Uzdrošinies noskriet pusmaratonu

Turam tempu pusmaratonā

Nedaudz vairāk kā desmit pēdējās nedēļas paralēli tam, ka pats cītīgi trenējos savam maratonam, pavadīju cītīgi sekojot līdzi tam, kā trenējas pulciņš cilvēku, kas sev par mērķi bija nolikuši Nordea Rīgas maratonā noskriet sava mūža pirmo pusmaratonu, pateicoties VSK Noskrien rīkotajai akcijai "Uzdrošinies noskriet". Jau akcijas pašā sākumā tiku iesaistīts tajā arī kā sava veida konsultants, un, lai arī konsultēšana bija tāda epizodiska, tomēr paspēju ar akcijas dalībniekiem kopīgi pieveikt vienu koptreniņu Ogrē, kā arī akcijas noslēgumā - Nordea Rīgas maratona pusmaratona distancē, pieveikt šo distanci kā tempa turētājs.

Pastiprinātu interesi par akcijas norisi, protams, veicināja tas, ka tajā piedalījās arī Zane, taču brīdī, kad tiku informēts par plānoto akciju par viņas dalību vēl nezināju, bet jau tad man šķita, ka šāds pasākums jebkurā gadījumā ir varen laba lieta. Man ir patiess prieks, ka pēdējos gados skrienošu cilvēku paliek arvien vairāk, un viņi, šķiet, arvien vairāk saprot to, ka uzturēt sevi fizsikā formā ir nevis sarežģīti un grūti, bet patīkami un noderīgi. Pēdējos divus gadus kopš Ogres stadions ir ticis pie jauna seguma, vakaros regulāri var sastapt skrējējus - ātrākus, lēnākus, jaunākus, vecākus, tievākus, resnākus - pavisam dažādus, bet viņiem visiem ir kopīgs mērķis - izkustēties. Protams, tuvojoties kādam lielākam skriešanas pasākumam, skrējēju skaits stadionā pieaug, taču pat ziemā apkārt stadionam varēja manīt skrējēju iemītu taciņu sniegā, kas nozīmē, ka pie sevis uzturēšanas formā tiek domāts arī tad, kad sacensību sezona vēl lielā gabalā, un tas patiešām ir ceļš uz veselīgāku dzīvesveidu.

"Uzdrošinies noskriet" akcijā katrs akcijas dalībnieks saņēma 10 nedēļu garu individuālu treniņplānu, kas, skrienot 3-4 reizes nedēļā, ļautu sagatavoties tam, lai Nordea Rīgas maratonā varētu noskriet pusmaratonu. Un, lai arī 10 nedēļās ikdienā mazaktīvam cilvēkam sagatavoties pusmaratona pieveikšanai, it sevišķi, ja iepriekš ar sportu draugos nav būts, varētu būt pagrūti, taču akcijas dalībnieki pierādīja, ka ar apņēmību, cītīgu treniņplāna izpildi un skaidri nospraustu mērķi pusmaratonu pieveikt ir pilnīgi iespējams, un visi trīspadsmit, kas izgāja uz starta, šo distanci pieveica  ātrāk par 2 stundām un 45 minūtēm, bet dažs labs pat spēja iekļauties 2 stundās. Un tas nozīmē, ja Tu, mans lasītāj, esi domājis par to, ka kādreiz būtu forši noskriet pusmaratonu un varbūt jau esi skrējis īsākas distances, bet kam garākam līdz šim dūšas nav pieticis, tad zini, ka tas ir pavisam reāli un šie trīspadsmit jaunie pusmaratonisti ir lielisks piemērs un var kalpot kā labs pamudinājums uzstādīt jaunu sportisko mērķi arī Tev.

Man pašam sekošana līdzi akcijas dalībnieku treniņiem deva lielisku ieskatu tajā, kā treniņprocess norit tiem, kam skriešana nav ikdienas sastāvdaļa, vērot kā nedeļu no nedēļas uzlabojas viņu fiziskā kondīcija un pieaug sajūsma par skriešanu un pārliecība tam, ka pusmaratonu pieveikt pa spēkam ir arī viņiem. Protams, kā jau katrs treniņprocess, arī akcijas dalībniekiem bija savi kāpumi un kritumi, bet galu galā mērķis tika sasniegts un pusmaratons noskriets un ceru, ka arī turpmāk viņi savus skriešanas apavus aus kājās tikpat cītīgi kā pēdējo desmit nedēļu laikā.

Beigu atkāpei vēl tikai jāpiemin, ka kā atspaids gan akcijas dalībniekiem, gan pārējiem Nordea Rīgas pusmaratona dalībniekiem šogad pirmo reizi Rīgas maratona laikā pusmaratona distancē devās arī trīs tempa turētāju grupiņas, kas palīdzēja noturēt tempu, lai finišs tiktu sasniegts ātrāk par 1:45, 2:00 vai 2:15 - atkarībā no katra individuālajām spējām. Starp puišiem ar baloniem uz muguras, kas skrēja 1:45 tempā biju arī es, un līdz ar to visa šī akcija izvērtās ne tikai kā iespēja vērot ierindas skrējēju treniņprocesu, bet būt starp viņiem arī sacensībās, kas parasti man iet secen, jo it sevišķi Latvijā pārsvarā sanāk skriet tuvāk priekšgalam, kur nereti skriet sanāk, īpaši apkārt nevienu neredzot. Tad nu šī bija lieliska iespēja, skrienot priekš manis pietiekami mierīgā tempā, izbaudīt skrējienu kopā ar veselu jūru skrējēju, uzmundrināt viņus, kad uz beigām kļūst grūti, ik pa brīdim cenšoties aktivizēt skatītājus trases malā, kas kopumā bija aktīvi tikai brīžos, kad garām skrēja viņiem zināmie skrējēji, pārmijot pa kādam vārdam ar dalībniekiem (sanāca pat aprunāties ar kādu maratonistu no Austrālijas un Latvijā dzīvojošu pusmaratonistu no ASV), un tam visam pa vidu, cenšoties noturēt vienmērīgu tempu visas distances garumā, kas visnotaļ sekmīgi izdevās, un finiša līniju sasniedzu 10 sekundes pirms pulkstenis rādīja stundu un 45 minūtes un, kas zina, varbūt kādam tieši mani baloni palīdzēja noskriet sev iecerētajā laikā.

Baltijas čempionāts Kuršu kāpā

Ceļā uz karšu maiņu

Pērn Baltijas čempionātu orientēšanās sportā (BČ) izlaidu tā iemesla dēļ, ka doties uz Igauniju un skriet pa pilnīgi zaļu karti, man nebija ne mazākās vēlmes. Šogad vienu brīdi arī apsvēru domu, ka nez vai uz BČ braukšu, jo Lietuvā šis čempionāts vienmēr ir izcēlies ar visai neskrienamiem apvidiem. Taču uzzinājis, ka šogad čempionāts notiks Kuršu kāpā sapratu, ka Baltijas čempionātā labprāt uzskrietu. Kuršu kāpā un tieši Juodkrantē, kur tika plānota garā distance, biju skrējis tālajā 2001.gadā, un atmiņas kā arī tā apvidus kartes liecināja, ka, lai arī kalni tur nav mazi, tomēr mežs ir skrienams (kā jau pie jūras), kas nozīmēja to, ka man tur varētu patikt, jo pa zaļiem mežu biezokņiem jāblandās nebūtu un sanāktu arī paskriet nedaudz ātrākā tempā. Kad tapa skaidrs, ka maija sākumā skriešu maratonu, kā arī parādījās iespēja izbaudīt tempa turēšanu un skrējēju atbalstīšanu Rīgas maratonā - dienā, kad BČ notika stafete, tad pieņēmu lēmumu, ka startēšu tikai BČ garajā distancē. Jāpiemin, ka šāds lēmums visticamāk bija pareizs, jo organisms pēc Diseldorfas maratona nepavisam neatjaunojas kā varētu vēlēties - ja kājās maratona paliekas varēja just vien 4-5 dienas pēc maratona, tad pulsa novērojumi liecina, ka pārējam organismam vēl kāds laiks atelpai ir vajadzīgs, un noteikti, ka divu dienu skriešana sacensību režīmā par labu nākusi nebūtu.
Praktiski visa latvijas izlase uz Kuršu kāpu devās jau piektdien pa dienu ar kopējo autobusu, savukārt es ceļā Lietuvu devos piektidenas vakarā pēc darba, pārnakšņojot Kurzemē, un no rīta dodoties ar auto tālāk jau uz Kuršu kāpu. Tā kā līdzi braucošie līdzjutēji pildīja arī šofera funkcijas, tad braukšana īpaši nenogurdināja un skriet biju gatavs. Kā jau iepriekš biju prognozējis, tad izšķirošā nozīme uz gala rezultātu bija skriešanas ātrumam, ne tik daudz orientēšanās prasmēm, kaut arī neskatoties uz to, bez kļūdām neiztika, kas pāris pozīcijas rezultātu tabulā prasīja tik un tā.
Pētot etapa laikus, šķiet, ka sācis biju diezgan prātīgi, jo, lai arī uz pirmo punktu kļūdu īsti nebija, vien nedaudz sabremzēja skriešana cauri "zaļajam" etapa vidū, bet labākajam splitam zaudēju vairāk kā minūti. Etapu uz otro punktu šķērsām milzīgajai nogāzei biju jau paredzējis, pētot veco kati, un izšķiros iet gravai apkārt, kas lai arī bija varbūt 10-15 skeundes lēnāks variants, tomēr domāju, ka nogāzes pievarēšana būtu atstājusi daudz jūtamākas sekas turpmākajā distances daļā. Turpmākajā distances daļā kļūdu ziņā bija neliela neprecizitāte uz 4.KP, izskrienot uz elektrolīnijas; saminstināšanās pirms sestā KP; neliela kļūda 7.KP rajonā; neveiksmīgi realizēts variants uz 8.KP, kur, lai arī biju izplānojis izskriet vairāk pa kreiso pusi, tomēr sanāca pārāk daudz pa kreisi, ieskrienot apdzīvotajā teritorijā, un uz brīdi pat neizprotot karti, pazaudēju savu atrašanās vietu. Uz 10.KP arī sanāca diezgan nepārliecināts skrējiens, jo punktu gribēju meklēt krietni agrāk un vairākas reizes sabremzējos. Labi, ka priekšā redzēju Kristu, kura arī devās uz to pašu punktu un radīja pārliecību, ka punkts tomēr ir vēl uz priekšu.

Karte - 1.aplis

Karte - 2.aplis

Uz 12.KP pēc paviesošanās skatītāju punktā atkal bija pagarš etaps pret kalnu, taču etaps šķērsoja apvidus daļu, kur bija jāšķērso vairākas nogāzes un kāpumi, kurus man bija kartē grūti izšķirt vienu no otra, un līdz ar to ar varianta izvēlēšanos viegli nevedās. Sākumā gribēju skriet kalnā pirms 20.KP pa taku, tad izlēmu, ka tomēr iešu kalnam gar malu, bet tad, uzskrienot vienā no kāpumiem un izskrienot uz viena no ceļiem, pazaudēju savu atrašanās vietu, jo nevarēju saprast, uz kura ceļa īsti esmu. Nometot tempu turpināju skriet punkta virzienā, un uzvedoties ļoti nepārliecināti, beigu beigās nonācu uz vajadzīgās takas un punktu paņēmu. Patiesībā, ja etapu būtu sākotnēji izplānojis, kā to veicu, tad darot to pilnā ātrumā un ar pārliecību, variants būti ļoti labs, taču mana nesaprašanās ar karti prasīja krietni ilgāku laiku, lai šo etapu veiktu.
Tālāk jau no 13.KP sākās puķīte, kur nedaudz par daudz pa labi uzgāju kalnā uz 15.KP. Atlikušā distance līdz kartes maiņai pēc 21.KP tika vairāk vai mazāk veikta bez kļūdām, vien uz 21.KP nedaudz par daudz pa kreisi izgāju. Kartes maiņā dzirdēju, ka man uzsauc, ka esot nedaudz jāuzspiež, un tad nu kalnu uz 22.KP atstrādāju diezgan kārtīgi, bet kādas 10-15 sekundes pazaudēju punkt arajonā, ielienot pa labi no punkta esošajās eglēs un punktu tur neatrodot. Garais etaps uz 24.KP solīja kārtīgu skriešanu pa ceļiem, un to arī diezgan labi realizēju - vismaz etapa vidus daļā, jo izejot no 23.KP atkal uzdūros aizliegtajai teritorijai, kurai nācās apskriet pa malu, savukārt īsi pirms paša punkta uzreiz aiz elektrolīnijas izdomāju, ka jānogriež stūris un nācās paņemt vienu lieku kāpumu. Ceļā uz šo satiku pretī skrienošo Andri Jubeli, kurš startēja 6 minūtes pirms manis, un šķita, ka nedaudz esmu tuvāk kā 6 minūšu attālumā (reāli bija ap piecarpus minūtēm), bet uz pēdējiem trīs punktiem kopumā pazaudēju vēl ap 50 sekundēm - par ātru nogāju no takas uz 27.KP, par zemu iznācu pie 28.KP, un izskraidījos pa smiltīm uz otru pusi no punkta pie pirmspēdējā punkta), kā rezultātā finišēju 15.sekundes aiz Andra Kivlenieka, un 5 sekundes aiz Andra Jubeļa kopumā 17.vietā ar rezultātu 1:34:07 (1.vieta Olle Karner - 1:26:15), kas man deva sesto rezultāu no Latvijas sportistiem.
Kopumā ar rezultātu esmu vairāk vai mazāk apmierināts, kaut arī daudzās "bakstīšanās" un "raustīšanās" distances laikā, domāju, prasīja diezgan daudz laika un kļūdās savācas vismaz četras minūtes. Distances beigās gan jutu, ka varētu vēl skriet, kas nozīmē, ka izturība ir, bet ātruma tomēr nedaudz pietrūkst. Bet prieks, ka rezultātu blīvums liecina, ka augstā līmenīir gatavi skriet daudzi, un prieks arī, ka otrajā dienā stafetē divas Latviajs vīru komandas spēja ieskriet pirmajā trijniekā. No orientēšanās atpūta tagad visticamāk līdz Latvijas čempionātam, kur vismaz sprinta distancē startēšu noteikti.

Diseldorfas maratons 2011

Tā kā blociņa uzturētājs blogger.com veiksmīgi bija nozaudējis manu maratona ierakstu kopā ar visiem komentāriem (bija atlicis vien raksta melnraksts ar pusi teksta), tad publicēju to no jauna (otro pusi aizņēmos no noskrien.lv, kur tas tika pārpublicēts vēl pirms nozušanas). Sākotnējie komentāri ir atjaunoti no e-pasta, vien īstie vārdi varētu būt pazuduši. Blogger.com glabātā statistika arī zudusi.

Aizvadītajā svētdienā par manu līdz šim grūtāko, karstāko un lēnāko maratonu kļuva Diseldorfas maratons, kurā finišēju 14.vietā ar rezultātu 2:32:32 (13.vieta no vīriešiem, 4.vieta no Eiropas sportistiem (neskaitot divus turkus, kas pie Eiropas sportistiem nez vai īsti pieskaitāmi).

Maratona trase

Pagājušajā rudenī pēc sava pirmā maratona Florencē pieveikšanas kļuva skaidrs, ka maratonu gribu skriet vēl, un tā nu ziemas un pavasara treniņi tika aizvadīti ar galveno domu par maratonu kaut kad pavasarī. Iespējamo pavasara maratonu loks tika apzināts jau laicīgi, bet galu galā izlēmu par labu Diseldorfas maratonam, kas solīja gan interesantu, gan ātru trasi. Šai izvēlei par labu liecināja arī ērtā nokļūšana Diseldorfā, jo no Rīgas uz Diseldorfas apkaimi tiešie reisi ir gan Airbaltic, gan Ryanair. Un viens no izvēles kritērijiem bija arī tas, ka maija sākumā noteikti tur vēl nebūs tik karsts kā, piemēram, kādā Itālijas maratonā šajā laikā, taču tieši šis punkts nepiepildījās, un nedaudz, iespējams, arī “iegrieza” ātrāka rezultāta sasniegšanai.

Trenējies biju diezgan daudz, noteikti vairāk kā pirms Florences, taču mazāk noteikti bija ātruma treniņu, jo ziema ātrumus ļauj skriet mazāk kā būtu vajadzīgs, taču tik un tā bija doma, ka vismaz minūtes divas no Florences rezultāta (2:26:19) spētu nomest. Un, lai arī jau pirmsmaratona nedēļā redzēju, ka laika prognoze sola ne to labāko laiku maratonam ar stipru vēju un lielu sauli, tomēr tik un tā saglabāju domu, ka Florences rezultātam būtu jākrīt. Klāt gan arī nāca noteikti psiholoģiskais spiediens pašam uz sevi, ka jānoskrien labāk kā pirmajā reizē – lai gan, protams, skriet pirmajā reizē, kad neko par distanci nezini ir daudz vieglāk tajā ziņā, ka nekas jau neierobežo, nav konkrētas nojausmas par to, cik ātri vari noskriet maratona distanci, un bieži vien debijas emocijas palīdz noskriet ātrāk. Tad nu pieļauju, ka papildu stress un laikapstākļu neņemšana vērā arī bija galvenie iemesli, kāpēc neizdevās vismaz atkārtot pirmajā maratonā iespēto.

Startā kopā ar elites skrējējiem

Ja konkrētāk par notikumiem Diseldorfā, tad ceļojums uz Vāciju sākās piektdienas vakarā ar Ryanair lidmašīnu dodoties uz Dusseldorf-Weeze lidostu, kas atrodas aptuveni simts kilometru no Diseldorfas. Pirmā nakts tika pārlaista lidostas tuvumā esošajā hostelī un jau sestdienas rītā devāmies ar autobusu uz pašu Diseldorfu. Pirmais mērķis Diseldorfā bija maratona EXPO apmeklēšana, kur bija jāsaņem starta numurs un bija arī doma kaut ko nopirkt no skriešanas inventāra, jo parasti šajos EXPO daudzas skriešanas preces ir par izpārdošanas cenām. Ar iepirkšanos gan nekas dižs nesanāca, vismaz tajā ziņā, ka caurmērā cenas šķiet bija reizes divas augstākas kā, piemēram, marta beigās Varšavas pusmaratona EXPO. Taču, neskatoties uz to, pie jauna skriešanas krekliņa tiku – bija palicis pēdējais ar akcijas cenu. Jautrāk gāja ar numura saņemšanu, jo, piesakoties, biju norādījis savu Florences rezultātu kā labāko sasniegumu, un tā kā starta koridoru piešķiršana sākās no 2:30 rezultātu īpašniekiem, tad bija cerības, ka varētu tikt pašā priekšā kopā ar elites sportistiem. Protams, kaut ko viņi līdz galam izdarījuši nebija, jo par šo jautājumu viņiem rakstīju vēl papildus arī e-pastā, un uz numura vispār nebija nekādas atzīmes, kurā koridorā man jāstājas, kas nozīmēja, ka teorētiski man pienāktos stāvēt pašās beigās kopā ar debitantiem. Par laimi pēc nelielas izskaidrošanās man uz numura uzrakstīja, ka priekšā varu stāvēt un pateica, ka “pašā priekšā, tur redzēsi daudz kenijiešus, un tur ej arī tu!”.

Rheinturm

Pēc EXPO apmeklējuma devāmies uz viesnīcu un uzreiz devos arī nelielā 20 minūšu skrējienā pa viesnīcai tuvējām ieliņām. Skrējiena laikā sanāca arī nedaudz paskriet pa maratona trasi, jo tieši blakus viesnīcai bija maratona trases 23.kilometra atzīme un arī dzirdināšanas punkts, un tad nu sanāca, ka mazu daļiņu no trases biju iemēģinājis jau sestdienas skrējienā. 20 minūtēs paspēju nosvīst ne pa jokam un sapratu, ka maratona dienā skriešana būs patiešām grūta – lai arī startā 9:30 no rīta saule vēl varētu nebūt pieņēmusies pilnā spēkā, tomēr tik un tā bez mākoņiem debesīs ēnu atrast varētu būt pagrūti. Vakarā vēl aizbraucām līdz centram, kur ieēdām pusdienas un uzbraucām lielajā Diseldorfas tornī (Rheinturm), no kura varēja izpētīt praktiski visu maratona distanci, jo no 168 metru augstumā esošā skatu laukuma varēja redzēt Diseldorfu pilnā plašumā.

Maratona rītā tika ieturētas brokastis un īsi pirms deviņiem devos uz maratona starta vietu, kas bija salīdzinoši netālu no mūsu naktsmītnes.Diseldorfas maratona ietvaros bija gan maratona distance, gan maratona stafete, gan bērnu skrējiens, kā arī maratons ratiņos braucošajiem ar kustību traucējumiem, piedevām tam maratona distanci veica arī pārdesmit sportistu uz vienriteņiem. Starts gan visām šīm distancēm bija dažādos laikos, bet kopumā bija solīts, ka startēšot ap 12000 sportistu, no tiem ap 3800 bija pieteikušies maratona distancei. Cik daudzi izgāja uz starta, īsti nezinu, bet karstuma dēļ daļa izstājās, un maratonā līdz finišam tika 2593 dalībnieki.

Uzņemam pirmsstarta enerģiju no kosmosa

Startā kā jau bija plānots stāvēju kopā ar elites sportistiem un sportistēm, kas kopā ar saviem tempa turētājiem (pace makers) bija, šķiet, ap cilvēkiem 30-40. No tiem apmēram 2/3 bija Āfrikas pārstāvji, uz kuru fona jutos kā baigais milzenis, jo augumā visi, lielākoties bija par mani galvas tiesu īsāki. Pirms paša starta tika iepazīstinātas TV kameras ar vadošajiem sportistiem, gan pagājušā gada sieviešu uzvarētāja (šogad līdz finišam netika), gan austriešu maratonists, kurš ar melna flomāstera palīdzību bija visas rokas norakstījis ar savu plānoto grafiku un gatavojās skriet zem 2:10 (pie 25.km karstuma dēļ gan viņš esot zaudējis samaņu, un lai arī sveiks un vesels, bet maratons viņam tur arī bija beidzies). Kā izrādās tad tiešajā pārraidē, ko rādīja interneta TV, arī mani šeit fonā esot varējis redzēt.

Tā nu visbeidzot starts, un maratons var sākties. Elites vīri, protams, pa priekšu un skatienam pazuda diezgan drīz, aiz muguras elites sieviešu grupiņa (arī skatienam (skatoties paŗ plecu) pazuda diezgan drīz), un šīm abām grupām pa vidu – galvenā pretendente uz uzvaru sieviešu konkurencē, viņas divi tempa turētāji un viņiem blakus es. Pirmos četrus kilometrus (ceturtais kilometrs pieveda pavisam tuvu lielajai Eirovīzijas arēnai) izmantoju tempa turētāju aizvēju un uz priekšu skrējās viegli un brīvi, neskatoties, ka temps pirmajos kilometros bija pat zem 3’25″. Pie ceturtā kilometra distance pagriezās pretvējā un sieviešu līderes tempa turētāji nedaudz ātrumu samazināja, kaut pats jutu, ka iesāktajā tempā vajadzētu turpināt skriet (šī, iespējams, bija būtiska kļūda, jo, zinot to, ka ārā gaiss sasilts aizvien vairāk, un ēnā pēcpusdienā bija virs +25, tad droši vien arī man vajadzēja piebremzēt). Tā nu pirms 5.km atzīmes pirmajā dzirdināšanas punktā mani trīs līdzskrējēji vēl vairāk sabremzējās un no šī brīža sākās mans maratons vienatnē.

Skats no torņa uz maratona finišu

Devītais kilometrs atkal bija atvedis mūs uz pilsētas centru un te jau sieviešu pirmajai skrējējai priekšā biju ap 15 sekundēm. Desmitais kilometrs veda pāri Reinas upei uz Diseldorfas otru krastu, un tieši 10. un 11.km bija vieni no ātrākajiem, jo tieši šeit stiprais vējš bija tieši mugurā, un 11.km vēl sanāca lejup no tilta. Pie 12.kilometra paskrēju garām kādam ļoti ātri noplīsušam skrējējam, kurš laikam bija sācis manāmi par ātru, pēc tam gan 14. un 15.km bija visai grūti, jo sanāca skriet tieši pretvējā, un par vēja stiprumu liecina tas, ka atšķirība starp skriešanu pa un pret vējam bija tuvu 10 sekundēm uz katru kilometru. Divdesmitais kilometrs veda pa tiltu atpakaļ uz Diseldorfas centru, un arī šis kilometrs bija ļoti grūts, jo sanāca skriet tieši vējā un uz tilta arī nav ne māju, ne koku, kas kaut nedaudz vēju piebremzē. Jau šeit sāku just, ka skriet sāk palikt grūtāk. Pie 20.km atzīmes Zane man piedāvāja cepuri, no kuras gan atteicos, un pasniedza otro želeju (pirmā bija pie 9.km, kuru kādu laiku nesu rokā, bet patiesībā ne viena, ne otra īpaši nepalīdzēja). Drīz vien arī bija pieveikta pirmā puse distances, un tajā brīdī pulkstenis rādīja 1:12:36, kas bija aptuveni 50 sekundes ātrāk kā Florencē pirmā puse (nedaudz savādi, ka Rīgas pusmaratonā tajā pat dienā Biķernieku trasē ar tādu rezultātu būtu pieticis pat otrajai vietai). Pie pusmaratona atzīmes manīju arī vismaz trīs izstājušos sportistus, kas liecināja, ka arī citiem ir grūti, bet nu tajā brīdī šķita, ka, pat noskrienot otro pusi pa 1:14, Florences rezultāts vēl ir sasniedzams.

Drīz pēc tam sāka palikt arvien grūtāk, pie 23.km kā jau plānots paskrēju garām viesnīcai, un puspajokam pazibēja doma, ka varētu tepat arī palikt un tālāk neskriet. Lai arī pie 25.km redzēju, ka kārtējie pieci kilometri laika ziņā vēl it kā īpaši neatšķiras un visu iepriekšējo piecu kilometru posmiem, tomēr jau 25.kilometrs tika veikts ap 3’40″ un tad arī lielākās grūtības tikai sākās.

Tikšana līdz 30.km atzīmei bija diezgan mokoša, saule turpināja karsēt, šķiet, vismaz divas reizes krustojumos gribēju griezties uz otru pusi (par laimi lentas bija priekšā, bet nu karstums uz apziņas spējām sāka iedarboties). Laika ziņā kārtējie pieci kilometri līdz 30.km gan tika veikti vien 50 sekundes lēnāk kā iepriekšējie pieci, bet jau tad sapratu, ka nekas labs nav sagaidāms, un sāka parādīties domas par to, ka varbūt jāstājas laukā. Uzpeldēja arī domas par to, ka varētu pāriet soļos, kaut uz brīdi, jo patiešām ir grūti, bet sapratu, ka pēc tam atsākt skriet būs divtik grūti, bet noiet atlikušos kilometrus (kaut tikai piecus, kad distance pieveda salīdzinoši tuvu finišam) varētu prasīt gaužām daudz laika. Tā nu šo domu no prāta izmetu un, kārtējā dzirdināšanas punktā atveldzējot sakarsušo ķermeni, turpināju savu skrējienu.

Mana ātruma izmaiņa bija vairāk kā jūtama, jo pēc 31.km atzīmes drīz vien mani apdzina sieviešu uzvarētāja, un pat brīdī, kad viņa skrēja man garām, pat nemēģināju ieķerties kaut uz brīdi viņai “astē”, jo nemaz nebiju spējīgs vairs skriet tādā tempā kaut uz brīdi. Manam skatienam viņa pazuda tik pat ātri, kā elites vīri sacensību startā.

Tikšana līdz trīsdesmit piektajam kilometram šķita kā vesela mūžība, un domas par stāšanos laukā parādījās vairākas reizes. Lēns patiesi biju, jo kārtējie pieci kilometri tika pieveikti vairs ar vidējo ātrumu 3’56″. Droši vien, ja pie 35.kilometra Zane nebūtu man iedevusi padzerties ūdeni un ar uzmundrinājuma saucieniem nebūtu uzsaukusi, ka priekšējie izskatoties baigi slikti un baigi plīst nost (apziņa, ka ne man vienam ir grūti) un paziņojusi, ka esot pagaidām 16.vietā, tad droši vien pie 35.kilometra arī maratonu būtu beidzis. Bet nu kaut kur iekšā sēdēja tā apņemšanās maratonu noskriet līdz galam, un skrēju vien tālāk, apzinoties, ka vēl atlikušas gandrīz trīsdesmit mokošas skriešanas minūtes.

Starp 38. un 39.kilometru

Atlikušajā laikā domas tika aizpildītas ar alkām pēc nākamā dzirdināšanas punkta. Tā kā vācieši vismaz dzirdināšanu bija it sevišķi distances otrajā pusē salikuši ik pēc aptuveni divarpus kilometriem, tad dzirdināšanas pauzes beigās bija biežāk un izmantoju tās pēc pilnas programmas, gan nolaistoties kā nākas ar ūdeni, gan nobaudot piedāvāto enerģijas dzērienu Carbo4U, kas ar skābo garšo deva patīkamu atsvaidzinājumu. Pēc 35.km dzirdināšanas punktos piedāvāja arī glāzītes ar CocaCola, to gan skrienot nenobaudīju (pēc finiša gan). Sākot no piektā kilometra pirms beigām ik pēc kilometra uz asfalta parādījās lieli apļi, kas ziņoja, ka līdz finišam atlikuši pieci, četri utt. kilometri, un tas liecināja, ka finišs lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas. Ar lēno skriešanu jau biju samierinājies (skrēju gan cik un kā varēju, gan jau pulss tāpat bija gana iespaidīgs) un pirms 39.km mana personīgā līdzjutēja man vēlreiz pasniedza ūdens pudeli, un vienīgās raizes sagādāja sajūta, ka botā sagriezusies zeķe pamazām rīvē tulznu. Posms no 35. līdz 40.kilometram tika veikts precīzi 20 minūtēs, un visvairāk biju pārsteigts, ka ar visu manu lēno skriešanu joprojām neviens, neskaitot sieviešu uzvarētāju, mani nav apdzinis.

Pēdējos divos kilometros laikam finiša tuvums lika nedaudz palielināt tempu (palielinājums gan vien 8 sekundes uz kilometru, bet nu tik un tā), un tad jau arī finišs beidzot tika sasniegts. Distances otrā puse tika nomocīta bez četrām sekundēm stunda un divdesmit minūtēs, un finiša pulkstenis rādīja kopējo laiku 2 stundas 32 minūtes un 32 sekundes. Ja vien pie 35.km Zanes aprēķini bija pareizi, tad atlikušajos septiņos kilometros vēl divi sportisti bija izstājušies, un finišā ierindojos 14.vietā. Tiku pie savas maratona finišētāja medaļas, un tālāk jau diezgan garš posms bija veicams starp nožogojumiem līdz vietai, kur varēja tikt pie finiša pārtikas, dušas un masāžas.

Mans finišs video

Pēc finiša sasniegšanas kājas īsti klausīt vairs negribēja, un gājiens līdz masāžai bija diezgan lēns, piedevām, ieejot masāžas teltī, gandrīz nogāzos, aizķeroties aiz pakāpiena. Medicīnas personāls gan mani uzreiz noturēja kājās un rokās tika iespiesta kolas bundžiņa, ar to rokās devos pie sev nozīmētā masāžas galda, pie kura, mēģinot atšņorēt apavus atkal gandrīz pazaudēju līdzsvaru un daļu no bundžiņas satura izlēju uz masāžas galda.

Pēcmaratona maltīte

Masāžas laikā bija laiks uz pāris minūtēm atvilkt elpu, organisms nomierinājās, pēc tam vēl vēsa duša, un ceļš uz viesnīcu, lai arī ne ļoti raitā solī, bet tika veikts bez problēmām. Pēc finiša vēl arī paspēju iepazīties ar kaut kādu vietējo sporta funkcionāra (diez ko nopietns gan viņš neizskatījās), kurš solīja sūtīt ielūgumu pa pastu uz kaut kādiem vācu mačiem. Pēc pēcpusdienas pēcmaratona miega gandrīz 2 stundu garumā devāmies uz centru, kur ieēdu kārtīgas pēcmaratona pusdienas un izlēmām arī vēl aizbraukt apskatīt Schloss Benrath (piļveidīga būve ar smuku parku), un aktīvais pastaigas solis gandrīz vai vedināja domāt, ka skrējienā ne visi spēki ir tikuši atdoti. To, ka maratons patiesi ir bijis pieveikts ar uzviju sajutu pirmdienas rītā, jo apgrūtinošais kāpiens lejup pa trepēm un vispār sāpošās kājas lika sevi manīt, un atskaņas no tā ir jūtamas pat vēl šodien, kad ir jau ceturtā diena pēc maratona un ir ticis pieveikts arī pirmais īsais skrējiens (otrdien, gan stundiņu paminos ar riteni).

Schloss Benrath

Kopumā par maratonu varu teikt, ka, ja ir vēlme braukt uz foršu maratonu, tad Diseldorfa ir gluži piemērota vieta. Droši vien to iespaidoja arī siltais laiks un Eirovīzijas tuvums, bet skatītāju uz ielām bija ļoti daudz, un atbalsts gar trases malu bija praktiski visas trases garumā. Vācieši daudzviet pat bija iznesuši no saviem mājokļiem krēslus un galdus un laiski baudīja šampanieti un alu, kamēr skrējēji trasē lēja sviedrus.

Par sevi varu teikt, kā jau iepriekš minēju, ka maratons padevās patiešām grūti, un lai arī ar rezultātu līdz galam apmierināts neesmu, tomēr mans rezultāts šobrīd ir 2:32:32. Katrā ziņā ir prieks, ka tomēr līdz galam maratonu pieveicu. Pie prātīgāka spēka sadalījuma iespējams pāris minūtes ātrāk būtu noskrējis, bet visticamāk, ka uzlabot Florences rezultātu pa spēkam man nebija. Bet nu ir laiks pārdomāt treniņprocesā paveikto, kaut ko nedaudz pamainīt, vasarā piestrādāt pie ātruma un tad jau rudenī droši vien domāt par nākamo maratonu.

Biatlonisti un bokseri ēd pa lepno, maratonistiem - diēta

Gluži nejauši lielajā LR likumu datu bāzē www.likumi.lv uzgāju noteikumus ar nosaukumu "Noteikumi par Latvijas Olimpiskās vienības sportistu ēdināšanas izdevumu apmēru", kas nosaka dienā pieļaujamo sportistiem ēdināšanai tērējamo naudu, par kuru nav jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis kā par gūto labumu, ko maksā Olimpiskā vienība. Tas, ka šādi noteikumi eksistē nav nekas slikts, taču mani vairāk pārsteidza sporta veidu dalījums.

Noteikumos figurē trīs sporta veidu kategorijas jeb slodzes grupas - tehniskais, izturības-spēka un spēka, un summa, ko var saņemt šo sporta veidu sportisti, atšķiras - attiecīgi Ls 7.72, Ls 11.30 un Ls 14.60. Pie tehniskajiem veidiem pieskaitīti četri - šaušana, kērlings, loka šaušana un mākslas vingrošana, izturības-spēka kategorijā jau ir krietni vairāk sporta veidu, piemēram, snovbords, slidošana, teniss un arī garo distanču skriešana. Nu un 'spēka' slodzes grupā ir tādi sporta veidi kā slēpošana, riteņbraukšana, bokss, biatlons, īsās un vidējās skriešanas disciplīnas un vieglatlētikas mešanas disciplīnas (interesanti, ka lekšanas disciplīnas vispār nav minētas).

Tad nu lūk - tas, ka ir dalījums slodzes kategorijās vēl nebūt nekas, bet tas, ka atsevišķos sporta veidos ēdienam būtu jātērē vairāk naudas kā citos, it sevišķi, kas manā izpratnē ir diezgan līdzīgi enerģijas patēriņa ziņā, to gan es nespēju saprast. Atzīšu, ka, piemēram, kērlings man nešķiet fiziski smags sporta veids un nepieciešamais enerģijas daudzums dienā varētu būtiski neatšķirties no aktīva ar sportu nesaistīta cilvēka dienišķā enerģijas patēriņa (kērlingisti droši var oponēt), taču ielikt garo distanču skriešanu  un vidējo distanču skriešanu vai slēpošanu vai peldēšanu dažādos ēdienu grozos - tas man nav saprotams. Protams, ir dzirdēts, ka slavenais amerikāņu peldētājs Maikls Felpss dienā notiesā ap 8000 kalorijām, taču neticu, ka biatlonisti vai kalnu slēpotāji ēd vairāk par maratonistiem.

Talkas vietā "Cēsu pavasaris"

Kur pēdējos trīs gadus aprīļa beidzamajā svētdienā ir bijis atrodams Rencis? Cēsīs. Un arī šogad jau ceturto reizi piedalījos skrējienā "Cēsu pavasaris". Nezinu, vai lielā talka bija pie vainas vai varbūt kāds cits iemesls, bet dalībnieku, šķiet, bija mazāk kā iepriekšējos gadus. Var jau būt, ka beidzamajā laikā saradušies skrējieni nu ir tik daudz, ka uz visiem neizbraukāt, un tāpēc arī Cēsu skrējiena vietā kāds izvēlējies uzskriet kur citur. Bet galu galā ne jau dalībnieku skaits Cēsīs ir tas galvenais. Laba trase, iespēja sajust sacensību atmosfēru un paskriet ātrāk kā treniņos, un satikt sen neredzētus ļautiņus - visu to Cēsīs varēja izbaudīt.

Šajā nedēļā pašsajūta nav bijusi ideāla, tāpēc bija doma, ka skrējienā ļaušu vismaz sākumā citiem skriet pa priekšu, un tad jau tālāk manīs, kas ir kas. Realitātē pirmos trīs kilometrus patiešām pa priekšu ar nelielu atrāvienu skrēja vietējais Jānis Lingarts, taču, noskrienot līdz Gaujas tiltam, viņu noķērām, un tad drīz viņš arī sāka kļūt lēnāks un nebija pagājuši ne pieci kilometri no starta, kad jau uzņēmos skrējiena vadību. Jānis tad arī pamazām atkrita, bet cieši aiz muguras turējās Andrejs Dmitrijevs, kurš būtībā neatkāpās no manis ne soli, lai gan brīžiem pat mēģināju biežāk mainīt ceļa puses, lai viņš man tik ļoti nesēdētu aiz muguras aizvējā. Galu galā paša pēdējā kāpuma galā apmēram 300 metrus pirms finiša Andrejs no manas aizmugures "iznāca", uzkāpināja un kaut arī visticamāk nopietni pacīnīties nebūtu spējis, bet arī īpaši necentos viņam atlikušo gabalu turēt līdzi - kā dažs labs droši vien teiktu - par maz gribēju finišēt pirmais. Tā nu finišēju otrais ar rezultātu 46'10" (organizatori savos rezultātos gan rakstīja 46'17"). Prieks arī, ka Kristapam izdevās finišēt trešajā vietā, kas nozīmē, ka JRK pārstāvji ir godam finišējuši tikai godalgotajās vietās.

Brauciens uz Cēsīm bija arī pēdējā iespēja iekustināt kājas sacensību režīmā pirms brauciena uz Vāciju, kur nākamsvētdien, 8.maijā startēšu Diseldorfas maratonā. Šī brīža sajūtas gan ir diezgan mānīgas, bet tad jau pēc nedēļas tikai varēs novērtēt, vai kopš pērnā gada debijas Florences maratonā ir manāmi kādi uzlabojumi manā maratona formā. Galu galā pēc "gandrīz debijas" pusmaratonā pirms diviem gadiem Valmierā, tam rezultātam pusmaratona distancē man īsti pietuvoties vairs nav izdevies nevienā no nākamajiem pusmaratoniem. Ceru, ka ar maratonu būs citādi...

Lieldienu balva Vecāķos

Apbalvotie

Šogad esot bijušas vienas no pēdējās desmitgades siltākajām Lieldienām. Taču, ņemot vērā, ka šogad Lieldienas iekrita teju vēlākajā iespējamajā Lieldienu datumā, tad siltums aprīļa beigās nav nekāds milzu pārsteigums. Jebkurā gadījumā siltie laikapstākļi padarīja skriešanu Lieldeinu brīvdienās jo īpaši patīkamu, un arī Lieldienu balva - orientēšanās sprints Vecāķos izvērtās par patiesi foršu pasākumu. Pēdējā nopietnā darbošanās ar karti man sanāca pirms divām nedēļām Kurzemes pavasarī un treniņu kilometri turpināja krāties pa šo laiku (tam līdzi arī zināms nogurums), taču dalība Lieldienu balvā jau ir gandrīz vai kā neatņemama Lieldienu sastāvdaļa, tāpēc par to, vai Vecāķos skriešu daudz nebija jādomā.

Skriešana pa Vecāķiem un kāpu zonu bija nedaduz netipiska pierastajai Lieldienu balvai Rīgas ielu ielenkumā, un pieļauju, ka no orientēšanās viedokļa distance varbūt bija nedaudz vienkāršāka kā citus gadus - gan kontrolpunkti mazāk, gan variantu mazāk, taču nebūt tas nenozīmē, ka Lieldienu balva bija sliktāka.

Forši bija tas, ka bija iespēja pabūt Vecāķos, kur, tā vien šķiet, iepriekš nekad īsti nebiju bijis (braukšana ar vilcienu gar Vecāķu staciju neskaitās). Forši bija arī tas, ka, skrienot paspēju nopētīt jūru, un biju pārsteigts, ka jūrā vēl peld daudz vientuļu ledus gabalu, kaut arī ārā teju +20 grādi. Forši bija tas, ka pludmalē bija daudz cilvēku (otro Lieldienu baudītāji pludmalē ne tikai vēroja jūru, sauļojās, bet pat pēc mača manīju vienu pliko, kas, šķiet, brida peldēties), kas redzēja orientieristus darbībā - pieļauju, ka neviens vien kāpās guļošais, sauli uzņemošais kādā brīdī manīja, ka pāri viņu pārlec kāds orientierists (pirms manis viens tieši tā arī izdarīja, un guļošā pat īpaši neizrādīja par to izbrīnu).

Protams, forši bija arī tas, ka tiku pie otrās vietas - lai arī Kalvim zaudēju vien 2 sekundes (uz pēdējo punktu uzvara tika izlaista no rokām), tomēr viņš uzvaru bija pelnījis vairāk, jo sākumā bija skrējis ātrāk par mani, un ja ne kļūda distances beigu daļā, tad pārsvars būtu bijis sekundes 20 lielāks. Toties par spīti pārāk prātīgajam sākumam (uz pirmo punktu vien devītais laiks, atlikušie visi etapu laiki bija TOP4), man izdevās veikt labu, prātīgu skrējienu, bez liekām kļūdām, ar spēcīgi aizvadītu sadaļu pa smiltīm, un galu galā rezultātu pirmajā trijniekā. Vien varbūt nedaudz raitāk kājas vajadzēja kustināt (varbūt vjadzēja tomeŗ skriet ar botām nevis maniem dažu-naglu IceBugiem?), bet to jau pamanīju Kurzemes pavasarī, ka mežā izspiežu no sevis mazāk nekā skriešanas mačos. Pie šī laikam būs jāpiedomā turpmāk vairāk.

Nākamā atrādīšanās mežā, tā vien šķiet, būs Baltijas čempionātā maija otrajā pusē, bet pagaidām turpinām skriet pa gludākiem segumiem.

Kurzemes pavasaris Skrundā

Braucienu uz laukiem Aizputē biju nolēmis apvienot ar paskriešanu mežā ar karti un nostartēt Kurzemes pavasarī. Tāpēc kā jau Aijai teicu, vairāk tā bija nevis kārtīga atgriešanās o-sportā, bet vien tāda "iegriešanās", jo tā vien šķiet, ka līdz maija vidum mežā mani arī vairs redzēt nevarēs (nu ja vienīgi Lieldienu balvā). Katrā ziņā paskriešana pa mežu bija interesanta pārmaiņa treniņos un, lai arī 100% sevi neizliku, tomēr pasvīst sanāca tik un tā.

Ar karti mežā nebiju skrējis kopš pērnā gada o-maratona oktobra sākumā, tāpēc galvenās bažas bija tieši par to, cik veiksmīga būs mana un kartes sadarbība. Taču patiesībā šajā ziņā sanāca krietni labāk kā biju cerējis. Fiziskā ziņā, lai arī pa mežu, protams, ir skriet pilnīgi citādāk kā pa asfaltu un arī kājas ir uzkrājušas visai lielu nogurumu, tomēr īpašu problēmu nebija, kaut arī jutu, ka sajūtas, ātrums un piepūle, skrienot pa apvidu un ceļiem, ir pilnīgi dažādi.

Pirmajā dienā jau, skrienot uz pirmo punktu, treniņu darba ar karti trūkums bija manāms, jo  uz pirmo punktu kļūdījos ~40-45 sekundes. Tālāk gan noteicu sev, ka jāpiebremzē un vairāk jāseko kartei un patiesībā neskaitot dažas "bakstīšanās" īpašu kļūdu arī nebija. Vien uz pēdējo punktu izskrēju ne tā kā visi citi, pa marķējumu, bet pa taisno cauri mazajām priedītēm un aukstajam ūdenim uz pavisam īsu etapu pazaudējot 10 sekundes. Skrienot jutu, ka ar tādu ātrumu varētu arī skriet otrajā dienā, tāpēc zināju, ka ja izdosies iztikt bez kļūdām tad noteikti otrajā dienā rezultātam jābūt labākam par 1.dienas 10.vietu, jo arī vakara treniņā jutu, ka kājas īpaši izskrējušās nav.

Otrajā dienā patiesībā izdevās noskriet vēl tīrāk kā pirmajā, jo tādu vērā ņemamu kļūdu nebija. Varbūt vienīgi variantus šur tur varēja ņemt citus. Skrienot uz 4.KP pa gabalu ieraudzīju Olle Karner, kurš startēja 4 minūtes pirms manis, taču viņš jau gāja no punkta prom. Pēc tam, paņemot 5.KP, pamanīju, ka viņš punktu paņem vēl aiz manis un ceļā uz 6.KP mani pieķēra un līdz "puķītes" beigām (16.KP) skrējām kopā. Jāatzīst, ka ceļā uz sākot ar 10.punktu un "puķītes" punktus paskrēju Ollem astē, un vairāk centos ātrāk tikt uz priekšu pa apvidu, ne tik daudz  orientēties, jo zināju, ka punkti mums sakrīt. Pēc "puķītes" bija garais etaps, kur aizgājām katrs savu variantu - es pilnīgi pa taisno cauri visiem aukstajiem purviem, bet Olle nedaudz vairāk pa ceļiem. Pie punkta biju sekundes 10-15 aiz viņa, taču uz nākamo jau viņu atkal noķēru, un tālāk jau jutu, ka varu skriet un no viņa pamazām attālinājos (pēc finiša gan Olle atzina, ka aukstā ūdens dēļ esot kājās sākušies krampji tāpēc beigās palicis lēnāks). Tā nu arī beigas noskrēju viens pats un finišā zināju, ka esmu noskrējis labi un pat veiksmes gadījumā varētu tikt trijniekā. Devos treniņā un atskrienot manīju, ka manas cerības ir īstenojušās un kopvērtējumā esmu ierindojies 2.vietā, kas pēc pēdējo gadu divām 4.vietām bija patīkams iznākums.

Kopumā Kurzemes pavasaris, kā ierasts, bija foršas sacensības ar interesantām distancēm. Patika tas, ka mežs bija pietiekami skrienams un arī sniega mežā vairs tikpat kā nebija, kā arī lielais vējš mežā bija jūtams minimāli. Būtu gribējies 2.dienā garo distanci nedaudz garāku, lai skrējiens būtu noteikumos paredzēto 90-100 minūšu robežās, un arī vienu kārtīgu garo etapu, bet arī bez tā sanāca izskrieties diezgan labi. Prieks arī par to, ka Kurzemes pavasari bija izvēlējušies gana daudz ārzemju sportistu, kas konkurenci padarīja daudz spraigāku, un spēkus līdz ar to var salīdzināt ne tikai vietējā mērogā.

Mani ceļi - vidējā distance, garā distance.