Pošamies uz Roterdamu

Līdz mana šī pavasara maratona startam atlikušas vairs tikai četras dienas. Lai arī nevaru vēl teikt, ka soma jau ir sakravāta, tomēr arvien vairāk jūtu, ka maratons tuvojas. Treniņu apjoms turpina samazināties jau teju nedēļu, un dienā skriet vien stundiņu vai pusotru kādreizējo divu vietā šķiet gaužām vienkārši un viegli. Iedvesmas veicināšanai ir pārskatīti arī iepriekšējo gadu Roterdamas maratona video apskati, bet jebkurā gadījumā varu droši teikt, ka vēlme svētdien skriet ir varen liela, jo galu galā no mana iepriekšējā maratona Amsterdamā svētdien būs pagājuši tieši 6 mēneši, un beidzot ir laiks aktīvi atgriezties sacensību apritē.

Par maratona nezināmo un raksturu

Trenējoties maratonam, treniņos maratons skriets netiek. Retu reizi garie treniņi tuvojas četrdesmit kilometru atzīmei, bet maratonu treniņā neskrienu - tas lai paliek sacensībām. Tieši tāpēc maratona distance ir savā ziņā nezināmais - pirms pirmā maratona zināšanas par sajūtām, kas ir četrdesmitotrajā kilometrā bija dzirdētas vien nostāstos, un arī tagad, kad esmu pieveicis jau trīs maratonus, tā pilnā distance un tās beigu sajūtas tik un tā ir tuvāk nezināmajam nekā kaut kam, ko varu ik brīdi atsaukt atmiņā. To nevar salīdzināt ar pusmaratonu vai desmit kilometru distanci, kurai gatavojoties, treniņos konkrēto distanci pieveicu regulāri; atšķirība vien tā, ka sacensībās tas tiek darīts krietni ātrāk.
Maratonā nezināmais ir gan distance, gan arī tas, kā to pieveikt sacensību tempā. Tieši tas treniņos bieži vien palīdz neapstāties un skriet tālāk, jo lai arī ik pa laikam ir grūti vai vairs negribās - pie kārtējā tempa kilometra nāk prātā domas, ka šodien varbūt pietiks un varētu tagad skriet mājās, vai arī vienkārši pietiks šoreiz skriet ātri un labāk paskriešu lēnām, tad tajā brīdī sev atgādinu, ka maratonā pēc divdesmit vai didesmit pieciem kilometriem neviens neļaus iet mājās, bet būs vēl jāskrien un būs jāskrien gana daudz. Un tas palīdz, palīdz turpināt skriet un trenēties, lai atvieglotu sacensību dienā ceļu uz nezināmo.

Traumu pieraksti

Ir labas tās dienas, kad nekas nesāp - šādu frāzi esmu sev galvā skandējis ne reizi vien. Par to, ka noteiktā apmērā skriešana organismam nāk tikai par labu, nav nekādu šaubu, taču tiklīdz kā sākam skriet, lai pārspētu sevi, pārspētu citus un sākam darīt to, ko ķermenis nav radis darīt, tā ir visai liela iespēja, ka organisms par to kaut kā nebūt protestēs. Protams, gadās arī traumas, kas rodas vienkārši neveiksmes rezultātā, bet arī šādos gadījumos bieži vien iemesls ir mūsos pašos - uzmanība nav bijusi pietiekoša.
Pa šiem nu jau teju 17 gadiem kopš sportoju, dažādu nebūšanu, kas saistītas ar veselību ir bijušas gana daudz (jaunākās no tām var atrast tepat blociņā ar pazīmi "traumas"). Kādreiz, kad vairāk skrēju pa mežu ar karti, biežākās problēmas radīja tieši mežs - mežģītas potītes vai saišu bojājumi, kas rodas pārsvarā dēļ nelīdzenā pamata, laiku pa laikam kāda plēsta brūce pēc neveiksmīgas tikšanās ar kādu zaru (šim noteikti var pieskaitīt arī nemaz ne tik seno bungādiņas pārplēšanu) vai  citu potenciāli bīstamu priekšmetu mežā (nu kaut vai akmeņainie veidojumi, kas biežāk sastopami Ziemeļvalstīs - te atmiņā nāk ceļa trauma Somijā pirms diviem gadiem, kā arī jau pavisam seni notikumi Austrijā, kur kritiens uz kādas asākas akmeņu malas ir atstājis joprojām redzamu rētu uz manas kājas).

Pretī pavasarim, pretī jaunajai sezonai

Blociņa ierakstu apjoms pēdējos mēnešos ir bijis gaužām niecīgs. Kā parasti treniņu periodā jau nekas dižs nenotiek (ja neskaita pašu trenēšanos), un būtībā ko tur daudz par to rakstīt. Tajā pat laikā jāatzīst, ka aizvadīto nedēļu laikā esmu skrējis gana daudz, galvenokārt tāpēc, ka pavasara galvenais starts Roterdamas maratons tuvojas arvien straujāk.
Atgriešanās no Itālijas sakrita ar brīdi, kad Latvijā aukstums bija pieņēmies pilnā spēkā un termometra stabiņš regulāri rādīja -15 grādus un pat vēl aukstāku āra temperatūru, līdz ar to sapratu, ka lai turpinātu skriet un skriet kvalitatīvi ir jāmeklē alternatīvas skriešanai ziemas spelgonī. Kaut arī par skriešanu pa manēžu īpašu aizrautību nekad neesmu izrādījis, taču tieši manēžas celiņš februārī bija biežākais pamats zem kājām manos treniņos. No rītiem, ja vien temperatūra nebija stindzinoši zema, tāpat centos kaut nedaudz paskriet ārā, kas starp citu šādā vēsumā ļoti palīdz pamosties no rīta, tomēr vakaros ikdienu tika mērots ceļš uz Ogres manēžu, kur apli pēc apļa riņķoju visu treniņu. Manēžā pat tika aizvadīti pāris garie treniņi, kad 150m garais aplis tika veikts pat 210 reizes. Pēc pirmajām reizēm manēžā pat pāris reizes pamēģināju skriet ar mūziku austiņās, ko, ārā skrienot, nedaru. Bet galu galā arī mūzikas klausīšanās tika atlikta malā, jo bez mūzikas tomēr skriešanai domas tiek veltītas vairāk.

Atbildes uz jautājumiem #2

Lai pārtrauktu pēdējā laika ne pārāk aktīvo blociņa satura atjaunošanu, nolēmu, ka pirmkārt pienāktos sniegt savas atbildes uz daļu no jautājumiem, ko blociņa lasītāji iesnieguši lapas labajā malā esošajā sadaļā - "Jautā Rencim". Iepriekšējos atbildētos jautājumus un pašas atbildes skatīt - šeit. Šoreiz vairāk par skriešanas tehniku un apaviem.

• Kāds ir Tavs skrējiena solis (vai piezemējies uz pirkstgaliem, pēdas sākumdaļas vai papēža)? Vai Tu pie tehnikas īpaši piedomā vai vienkārši skrien tā, kā šķiet ērtāk?

Kaut arī no malas (foto, video) vērot to, kā es skrienu, man līdz šim nav īpaši daudz izdevies redzēt, tomēr varu teikt, ka skrienot zemei pirmā pieskaras pēdas vidusdaļa (tuvāk purngalam). Jo ātrāk tiek skriet, jo vairāk vērojams, ka zemei pirmā pieskaras pēdas priekšējā daļa. Kaut arī katram skrējējam ir savs gadu gaitā izstrādājies solis - un kardinālas izmaiņas tehnikā veikt ir ārkārtīgi grūti, reizēm pat neiespējami, tomēr tik un tā pie soļa cenšos reizēm piedomāt. Ir bijuši periodi, kad esmu pastiprināti pievērsis uzmanību lielākam soļu biežumam, taču vērā ņemamus rezultātus tas nav nesis, domāju, ka galvenokārt tieši tāpēc, ka tam neesmu pievērsis uzmanību katrā treniņā vai pat viena treniņa visā garumā.

Sezona iesākta jeb Sirakūzu pusmaratons

Šķiet, ka tik ilgi pēc paša skrējiena sacensību apraksts nav kavējies vēl nekad - pagājušas jau veselas divas nedēļas. Taču par personiskā rekorda veikumu būtu grēks neuzrakstīt, tāpēc labāk vēlāk nekā nekad.
Stāsts par braucienu uz Itālijas lielāko salu Sicīliju jāsāk ar nelielu atkāpi pāris mēnešu senā pagātnē, kad, uzzinot, ka māsa uz pāris mēnešiem pārvāksies uz Sicīliju, nolēmu, ka būtu forši viņu kaut kad ziemas aukstumā apciemot, pie reizes noskrienot kādās vietējās sacensībās. Sākotnējā plānā figurēja Katānijas maratons decembra sākumā, taču dažādu iemeslu dēļ brauciens uz Itāliju decembrī izpalika (patiesībā neesmu arī pārliecināts, vai vispār notika arī Katānijas maratons). Taču izlēmu, ka pie māsas ciemos tomēr jāaizbrauc un, atrodot, ka janvāra beigās Sirakūzās notiek maratons, par brauciena datumu izvēli ilgi jādomā nebija.

Režīms

Vesels mēnesis pagājis kopš pēdējās reizes, kad blociņā parādījās jauns ieraksts. Ik pa laikam ir bijusi vēlme kaut ko uzrakstīt, atbildēt uz ienākušajiem jautājumiem, bet te būtu vieta vārdiem no vienas Gustavo dziesmas ".. darbi, darbi, darbi, darbi. Nu un par ģimeni kaut kas tur ar bij..." un blociņam laika kā neatliek, tā neatliek.

Patiesībā jau sportiskā ziņā lielu notikumu pa šo laiku nav bijis. Jau izsenis esmu pārliecinājies, ka vislabākais treniņprocess ir tajos brīžos, kad ir stingrs režīms - treniņš pirmā lieta, ko dari pēc pamošanās pirms došanās uz darbu un treniņš pirmā lieta, ko dari, kad no darba pārrodies. Tā dienu no dienas un tas jau kļūst par ikdienas sastāvdaļu, kas vairs neliekas nekas īpašs. Protams, vispārējs sagurums treniņos uzkrājas un ir dienas, kad uz treniņu iet galīgi negribas, tad parasti iešana laukā no mājas ievelkas garumā, bet svarīgs jau ir tikai pirmais solis, ko sper pāri slieksnim, pēc tam jau aizmirsti, ka vēl pirms neilga laika bija tā sajūta, ka šodien galīgi negribas skriet. Tā, piemēram, pagājušosvētdien pēc ilgas čammāšanās izgāju garajā treniņā (vispār pirms garajiem treniņiem iziešana uz treniņu tiek vilkta garumā regulāri, jo laikam jau ķermenis saprot, ka priekšā nedēļas garākais treniņš) un beigu beigās noskrēju teju 15 minūtes ilgāk kā bija iepriekš plānots, un piedevām treniņš deva maksimālu gandarījumu par kvalitatīvi aizvadītām vairāk kā divām stundām.

Būtisks traucēklis nu jau veselu nedēļu ir arī sniegs. Protams, klusībā cerēju, ka siltā ziema turpināsies vēl ilgi, taču bija skaidrs, ka visticamāk no sniega izvairīties neizdosies tik un tā, un tā nu beidzot tas ir atnācis. Kamēr vēl ceļi bija bez sniega un ārā temperatūra turējās ap nulli vai pat nedaudz plusos, tad treniņu nedēļa gandrīz vai īpaši neatšķīrās no tā, ko varētu arī darīt vasarā - galvenokārt ar to domāju, ka bija iespēja regulāri skriet arī dažādus ātruma treniņus, jo citādi bez ātruma darba ziemas periodā, sākoties pavasarim, ir vajadzīgas vēl vairākas nedēļas, lai kājas saprastu ko nozīmē skriet ātri. Tad nu tagad ar ziemas iestāšanos ar to ātrāku skriešanu ir tā pagrūtāk.

Ja arī atsevišķās dienās un vietās segums pat ļautu skriet visnotaļ ātri, tad vairāk ierobežo gaisa temperatūra, jo, ātrumā skrienot, saelpoties auksto gaisu un atkal saķert kādu plaušu kaiti, nu nepavisam negribētos. Tā nu šonedēļ pat vienreiz biju sastopams Ogres manēžā, kur aukstā gaisa vietā ir pat pārāk silts (laikam vienkārši pārāk jūtams kontrasts starp skriešanu iekšā un ārā), toties kājas atkal var skriet ātri. Protams, uz 150 metru garu apli ir četri asi pagriezieni, kur jūtami nākas nomest uzņemto ātrumu, un 30 sekunžu aplī četri līkumi ir visai daudz, bet tas nu pagaidām ir labākais variants kā tikt pie kvalitatīviem ātruma treniņiem.

Nākamās nedēļas vidū, kad Latvijā sola lielo aukstumu, esmu ieplānojis uz pāris dienām aizbraukt ciemos pie māsas uz silto (cerams) Itāliju. Tad nu ļoti ceru, ka tur būs iespēja atkal nedaudz uzskriet pa bezsniega apstākļiem un izvairīties no Latvijas sala, kā arī pie reizes esmu ieplānojis uzskriet vienā vietējā pusmaratonā - tā teikt laicīgi sākt jauno 2012.gada sacensību sezonu.