Lielajā Rīgas maratonā pērn skrēju pusmaratonu un finišēju 3.vietā. Šogad pusmaratonam īsti gatavs nejutos, un jau savlaicīgi biju izlēmis startēt 10 kilometros, kur arī tiku pie 3.vietas. Iespējams, ka korektāk būtu teikt, ka paliku trešais, jo pirmā vieta bija čettreiz tuvāk laika izteiksmē nekā ceturtā, bet tā kā finišs tika sasniegts pēc sīvas cīņas pēdējos kilometros par uzvaru, tad ar finišā sasniegto esmu gluži apmierināts, jo sacensību garšu skrējiens iedeva pavisam labu.
Vēl aprīļa sākumā, kad īsti nezināju, cik ātri spēšu atgūties no traumas, vienu brīdi apsvēru domu, ka varbūt tomēr Rīgā varētu skriet pilno maratona distanci, un toreiz vēl nospriedu, ka, ja sportiskā forma atgriezīsies gana strauji un Biķernieku pusmaratonā spēšu noskriet zem 1h09' (kas gan nešķita diez ko reāli), tad Rīgā skriešu maratonu. Tā kā aprīlī veselības un traumu likstas īsti no manis neatstājās, un Biķerniekos pusmaratonu ar lielām pūlēm pieveicu 1h11', un bija skaidrs, ka neesmu vēl gatavs īsti skriet pusmaratonu, kur nu vēl maratonu, tad tika nolemts, ka Lattelecom Rīgas maratona ietvaros skriešu 10 kilometrus un pēc Biķerniekiem būs vēl arī trīs nedēļas, lai vismaz tiktu pie puslīdz normālas 10 kilometru formas..Taču, protams, formas atgūšanas plāni kārtējo reizi tika piebremzēti.
Pagājušajā nedēļā viens treniņš pagāja, filmējoties raidījumam "Pieķerts sportojot". Pirms pusotra gada tiku filmēts raidījumam "Vairāk kā citi", un zināma TV pieredze jau varētu teikt, ka bija, bet intervijas sniegšana skrienot tomēr bija jauna pieredze - visgrūtāk bija dabūt vienu skriešanas ritmu ar auto, no kura tika filmēts. Te nu var redzēt, kas no vairāk kā stundu garās filmēšanas ir bijis gana labs raidījumam:
Atgūšanās pēc skrējiena Rēzeknes pusmaratonā nepavisam negāja viegli. Vēl piektajā dienā pēc skrējiena kāju muskuļi juta, ka ir skriets pusmaratons, un līdz ar to tajā nedēļā diez ko patīkama skriešana nebija. Nedēļas nogalē nolēmu piedalīties Stirnu buka taku skriešanas pasākumā Garkalnē. Tā kā tā pa nopietno maču skriet nebiju gatavs tad plāns bija to izmantot kā nedaudz ātrāku garo treniņu, pamainot ainavu Ogres meža takās pret Garkalnes takām, un tieši tāpēc skrējienu sāku relatīvi prātīgi. Taču, lai arī vairumā skriešana bija pa meža takām un ceļiem, pa kuriem gana bieži tiek skriets arī treniņos, tomēr vai nu pie vainas bija vairāki pauguri distances sākumdaļā vai varbūt kas cits, tomēr jau pēc aptuveni skrietiem pieciem kilometriem sajutu, ka parādās sāpes Ahileja rajonā (vairāk gan kājas iekšpusē). Vairāk mani bažīgu darīja tas, ka sāpēs bija nevis manā iepriekš traumētajā labajā kājā, bet šoreiz tās jutu "labajā" kreisajā kājā. Kā par neveiksmi, iepriekš traumēto labo kāju biju noteipojis, taču kreiso kāju, ja reiz tā bija vesela, neredzēju vajadzību teipot.
Sezonas iesākums šogad sanācis pavisam grūts - aizvadītas pirmās sacensības - Rēzeknes pusmaratons, un, lai arī iegūtā 4.vieta nav pavisam slikti, tomēr finiša rezultāts bija visai pieticīgs, skriešana padevās ļoti grūti un arī tas, ka kājas pēc šī mača sāpēja gandrīz kā pēc maratona, liecina vien par to, ka nepavisam nebija viegli.
Martā līdz ar traumas dziedēšanu uz velo tika pavadītas apmēram divarpus reizes vairāk laika kā skrienot, un tā kā puslīdz sakarīgi skriet biju spējīgs vien pēdējās 10 dienas pirms Rēzeknes skrējiena,tad nekādas īpašās cerības par rezultātu Rēzeknē neloloju. Kaut arī skriet biju sācis, tomēr smaguma sajūta kājās līdz pat pašam mačam tā arī nepazuda - ja sirds strādāja visnotaļ labi (galu galā braukšanai ar velo traumas laikā galvenais mērķis arī bija, lai tieku vismaz pie kāda kardiotreniņa), tad kājas galīgi nebija gatavas skriet - muskuļi par skriešanu jau bija nedaudz piemirsuši.
Neviļus aizdomājos, ka būtu interesanti noskaidrot, cik daudzās no Ogres ielām jelkad esmu pabijis. Treniņu laikā skriets ir pa dažnedažādām Ogres vietām un ielām, bet saprotot, ka ir vēl tomēr arī neapmeklētas vietas, radās jauns mērķis - pabūt visās Ogres ielās.
Laikā, kad treniņus ir iespēja skriet pa gaismu, lielākoties cenšos skriet ārpus pilsētas - pa meža takām, lauku ceļiem vai nomaļākiem asfaltētiem ceļiem. Savukārt tumšajā laikā pārsvarā skriešana sanāk pa Ogres pilsētas apgaismotajām ielām. Ogre nav pavisam maza, tomēr bieži vien sanāk skriet pa vienām un tām pašām ielām. Taču lai treniņus dažādotu, laiku pa laikam tomēr cenšos atrast kādu vietu, kur iepriekš nav sanācis skriet (par to, kā vispār tieku pie jauniem maršrutiem jau rakstīju pagājušajā gadā). Un , lai arī iepriekš jaunu maršrutu izpēte bija tāda nekonkrēta un nereti vienkārši skriešana kaut kur "uz labu laimi", tad šoreiz uzstādījums ir visai konkrēts - spert kāju it visās Ogres ielās, kas nozīmē, ka šim uzdevumam jau ir nepieciešama nopietnāka sagatavošanās.
Patiesībā šī ieraksta vietā bija jābūt diviem - "Treniņnometne Itālijā" un "Romas maratons", taču tā kā nometne izdevās tikai pa pusei, bet maratonu Romā tā arī neskrēju, tad ir sanācis viens raksts par to kāpēc tā noticis.
Jāsāk jau laikam ar to, ka atgūšanās no traumas, kas pagājušās vasaras sākumā mani uz ilgāku laiku pataisīja par neskrējēju, ilga līdz pat rudens vidum. Līdz ar to maratonu pagājušajā rudenī skriet nebija lemts, bet tā kā uz rudens beigām sportiskā ziņā visnotaļ pēc ilgā neskriešanas perioda vasarā biju atguvies, tad sāku cītīgi plānot, kur maratonu skriet pavasarī. Variantus apsvēru vairākus, taču tā kā jau iepriekšējā pavasarī biju domājis skriet Romas maratonā, bet toreiz tomēr izšķiros par labu Barselonai, tad šoreiz sapratu, ka Roma būtu ļoti laba izvēle, un līdz ar to jau decembra beigās biju vienojies par startēšanu Romas maratonā.
Šobrīd savā treniņu ikdienā, cenšoties sadzīvot ar Latvijas ziemas untumaino dabu, kad sniegs mijas ar lietu, sals ar atkusni, un ledus zem kājām ar lielām peļķēm, aizdomājos, kuri tad ir tie laikapstākļi, kas skriešanai traucē visvairāk. Sākotnēji iedomājos, ka varētu pat uztaisīt tādu sliktāko dabas apstākļu topu, bet jāatzīst, ka sarindot tos kaut kādā nebūt secībā nav tik vienkārši, jo ne visus šos apstākļus ir iespējams piedzīvot pilnīgi atsevišķi vienu no otra, tāpēc paliku pie tā, ka sagrupēju tos trīs lielās kategorijās - pirmā ir tā, kas tīri mehāniski traucē skriešanai, otrā ir vairāk nepatīkama psiholoģiski, lai gan ātrumu tāpat ietekmē, trešā grupa atstāj fizioloģisku ietekmi, bet ceturtā ir vienkārši vējš.
