muguras, tomēr jau pēc 3.punkta viņu vairs neredzēju) un laicīgi plānot etapus uz priekšu un, ja neskaita, ka nebiju pārliecināts vai uz 6.KP variants pa šoseju būs tas ātrākais (laikam jau bija, ja reiz esmu tur ticis pie 1.laika etapā), tad citādi skrējiens padevās diezgan raits un ceļā uz 11.KP pamanīju Pauliņu.Tā kā sākumā nelikās, ka uz pirmo punktu pazaudēju tik daudz, tad biju nedaudz pārsteigts, ka viņu ieraudzīju tikai te. Punktu paņēmu pirms viņa un tā arī pa priekšu izskrēju skatītāja punktā un arī nākamajā viņu vēl dzirdēju aiz muguras, bet pēc tam etapā cauri purvam Artūrs kaut kur pazuda, un, lai arī es tur uztaisīju nelielu kļūdiņu uz kādām 30-40 sekundēm, Artūrs bija kļūdījies vēl aptuveni pusminūti vairāk, un, lai arī bija sajūta, ka laikam tomēr esmu viņam priekšā, tomēr līdz pat beigām saglabājās neliela nedrošība, ka varbūt tomēr viņš ir priekšā. Kļūdu gan vairāk nebija un finišā skrienot, dzirdēju, ka esmu trešais, līdz ar to bija skaidrs, ka vismaz minimālo sacensību uzdevumu - tikt trijniekā esmu izpildījis.

Kopumā sacensības bija tīri ok. Galvenais jau bija tas, ka mežs bija tāds, pa kuru varēja skriet - nebija īpaši jālaužas. Jūtama gan rudens tuvošanās, līdz ar to ik pa laikam uznākušais lietus nedaudz pabojāja kopējo noskaņu, taču uz apbalvošanu spīdēja smuka saulīte un arī mājupceļš sanāca tīri jautrs. Nākamnedēļ gan atkal būs jāmēro tālais ceļš tajā virzienā, jo netālu no Gulbenes un Balviem būs Gulbenes kauss.

BalticMiles pusmaratons Jūrmalā

Kāds jau teiktu, ka divas nedēļas pēc kārtas skriet pusmaratonu nav īsti prātīgi, taču ja tas tiek darīts tā, ka neliela spēka rezerve vēl atliek un ir iespēja tikt pie labām balvām, tad mani laikam atturēt ir grūti. Un, lai arī jūlija beigās vēl šaubījos par startēšanu Kuldīgas pusmaratonā, tad nu ir sanācis, ka esmu augustā paspējis noskriet jau divus.

Nedēļas nogale atkal solījās būt īpaši karsta, tāpēc īpašu cerību par to, ka būs vēsāks kā Kuldīgā nebija. Svētdienas rītā pēc deviņiem termometrs rādīja jau 27 grādus, kas liecināja ka karsti būs, ko noteikti vēl grūtāku padarīs skriešana pa pludmales smiltīm (smilšu posms katrā no 10,5 km garajiem apļiem bija ~2,5km garš), kur no ēnas patverties nebūs iespējams. Tomēr aptuveni stundu pirms starta Jūrmalai strauji tuvojās negaisa mākoņi, kas atnesa aptuveni desmit minūšu ilgu negaisu, un nolijušais lietus pirms starta gaisu krietni atveldzēja, līdz ar to vismaz karstums nebija tik liels, kā gaidīju.

Organizatori noteikti bija cerējuši, ka dalībnieku skaits noteikti būs krietni lielāks. Par ko liecina kaut vai tas, ka minimaratona nolikumā bija izsludinātas balvas katram 100., 200., 300., 400 un 500. finišētājam, bet uz starta līnijas minimaratonā izgāja vien nedaudz virs 200 dalībniekiem. Arī pusmaratonā startēja vien ap 130 dalībniekiem, lai gan pieļauju, ka dažus nobiedēja karstais laiks, daļa bija savu šī gada pusmaratonu pieveikuši Kuldīgā, bet daļa par pasākumu nemaz nebija dzirdējuši, jo informācija par skrējienu Jūrmalā parādījās vien jūlija vidū. Taču visādi citādi pasākums bija noorganizēts diezgan vērienīgi ar pasākuma vadītāju, koncertprogrammu finišā, vērienīgām balvām, labu dzirdināšanu distancē un interesantu trasi.

Iepriekšējā vakarā internetā parādījās dalībnieku saraksts un, to caurskatot, sapratu, ka, ja vien sacensību dienā nepieteiksies vēl kāds spēcīgs skrējējs, tad uzdevums Jūrmalai būs finišēt trešajā vietā. Uz starta līnijas stāvot, manīju, ka klāt neviens nācis nav un tad nu nācās vien ar uzdoto uzdevumu tikt galā.

Distance divi 10,55 km apļi. Sākums nedaudz pa smiltīm, tad Dzintaru, Bulduru prospekta asfalts ~5-6km garumā, tad asfaltēts veloceliņš ~2-3 kilometri un beigās skrējiens atkal pa pludmali ~2 kilometri. Jau no paša starta, kā jau gaidīts, skrējienu krietni ātrāk uzsāka Valērijs Žolnerovičs un Jānis Višķers, kuriem līdzi aizskrēja arī Dmitrijevs Andrejs, kurš līdzīgi visai strauji iesāka arī pirms nedēļas Kuldīgā. Tālāk jau skrēju es kopā ar vēl četru skrējēju grupiņu. Sākotnēji temps līdzīgi kā Kuldīgā bija ļoti mierīgs, un droši vien gan tas, gan arī ne tik karstais laiks arī pārējiem deva vairāk spēka, jo mūsu piecu cilvēku grupiņa pirmo biedru pazaudēja vien pēc ~6 kilometriem, kad uz veloceliņa nedaudz pieauga temps, nākamais atkrita pēc uzskriešanas uz pludmales, un pirmo apli nobeidzām triju cilvēku grupiņā, bet priekšā jau nepilnas pusminūtes attālumā vīdēja arī trešajā vietā skrienošais Dmitrijevs, kurš nu jau bija krietni tuvāk nekā pēc skrietiem 5-6 kilometriem.

Tad nu bija skaidrs, ka otrajā aplī būs jātiek prom no maniem līdzskrējējiem, gan arī jānoķer trešā vieta, un, izgriežoties uz Dzintaru prospekta, jūtami pieliku ātrumā un mani līdzskrējēji sāka pamazām attālināties, savukārt priekšā skrienošajam sāku tuvoties diezgan strauji un jau pēc aptuveni diviem trim kilometriem viņu biju noķeŗis, un lai arī pirmajā mirklī šķita, ka viņš iesēžas aizmugurē man, tomēr pavisam drīz jau skrēju viens pats kopā vien ar riteņbraucēju, kurš bija nozīmēts pavadīt trešajā vietā skrienošo. Līdz skrējiena beigām gan vēl bija atlikuši aptuveni 6 kilometri, tomēr sapratu, ka spēka uzņemtā ātruma noturēšanai vajadzētu pietikt un, lai arī no sekotājiem turpināju atrauties un būtu varējis arī uz beigām piebremzēt, tomēr drīz vien sapratu, ka būtu neslikti noskriet ātrāk par Kuldīgas rezultātu, tāpēc arī pēdējos kilometrus pa smiltīm skrēju pilnā ātrumā, lai arī līdzjutējiem un skatītājiem prieks.

Finišēju ar rezultātu 1:13:36,81, kas ir par divdesmit sekundēm ātrāk kā pirms nedēļas Kuldīgā, līdz ar to arī mazo uzdevumu, uzlabot Kuldīgas rezultātu arī izdevās izpildīt godam. Tālāk jau sekoja pārģērbšanās, slēpšanās no lietus, kurš vēlreiz atveldzēja Jūrmalu šajā karstajā dienā, apbalvošana, došanās mājup un mazās svinības ar kūku un šampanieti kopā ar maniem foršajiem līdzjutējiem, bez kuriem skrējiens nebūtu iedomājams - paldies viņiem.

Nu un tagad, kad šis pusmaratons ir garām, jāskatās tālāk uz priekšu. Augustā gan pusmaratonu vairs nebūs, bet Valmierā 19.septembrī gan skriešu. Un varbūt tur būs jāmēģina noskriet tuvāk savām spējām, tuvāk savam pērnā gada Valmieras rezultātam, jo kā nekā arī te Jūrmalā otro apli noskrēju gandrīz par divām minūtēm ātrāk nekā pirmo. Tā ka skrējieniem vēl nebūt šogad punkts nav pielikts, bet nu pāris nedēļas vismaz sacensībās mani varēs manīt atkal ar karti rokā. Nu kaut vai jau šonedēļ, kad nedēļas nogalē būšu Apē "Malienas kausā".

Un te vēl dažas bildes no vakardienas skrējiena:

Par treneriem

Pirms kāda laika kāds komentētājs lūdza, lai uzrakstu savas domas par trenera nozīmi orientēšanās sportā. Jau toreiz man likās, ka atbilde ir diezgan viennozīmīga, lai gan patiesībā, tas jau laikam katram ir diezgan individuāli.

Manuprāt, īsais raksturojums trenera sūtībai ir būt atbalstam treniņu procesā. Vai nu tas ir psiholoģiskais atbalsts, vai arī atbalsts tehnisko un/vai fizisko spēju uzlabošanā, tomēr pēc būtības tas ir atbalsts lietās, ar ko pats sportists nespēj tikt galā. Jā, protams, sportisko gaitu sākumā atbalsts ir nepieciešams praktiski visās jomās, galu galā treneris arī bieži vien ir tas, kas Tevi "velk" uz treniņiem un notur Tevi sportā, taču tālāk jau, laikam ejot, manuprāt, treneris būtu vajadzīgs, lai sniegtu palīdzību lietās, kur bez palīdzīgas rokas neiztikt.

Kā jau vairākas reizes savās pārdomās arī šeit nākas vēlreiz pieminēt to, ka orientēšanās sportu veido divas daļas - fiziskās spējas un orientēšanās iemaņas. Laikam ejot, man ir nostiprinājusies pārliecība, ka fiziskā ziņā labākais treneris sev vari būt pats, jo galu galā, kurš tad vēl labāk pārzina Tavu organismu, ja ne vien pats. Tāpēc, ja vien ir kaut mazākā saprašana par fizisko treniņu metodēm un principiem, tad šajā jomā bez trenera var iztikt gluži labi. Ja vēl garākos treniņus vari skriet kopā ar kādu, vai vēl ideālāk kopā ar kādu, kurš Tev ar velo brauc līdzi, uzmundrina un iedod padzerties, tad pat šādos psiholoģiski grūtākos treniņos bez papildus atbalsta trenera veidolā var iztikt.

Nu un otra puse ir orientēšanās iemaņu uzlabošana. Un tieši šī lieta ir tā, kur, manuprāt, bez trenera neiztikt. Es labi zinu, ka varētu izdomāt dažnedažādus treniņus orientēšanās tehnikai - līdzīgus, kā esmu pa šiem gadiem gan pats pieredzējis, gan citur novērojis, tomēr viss, kas saistīts ar treniņiem kartē nav vairs tik vērtīgs, ja kartes, distances esi plānojis un zīmējis pats, punktus mežā licis pats un pēc tam pats to visu pats arī skrējis. Tad plānošanas procesā jau veiktos ceļus bieži vien esi izplānojis un treniņš sanāk ar daudz mazāku pievienoto vērtību. Tā nu lūk, tieši šis sagatavošanas darbs ar kartēm, distancēm un punktu likšanu, manuprāt, ir tā lieta, kur treneris orientēšanās sportā ir nepieciešams visvairāk.

Tāds nu apmēram ir mans skatījums par treneriem orientēšanās sportā. Lai gan neapšaubāmi ik pa laikam cilvēks no malas ir noderīgs, lai novērtētu Tavu veikumu un norādītu uz kļūdām. Pilnīgi iespējams, ka daudziem ir liela nepieciešamība, ka treneris regulāri raksta arī treniņplānu, un daudz vairāk iesaistās treniņprocesā, nekā es esmu to minējis, taču, kā jau sākumā minēju, tas tomēr ir katram diezgan individuāli. Šaubu gan nav par to, ka treneris vai varam to nosaukt arī par menedžeri ir visai neatsverams dažādos plānošanas jautājumos - nometnes, sacensības, sponsori, naudas utt., taču tas jau ir cits līmenis, citi rezultāti...

Varbūt arī Tev, manu dārgo lasītāj, ir ko teikt treneru jautājumā? Kādu Tu redzi vai esi uz savas ādas pieredzējis trenera lomu orientēšanās sportā?

Kuldīgas pusmaratons - uzdevums izpildīts

Starts

Sestdien pieveicu savu šī gada pirmo pusmaratonu - Kuldīgā, un patiesībā tas izdevās pat labāk kā bija plānots. Organizatori maču reklamēja kā Baltijas karstāko pusmaratonu, un, lai arī no paša rīta Kuldīgai apkārtējās pilsētās pat šur tur plosījās negaiss, tomēr Kuldīgā, protams, skrējiens iztika bez lietus, un skrējiens, kā jau tika paredzēts, norisinājās 30 grādu karstumā. Par laimi sauli daļu laika aizklāja mākoņi, tāpēc tiešos saules staros, kur karstums būtu vēl lielāks, tik daudz skriet nesanāca, bet karsti bija tik un tā. Tāpēc jāsaka liels paldies Lidai, Sabīnei, Ilgai un Egijai par cītīgo fanošanu un dzirdināšanu trases malā, kā arī Kasparam Kārkliņam par dzirdināšanu Ventas otrā krastā, kur organizatori nez kāpēc dzirdināšanu nebija saorganizējoši. Normālos laikapstākļos varbūt arī būtu ok, jo tāpat dzerampunkti bija katra 5,3km garā apļa pašā sākumā un apmēram pēc trīsarpus kilometriem, kā arī daudzviet bija iespēja atvēsināties kaut nedaudz trases malās uzrīkotajās "dušās", kur vietējie kuldīdznieki laistīja skrējējus ar dārza šļūtenēm, taču šādā karstumā tik un tā dzert vajadzēja daudz un dikti tāpēc dzerampunkts Ventas otrā krastā būtu lieti noderējis daudziem sportistiem.

Pirms skrējiena biju cītīgi izpētījis dalībnieku sarakstu, un bija skaidrs, ka varētu cīnīties par 5.vietu skrējiena kopvērtējumā (aiz pagājušā gada uzvarētāja no Baltkrievijas, viena Lietuvas sportista, kā arī mūsu pašu Valērija Žolneroviča un Mareka Florošeka) un trešo vietu Latvijas skrējēju ieskaitē, jo kā nekā šis paralēli bija arī Latvijas čempionāts pusmaratonā. Tāds tad arī bija skrējiena galvenais uzdevums- - finišēt kā trešajam latvietim, īpaši arī neuztraucoties par distancē pavadīto laiku. Skrējiena sākums liecināja ka šāds scenārijs varētu arī piepildīties.

Pats sāku salīdzinoši mierīgi, negribēdams šādā karstumā pārķert jau sākumu, un man blakus iekārtojās Jānis Arseņikovs, kurš arī, manuprāt, bija mans galvenais sāncensis par 5.vietu. Pēc pirmā kilometra bijām 8.un 9.vietā, vēl pēc diviem kilometriem apdzinām divus priekšā skrejošos, un vēl pēc aptuveni pusotra kilometra pieķērām arī piektajā vietā skrienošo sportistu, kurš uz brīdi iesēdās mums astē, taču vēl pēc kāda kilometra no mūsu grupiņas atkrita. Skrējiens pirmajā un otrajā aplī likās pārsteidzoši viegls, un jau otrā apļa otrajā pusē, kad trase veda kalnā nedaudz atrāvos no mana līdzskrējēja un tālāk jau skrēju viens pats, otrā apļa beigās apdzenot dažus skrējējus, kas tajā brīdī beidza savu pirmo apli.

Pārskrienot Ventas tiltu trešo reizi, pamanīju, ka man pretī soļo Lietuvas sportists, kurš, kā man šķita, sākumā bija aizskrējis kopā ar līderiem. Pēc pārdesmit metriem malā stāvošie vīri man rādīja, ka esmu ceturtais, līdz ar to par lietuvieti mans minējums bija pareizs, un viņam izstājoties no distances, biju pacēlies uz 4.vietu. Trešajā aplī, tālāk skrienot, jau sāka palikt grūtāk, taču joprojām kustējos uz priekšu diezgan raiti, ik pa brīdim arī uzmundrinot sev pazīstamos skrējējus, kurus apdzinu par apli, kā arī aktivizējot'un pamājot līdzjutējiem trases malā.

Uzsākot pēdējo apli, sapratu, ka vairs atlicis pavisam maz, taču, atminoties lūzienu šī gada Vaidavas skrējiena pēdējos kilometros, sapratu, ka grūtākais, iespējams, vēl tikai priekšā, tāpēc pārāk sapriecāties vēl nevar. Ventas tilta otrā galā padzēros no Kaspara sniegtās pudeles, un, kad viņam prasīju, vai nākamais tālu, ar to domājot aiz sevis skrienošo, viņš uzsauca, ka tik tuvu neviena nav, bet 5.vieta esot netālu. Tajā brīdī zināju, ka it kā skrienu pa ceturto vietu, tāpēc aizmugurējais laikam ir kaut kur tuvumā. Taču kā izrādījās Kaspars laikam bija domājis priekšā skrienošo, jo vēl pēc aptuveni kilometra pamanīju pa gabalu Mareku Florošeku. Tajā brīdī redzēju, ka viņam blakus brauc velobraucējs un nodomāju, ka tas gan nav forši, ka viņu pavada riteņbraucējs, jo nolikumā bija skaidri uzrakstīts, ka ar velo pavadīt aizliegts, taču tad sapratu, ka tā taču ir trešā vieta un pirmos jau vienmēr pavada ar velo organizatori. Marekam pietuvojos diezgan strauji, taču kad tiku viņam pussoli priekšā, viņš mani pamanīja un ieslēdza atpakaļ savu īsto ātrumu un uzreiz atkal izveidoja atstarpi apmēram 50-100 metrus. Tālāk jau ik pa laikam dzirdēju no malas saucienus, ka trešā vieta tepat jau ir, taču neviens jau nezināja, ka vienreiz jau biju viņu noķēris. Otreiz skrienot, gar Kasparu, viņš uzsauca, ka nākamais esot vairāk kā 2 minūtes aiz muguras, un tad jau sapratu, ka ceturtajā pozīcijā arī izdosies finišēt, lai gan tik un tā palika tā nedrošības sajūta, ka varbūt kāds vēl noķer, un atpakaļ tā arī ne reizi nepaskatījos visa skrējiena laikā, piedevām pēdējo taisni pa gājēju ielu vēl uzskrēju ātrāk, nu kā finišam pieklājas.

Pēdējā aplī skrienot, nospriedu, ka būtu labi paskriet zem stundas un piecpadsmit minūtēm, taču finišā savu pulksteni apstādināju ar laiku 1:13:57. Pēc tam skatot oficiālos rezultātus redzēju, ka esmu bijis laikam viens no nedaudzajiem, kurš ar katru apli tempu bija nedaudz kāpinājis (apļa laiki - 0:18:18, 0:18:48, 0:18:32, 0:18:21 - pirmais bija nedaudz īsāks nekā pārējie). Lai arī rezultāts ir patālu no pērn Valmierā sasniegtā, tomēr optimālā kondīcijā šobrīd vēl neesmu tik un tā, un arī karstums droši vien kādu lieku minūti rezultātam pielika, kā nekā arī pērnā gada uzvarētājs šogad skrēja vairāk kā divas minūtes lēnāk kā pirms gada. Taču Kuldīgas trase man patika, un domāju, ka šeit noteikti atgriezīšos vēl.

Lai vai kā, esmu ļoti priecīgs gan par ceturto vietu absolūtā vērtējumā un saņemto naudas balvu, gan arī par trešo vietu Latvijas čempionāta ieskaitē. Patiesībā ir diezgan interesanti, ka šogad orientēšanās pie Latvijas čempionāta medaļas man vēl nav izdevies tikt (pavasarī LČ orientēšanās sprintā paliku sestais, bet garajā distancē - ceturtais), taču skriešanā esmu ticis pie bronzas medaļas Latvijas čempionātā. Kas zina, varbūt tā ir kāda zīme...